Latvija un Jānis Čakste.
Tuvojoties Latvijas 90. gadadienai, ikvienā latvietī mostas patriotiskas jūtas. Mēs cenšamies darīt labus darbus Latvijas labā, kas būtu kā dāvana mūsu dzimtenei. Cēlākā un vērtīgākā velte, ko varam pasniegt savai zemei, ir mīlestība, kuru mūsos ieaudzinājuši mūsu senči, lejot savas asinis par tās brīvu pastāvēšanu. Viņi lika pamatu mūsu tautas tālākai attīstībai un nodrošināja ceļu stabilai nākotnei. Viens no cilvēkiem, kas stāvēja pie jaundzimušās Latvijas šūpuļa, bija pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste.
18. gadsimta sākumā aizsākās Lielsesavas dzimta, pie kuras pēctečiem piederēja arī pirmais Latvijas prezidents. Senču tradīcijas, ieražas un cēlas patriotisma jūtas Jānis Čakste mantojis no saviem senčiem, īsteniem latviešu zemniekiem Pētera un Annas. Sekodams viņu paraugam, Jānis Čakste bija iecerējis un uzbūvēja savas dzimtas mājas «Aučus», kas atradās pašā Lielupes krastā, Zemgales vidienē pie Jelgavas. Viņam vajadzēja māju lielai ģimenei, tāpēc, vienojies ar dēliem, ka jābūvē arī tornītis. Un tas viss bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai varētu Jāņu naktī uzkāpt augšā un izskaitīt, cik ugunskuru apkārt. Jānim Čakstem un viņa lielajai ģimenei „Auči” savulaik bija „miera osta”, vieta, kur atpūsties, smelties spēkus nākamajam darba cēlienam. Šobrīd šī skaistā vieta vēl joprojām glabā Jāņa Čakstes radošo garu un mīlestību, jo šis cilvēks, kas uzņēmās tikko jaundibinātās Latvijas valsts vadību, dziļi sirdī bija ģimenes cilvēks. Viņš vienmēr sniedza palīdzīgu roku ikvienam, kas to lūdza, neaizmirsdams veltīt uzmanību saviem ģimenes locekļiem. Robeža starp profesionālām lietām, darba un ģimenes attiecībām nav nemaz tik vienkārši ieturama, bet Jānis Čakste bija spējīgs to apvienot. Jānim Čakstem bija deviņi bērni, no kuriem vecākais dēls Visvaldis samērā agri, jau Pirmā pasaules kara laikā, aizgāja bojā. Taču neraugoties uz to, rūpes par pārējiem ģimenes locekļiem tikai auga, bērniem kļūstot arvien vecākiem. Ģimenes vīrieši no paaudzes paaudzēs mantojuši Jāņa Čakstes vārdu, likdami to saviem dēliem, jo tas ir latvisks un patriotisks. Latvijas valsts pirmā prezidenta dēls Konstantīns, bija Latvijas Universitātes profesors, un vācu okupācijas laikā uzņēmās grūtu un atbildīgu uzdevumu – vadīt Latvijas Centrālo padomi. Šī organizācija, kas strādāja samērā neilgu laika posmu, ar nevardarbīgām metodēm cīnījās pret krievu boļševikiem un vācu nacistiem, lai atjaunotu Latvijas valsts neatkarību. Savu senču aizsākto darbību un pamatprincipus šobrīd veiksmīgi turpina arī viņa mazmazbērni, Kārlis un Kristīne, kas sekmīgi vada viesnīcu „Valdemārs”. Arī pirmā Latvijas prezidenta maz mazmazdēls, piecus gadus vecais Jānis Čakste juniors, zina stāstīt par sava vecvecvectēva sasniegumiem, apgalvojot, ka viņa priekštecis ir bijis Latvijas karalis. Un šim apgalvojumam ir grūti nepiekrist, jo pirmais neatkarīgas tautas prezidents mums vienmēr būs svēts un līdzināsies karalim. Jāņa Čakstes un viņa dzimtas spēka avots bija ticība sev, un vēl lielāka ticība dzimtenei. Viņos nekad neizsīka radīšanas, un mīlestības dzirksts, kas bija viņu sasniegumu pamatā. Cienot pienākumu un darbu, jūtot dziļu godbijību pret likumu, kas stāv pāri cilvēkiem un viņu varai, Jāņa Čakstes dzimta bija, ir un būs gatavi ziedoties cēla mērķa labad. Un viņu radošā ideja redzēt nākotni skaistāku, pilnīgāku, daudzkrāsaināku, nekad neizzudīs un vienmēr glabāsies viņu sirdīs.
Jānis Čakste, kas bija dzimis 1859.gada 14.septembrī, pirmo izglītību ieguva mājskolotājas vadībā, ko vēlāk papildināja ar mācībām Jelgavas Sv.Annas elementārskolā un Jelgavas ģimnāzijā. Taču tieši Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē parādījās Jāņa Čakstes oratora un organizatora talants, kas palīdzēja viņam ieņemt augstus amatus Latvijas valsts veidošanās laikā. Arī pēc universitātes beigšanas viņš turpināja cīņu pret netaisnību, iestādamies par tiesas amata kandidātu jaundibinātajā Kurzemes guberņas prokuratūrā. Būdams jaunības maksimālisma pārņemts, Jānis Čakste darbojās gandrīz visās nozarēs, kas sniedza atbalstu latviešu tautai. Tā, piemēram, būdams Jelgavas latviešu biedrības priekšnieks, viņš aktīvi darbojās arī Kurzemes biškopības biedrības vadībā. Paralēli saviem tiešajiem darba pienākumiem viņš veicināja dažādu biedrību dibināšanu Kurzemē, izstrādādams to statūtus un sniegdams palīdzību to apstiprināšanā. Arī sākoties Pirmajam pasaules karam, Čakste turpināja būt savas dzimtenes patriots, un kļuva par Jelgavas Sarkanā Krusta komitejas priekšsēdētāju, un vēlāk piedalījās latviešu bēgļu apgādāšanas organizāciju kongresā Pēterburgā, kopā ar Vili Olafu. 1917.gada 7.maijā Čakste aktīvi piedalījās Kurzemes Zemes sapulcē, kas notika Tērbatā un tika ievēlēts sapulces prezidijā, bet pēc tam par Kurzemes galveno pārstāvi sadarbībai ar Krievijas Pagaidu valdības oficiālajām iestādēm. Pārsteidzoši, ka 1917.gada 28.maijā Čakste vadīja Tērbatā vadīja pirmo latviešu juristu kongresu, kas ir ļoti būtisks priekšnoteikums valsts likumdošanas sakārtošanā. Atgriezies Latvijā no bēgļu gaitām, viņš uzzināja, ka Tautas padome 17.novembrī viņu ievēlējusi par savu prezidija priekšsēdētāju. Kļūdams par Demokrātiskā centra biedru, Jānis Čakste radīja ideālus priekšnosacījumus, lai 1920.gada 1.maijā atklātu Satversmes sapulces pirmo sēdi. Taču savu politiskās darbības virsotni Jānis Čakste sasniedza 1922.gada 14.novembrī, kad Latvijas pirmā Saeima ar 92 balsīm viņu ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju stāvēt pāri partijām un saglabāt iespējamo objektivitāti, kā arī ar gatavību lojāli sadarboties ar visiem parlamentā pārstāvētajiem spēkiem.
Jānis Čakste mūsu vēsturē ir īpaša personība, ne tikai tāpēc, ka bijis mūsu pirmais prezidents, bet arī pateicoties viņa devumam Latvijas valstij. Mēs sevi uzskatām par demokrātisku valsti, un Čakste ir šīs demokrātijas pamatlicējs, jo ticis atzīts par vienu no 100 pasaules lielākajiem demokrātiem, un Brīvības halles marmorā ir iecirsts arī viņa vārds. Jau tālajā 1905.gadā šis neatkārtojamais cilvēks piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā un mudināja pilsoņus nemaksāt nodokļus un ignorēt pastāvošo karaklausību līdz Domes sasaukšanai, tādējādi iestājoties pret pastāvošo varu un kārtību. Kļūstot par pirmo Latvijas prezidentu, Jānis Čakste ļoti lielu uzmanību pievērsa ārlietām, un pats rūpīgi iepazinās ar saņemto informāciju, cenzdamies veidot draudzīgas kaimiņattiecības ar pārējām valstīm. Tā ,piemēram, 1925.gada 23.-25.februārī, viņš devās vizītē uz Igauniju, un panāca spriedzes mazināšanos starp abām tautām robežu jautājumu dēļ. Savas prezidentūras laikā – no 1922.gada 14.novembra līdz 1927.gada 14.martam – Jānis Čakste tiek raksturots kā ārkārtīgi darbīgs, lojāls un patriotisks politiķis, kas parakstījis un izsludinājis 402 Saeimas pieņemtos likumus un, saskaņā ar Satversmē piešķirtajām tiesībām, apžēlojis 549 personas. Viņš pierādīja, ka Valsts prezidents, lai arī nav apveltīts ar tik lielu varu kā Ministru prezidents, var kļūt par ļoti nopietnu, politiski vērā ņemamu un tautā nepārspēti mīlētu politiķi. Šis ārkārtīgi optimistiskais cilvēks ir devis lielu artavu Latvijas kultūras dzīves attīstībā, organizējot IV Latviešu Vispārējo Dziesmu svētkus Jelgavā, un pat daļēji ir finansējot šo pasākumu. Īpašu vērību valstsvīrs pievērsa jaunatnei, atbalstot skautu organizācijas, iesaistoties Latvijas Universitātes dibināšanā un kļūstot par LU starptautisko publisko tiesību docentu, kā arī ļoti rūpējoties par valsts drošību, nodrošinot karavīru labklājību, sekojot armijas uzbūvei un vajadzībām. Apkopojot informāciju, varam secināt, ka Latvijas prezidents tiek raksturots kā izcils diplomāts, miermīlīgs, erudīts un saprotošs ģimenes cilvēks. Jānis Čakste mums visiem ir pierādījis, ka cilvēka vērtību sistēmā „par visu augstāk stāv Latvijas valsts”. Ar savu politiskās darbības stilu J.Čakste radīja Valsts prezidenta amata autoritāti, kas kalpo par paraugu arī mūsdienu prezidentiem. Lieliska izglītība, augsta inteliģence, milzīgas darbaspējas, pienākuma apziņa un patriotisms padarīja viņu par personību, no kuras arī šodien varam daudz mācīties. 1927.gada 14.martā izraktā Jāņa Čakstes kapu kopiņa ir kļuvusi par simbolisku latviešu saiknei ar pagātni un patriotiskām demokrātijas vērtībām vēl šobaltdien.
Tiem, kas tagad vēro mūsu pilsētas un laukus, pavisam grūti ir iejusties tajā ainā, kas bija redzama mūsu zemē ap laiku, kad to pāršalca vēsts, ka Latvija tagad ir brīva un neatkarīga valsts. Mūsu zemē valdīja sveša vara, kas to bija centusies pakļaut sev, un šajos apstākļos Jānim Čakstem vajadzēja gandrīz pārdabisku gribu un ticību savas tautas nākotnei. Lieliska izglītība, augsta inteliģence, milzīgas darbaspējas, pienākuma apziņa un patriotisms padarīja viņu par personību, no kuras arī šodien varam daudz mācīties. Arī paša Jāņa Čakstes vārdi, ka „jāceļ Latviju ar skaidrām sirdīm un tīrām rokām”, pierāda to, ka Jānis Čakste bija Latvijas valsts dvēsele.