Kas ir polietilēns? Polietilēns ((-CH2-)n) ir termoplastisks polimērs, kuru iegūst polimerizējot etilēnu. To dažreiz sauc arī par polimetilēnu, jo tā molekulas sastāv no savā starā saistītām metilēngrupām (-CH2-).Polietilēnu pirmoreiz ieguva Anglijā 1933. gadā. Šo vielu mēs ikdienā ļoti daudz kur izmantojam, piemēram, mājsaimniecībā, lauksaimniecībā, komunikācijās, utt.
Polietilēnam ir ļoti daudz izstrādājumu un svarīgākie no tiem ir polietilēna maisiņi, plēves, iesaiņojamais papīrs, plastmasas trauki, burku vāciņi, logi, acu lēcas, zobu protēzes, pudeles, kā arī sadzīves tehnika. Un katru no tiem ikviens no mums lieto ikdienā, un nespēj bez tā iedomāties nākotni.
Personīgi es no polietilēna izstrādājumiem lietoju pārtikas maisiņus, pudeles, traukus, logus un sadzīves tehniku, un es nebūtu ar mieru no tiem atteikties, jo tie vienkāršo manu dzīvi. Bet, tos lietojot, es neaizdomājos par to, ka tie piesārņo dabu un manu apkārtējo vidi, un diez vai kaut puse Latvijas iedzīvotāju kaut reizi ir par to ir aizdomājušies. Jebkurš no mums var nosaukt kaut vienu plusu polietilēna lietošanā, piemēram, polietilēna maisiņi ļauj bez problēmām pārnēsāt pārtiku, apģērbu, apavus, un citas ikdienā lietojamas drēbes, plastmasas logi mums nodrošina siltuma uzturēšanu un vēja un aukstuma neiekļūšanu mūsu mājās, no plastmasas pudelēm ir vieglāk un ērtāk malkot dzērienus, jo tās nav tik smagas kā stikla pudeles, utt. Taču ikviens no mums var nosaukt arī vienu mīnusu polietilēna lietošanā, piemēram, polietilēns dabā nesadalās, līdz ar to tas piesārņo dabu, to dedzinot izdalās ļoti nepatīkama, stipra un ļoti, ļoti indīga smaka.
Ļoti līdzīgi ir arī ar gumiju, ko iegūst vulkanizējot kaučuku. Pazīstamākie gumijas izstrādājumi, ko lietojam ikdienā ir automašīnu, velosipēdu, sabiedriskā transporta un citu pārvietošanās līdzekļu riepas, saimniecībā izmantojamie gumijas zābaki un kalošas, zīmēšanā izmantojamās dzēšgumijas, piena lopkopībā izmantojamās slaukšanas iekārtu sastāvdaļas, šļūtenes, paklāji un kontracepcijā izmantojamie prezervatīvi.
Tāpat kā polietilēnam arī gumijai ir savi plusi un mīnusi, un savā ziņā tie ir ļoti līdzīgi, varētu pat teikt, ka vienādi, jo arī gumija ir ļoti nepieciešama sadzīvei, un tā ir ļoti ērta, taču arī tā pati no sevis dabā nesadalās un, līdz ar to, piesārņo dabu. Arī dedzinot to, rodas specifiska un indīga smaka.
Mana personīgā attieksme pret polietilēnu un gumiju nav ne pozitīva, nedz arī negatīva, jo es pati ikdienā lietoju ļoti daudz polietilēna un gumijas izstrādājumus, un arī, lai uzrakstītu šo eseju es izmantoju gan polietilēnu, gan gumiju. Un es atzīstu, ka mana dzīve bez tiem būtu visnotaļ neiespējama, jo diez vai es varētu dzīvot bez elektroniskajām iekārtām, dzīvot tādās telpās, kur caur logiem pūstu iekšā vējš un braukt ar mašīnu, kurai riepas būtu gatavotas no metāla.
Un es arī reāli apzinos, ka to visu lietojot, es piesārņoju dabu, jo lai to visu izgatavotu ir nepieciešamas rūpnīcas. Un, ražojot, rūpnīcas ar saviem dūmiem piesārņo gaisu, līdz ar to, arī dabu un apkārtējo vidi.