Autoritārisms Latvijā – nejaušība vai likumsakarība?

Valsts autoritārās pārvaldīšanas ideja tolaik bija populāra daudzās valstīs, sevišķi Centrāleiropā un Austrumeiropā. Par ideālu daudzu politiķu acīs tika atzīts Musolīni režīms Itālijā. 1926. gadā autoritārs režīms izveidojās Lietuvā. Tajā pašā gadā autoritārs režīms iedibinājās otrā Latvijas kaimiņvalstī – Polijā. 1934. gada martā autoritārais režīms iedibinājās arī Igaunijā. Latvijas austrumu kaimiņvalstī PSRS turpināja pieaugt Staļina vienvaldības baisais režīms. Arī Latvijā daudzi politiķi un sabiedriskie darbinieki sāka kritizēt ne tikai Saeimas darbību, bet arī demokrātijas principus vispār. Līdzīgas idejas atrada dzirdīgas ausis arī jaunatnes un

nn militārpersonu vidū.

Latviešu sabiedrībā kopumā vēl nebija izveidojušās ilgstošas, vairāk vai mazāk stabilas ideoloģiskas un politiskas tradīcijas, paaudzēs veidota audzināšanas un uzskatu sistēma. Pārāk maz vēl bija atzītu vēsturisku nacionālo līderu un varoņu, kuru piemērs un autoritāte plašai sabiedrībai kalpotu kā vadlīnijas rīcības motivācijai vai atbildīgu lēmumu pieņemšanai. Liela daļa iedzīvotāju vispār bija bez jebkādiem noteiktiem pilsoniskiem uzskatiem un sliecās atbalstīt drīzāk tos, kuri prata vairāk solīt dažādus labumus, īpaši nerūpējoties par savu solījumu pamatotību. Sabiedrībā valdīja vienaldzība, cerība un
nn paļaušanās uz „stipro roku”, kas sola atrisināt problēmas viņu vietā.

1934. gada 15. maijā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā notikušais valsts apvērsums bija iespējams tāpēc, ka demokrātijai samērā jaunajā valstī bija būtiski trūkumi, kas izraisīja nepatiku lielā sabiedrības daļā.

Es uzskatu, ka au
uutoritārā režīma izveidošanās Latvijā ir bijusi likumsakarīga, jo tajā laikā autoritārie režīmi bija populāri daudzās valstīs, kuru paraugam sekoja Latvija. Valstī bija labvēlīgi apstākļi autoritārisma izveidei, sabiedrība bija gatava un vēlējās paļauties uz vienu autoritāru vadoni.