Rīga Livonijas kara laikā

Rīga Livonijas kara laikā (1558. – 1583. g.)
Rīgas tālāko politisko likteni izšķirīgi ietekmēja Livonijas karš. Visām valstīm, kas piedalījās karā (Lietuva un Polija, Zviedrija un Krievija) un iesaistījās cīņā par kundzību Baltijas jūrā, Rīga, neapšaubāmi, bija visvairāk kārotais kumoss. Militāri politiskos cīņas apsvērumus allaž noteica tirdznieciskās intereses.
Krievu Livonijas politikā nozīmīgākais motīvs nebija ne “Tērbatas mesli”, ne arī pareizticīgo baznīcu stāvoklis Baltijā, bet gan tas apstāklis, ka Krievijai nebija ērtas pieejas pie jūras. Kā uzsvēra Ivans IV Bargais, Livonijas politiskās varas nepiešķirot krievu tirgotājiem “tirdzniecības brīvību”: krievu tirgotājiem esot atņemtas tirdzniecības novietnes, pagrabi un kvartāls, aizliegti tieši sakari ar ārzemniekiem, kamēr paši rīdzinieki bez ierobežojumiem gūstot peļņu no starpniecības tirdzniecības. To apliecina kāda Nirnbergas tirgotāja piezīme, ka “livoņi bija it kā iebāzuši krievu tirgotājus maisā, tā ka krievu tirgotāji bija spiesti tirgoties tikai ar viņiem”. Šīs blokādes pārvarēšanā, tiešos sakaros ar Rietumiem visvairāk ieinteresētā puse bija nevis feodāļi vai tirgotāji paši, bet gan topošās patvaldības valsts aparāts: Krievijas ārējās tirdzniecības lielākā daļa, kā zināms, bija cara varas monopols.
Poļu un lietuviešu magnāti, kam bija nepieciešams eksportēt lauksaimniecības produktus no Lietuvas lielkņazistes, bija ieinteresēti dabūt savā ziņā kontroli pār Rīgu. Eksporta uzplaukums sākās jau sen pirms Livonijas kara. Polijas un Lietuvas tuvināšanās un abu valstu reālūnijas, t.s. Rečas Pospoļitas, nodibināšanās (1569. g.) šo ieinteresētību vēl pastiprināja Šļahtičiem īpaši svarīga bija kundzība pār tirdzniecības ceļu sistēmu, kura saistīja Dņepras un Daugavas augšteces. Šo komunikāciju sevišķo nozīmīgumu izprata Polijas valdnieks Sigismunds II Augusts, tāpēc nemitējās pastāvīgā, neatslābstošā interese par notikumiem Rīgā.
Tieši kara postījumi Rīgu skāra maz. Neviena no karojošām pusēm nemēģināja ieņemt Rīgu triecienā, Rīga negāja no rokas rokā, kā, piemēram, Tērbata vai Navra. Krievu armija trīs reizes nonāca Rīgas tuvumā, ikreiz gan apmierinoties ar pilsētas pievedceļu postīšanu tuvākajā un tālākajā apkārtnē. Rīgas tirdzniecību karš ietekmēja daudz mazāk, nekā to varēja gaidīt. Kara gados caur Zunda šaurumu ar Rīgas kravām vidēji izgāja 137 kuģi. Eksporta ziņā paši neizdevīgākie gadi Rīgai bija, kad karadarbība norisinājās visnozīmīgākajā Rīgas tirdzniecības aizmugures daļā – Baltkrievijā.
Rīgas iedzīvotāju valdošais slānis labprāt pārspīlēja pilsētas postu, tomēr finansiālajā ziņā pilsētas stāvoklis patiesi bija krasi pasliktinājies. Pieaugušo izdevumu segšanai tika ieviests akcīzes nodoklis par visām ievestajām precēm 2 – 3 % apmērā no preces vērtības. Rīgas rāte aizņēmās naudu no abām ģildēm un bagātākajiem nomniekiem un tirgotājiem. Vēlāk, gadsimta beigās, rāte saviem kreditoriem atmaksāja ap 100 tūkstošus marku, galvenokārt par uzkrātajiem procentiem, kas bija 6 % gadā.
Rīgas rātei bija par ko raizēties. Livonija sabruka kā kāršu namiņš. 1561. g. 28. XI abi Rīgas feodālie senjori – Livonijas ordeņa mestrs un Rīgas arhibīskaps – pakļāvās un zvērēja uzticību Sigismundam II Augustam. Rīgas arhibīskapija tika iekļauta sākumā Lietuvas, vēlāk Polijas – Lietuvas sastāvā.
Rīgas valdošās virsotnes pozīciju Livonijas kara laikā noteica to valstu politika, kas pretendēja uz kundzību Baltijā. Rīgas vācu nomniekiem bija vajadzīga tāda politiskā virsvara, kas nemēģinātu viņiem atņemt viduslaiku privilēģijas un pilsētas neatkarību, bet gan nodrošinātu tās ekonomiskos sakarus un ārējās tirdzniecības paplašināšanos. Zviedrija, Dānija, Maskava un Lietuva dažādu iemeslu dēļ nebija pieņemama, tāpēc palika Polija, kas bija tālāk no Rīgas un līdz ar to mazāk bīstama, turklāt stiprākā no feodālajām valstīm, kas piedalījās šai konfliktā. Polijas nākamais karalis Stefans Batorijs ilgi kaulējās ar Rīgas nomniekiem par Rīgas padošanās noteikumiem, kā rezultātā karalis bija spiests dot Rīgai privilēģijas, kas sastāvēja no 58 paragrāfiem un būtībā apstiprināja visas Rīgas “senās brīvības”.
Galvenā privilēģijas sastāvdaļa bija Rīgas tirgotāju monopols starpniecības tirdzniecībā. Rīga saglabāja brīvību uzturēt tirdznieciibas sakarus ar visām aizjūras zemēm, saņemt preces no tirdznieciskās aizmugures un izvest tās uz ārzemēm. Rīdzinieku interesēs tika aizliegta ar senajām paražām nesaskanīgā muižnieku un stārastu līdzdalība tirdzniecībā, tika aizliegta arī preču pārvadāšana pa kaimiņu upēm (Gauju un Lielupi). Preces bija jāšķiro un jāsver tikai Rīgā, pilsētai palika tiesības noteikt kuģošanas kārtību Daugavas lejtecē, tā saglabāja tiesības kalt savu naudu. Privilēģija beidzot apstiprināja rīdzinieku tradicionālās tiesības darījumu dēļ doties uz saviem preču piegādes rajoniem. Pilsētas “brīvības” tika ierobežotas tikai politiskā ziņā – uzticības zvērests Polijas karalim aizliedza tai rīkoties pretēji Rečas Pospoļitas interesēm. Poļu nu lietuviešu administrācijas kontroli veica burggrāfs un stārasti pilī. Ekonomiski karaļa vara ekspluatēja padevušos pilsētu fiskāliem mērķiem. Tika ieviesta pilnīgi jauna muita tirdzniecībā, t.s. portorijs, uz visām eksportētām un importētām precēm. To ievāca valsts. Karalis saņēma 2/3 no naudas ienākuma, 1/3 palika pilsētai.
1582. g. 12 martā Stefans Batorijs svinīgi iejāja Rīgā ar ievērojamāko galminieku svītu un kancleru maršalu Janu Zamoiski priekšgalā. Kopā ar karali ieradās arī jezuīti. Tiem pavēlēja izbūvēt vienu baznīcu. Rāte izvēlējās Jēkaba baznīcu. Bijušajā Marijas Magdalēnas klosterī izvietojās jezuītu kolēģija. Varaskārā karaļa tālākā rīcība drīz pārliecināja rīdziniekus, ka viņš nedomā ievērot pilsētai dotos solījumus. Konflikts starp karaļa varu un pilsētu sevišķi uzliesmoja kalendāra nemieros.
Rīga Polijas valsts sastāvā (1581. – 1621.)
Rīgas pilsētai periods Polijas sastāvā bija ļoti grūts un ilga apmēram 40 gadus. Tam raksturīgi ilgi iekšējie konflikti un nemitīga cīņa ar karaļa varu par autonomiju.
Pilsētas sliktais finansiālais stāvoklis lika sevi manīt. Tika aprēķināti Rīgas izdevumi, sākot ar 1558. g. līdz 1599. g. Ar karu saistītie izdevumi divas reizes pārsniedz pilsētas gada ienākumus, bet vislielākais izdevums bija veco parādu atmaksa un procentu kārtošana par tiem.
Polijas sastāvā Rīgai nācās izjust muižnieku patvaļu. Poļu karavīru laupīšana un citas ļaundarības bija pavisam parasta parādība. Rīgas pilsēta vairākkārt prāvojās ar Rīgas pils komandantu T. Embdenu par kuģu aplaupīšanu, par uzbrukumiem zemniekiem u.c. ļaundarībām. Prāvas starp Rīgas rāti apkārtējo piļu stārastiem notika nepārtraukti. Sevišķi daudz rīdzinieki cieta no Bukultu stārasta Jana Ostrovska vardarbības.
Kā rīdzinieki bija baidījušies, Polijas – Lietuvas valsts vara neapmierinājās tikai ar portorija daļu, bet no savas virskundzības pār Rīgu centās iegūt maksimālo. Karalis gan apsolīja Rīgai un apkārtējām pilsētām neuzlikt jaunas muitas, kas apgrūtināja tirdzniecību un novirzīja preču plūsmu no Rīgas uz citām vietām, taču solījums netika pildīts, jo rātes instrukcijā sūtņiem uz Varšavu 1598. .g 27. XI atkal lasāms ne tikai par jaunām muitām, bet arī par jaunām ostām, ko izmantojot stārasti un muižnieki, apejot Rīgu.
Kamēr Rīga nebija padevusies karalim, uz pilsētu netika attiecināti nodokļi un kontribūcijas, kurus uzlika ārkārtējo kara izdevumu segšanai. Rīgai vajadzēja nest kontribūciju nastu. Kontribūciju parasti pamatoja ar militāru gatavošanos cīņai pret Krimas tatāriem un turkiem. To ievāca no rīdziniekiem sistemātiski, sākot ar 1589. g. pavasari. Tikpat sistemātiski Rīga protestēja pret šī nodokļa apmēriem un aplikšanas veidu un apstrīdēja arī šī nodokļa likumību. Atlaides no kontribūcijas varēja sniegt tikai seims – rātei neatlika nekas cits kā sūdzēties karalim un seimam.
Lāgiem no rīdziniekiem prasīja arī citus ārkārtējus maksājumus, piemēram, atlīdzināt zaudējumus, kas poļiem bija radušies sakarā ar “kalendāra nemieriem”, izmaksāt naudu stārastiem karaspēka uzturēšanai, beidzot svinīgi uzņemt poļu karaļa komisārus, kā arī dot dažāda veida “dāvanas” ievērojamiem valsts ierēdņiem cerībā uz viņu aizstāvību un palīdzību Rīgai svarīgās lietās.
Par parastu parādību kļuva “vajadzīgu cilvēku” uzpirkšana naudas vai produktu veidā. Tā bija māksla, kurā pilnību Rīgas rāte sasniedza 18. gs. cīņā par savu privilēģiju saglabāšanu, kad pret tām vērsās centrālā vara Pēterburgā. Kardināls Ježijs Radzivils un kanclers Jans Zamoiskis kalendāra nemieru laikā ne reizi vien saņēma no Rīgas sūtņiem lašus, dienvidu augļus u.tml. dāvanas.
Poļu – lietuviešu valsts attieksmi pret Rīgu neapšaubāmi pasliktināja “kalendāra nemieri” (1584. – 1589. g.). Panākt jaunu karaļa piekāpšanos kļuva arvien grūtāk. Nomnieki un “pūlis” (ieskaitot nevācus) nebeidz protestēt pret jezuītiem, blokhauzu pret jauniem nodokļiem u.tml. Ja karalis dažreiz aizstāvēja Rīgu un piekāpās tās neatlaidīgo lūgumu priekšā, tad tas bija valsts kases interesēs, lai nepieļautu pilsētas noplicināšanu, jo tā valstij bija nozīmīgs naudas avots. Turpretī, ja rīdziniekiem pašiem gadījās aizskart karaļa vai valsts kases intereses, nekavējoties tika veiktas represijas.
Rīgas rātes nepārtrauktie lūgumi un sūdzības ļauj noteikt galveno pretrunu būtību starp pilsētu un Reču Pospoļitu. Šo pretrunu pamatā bija 4 motīvi:
1. Tirdzniecības nodevas, sevišķi kontribūcija un daudzās “jaunās muitas”, kuras uzlika stārasti. Rīdzinieki panāca arī to, ka portorija karaļa daļa tika izlietota vietējām vajadzībām.
2. Administratīvi policejiskā vara Daugavas lejtecē. Rīga nemitīgi protestēja pret laupīšanām, aizstāvēja kuģošanas noteikumus, alus darīšanas monopolu u.c. Par 45 tūkstošiem zlotu komisāri bija ar mieru nojaukt blokhauzu, kas nodrošināja poļiem kontroli pār garāmbraucošiem kuģiem.
3. Muižnieku tirdzniecība. Muižnieki nemitīgi centās izspiest pilsētniekus no tirdzniecības laukos, virzīt savas preču kravas pa “nelikumīgiem ceļiem”, caur citām ostām, apejot rīdziniekus. Biežajiem rīdzinieku strīdiem ar poļu un lietuviešu muižniekiem, kas ieradās ar precēm pa Daugavu, bija tas pats pamats, proti, tirdzniecības intereses.
4. Sacensība starp Rīgu un Tērbatu, kas rīdziniekiem bija pats sāpīgākais punkts. 1584. g. 11. augustā arī Tērbatai tika piešķirtas īpašas tiesības uz tranzītu no Krievijas uz Pārdaugavas hercogisti, un otrādi. Tirgotāji no Krievijas bija spiesti iegriezties Tērbatā un piedāvāt preces tur pat tad, ja tiem bija izdevīgāk braukt tieši uz Rīgu. Rīga pastāvīgi pret to iebilda, norādot, ka tas sašaurina Rīgas apgrozību un samazina karaļa ienākumus no portorija. Rīga prasīja atjaunot vienīgi likumīgo tirdzniecības ceļu no Pleskavas caur Alūksni, Gaujienu, Smilteni, Valmieru un Cēsīm līdz Rīgai.
Rīgu būtiski interesēja sakari ar Pleskavu un vispār ar Moskovijas pilsētām. Daži Pleskavas tirgotāji uzturējās Rīgā vai atstāja savus pārstāvjus. Kamēr Krievijai ar Poliju bija miers, krievu valdība veicināja Rīgas tirgotāju braucienus ar Krieviju un tiecās izmantot Rīgu sakariem ar Rietumeiropu. Atkarībā no situācijas poļu varas iestādes gan atļāva, gan aizliedza rīdziniekiem tirgoties ar “moskovītiem”. Tā kā Rīgai nebija tiesību patstāvīgi uzsākt sarunas ar Maskavu, Rīga panāca, ka tās pārstāvji tika ieskaitīti poļu sūtniecībās uz Krieviju. Priekšlikumos Sigismundam III tika izvirzīta prasība panākt no Maskavas valdības kuģniecības pārtraukšanu no Baltās jūras uz Rietumeiropu, lai tādejādi novirzītu visu krievu eksportu uz Baltijas ostām.
Rīgas sakari ar Polocku, Vitebsku vai Lietuvas pilsētām nebija pakļauti valdības kontrolei un bija regulāri. Savstarpējos strīdus tirdzniecības jautājumos Rīga kārtoja patstāvīgi, reti lūdzot karaļa starpniecību. Šo strīdu objekts parasti bija Rīgas tirgotāju braucieni dziļi preču piegādes rajonos, kā arī jautājums par pareizticīgo Nikolaja baznīcu Rīgā. Pret to Rīgas protestanti cīnījās ne mazāk nikni kā pret katoļiem un jezuītiem.
Rīgas konfliktos ar Kurzemes hercogu karalis vienmēr atbalstīja pilsētu, piemēram, kad Kurzemes ostas, sevišķi Liepāja, atrāva preces Rīgas ostai un līdz ar to samazināja portorija ienākumus.
“Poļu laikos” Rīga kļuva arī par katoliskās propagandas centru Baltijā. Sigismunds III nodibināja Livonijas katoļu bīskapiju ar bīskapa sēdekli Cēsīs, piešķīra jaunajai bīskapijai vairākas lielas muižas Ziemeļlatvijā un Dienvidigaunijā. Galvenā nozīme kontrreformācijas plānu realizēšanā Latvijā tomēr bija Rīgas jezuītu kolēģijai. Katoļticības propagandēšanai Rīgā no Vācijas ieradās speciāli apmācīti sprediķotāji. Jezuītu kolēģijai bija bibliotēka un hospitālis, bez tam arī skola nākošajiem klostera brāļiem. Poļu karaļi un magnāti nežēloja naudas līdzekļus kolēģijai un nodevai tai ap pusduci muižu Rīgas lauku novadā, Lielvārdes un Limbažu apkārtnē. “Jēzus kareivji” cīnījās ne tikai pret luterāņiem, kas dominēja vācu mazākuma vidū, bet sevišķi rūpīgi centās iznīdēt pagānisma paliekas latviešu apziņā. Sprediķotāji braukāja pa visu Latvijas teritoriju. Jezuītu kolēģija beidza darboties 1621. g., kad zviedri ieņēma Rīgu.

Izmantotā literatūra:
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta izdotā grāmata “Feodālā Rīga”. Rīga “Zinātne” 1978

Scroll to Top