„Mana dzimta laikmetu griežos”

„Mana dzimta laikmetu griežos”

Mūsdienu straujajā dzīves tempā atliek ļoti maz laika, lai apdomātu savas dzīves pamatvērtības. Nozīmīgu vietu šajā jomā ieņem dzimta, ģimene, kurai piederu un arī dzimtene – Latvija, kurā dzīvoju. Protams, ir nācies zīmēt gan dzimtas koku, gan rakstīt daudzus interesantus darbus par Latvijas vēsturi, meklēt ar tiem paralēles cilvēku dzīvēs gan pagātnē, gan tagadnē, taču nekad nebiju aizdomājusies par to, kā mana dzimta ir jutusies laikmetu griežos.
Pašreizējā dzīve atšķiras no tās, kāda tā bija pirms 60 vai 70 gadiem, kad mana vecmamma izdzīvoja bērnu dienas. Vienīgā, kas palikusi, no manas dzimtas vecākās paaudzes, ir vecmamma, kuru arī aicināju dalīties ar savām atmiņām. Mana vecmamma dzīvojusi kara gados, kuros nav gājis viegli. 1949.gada 25. martā, kad notika otrā cilvēku masveida izsūtīšana, arī vecmammas māju sasniedza deportētāji, bet debesis tajā dienā bija labvēlīgas viņas ģimenei. Šajā liktenīgajā dienā mājās bija tikai vecmamma ar savu mazo brāli, bez mammas, tāpēc deportētāji viņus neizsūtīja, bet visi apkārt esošie kaimiņi tikuši izsūtīti uz tālo Sibīriju. Vēl vecmamma atmiņā atsauc stāšanos kolhozos. Iestāšanās kolhozos nav bijusi obligāta, bet ja to neizdarīja, tad izdzīvot nebija iespējams, tika uzliktas pārmērīgi lielas nodevas. Šos laikus vecmamma atceras ar nepatiku, jo bijis daudz jāstrādā un dzīves apstākļi bijuši trūcīgi. Toties pretējas emocijas vecmammu pārņem stāstot par skolas laiku. Iestājoties tā laika organizācijās, viņa daudz sportojusi, piedalījusies daudzās sacensībās, kurās ieguvusi arī godalgotas vietas un iespēju piedalīties pionieru nometnē. Skolas laiks bijis interesants, jo spēlējusi teātrī, dejojusi tautiskās dejas un dziedājusi korī. Mūsdienās ļoti neliela jauniešu daļa nodarbojas ar šāda veida aktivitātēm, sev par prioritāti izvēloties citas. Vecmamma piedalījusies arī Dziesmu svētkos, kuri neizpalikuši bez komunistiskā režīma un tā vadoņu slavināšanas. Atceroties skolas dienas, vecmammai acu priekšā stāv rūpīgi gludinātais kaklauts un pionieru nozīmīte.
Garās rindas veikalos, niecīgais preču sortiments, „pazīšanās”, lai iegūtu deficītpreces, kartupeļu talkas skolas gados – šādi padomju laikus atceras mani vecāki. Tomēr visspilgtāk atmiņā palikušas kolhoza kartupeļu talkas, kurās skolniekiem vajadzējis piedalīties. Šajās talkās vislielāko jautrību sagādājusi kartupeļu cepšana ugunskuros. Skolas laiki palikuši atmiņā ar obligātajām formām, kaklautu un nozīmītēm, kas bija pašsaprotama lieta, pret kuru nevarēja iebilst. Arī mūsdienās, arvien biežāk, izskan jautājums par formu ieviešanu un vienlīdzību, kas velk paralēles ar agrākajiem laikiem.
Laiks vienmēr ir gājis tikai uz priekšu, varbūt atsevišķos laika posmos lēnāk un smagāk vai straujāk un vieglāk, bet vienmēr uz priekšu. Šajā dzīves ritumā dažkārt ir vērts apstāties un paskatīties pagātnē, lai neaizmirstu kādus laikus piedzīvojusi tava dzimtene un izdzīvojuši tavi senči. Saprast, ka dzimtene un dzimta, kurā apslēptas tavas ģimenes saknes ir svarīgas lietas, kuras vērts pieminēt.

Scroll to Top