Sarkandaugavā daudzi vecāki, daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un grimst depresijā, un tie nomākti smagajā ikdienā, un nespēj skatīties ko dara viņa bērni. Un izveidojas situācija, ka viņu bērni klaiņo pa ielām, citrreiz iet skolā, cittreiz neiet, un tad kā saulains stariņš Sarkandaugavā ir bērnu klubs – bibliotēka, kur šie bērni kaut reizi dienā dabuj siltu tēju, dabuj apēst kādu maizes šķēli, kuriem nav jāmaksā, par to ir parūpējusies kluba vadība un tur bērniem ir iespēja sagatavot stundas, viņiem ir iespēja paskatīties televizoeu, starp citu, arī nāk viņu vecāki uz bibliotēku, lai izšķirstīt avīzes. Sajā klubā bērni var saņemt grāmatas, kuras viņi var lasīt. Bet vismazākie bērni var rotaļāties ar rotaļlietām vai arī rotaļļāties ar citiem bērniņiem.
Šajā laikā, ka pat daudzos dzīvokļos, kad nav elektrības, nav televizora, pat radio. Tādas Ģimenes var pavadīt vakaru šajā bibliotēkā. Sarkandaugavas bibliotēkā strādā sociālie pedagogi, kuri sarunājas ar šādām ģimenēm, sarunājas ar pašiem bērniem, lai tie neietu kādu citu ceļu.
Rīgas dome grib uzcelt tādus vairākus centrus, līdz ar to ir izpildīti2,7 un 8 princips Bērnu tiesību deklarācijā, kuru tika pasludinājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Generālā Asambleja 1959. gadā 20. novembrī.
Būtu labi, ja uzceltu tādus centrus arī citā Latvijas pilsētās, jo ir tādas ģimenes, kurajās vecāki ir bez darba un līdz ar to nevar bērnus apgādāt ar visu labāko, lai tas varētu mācīties un attīstīties.