Aija

Aija

I daļa (Aija)

Visvairāk, protams, par Aiju stāsta Jānis, jo galu galā romāns jau ir par šo divu cilvēku mīlestību. Jau skolā mācīdamies, viņam Aija iepatīkas, jo viņa it kā bijusi devīga – viņa deva savus kaltētos zirņus pilnīgi visiem (to gan nevarētu saukt par viņas spilgtu rakstura iezīmi). Lai gan Jānis pats saka, ka tas Aiju viņa acīs esot pacēlis daudz augstāk, viņš Aiju sāka nīst – kritizēja viņas izskatu, ka pašam palika nelabi, jo tā nemaz nedomāja. Drīz vien viņam nācās atzīt, ka Aija viņam nozīmē ļoti daudz: “Bībeles stāstos, katķismā, ģeogrāfijā – visur iekšā jaucās Aija. Viņas dēļ man nemaz nenācās grūti palikt par vislielāko muļķi.”
Sākotnējais priekšstats, ka Aija ir ļoti gudra, ātri izplēnēja, jo, kad Jānis sāka runāt par mācībām, izrādījās, ka viņa neko nesaprot ne no ģeogrāfijas, nedz no matemātikas. “Viņa bij gluži tāda pati zostiņa kā visas meitenes tur skolā: klausās, mutes paplētušas, kad skolotājs sastāsta, bet pa smadzenēm jaucas visādi tamborējamie musturi un dzijas, un dzīpari.” Aija par Jāņa zināšanām izteicās, ka tās nepalīdzot nodzīt taisnu vagu. “Viņa manis nemaz neievēroja, kamēr redzēja man grāmatu rokā, bet tiklīdz es parādījos pie darba kā krietns strādnieks, viņa man tūlīt pieķērās ar visu darba cilvēka mīlestību.”
“Viņa tomēr bija īsta sieviete: ziņkārība bija viņas augstākais bauslis.” (par saimnieka vēstuli Marijai). Viņa nosauca saimnieku par lopu, un šie vārdi Jānim nepatika. “Tie parādīja diezgan labi viņas dvēseli, kāda tā bija šai lokanajā, skaistajā miesā.” Aija par vēstuli pateica saimniecei, tādējādi iegāžot kaunā Jāni, kurš Aiju uzskatīja par uzticamu un mīļu cilvēku. Tas jau pierāda, ka Jānis viņai maz ko nozīme.
Aijas attieksme pret Jāni bija ļoti mainīga, tā atgādināja viļņus. Vienu brīdi viņi abi bija kopā, un pavadītais laiks šķita tik jauks, ka patiešām varēja padomāt, ka viņi viens otru mīl, ka tiem būs kopīga, saticīga dzīve. “ Dažreiz jeb, labāk sakot, daudzreiz mēs ar Aiju gulējām kopā, un viņas šaurajā gultiņā mums bija vietas diezgan. (..) Mēs taču runājām par nākotni, kā runā līgava ar līgavaini.” Bet pēc atgadījuma, kad saimnieks gandrīz Jāni ieraudzīja Aijas gultā, viņa bija pavisam savādāka: Jāni nosauca par lopu un drīz sagāja kopā ar Miķeli. Tagad Jānim bija palikušas tikai atmiņas par jūtām, ko jutis pret Aiju: “Agrā pavasarī (..) Aija manā sirdī uzziedēja kā zieds, pilns smaržas un rasas. Bet, kad atmiņā nāca vasara, tad rasas zieds kļuva ļekns(..). (..)viņas domas nekad nav bijušas augstākas par sešām sūrām darba dienām. Septītās – dvēselei atvēlētās dienas vietā viņai bija visas zemes baudas.” Manuprāt, šie vārdi pietiekami precīzi atspoguļo Aiju ne tikai dotajā momentā, bet arī viņas turpmāko dzīvi. Jānis īsti nezināja, kāpēc Aija viņu mainīja pret Miķeli. Viņš, manuprāt, nepareizi secināja, ka Aijai bija vēlme pēc miera. Lai nu kuram, bet Aijai nepiemita vēlme pēc stabilitātes. Aija par Jāni saka: “Es, es pītos ar puiku, kam vēl mātei deguns jāslauka! It kā man lielu puišu būtu trūkums!” Tā saka cilvēks, kuram vasarā Jānis vēl šķitis pietiekami liels un vīrišķīgs, bet nu – puika.
Kad jau Aija precējās ar Galdaru, tad man nedaudz jocīgi likās, ko Aija teica Poģenei: “Aizej taču uz ganiem un atlaid to zēnu uz kāzām. Viņam taču vairāk gribas tāda prieka nekā tev. Kad braucām uz baznīcu, viņš visu laiku uz mums skatījās.” Man pārsteidz tas, ka tajā ir jaušams neliels žēlums pret Jāni.

Saimniece un saimnieks
Aija bija saimnieces tuva radiniece, tāpēc viņa bija saimnieces pusē, nevis saimnieka. To pierāda kaut vai tas, ka Aija pastāstīja saimniecei par vēstuli, ko saimnieks bija rakstījis savai brūtei Marijai, kaut gan to nevajadzēja darīt, jo saimniekam ar saimnieci bija normalizējušās attiecības. “Šī nevarējusi ciest saimnieka izlikšanos. Šī taču zinot, ko viņš domājot par Mariju, bet te glaudoties ap saimnieci un bērniem. Saimniece šai esot rada, un to šī nekad necietīšot, ka viņai notiekot pārestība.”
“Lops no cilvēka!” Aija teica par vēstuli Marijai. Lai gan saimnieks zināja, ka Aija ir visu laiku saimnieces pusē un ir gatava jebkurā brīdī mest sprunguļus zem viņa kājām, tomēr viņš izturējās pavisam mierīgi, pat mīļi –sauca Aiju par Aijiņu.
Saimniece kļuva par Aijas paraugu, viņa klausīja saimnieci, atdarināja viņas roku, galvas un kāju kustības, arī ārēji sāka līdzināties.

Balodiene
“Kā jau bāreņa bērns, tāds jau mākot un zinot, kā pasaulē jādzīvo.” No viņas parasti ir grūti sadzirdēt labu vārdu, bet tos viņa pateica, jo Aija tak dzīvoja pie bagātās Lapu saimnieces

Poģene
“Un, kad es atcerējos dažas reizes un dažus brīžus, tad atzinu, ka Poģene pret Aiju aizvien ir izturējusies kā pret ienaidnieci. Aizvien viņa uzmeta kūkumu kā kaķe, kad sastapās ar Aiju Miķeļa tuvumā”. Tas parāda Poģenes greizsirdību.

Ievuks
Kad atveda Ievuku, tad viņa jau uzreiz izcēlās ar savu runātīgumu, par ko Aija izteicās: “Kad tu tāda bāba esi, tad es nemaz negribu, ka tu manā tuvumā nāc.” Aija vēl brīdina Jāni: “Tu, Janka, neielaidies ar to skuķi par daudz! Tu tak zini, ka viņa briesmīgi māk melot.”

Miķelis
Arī Miķelis bija Aijas ne mīlestības upuris. Gluži tāpat kā ar Jāni, tā arī ar Miķeli viņa kala nākotnes plānus, taču ātri vien viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem nomainīja Miķeli pret Galdaru. “ Es jau viņam uzreiz teicu: “Ja man gadītos labāks, kamēr kāzas vēl nav bijušas, tad – esmu projām.”,” teica Aija attiecinot to par Miķeli. Šādi vārdi nekad nenāk no cilvēka, kurš patiesi mīl kādu. Tas ir prasts aprēķins, kas nekad dzīvē nenes laimi. Miķelis, skatoties no kopējā konteksta, gan viņu mīlēja un viņam sāpēja, ka Aijai ir cits precinieks, viņš Aijas dēļ mēģina sāpes slīcināt alkoholā, un Galdaram sabojā kāzas. Aijai bija bailes, ka Miķelis ir dikti dusmīgs un varētu kaut ko izdarīt.

II daļa (Atbalss) un III daļa (Ziema)

Šī triloģijas daļa ir gluži kā Jāņa ceļš pie Aijas. Ļoti spēcīgs akcents ir likts uz Jāņa iekšējo pasauli, kas praktiski sastāvēja tikai no domām par Aiju. Bija pagājuši daudzi gadi, varēja likties, ka Aija būs palikusi tālā pagātnē, taču pietika Jānim viņu satikt, ka atmodās pagātnes jūtas.

Rezonanse
Triloģijas daļas nosaukums, protams, nav nejaušība, tā ir vistiešākajā saistībā ar Aiju. Jāņa paša izstrādātā teorija par rezonansi kļūst par viņa un Aijas attiecību skaidrojumu. Tajā tiek ietverta likteņa nozīme – viņa mīlestība pret Aiju var būt vienīgā, cita nevar pastāvēt, viņu dzīves ir saistītas ar nepārraujamām saitēm. Teorijas pamatā ir balss un atbalss. Balss ir Aija, bet atbalss – Jānis.

Aija
Lai gan Jānis ļoti gribēja būt kopā ar Aiju, viņš atcerējās, kāda bija viņa “Vai Aija nebija tā, kura viņu atstāja un līdz ar to izpostīja viņa ticību uz vissvētāko šīs zemes dievu? Vai Aija nebija tur vainīga, ka tagad Ievas mīlestību viņš saņēma ar tādu vienaldzību, it kā viņam tiktu pasniegts malks auksta ūdens, kad viņam dzert nemaz negribas?” Aija te tiek parādīta, kā Jāņa un Ievas dzīvju postītāja.
Aijas vērtības nemainījās – joprojām viņai ir svarīgi, cik tam vīrietim, kurš grib viņu precēt, pieder nauda “Aija vis kaut kādu negribot. Viņa vēloties dabūt tādu, kam būtu vismaz simti divi naudas un vēl kāda druska iedzīves.” Daļēji tas ir saprotams, jo viņa dzīvoja lielā nabadzībā, bet viņa arī bija pie vainas, ka tā dzīvoja, jo bija ļoti slinka. Viņa pati neko nevarēja un negribēja darīt, tāpēc viņai vajadzēja vīru “Man jāapprecas, citādi vējš mūs nonesīs no krasta lejā. Mājele brūk jau kopā.” Viņas slinkumu gan Jānis attaisno ar to, ka Galdars esot viņu padarījis tādu.
Dzīvošana nabadzīgos apstākļos un faktiski nelaimīgā dzīve bija Aiju stipri mainījusi – viņa bija kļuvusi vulgāra. Tas izpaužas gan ar, ka bieži lamājas vai vienkārši prasti izteicās, gan arī viņas briesmīgajā attieksmē pret saviem bērniem un viņas ielasmeitas slavā. Viņa gan pati saka, ka nav nekāda paklīdusi sieviete, bet tie jau ir tikai vārdi, jo visi zina, ka Aija gulēja ar Aizupju Juri gan Galdara laikā, gan, kad ar Jāni apprecējās.
Par mīlestību diez vai varētu runāt attiecībā pret Aiju, jo viņa neprata mīlēt. Mīlestības formula bija pavisam vienkārša – “lēts maisījums no skūpstītkāres.” Kā viņa mīlēja Jāni, tā viņa varēja mīlēt jebkuru citu vīrieti. Mīlestības nebija, bija tika dzīvnieciskas tieksmes, un tas Jāni iedzina kapā. “Mīlestībai ir tikai viens vienīgs jaukums, kurš neēdušam neietu pie sirds, bet kurš paēdušus uz dažiem acumirkļiem var saistīt cieši kopā arī bez mīlestības.” Salīdzinājumus par viņu attiecībām var atrast daudz, taču jēga jau ir tik viena – Aija mīlestību neizstaro. Ja viņai ir sveša pasaules skaistākā jūta, tad ir interesanti, kas viņai ir svarīgs, ko viņa vēlējās no Jāņa? Viņa nevēlējās no Jāņa saņemt maigas jūtas, bet gan liesmojošu kaisli, vīrieti ar stipru mugurkaulu, kurš spētu valdīt pār viņu. “ Viņa savā sirdī jau vairākkārt bija jutusi riebumu pret viņa mūžīgo piekāpšanos. Viņas dabā nebij maigu noskaņu, un uz tādām viņa neprata atbildēt. Viņai vajadzēja asuma, uzstājības, mazliet varmācības – to viņa varēja saprast un zināja, kā pretī stāties. Nu viņa Jānī ieraudzīja vīru, kurš viņu varētu savaldīt.”

Galdars
Galdars nebija viņa mīlestība, bet kaut neliels atspaids ikdienā “Bija viņš gan man apnicis līdz kaklam. Bet, kad biju vīru paglabājusi, tad tikai redzēju, ka nu man viņa trūkst. Nu vairs neviena kapeika man nenāca klāt.” Tāpat kā Aija krāpa Jāni, tā arī Galdaru ar Aizupju Juri. Galdara “rēgs” visu laiku traucē Jānim justies kā saimniekam, jo Aija nemitīgi atgādina, cik Galdars bijis labs, salīdzinot ar Jāni.

Meitas
Jaunībā Jānis ar Aiju kala savus nākotnes plānus, kurā ietilpa arī meitas, kuras viņi ģērbs kā lellītes, bet nu viņām pat nebija, ko kājās vilkt. Sapņa vietā parādījās skarba aina.
Ļoti lielas fiziskas līdz ar to arī garīgas pārestības Aija darīja pret saviem bērniem. Viņa savus bērnus mīļvārdiņos nesauca, to vietā bija sivēni, žagatas, lielās govis.
Bērnu attieksmi pret māti parāda citāts: “Mums māte bijusi, nebijusi. Tādās reizēs viņa aizvien sūt visu dienu. Jau gaisma ausa, kad mūs izsvieda no gultas un pati iekrita.” “Vajadzēja tikai iedrošināties kādam no bērniem muti palaist, kad dabūja ar karoti pa zobiem tā, ka asinis izsprāga no lūpām.” Šī skaitījās bērnu audzināšana. Aija bija ļoti neiecietīga pret savām meitām, viņai uz nerviem krita katra sīkā kļūda, ko izdarīja viņas, tāpēc nesanāca arī iemācīt meitām burtus. Bieži vien Aija pret viņām izturējās vienkārši ļauni – lika darīt bērniem nepatīkamus darbus, piemēram, podus berzt, lāpīt lupatas u.c. lietas. Bērniem sāka riebties darbs kā tāds. Īpaši nežēlīga Aija bija, kad uzzināja, ka meitas ir pateikušas Jānim, ka Aizupju Juris ir palicis pa naktīm pie Aijas. Tad viņa savus bērnus sāka sist. Kad Jānis aizstāvēja viņas, Aija to uzskatīja, kā bērnu kūdīšanu pret māti. Katrs neapdomāts darbs vai vārds Aijas izpratnē bija sacelšanās pret viņu. Meitas gan laikam viņu mīlēja, jo, kad māte sāka raudāt, viņām palika žēl un gāja samīļot Aiju.

Ieva
Aija apzinājās Ievas pārākumu maiguma ziņā. “Aija, labi Ievu pazīdama, baidījās no viņas, kāpēc pret Jāni izturējās daudz mīļāk, par Ievu katrā izdevīgā gadījumā pateikdama kaut ko sliktu.” To pierāda kaut vai tas, ka Aija nosauca par plancku. Pat tad, kad Ieva bija jau mirusi, Aija Jānim izdevīgos brīžos viņam atgādināja, ka Ieva viņam bijusi brūte.

Balodiene
Balodienes attieksme pret Aiju nebija visu laiku vienāda. Sākumā viņa uzskatīja, ka Aija nav Jāņa vērta, viņai patika labāk Ieva, tāpēc, ciemojoties pie Jāņa, bija nolēmusi būt vēsa pret Aiju, bet nekas neiznāca, jo Aija viņu uzņēma diezgan mīļi.

Pakalni
Aija Pakalnus piecieta, jo tie dažreiz viņiem palīdzēja. Kāzās Pakalnus uzlūdza, jo viņi vismaz atnesīs kaut ko ēdamu. “Kaut gan viņi uz Galdariem aizvien no augšas raudzījušies, man tomēr nebūtu nekas pretim, jo viņi nenāks tukšām rokām.” Kad Pakalniete Jānim pateica, lai braucot uz Ievas bērēm, viņa turēja uz Pakalniem ļaunu prātu.
Pakalns bija arī tas, kurš Jāni brīdināja par Aijas puišu kāro dabu. Viņi neatbalstīja arī Jāņa Kāzas, jo uzskatīja, ka labāk būtu precējies ar Ievu. Pakalni dzīvoja daudz labāku dzīvi nekā viņa, tāpēc uz viņiem skatījās ar skaudību.

Aizupju Juris
Aijas kāzās Juris viņai saka: “Bet tu man patīc, un patiesi nebūtu bijis brīnums, ja es tevi būtu apprecējis.” Aija atbild ar vārdiem: “Es jau visu laiku tevi turēju prātā. Bet viņš man kā uzburts. Un es nespēju atraidīt. Viņš pameta manis dēļ jaunu meitu un atskrēja šurp.” Arī Juri Aija nemīlēja, viņš bija kā parasta izprieca, kad priekus nedod Jānis.