Romānika 10.-12.gs
Sv. Ambrozija (Saint Ambrogio) baznīca Milānā, Itālijā, celta 10.-12.gs – viena no izcilākajām romānikas posma sakrālajām ēkām. Baznīcai ir vienkārša, bet neparasta fasāde, kas izskatās kā divstāvu lodžija. To veido trīs platas pusaploces formas arkas. Fasādes sienu starp arkām dala šauras lizēnas un grezno arkatūru joslas. Sekojot agrās kristietības laika tradīcijām, rietumu fasādes priekšā atrodas plašs ātrijs, t.i., ar kolonādi iežogots taisnstūra pagalms. Baznīcas iekštelpas sedz augstas krusta velves, kas nostiprinātas ar nervīrām.
Timpanona cilnis Otēnas Sv. Lācara (Saint Lazare) katedrālē (12.gs.1.p.)- attēlota Pastarās tiesas aina (meistars Žilbērs). Kompozīcijas centrā atrodas milzīga Kristus figūra’kurai pie labās rokas grupējas taisnīgie cilvēki, kas dodas uz paradīzi, bet pie kreisās redzama elle, kur notiek dvēseļu svēršana. Ciļņa figūras ir tikai nedaudz modelētas, to proporcijas izstieptas, kustības trauksmainas. Tēlnieks naivā konkrētībā centies attēlot gan ellē mītošo grēcinieku šausmas un cerības, gan taisnīgo cilvēku prieku dodoties uz paradīzi. Otēnas katedrāles timptona ciļņi ievada pāreju uz dižgotikas formveidi un cilvēka individuālo pārdzīvojumu iekļaušanu kanonizētā tēlniecībā.
Gotika 13.-15.gs
Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris) Parīzē, Francija, sāka celt 1163.g., bet visumā pabeigta ap 13. gs. vidu. Pēc plāna šī katedrāle ir milzīga piecapjomu bazilika ar kori, prezbitāriju, galerijām un divām kora apejām. Ēkas galveno kopiespaidu nosaka rietumu fasādes veidojums ar trim skulpturāli rotātiem portāliem. Fasādes tektoniskajā struktūrā vēl jūtami romānikai raksturīgi vertikāļu un horizontāļu līdzsvarojuma meklējumi. Abās pusēs fasādei atrodas divi vareni it kā nošķelti (patiesībā nepabeigti) torņi.
Skulpturāla grupa Šartras (Francijā) katedrāles dienvidu fasādes portālā (darināti 13. gs. 20.-30. gados), attēloti Sv. Mārtiņš, Sv. Hieronīms un Sv. Juris. Visa trīs figūras izceļas ar plastisko formu spēcīgu modelējumu un pareizām proporcijām. Katrai no tām sniegts individuāls raksturojums- ar tikko manāmām kustībām, vieglu galvas pagriezienu, atturīgu žestu, sejas vaibstu veidojumu. Sv. Mārtiņš, piemēram, bijis nenogurdināms kristīgās ticības izplatītājs Gallijā, tāpēc viņa plastiskā atveidā spēcīgi izpaužas gribasspēks un enerģija. Tas ir valdonīgs un bargs tēls, turpretim Sv. Hieronīms ir kluss un domīgs, bet Sv. Juris- pilns sirsnības.
Renesanse 15.-16. gs.
Paci (Pazzi) kapela Florencē, Itālijā Sv Krusta (Santa croce) baznīcas pagalmā, celta 1430.-1433. g., arhitekts F. Brunelleski (1377-1446). Arhitekkts izmantojis jaunos orderu arhitektūras elementus un apdares paņēmienus- Paci kapela ir taisnstūra plāna celtne ar vieglas konstrukcijas kupola segumu. Tā saista uzmanību ar izsmalcinātām proporcijām, kā arī atturīgu ārejo un iekšējo apdari. Kapelas galveno fasādi veido sešu korintisku kolonnu portiks ar plašu ieeju, ko sedz arka.
Freska „Svētais vakarēdiens” (1495-1497) atrodas Sv. Marijas Pateicības (Santa Maria delle Grazie) klostera ēdamzālē, netālu no Milānas, Itālija; autors Leonardo da Vinči (1452-1519). Tajā attēlots Jaunajā Derībā aprakstītais brīdis, kad Kristus ar mācekļiem pēdējo reizi sapulcējušies kopā baudīt ebreju Lieldienu maltīti un Kristus tikko pateicis vārdus: ”Viens no jums mani nodos”. Kompozīcija risināta frontāli- visu gleznas plakni pa horizontāli šķērso galds, aiz kura svētku mielasta dalībnieki izkārtoti pa nelielām grupiņām. L. da Vinči atsacījies no tradicionāli aprakstošā tēmas traktējuma un izvērsis to par dziļu psiholoģisku konfliktu, atklājot, cik atšķirīgi pēc sava temperamenta un rakstura ir šie maltītes dalībnieki un kā viņi katrs reaģē uz Kristus teiktajiem vārdiem.
Baroks 16. gs. beigas- 18. gs.
Rundāles pils, arhitekts- Krievijas galma arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700-1771). Pils celtniecība sākās , pirms E. J. Bīrons ieguva Kurzemes hercoga troni- 1736. gadā, bet tās projektu Rastrelli bija jau izstrādājis 1735. gadā. Pils plānojums ar trīs korpusu ietvertu pagalmu bija reprezentabls un cēls, plāna simetriju vienā virzienā turpināja simetriska staļļu kompozīcija, bet otrā- regulārs franču tipa parks un mežaparks ar tajā izveidotām apmēram 1 km tālām skatu perspektīvām. Pils savā grandiozitātē pretendēja uz līdzību ar lielajām monarhu rezidencēm (Versaļa u.c.), un tās ieeju sākotnēji rotāja impozants vairākus stāvus augsts tornis.
Pilī bija 138 telpas, kuru izvietojums atbilda baroka principiem. Pirmajā stāvā atradās plašs ar kolonādi rotāts vestibils un saimnieciska rakstura telpas, bet parādes telpas izvietojās otrajā stāvā. Pils austrumu korpusu aizņēma troņa zāle, pils baznīca (vēlākā deju zāle) , parādes ēdamzāle un vēl dažas reprezentācijas telpas. Centrālajā korpusā atradās hercoga apartamenti (kabinets, ģērbistaba, guļamistaba, saloni) , bet rietumu korpusā- telpas hercogienei, galminiekiem, viesiem un apkalpotājiem.
Pils arhitektūra, īpaši uz tā laika Latvijas celtniecības fona, bija pārsteidzoši grezna un efektīga, kaut arī daudzas Rastrelli ieceres (piemēram, skulptūras un ornamentāli čuguna rotājumi fasādēs) Rundāles pilī tā arī netika realizētas. Eiropas galmu mākslas līmeni pilnībā sasniedza pils interjeri, kuru vēl šodien skatāmā apdare veikta jau otrajā būvetapā- laikā no 1763. līdz 1767. gadam- un ieturēta rokoko stilā. Īpaši augstvērtīga ir J. M. Grafa brigādes veidotā stukas apdare un griestu plafonu gleznojumi (K. Cuki, F. Martīni).
Izcila baroka stila izpausme Rundālē bija ap 14 ha lielais regulārais parks pēc Rastrlli projekta. Pilij tuvāko parka daļu (parteru) rotāja no krāsainajiem akmentiņiem, puķēm un zemiem dzīvžogiem veidoti ornamentāli laukumi, starp kuriem atradās arī trīs strūklakas. Tālākajā parka daļā izveidotajos bosketos izvietojās gan vīteņu apvītas nojumes (pergolas) un augstāku dzīvžogu ietvertu pastaigu laukumiņi, gan šādos parkos iecienīti labirinti un pat noslīpināta uzkalniņa veidā izbūvēts „zaļais teātris” brīvdabas izrāžu un koncertu rīkošanai.
Es uzskatu, ka šim kultūras piemineklim ir liela mākslinieciskā vērtība, liela nozīme mūsdienās, ko apliecina lielais ekskursantu daudzums, kā arī mūsu valdības rīkotie pasākumi šajā pilī.
Glezna „Kurzemes hercoga galma dzērienu pārzinis Johans Dāvids Brederlo” 1765.- autors portretists Leonhards Šorers . Darbs izceļas ar nesaudzīgu, tiešu, reālistisku raksturojumu, paspilgtinātiem vaibstiem.
Klasicisms 18. gs beigas- 19. gs sākums
Sv. Pētera un Pāvila baznīca (1780-1788) Rīgas Citadelē, autors S.Zēge fon Laurensbergs. Šī ir pirmā t. s. krusta kupola tipa baznīca Rīgā, kuras plānojuma īpatnības izriet no Bizantijas un Senkrievu arhitektūras tradīcijām.
„Dažādu Vidzemes pieminekļu, prospektu, monētu, ģērboņu u. c. krājums” desmit sējumos, autors Johans Kristofs Broce (1742-1823). Tajā ietvertajos zīmējumos, tušas mazgājumos un akvareļos fiksēti etnogrāfiska rakstura objekti, arhitektūras un mākslas pieminekļi.
Modernisms 20. gs.
Rīgas centrāltirgus (1924- 1930) arhitekti P. Dreimanis, P. Pavlovs.
Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas tā saucamo sarkano spīķeru, kuri bija uzcelti 19. gadsimta nogalē. 1926. gadā, celtniecības darbu laikā izrādījās, ka sākotnējā projektā nepieciešams veikt vairākus grozījumus un papildinājumus, tirgus celtniecība tika atsākta tikai 1928. gada pavasarī un pabeigta 1930. gada rudenī. Tā paša gada 2. novembrī tirgu svinīgi nodeva ekspluatācijā. Rīgas Centrāltirgus ir lielākā pēckara celtne Rīgā.
Tirgus arhitektūrā vērojama zināma jūgendstila paņēmienu, kā arī pirmskara neoklasicisma ietekme. Atsevišķās vēsturiskās detaļas fasāžu noformējumā pasniegtas art-deco interpretējumā. Visās ēkās tirdzniecības telpas iekārtotas vienā stāvā, bet ēkas celtas ar aprēķinu, ka tajās var iekārtot arī otro stāvu. Zem paviljoniem izveidotas plašas preču glabāšanas noliktavas ar saldētavām, pazemes tuneļiem.
Brāļu kapu ansamblis (1922- 1936), autori A. Zeidaks, P. Feders, A. Birznieks. Iespaidīgākais memoriālais ansamblis latviešu mākslā. Tā ideja iemiesota galvenajā figūru grupā- „Māte Latvija ar saviem kritušajiem dēliem”. Autori memoriālu iecerējuši kā telpiski plastisku rekviēmu kritušajiem varoņiem, kā tautas svētvietu. Ansambļa pamatā bija A. Zeidaka izveidots simetrisks telpas dalījums trīs daļās, kurā iekļāvās K. Zāles un P. Federa radītās tēlniecības un arhitektūras kompozīcijas- ieejas vārti ar senlatviešu jātnieku godasardzi, tad mūžīgās uguns altāris un tālumā redzamā „Māte Latvija”, visbeidzot, nokāpjot no terases, kapulauks ar diviem „Ievainotā jātnieka” tēliem un pretī tiem noslēguma siena ar Latvijas novadu heraldiskiem tēliem un iepriekšminētā „Mātes Latvijas” grupa- uz augsta postamenta virs skatītāju galvām. Tie ir ansambļa galvenie posmi.
Brāļu kapu skulptūras, it īpaši „Ievainotā jātnieka” tēli, ir veiksmīgākās K. Zāles (1882-1942) daiļradē. Tās labi rāda viņa plastiskā rokraksta savdabību- blīvas, smagnējas akmens masas, aso šķautņu saspringtais ritms, materiāla krāsas un faktūras radītais skarbums „Ievainotajos jātniekos” vai arī klasisks miers un stingrība ansambļa centrālajās figūrās. Varoņa ideju K. Zāles darbos iemieso senlatvieša karotāja tēls. Pievēršanās senvēsturei, romantiski un brīvi interpretētam tautas mākslas mantojumam nav nejauša. Tautas senvēsture tika izjusta un saprasta kā latviešu tautas gara spēka avots, kā pamats nacionālās mākslas un kultūras veidošanai. Tomēr Brāļu kapos būtiskākā ir varoņu godināšanas ideja- ievainotie varoņi aizmieg nāves miegā, Māte Latvija vaiņago viņu piemiņas vietu, heraldiskie karavīri sastinguši svinīgā godasardzē.
Brāļu kapu memoriālam ir liela nozīme mūsdienās- kritušie varoņi tiek pieminēti ikgadējās karaspēka parādes laikā. Rīgas Brāļu kapi ir viena no vissvarīgākajām Latvijas vietām. Ar kritušajiem latviešu karavīriem un virsniekiem, ar elpu aizraujošo dārzu mākslas, arhitektūras un tēlniecības vērienu, harmoniju un emocionālo piesātinājumu. Ar vēstures patiesīgumu un mākslas spēku.
Izmantotā literatūra
S. Cielava „Vispārīgā mākslas vēsture”
Autoru kolektīvs „Latvijas mākslas vēsture”
Internet