Mākslas teorijas jautājumi.

Mākslas teorijas jautājumi

Glezniecība ir tēlotājas mākslas veids, kas īstenību atspoguļo mākslas tēlos ar krāsām ,līnijām ,gaismēnām uz plaknes – audekla , koka , kartona , sienas apmetuma. Pēc uzdevuma glezniecību iedala : monumentālajā glezniecībā (sienu gleznojumi, plafoni, panno), stājglezniecībā, scenogrāfijā, svētbilžu un miniatūru glezniecībā. Pēc satura iedala žanros. Ir vēsturiskais, sadzīviskais, mitaloģiskais, klusā daba, akts, animālistiskais žanrs, marīna. Galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Liela nozīme arī līnijai un gaismēnai. Mākslas tēla izteiksmīgums var tikt kāpināts arī ar krāsu slāņa klājumu un gleznojuma virsmas apdari (faktūra). Gl

l
lezna ir pabeigts stāvglezniecības darbs ar patstāvīgu māksliniecisku vērtību. Sastāv no pamatnes ( audekla, koka, metālplāksnes, kartona, papīra), gruntējuma jeb paotējuma un krāsu slāņa. Pēc glezniecības tehnikas izšķir eļļas vai temperas gleznas, pasteli, akvareli utt. Glezniecības materiālos izmantoja eļļu. Brāļi Jans un Hubrts van eiki 15.gs. 30. gados Flandrijā pilnveidoja ātri žūstošās eļļas saistvielas lietošanu, kas pavēra lielas iespējas. Ļoti plānu caurspīdīgu krāsas kārtiņu sauc par lazējumu. Neatkarīgi no tehnikas ir jāņem vērā gleznā izmantoto pigmentu sastāvs. 1840. gadā izgudroja plastmasas tūbiņas, kas ļā
ā
āva māksliniekiem doties gleznot āra-dzīvo dabu. Akvareļa tehnikā parasti glezno uz speciāla papīra ar akvareļa krāsām. Tai tuva ir guašas glezniecība, tikai šajā glezniecība krāsas kļūst „krītainas”. Temperas glezniecībā parasti par saistlīdzekli izmanto līmi un citas vielas. Pēdējos gadu desmitos ai
i
izvien vairāk tiek paplašināta krāsu daudzveidība. Arī papildinājās ar jaunu tehniku- akrilglezniecību.

Žanrs ( šķirne, veids, stils) ir mākslā vēsturiski izveidojusies daiļrades forma, kas raksturo katra mākslas veida savdabīgās kompozīcijas struktūras. Literatūrā žanrs ir literatūras paveida vēsturiskais variants ( vēsturiskais romāns, fantastiskais romāns). Mūzikā žanrus pēc satura iedala liriskos un episkos žanros, pēc izpildījuma apstākļiem- teātra ,mūzikas, kulta mūzikas u.c. žanros. Tēlotājmākslā žanru sistēmu nosaka attēlojamais objekts : portrets, ainava, klusā daba, akts, marīna, analītiskais žanrs. Mūsdienu tēlotājmākslā vērojama žanru savstarpēja mijiedarbība un sintēze. Glezno visu ko vien var uzgleznot sākot ar kluso dabu līdz pat iedomām un fantāzijai.

Kompozīcija (sastādīšana, salikums) ir daiļdarba uzbūve, daļu izkārtojums un to savstarpējā saistība, kas balstās uz darba idejisko ieceri, saturu un uzdevumu. Literatūrā – mērķtiecīgs visu li
i
iteratūrā darba sastāvdaļu sakārtojums un apvienojums vienotā veselumā. Mākslā- mērķtiecīgi vienots vizuāli estētiskās mākslinieciskās formas elementu izkārtojums. Mūzikā – skaņdarba uzbūve, mūzikas forma. Šo jēdzienu lieto arī matemātikā. Kompozīcija ir mākslas darba pamatuzbūve. Darba izmēra – augstums un platums – noteikšana sniedz nozīmīgu informāciju. Piemēram lielu mākslasdarbu tuvumā nevarētu saprast un pretēji. Liela nozīme glezna ir linijai, diognālei, figūrai, to novietojumam, utt. Kompozīcijā svarīgs ir – centrs un malas, lasīšanas virziens, augšdaļa un lejasdaļa simetrija un asimetrija, piramīda un frīze, horizontāles, vertikāes un slīpnes, tu
u
ukšums un sablīvējums, atvērtas vai noslēgtas kompozīcijas un figūru izmērs attiecībā pret gleznu.