Mana vēstures attīstības izpratne
Izcilākie cilvēces domātāji ir izvirzījuši vairākas koncepcijas par vēstures attīstību un gaitu. Mana vēstures attīstības izpratne balstās uz to, ka vēsturē ir veidojušies noslēgti loki jeb cikliskums. Ne pavisam nepiekrītu teoloģiskajai jeb providenciālajai vēstures izpratnei, kā arī nepārtrauktās progresa vēstures izpratnei un vēsturiskajam materiālismam.
Es domāju, ka vēsture nav attīstījusies teoloģiskās jeb providenciālās vēstures izpratnes veidā. Šī versija stāsta par to, ka cilvēces vēsture attīstījusies pēc Dieva gribas. Nepiekrītu, jo šo versiju nevar pierādīt ar patiesiem vēsturiskiem faktiem, kā arī , lai izprastu šo vēsturi ir jātic Dievam. Tas nozīmē, ka ikvienam cilvēkam būtu jātic Dievam un jābūt kristīgam, lai viņš saprastu, kā veidojusies vēsture. Mēs zinām, ka tas tā nav un tieši tāpēc šī versija nav patiesa.
Arī nepārtrauktā progresa koncepcija nav patiesa, jo šīs koncepcijas pamatā ir uzskats, ka cilvēce virzās uz augšu, karu kļūst arvien mazāk, īsāki un beigās tie izzūd pavisam. Tomēr, zinot vispārīgi pasaules vēsturi, mēs zinām, ka tā nenotiek. Tieši otrādi, veidojās jauni kari un arvien bīstamāki, postošāki par iepriekšējiem un tas arī ir pierādījums, ka šī vēstures izpratnes koncepcija nav patiesa. Atšķirībā no šīs versijas, pareiza versija ir tā, ka cilvēces vēsture veido tādus, kā noslēgtus lokus jeb ciklus. Ir pierādīts, ka vēsture ar laiku atkārtojas. Valsts vai sabiedrība no varenības laikiem pāriet uz sabrukšanas un ļaunuma laikiem. Šī sabrukšana un ļaundarība izraisa cilvēkos pretestību, kuras rezultātā valsts vai sabiedrība uzplaukst un sākas jauns vēstures cēliens. Pēc kāda laika uzplaukumu atkal nomaina sabrukuma un ļaundarības periods. Šāda veida attīstība vēsturē ir ļoti saskatāma un izpētot kādu vairāku valstu vēstures to ļoti labi var pierādīt. Piemēram, Latvijas vēsturē ir bijuši dažādi posmi. Izveidojās Latvijas valsts, Latvija izcīnīja savu vietu pasaulē un kādu laiku dzīvoja varenības un labklājības periodā, bet tas neilga ilgi, jo Latviju okupēja. Tas bija pagrimuma un ļaundarības laiks. Pēc kāda laika Latvija atkal izcīnīja savu neatkarību. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas pierāda vēstures riņķojuma patiesīgumu.
Pretēja versijai , kurai es piekrītu, ir vēstures attīstības izpratne- vēsturiskais materiālisms. Šīs versijas pamatā ir ideja par to, ka cilvēce iet uz priekšu naidīgu strīdu rezultātā un veido komunisma uzvaru visā pasaulē. Taču es pilnīgi nepiekrītu, jo šāda ideja bija cilvēkiem, kas dzīvoja un valdīja komunisma laikā. Komunisma laikā cilvēkiem tika uzspiesta viena ideoloģija, kurai visiem ir jātic un, kura ir izslavētā, kā vislabākā valsts iekārta. Šī versija nav pareiza, jo pasaulē ir labāku iekārtu un daudz vairāk iespēju. To pierāda tas, ka Latvija bija komunistiska valsts PSRS sastāvā un tomēr izcīnīja brīvību, kur, protams, ir demokrātija un daudz labāki dzīves apstākļi.
Tātad, pēc visu četru vēstures attīstību teoriju apskatīšanas secinu, ka vispareizākā un loģiskākā ir mana izpratne par vēstures attīstību. Tā ir balstīta uz to, ka vēsturē veidojušies noslēgti loki jeb cikli. Šī versija ir vispareizākā, jo izpētot cilvēces attīstību un vēsturi mēs ļoti labi varam novērot šos noslēgtos ciklus, kad no labiem lakiem iestājas pagrimums un, tad atkal uzplaukums.