mana milestibas vestule

Nezinu, vai tā bija mīlestība, vai varbūt bērnības nojauta par mīlestību. Jūtas, ko jutu pret savu tēvu, bija mīlestība, jo es skaitījos tēva meita un biju viņam līdzīga. Protams, mīlēju savu māmiņu, māsiņu un vectētiņu. Vecmāmiņu man nebija, jo viņas bija mirušas, pirms es nācu pasaulē. Otrs vectētiņš arī agri aizgāja mūžībā, atceros viņu redzējusi tikai vienu reizi. Ļoti mīlēju savu tēvu. Viņš dažreiz mani ņēma līdzi, kad brauca uz lielo pilsētu Daugavpili. Tad es saposta sēdēju ratos uz salmu ma

a
aisa, šūpojos līdzi ratiem pa ceļa grambām, klausījos ratu čīkstoņas mūzikā, vēroju priežu mežu, putnus un sūnas, gan zaļas, gan baltas. Atpakaļceļā jūsmoju par lauku māju sūnu zaļiem salmu jumtiem un sapņoju. Biju pat uzrakstījusi dzejoli par apsūnojušiem zaļiem māju jumtiem, ko tēvs novērtēja atzinīgi. Varēju stundu bez pakustēšanās vērot un klausīties, kaut pēc dabas biju ļoti ņipra, kā tēva slaidie pirksti veikli kustējās pa vijoles stīgām, un dzīvot mūzikas viļņos.

Vienreiz tēvs strādāja blakus pasakainam rozā griķu laukam. Kad biju sa

a
aplūkusi skaistos griķu ziediņus, nokāpu turpat lejā pie upītes un, uz laipas stāvēdama, ieraudzīju ūdenī skaistus, dzeltenus ziedus ar lielām, spīdīgām lapām. Gribēju kādu noplūkt, bet attapos slapja, klepojot un raudot tēva rokās. Viņš mani skūpstīja un mierināja, pats bija ļo
o
oti uztraucies. Tajā brīdī visstiprāk sajutu, cik ļoti mīlēju savu tēvu, viņš bija vismīļākais cilvēks pasaulē.

Man ļoti gribējās ātrāk izaugt lielai un piedzīvot skaistu mīlestību. Kad mācījos otrajā klasē, skolas bibliotēkā drīkstēja lasīt tikai bērnu literatūru, bet man tā nepatika, es gribēju lasīt romānus par mīlestību. Vienreiz viena vecākās klases meitene man izlīdzēja un iedeva biezu poļu rakstnieka Sinkeviča romānu «Dora». Tas bija aizraujošs stāsts par lielu mīlestību, ko lasīju slepus no vecākiem. Bibliotēkas grāmatu plauktā ieraudzīju biezu grāmatu krievu valodā, tikai nevarēju saprast tās nosaukuma pirmo vārdu «Vsadnik», kā vēlāk izrādījās tas bija «Jātnieks bez galvas». Ar grūtībām dabūju šo grāmatu, lielu daļu krievu valodā nesapratu, bet, izlasot visu teikumu, nesaprotamos vārdus uzminēju. Lai nu kā tur bija ar to

o
o mīlestību, bet, tā lasot, ātri iemācījos krievu valodu. Pēc tam izlasīju T. Dreizera «Amerikāņu traģēdiju» – arī krievu valodā, jo toreiz šie darbi vēl nebija tulkoti latviski.

Trešās klases zēni sāka pievērst uzmanību otrās klases meitenēm, raustīt aiz bizēm, atraisīt skolas formas priekšauta lenti vai citādi izrādīt savas jūtas.

Visu meiteņu elks bija skolas direktora Antona Rubeņa (viņu 1941.gadā čekisti nošāva) dēls Romualds, kas atšķīrās no lauku bērniem ar to, ka bija labāk ģērbts. Viņam bija pelēkas ,īsas biksītes, baltas zeķes ar pu

u
ušķiem zem celīšiem ,balts krekls ar tautisko prievīti un galvā mazpulka cepurīte. Visas meitenes sapņoja par viņu, un es arī biju viņā iemīlējusies. Kāda es izskatījos, nevaru pateikt, ir tikai viena fotogrāfija no pirmās klases, un tur es izskatos gluži zaļš bērns.

Atceros, māte stāstīja, ka es maza bijusi ļoti droša un ļoti patikusi tirgotājam, vecam ebrejam ar kuplu ,lielu bārdu, kas bieži iegriezās muižas mājā. Viņš mani vienmēr ņēmis klēpī un skūpstījis, teikdams , ka ļoti skaists bērns. Es neesot baidījusies un pretojusies. Man bijuši spīdīgi, melni mati, ļoti zilas acis, sarkani vaigi un es vienmēr smaidījusi.

Kādā dienā stundu starpbrīdī viens zēns man pasniedza vēstulīti, kas bija no rūtiņu burtnīcas lapas salocīts trijstūrītis. Pārsteigta vēstuli noslēpu skolas formas priekšauta kabatā un aizskrēju uz garderobi, ielīdu starp mēteļiem un to atvēru. Tur bija melns uz balta rakstīts: «Ja tu mana sieva kļūtu, seska kažoku tev šūtu,» un lieliem burtiem – Romualds. Es biju bezgala laimīga, ka skaistais skolas direktora dēls man atsūtījis vēstuli. Palielīdamās slepus parādīju vēstuli dažām meitenēm. Viņas mani apbrīnoja un apskauda. Ļoti žēl, ka Romualdu ar māsiņu, jaunāku par viņu, un māti skolotāju aizveda uz Sibīriju. Romualds atgriezās 1946. gadā, kad atbrīvoja visus bērnus , bet vēlāk pieaudzis mira ar ļaundabīgo audzēju. Es viņu pēc atgriešanās nekad vairs nesastapu.

Tā skumji beidzās mana bērnu dienu mīlestība. Tagad par to jāpasmaida.Tomēr tas bija tik bērnišķīgi, naivi un skaisti! Un nekad vairs neatkārtosies. Laika rats, ātri griezdamies, aiznesis visu sev līdzi, atstājot tikai smeldzošas atmiņas par skaisto bērnību, kaut gan liekas, ka tas viss noticis tikai vakar.

Leave a Comment