Mana Latvija.

Mana Latvija

Katrs no mums Latviju redz savādāk. Ir daudz cilvēku un daudz dažādu viedokļu. Vieniem tā asociējas ar pelēkām un drūmām, bet otriem ar spilgtām, izteiktām krāsām. Es savu Latviju redzu skaistu, krāšņu un man patīkamu.

Viena krāsa ar ko man Latvija saistās ir zilā. Tas tāpēc, ka manas Latvijas lielākā bagātība un lepnums ir viļņojošā jūra. Tūkstošiem tūristu brauc uz manu Latviju, lai pa īstam redzētu kāda tā ir – Baltijas jūra. Tā ir laipna un draudzīga, bet reizē arī draudīga pr

r
ret tiem, kuri neatzīst tās varenumu un spēku. Nekad nevar zināt, ko no viņas var sagaidīt. Nav vietas pasaulē, kur jūra ir zilāka. Vismaz priekš manis. Es varētu mūžīgi vērot saulrietu, sēžot siltajās smiltīs, kad pēdas kutina mazie smilšu graudiņi. Vērot dzīvīgās krāsas. Vienmēr liekas, ka debesis un sauli būtu izkrāsojis dižākais mākslinieks (protams, manas Latvijas mākslinieks) ar viskošākajām un skaistākajām krāsām. Šaubu nav – tādas debesis un tik silta saule ir tikai manā Latvijā. Tā vienkārši – sēdēt, klusēt un vērot. Ne
e
edarīt neko. Varbūt vēl smaidīt, protams, par skaistumu un cilvēku, kas sēž man blakus. Viņš arī dzīvo manā Latvijā.

Otra krāsa ir zaļā. Saprotams, ka tā zaļā ir manas Latvijas daba. Vienmēr tik skaista un apburoša kā jauna lēdija savā pirmajā ba
a
allē. Protams, tā arī smaržo vislabāk. Ievu, ceriņu, ābeļu, ķiršu ziedu smarža pavasarī ir neaprakstāma. Nekur citur nevar justies tik tuvu tīrai dabai kā manā Latvijā. Es vēlos dejot ar vēju pļavā – starp āboliņiem, pienenēm, pīpenītēm, rudzupuķēm un arī nezālem. Pat nezāles šeit ir skaistas. Griezties un virpuļot dejā ar sauli. Ar to pašu silto un smaidīgo sauli, kas tik spoži spīd tikai te – manā Latvijā. Izejot caur kādu no mežiem, tu jutīsies tā, it kā tikko būtu iznācis no kādas apburtas valstības. Tev liksies, ka tu esi bijis pasakā starp tik daudzām eglītēm, kuras maigi klanās tavā priekšā savās zaļajās kleitiņās. Protams, staltās priedes arī neatpaliek – tās sacenšas garuma ziņā, un kad tu ej garām, tās izstiepjas uz pirkstgaliem, la
a
ai tu spētu viņas apbrīnot. Priedēm patīk pielāgoties manas Latvijas dabai – tām patīk būt skaistām.

Protams, ja man liktu uzzīmēt vai arī izkrāsot manu Latviju, tajā nebūtu tikai zaļā un zilā krāsa. Tās būtu pamatkrāsas. Manas Latvijas zīmējumu es zīmētu ar visām iespējamajām krāsām. Es nekāda ziņā nežēlotu spilgtās krāsas – ar kārtīgu lielas otas triepienu es uzšķiestu uz papīra dzelteno un sarkano. Tās ir siltās krāsas, un es tās lietotu bagātīgi, jo mana Latvija ir laipna un draudzīga ikvienam. Domāju, ka
a
a būtu arī kaut kas no pelēkās un mazliet, mazliet arī melnās, jo neviens nav ideāls. Mana Latvija vēl ir jauna – tā tikai mācās.

Dzīvot šeit ir skaisti, es negribētu pamest man tik mīļu vietu. Šeit viss jau ir tik pierasts un patīkams. Lai arī es nedzīvoju vienā no pasaules bagātākajām un attīstītākajām valstīm, par manu Latviju es varu teikt droši – šī ir vienīgā vieta, kuru es vienmēr saukšu par mājām. Un, protams, nekur nav tik labi kā mājās.

Leave a Comment