‘Kultūra kā simbolisku formu kopums.’
IEVADS
Kultūra kā simbolisku formu kopums pastāv jau ļoti sen, tik sen, ka atšķirt šos abus jēdzienus varētu būt ļoti sarežģīti. Būtībā, visa pasaule sastāv no zīmēm un simboliem, kurus mēs dzīves laikā iemācāmies uztvert un pieņemt tā, ka pat nemanām to klātbūtni. Viss liekas it kā pats par sevi saprotams. Šajā esejā es drīzāk nedaudz pieskaršos tam, kā tad īsti izpaužas kultūra . Kur tā ir sastopama, kā arī, kas ir simboli un kā mēs tos varētu tulkot.
1.TĒZE
Bieži runājot par kultūru tiek runāts daudz par un ap to, bet netiek pateikts nekas skaidrs un konkrēts. Kā atpazīt, kur beidzas kultūra un sākas kas cits? Kas ir šis cits?
2.TĒZE
Varbūt tas, kas mums, latviešiem, šķiet pavisam nepieņemams ir kultūras sastāvdaļa kādai citai tautai? Kāpēc dažādām tautām kultūras atšķiras?
3.TĒZE
Domājot par kultūru un tās nozīmi, man rodas daudzi jautājumi. Kāpēc kultūra ir nepieciešama un cik daudz tā nozīmē 21. gadsimtā, tehnoloģiju laikmetā? Vai kultūra ierobežo? Sarežģī dzīvi , vai arī padara to vieglāku?
IZVĒRSUMS
Kultūra ir radusies ļoti ilgā laikā, faktiski, kopš pastāv cilvēce. Tā ir viss, kas mums apkārt– apģērbs, nodarbošanās, izklaides, saskarsme, mājoklis, ēdienreizes, manieres, izglītība, māksla, mūzika u.t.t. Un pavisam noteikti, visam iepriekš uzskaitītajam ir ļoti simboliska nozīme. Mēs uz pasauli spējam skatīties tikai caur dažādiem simboliem un zīmēm, izsakot pasauli sev saprotamās vai mazāk saprotamās zīmēs un simbolos, mēs to uztveram un cenšamies izprast. Katrs priekšmets cilvēkam norāda uz konkrētu lietu vai darbību un, tikai izprotot to, var attiecīgi rīkoties, tikai cilvēks pats piešķir šādai zīmei vai simbolam jēgu. Katrai tautai, cilvēku grupai un pat individuāli katram cilvēkam ir simboli, kuri kaut ko izsaku un simboli, kuri liekas absolūti bezjēdzīgi, jo nenes līdzi saprotamu nozīmi. Par šādiem simboliem var kalpot uzraksti vai kulta priekšmeti, kas spilgti atspoguļo dažādu cilvēku spēju apzināties to funkciju. Simbolu atspoguļojums arī redzam ,piemēram, mūzikas pierakstā, cilvēkam iespējams nav jābūt mūziķim, lai sadzirdētu skaņdarba izraisīto emocionālo pārdzīvojumu, taču, ja šāds skaņdarbs ir pierakstīts nošu pierakstā, cilvēkam ir jābūt lieliskām iemaņām nošu lasīšana, lai iegūtu tādu pašu iespaidu kopumu.
Lai labāk izprastu kultūru atšķirības, varētu ņemt tādu vienkāršāku, bet neatņemamu kultūras sastāvdaļu– sasveicināšanos. Sasveicināšanās ir bijusi cilvēku uzvedības sastāvdaļa visās kultūrās no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Dažādos laikmetos un sabiedrībās mainās tikai sasveicināšanās veids.
Dažās zemēs cilvēki sasveicinoties parīvē degunus, citur saskūpstās, paceļ cepuri, pieklājīgi parāda viens otram mēli vai paspiež roku. Mūsdienās gan vairāk var sastapties ar diezgan vēsu attieksmi, bet tas, manuprāt, nav nemaz tik labi, jo sasveicinoties tu atstāj pirmo iespaidu, izrādi interesi. Galu galā- parādi savu patieso attieksmi pret konkrēto cilvēku.
Latviešu kultūrā pieņemti diezgan atturīgi sveicināšanās veidi – vienkārša sarokošanās, „labdien” vai „sveicināti”. Tomēr, šī latviešu attieksme ir pilnīgi pretstatā ar citām valstīm. Diezgan spilgts piemērs tam ir Francija, kur cilvēkiem satiekoties vienam pret otru ir siltāka un labvēlīgāka attieksme. Atšķiras arī saskarsme publiskajā telpā- veikalos pārdevējas ir daudz laipnākas, arī sabiedriskajā transportā u.tml.
Kāpēc ir šī atšķirība? Noteikti, to ietekmē mentalitāte, antropoloģiskie tipi, audzināšana, dzīves apstākļi, klimats un vēl dažādi blakus faktori, bet domāju, ka tie nestāv mums ceļā lai dienu dienā laipni viens pret otru izturētos.
Pētot latviešu kultūru- varam secināt par to, kas latvietim ir bijis svarīgs senāk un tagad. Piemēram, iegriežoties Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā var aplūkot latviešu saimniecības ēkas no dažādiem novadiem, taču visās darbojas apmēram vienādi principi. Senajam latvietim dzīvē galvenais ir bijis darbs, pārējais ir bijis pakārtots, tā sauktais „darba tikums”. Pašlaik tas arī ir ļoti labi novērojams. Ļoti daudzās ģimenēs abi vecāki strādā katrs savā darbā vai pat vairākos. Tikai tāpēc lai spētu labi un pārticīgi dzīvot, apgādāt ģimeni ar visu nepieciešamo.
NOBEIGUMS.
Simbols vienmēr ir kalpojis arī kā aicinājums izprast pašam sevi, jo pasaules un sevis izpratne ir dziļi sasaistītas, jo caur vienu mēs cenšamies izprast otru. Gluži tāpat, kā caur pasaules izpēti mēs nonākam pie sevis izpētes, tā pētot sevi mūsu vēlēšanās saprast pasauli, kurā mēs esam ir neglābjama. Šāda atgriezeniska saite pat ir simboliska, un kopīga daudzām tautām atspoguļota kā čūska, kas kož sev astē vai kā divas čūskas, kuras rij viena otru. Šādus simbolus var dēvēt par arhetipiem, dažreiz mēdz nošķirt lielos jeb pamat arhetipus, šāds skatījums ir sastopams bieži psiholoģija, taču nav arī retums filozofu vidū.