Mantojuma tiesības

Saturs.

1.Mantojuma jēdziens 3.–4.lpp
2.Likumiskā mantošana 4.-6.lpp
3.Testamentārā mantošana 6.- 8.lpp
3.1.Neatraidāmie mantinieki 8.lpp
3.2.Testamenta izpildīšana un apstrīdēšana 8.lpp
4.Legāti 9.-10.lpp
5.Līgumiskā mantošana 10.-11.lpp
6.Mantojuma pieņemšana 11.-12.lpp
7.Secinājumi 13.lpp
8.Izmantotā literatūra 14.lpp

Mantojuma jēdziens.
Mantojums ir kopība, kurā ietilps visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņa mirušo vai par mirušu izsludināto sauc par mantojuma atstājēju.
Mantojums ir juridiska persona. Mantojums var iegūt tiesības un uzņemties saistības.
Mantojuma pāreju regulē mantojuma tiesības. Tās pastāv kopš sirmas senatnes un ir vēsturiski cieši saistītas ar privātīpašumu attīstību. Tām ir liela nozīme sabiedrības dzīvē. Ja nebūtu mantojuma tiesību, tad mirušā parādnieki atbrīvotos no parādiem, bet kreditori nevarētu realizēt savas pretenzijas uz mirušā mantu, šī manta nevienam nepiederētu. Saskaņā ar mantojuma tiesībām vis mirušās personas manta, tiesības, izņemot tīri personiskās, un pienākumi kopumā pāriet uz mantiniekiem.
Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar ģimenes tiesībām. Mantojuma tiesības paredzētas jau XII tabulu likumos. Romiešu mantojuma tiesību pamatā ir tā saucamā universālā sukcesija, kas nozīmē mantinieka iestāšanos nomirēja (defunktus) vietā. Universiālās sukcesijas vēsturiskā izcelšanās saistītas ar seno romiešu ģimeni. Līdzās universālajai sukcesijai romiešu tiesības pazina arī singulārsukcesiju – dažādu lietu novēlējums dažām personām ārpus vispārīgās mantošanas kārtības.
Mantojuma tiesības ir subjekta (fiziskas personas) tiesības izteikt savu pēdējo gribu; tās neizteikšanas gadījumā tā tiek prezumēta normās kā mantošana pēc likuma.
Mantošanas rezultātā uz mantinieku pāriet kā mantojuma aktīvs, tā arī pasīvs. Visu to, kas sastāda un vairo mantojuma vērtību, sauc par mantojuma aktīvu, bet to, kas samazina mantojuma vērtību, sauc par mantojuma pasīvu.
Latvijas Civillikuma izpratnē ar mantojumu ir jāsaprot kopība, kurā ietilpst visa nekustamā, kustamā manta, kā arī citiem atdodamas tiesības un saistības, kas mantojuma atstājējam piederējušas mantojuma atklāšanās laikā. Mantojuma kopībā ieskaitāma vēlāk konstatētā manta, kas mantojuma atklāšanās brīdī vai arī mantojuma pieņemšanas termiņa aprites laikā vēl neietilpa mantojuma sastāv. Mantojuma tiesības paredz:
1)kārtību, kādā neatraidāmie mantinieki var pieprasīt savu neatņemamo daļu.
2)kārtību, kādā mantojums sadalāms.
3)mantojuma atstāšanas, pieņemšanas, sadalīšanas kārtības.
Mantojuma pāreja var notikt uz šādiem pamatiem:
• Uz līguma pamata
• Uz testamenta pamata
• Uz likuma pamata

Likumiskā mantošana.
Likumiskās mantošanas pamatā ir mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku tuvākas vai tālākas ģimenes vai radniecības attiecības pēc pamatprincipa, ka pirmām kārtām manto tuvākie. Likumiskās mantošanas pamatā nav mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku personiskās attiecības, uz kurām dažkārt mēdz atsaukties, piemēram, kopā dzīvošana, palīdzības sniegšana un tamlīdzīgi. Šiem apstākļiem, nosakot mantošanas tiesības, juridiskas nozīmes nav.
Likumiskās mantošanas iezīmes atrodamas arī testamentārajā un līgumiskajā mantošanā, ciktāl tas attiecas uz neatraidāmajiem mantiniekiem mantošanas tiesībās.
Latvijas Civillikums nosaka, ka mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta, vai kad tie nav spēkā.
Ja rīkojums nāves gadījumam gan ir, bet bijis dots vai palicis spēkā tikai par vienu mantojuma daļu, tad pārējās daļas pāriet likumiskās mantošanas kārtībā. Pēc likuma aicināti mantot:
1)laulātais
2)radinieki
3)adoptētie
Visi likumiskie mantinieki ir nosaukti likumā un likumā arī paredzētā kārtībā un secībā, kādā tie aicināti mantot. Likumā nosauktās trīs likumisko mantinieku kategorijas, kuru mantošanas tiesības ir gan patstāvīgas, gan arī savā starpā saistītas. Iespējama visu triju mantinieku kategoriju vienlaicīga mantošana.
Likumisko mantojuma tiesību nodibina radniecība un adopcija. Radniecība ir attiecība divu un vairāku personu starpā, kas radusies ar dzimšanu (izcelšanos) no viena senča tieši vai izcelšanās no kopīga senča-asinsradniecība. Vienas personas izcelšanās no otras tieši ar dzimšanu rada radniecības pakāpi. Katra jauna dzimšana rada jaunu pakāpi.
Viena laulātā radinieki nav radinieki otram laulātam un tā radiniekiem. Svainībai mantošanas tiesībās nav juridiskas nozīmes.
Pārdzīvojušais laulātais manto no mirušā neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvējis starp laulātiem laulības laikā.
Laulātā mantošanas tiesība izriet tikai no likumā paredzētā kārtībā slēgtas laulības. Faktiska kopdzīve bez laulības noslēgšanas mantošanas tiesību nepiešķir. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas šķirtība, mantojums atklājas uz visu mirušā laulātā mantu. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas kopība, tad pārdzīvojušā laulātā mantas daļa ir jānošķir no mirušā mantas daļas. Mirušā laulātā daļa ir ieskaitāma mantojuma masā un uz to savas mantošanas tiesības var pieprasīt pārdzīvojušais laulātais un arī citi likumiskie mantinieki.
Adoptētie ir tādas personas, kas uz īpaša juridiska akta-adopcijas pamata-iegūst laulībā dzimušā bērna tiesības adoptētāja ģimenē. Adopciju regulē Civillikuma 162.-176.panta noteikumi.
Civillikuma 173.panta jaunajā redakcijā norādīts, ka adoptēts bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās. Ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības un ar tām saistītās personiskās un mantiskās attiecības un pienākumi pret miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi.

Testamentārā mantošana.
Testaments – vienpusīgs formāls akts, ko kāda persona taisa savas nāves gadījumam par savu mantu.
Mēdz būt:
-publiski testamenti
-privāti testamenti
Publiskus testamentus taisa pie notāra, pagasttiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs. Tas taisāms testatora personīgā klātbūtnē, piedaloties diviem lieciniekiem.
Izteikt šaubas par publiska testamenta īstenumu nevar, pret šādu testamentu var celt tikai viltojuma strīdus.
Privāts testaments – tā forma atvieglina testēšanas brīvību. Tas ir viegli sastādāms, atsaucams un nav saistīts ar izdevumiem.
Privātu testamentu var sastādīt divējādi;
1)testators var taisīt privātu testamentu vismaz divu ticamu ,šim nolūkam pieaicinātu, liecinieku klātbūtnē rakstiski.
2)testators var visu testamentu uzrakstīt pats un pats parakstīt.
Latvijas Civillikuma 447.pants nosaka, ka lieciniekiem testamenta taisīšanas laikā vajag būt spējīgiem liecināt, būt klāt labprātīgi, ne mazāk kā diviem reizē un vajag varēt pārliecināties par testatora personību.
Nespējīgi testamenta liecinieki ir:
1)tie, kas miesīgu vai garīgu trūkumu dēļ nespēj pareizi un pilnīgi saprast un apliecināt attiecīgo aktu, un proti: garā slimie, nepilngadīgie, kurlie, mēmie, aklie, kā arī rakstīt un lasīt nepratēji;
2)tie, kas notiesāti par tīšu noziegumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas (LR 1992.gada 7.jūlija likuma redakcijā);
3)tie, kas ar to pašu testamentu iecelti par mantiniekiem vai legatāriem, viņu laulātie, kā arī šo mantinieku vai legatāru radinieku līdz ceturtajai pakāpei un svainieši līdz trešajai pakāpei ieskaitot.
Šo likumā doto nespējīgo testamenta liecinieku uzskaitījumu nevar paplašināt.
Privātos testamentus var nodot glabāt notāram, Latvijas konsulam ārzemēs vai pagasttiesai. Pieņemot testamentu glabāt, jāpārliecinās par testatora personību. Nododot privātu testamentu glabāšanā pie kādas no iepriekšminētajām instancēm, tas iegūst publiska testamenta spēku, ja pie tiem ievēroti šādi noteikumi:
1)testaments jāiesniedz slēgtā aploksnē personīgi pašam testatoram;
2)testatoram jāpaziņo, ka iesniedzamā aktā izteikta viņa pēdējā griba;
3)aploksne jāapzīmogo ar pieņēmējas amatpersonas vai iestādes zīmogu un uz aploksnes jāparakstās testatoram un pieņēmējam;
4)par testamenta pieņemšanu glabāt jāsastāda sevišķs akts, kurā jāapliecina, ka 1.-3.noteikumi ir ievēroti, kā arī jāapzīmē aploksnes un zīmoga ārējais veids.

Neatraidāmie mantinieki.
Testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatraidāmiem mantiniekiem atstājamas viņu neatņemamās daļas.
Neatņemamā mantinieku daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu mantinieki manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tās mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā. Neatņemamo daļu aprēķina no skaidras naudas, atskaitot visus viņa parādus.

Testamenta izpildīšana un apstrīdēšana.
Likumīgā spēkā nākušu testamentu izpilda testamenta izpildītājs, kas šim nolūkam iecelts vai nu tajā pašā testamentā, vai citā testatora atsevišķā aktā, bet ja testamenta izpildītājs nav iecelts, tad testamentā ieceltais mantinieks, un beidzot, ja nav arī tieša testamentārā mantinieka, tas mantojuma aizgādnis, kuru iecēlusi bāriņtiesa uz tiesas lēmuma pamata.
Ja testaments neatbilst kādam likumā paredzētajam noteikumam, ieinteresētās personas var apstrīdēt.
Legāti.
Ja kādam novēlēts nevis viss mantojums, ne arī tā daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu, bet to, kam tas novēlēts, par legatāru. Legāta saturs ir konkrēti priekšmeti un nevar būt daļa no visa mantojuma. Šajā ziņā legatārijs ir tikai labuma saņēmējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem, kā arī viņa stāvokli neskar mantojuma pieaugums vai samazinājums.
Par legāta priekšmetu var būt viss, kas nav izņemts no apgrozības. Par legāta priekšmetu atzīst atsevišķu priekšmetu, kas nosaukts “vārdā” un kas novēlēts legatāram īpašumā, nošķirot to no mantojuma. Ja legātam ir apgrūtinājumi, tad tas iegūstams tikai kopā ar šiem apgrūtinājumiem.
Novēlējums testamentā var sastāvēt tikai no legātiem, ja visi mantojumā ietilpstošie priekšmeti (lietas) piešķirti legatāriem, tos katru apzīmējot (nosaucot). Šādā gadījumā mantinieku nemaz nav.
Legātu var piešķirt testamentā vai nu tieši, vai uzlikt to izpildīt mantiniekam vai citam legatāram. Tas nozīmē, ka atkarībā no izpildīšanas veida legātus iedala divās grupās:
1)legāti, kas izsniedzami (piešķirami) bez starpnieka – legāta izpildītāja (mantinieka vai cita legatāra) tieši no mantojuma, kad saistītā persona ir pati mantojuma masa (mantojums – juridiska persona), un
2)legāti, kuru izpilde uzlikta mantiniekam vai citam legatāram, kad saistītā persona ir mantinieks vai legatārs un kurus šajā gadījumā sauc par legāta izpildītājiem.
Par legāta priekšmetu var būt viss tas, kas pēc savas dabas vai pēc likuma nav izņemts no apgrozības, vienalga, vai tā ir atsevišķa ķermeniska vai bezķermeniska lieta, vai lietu kopība. Arī tiesība uz legāta izpildītāja personīgu darbību var būt par legāta priekšmetu.
Lietu kopība nav uzskatāma par mantojumu vai tā daļu, ja to apzīmē vai nosauc testamentā atsevišķi, paredzot to izdot (piešķirt) legatāram (legatāriem). Šāds novēlējums ir legāts arī tādā gadījumā, ja citas mantas, un tātad arī mantinieku nav. Nevar būt legāta priekšmets personīga darbība, kurai nav materiālas vērtības. Piešķirot legātu, nedrīkst aizskart neatraidāmo mantinieku tiesības. Ja nepietiek mantojuma, lai apmierinātu neatraidāmo mantinieku tiesības uz mantojuma neatņemamo daļu (tas darāms pirmām kārtām), tad neatņemamās daļas tiesības realizējamas arī no piešķirtajiem legātiem.

Līgumiskā mantošana.
Mantojuma līgums ir izveidojies no ģermāņu tiesībām un izskaidrojams ar feodālā laikmeta ietekmi. Romiešu tiesībās līgumisko mantošanu neatzina, jo vienošanās par nākamo mantojumu bija aizliegta.
Mantojuma līgums ir visstabilākais mantošanas pamats.To nevar vienpusīgi atcelt, ne mantojuma atstājējs, ne līgumiskais mantinieks, ja nav bijusi citāda vienošanās.
Līgumisko mantošanu nodibina ar līgumu, ar kuru viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu. Tādu līgumu sauc par mantojuma līgumu.
Mantojuma līgumā viens līdzējs var arī piešķirt legātu otram līdzējam vai trešajai personai.
Mantojuma līgumā atstumšana no mantojuma nav atļauta.
Mantojuma līgums ir spēkā no tā noslēgšanas brīža un saistības pildāmas atbilstoši līguma noteikumiem.
Ja līgumiskais mantinieks mirs pirms mantojuma atstājēja, pirmajam piešķirtā mantojuma tiesība izbeidzas.
Ar mantojuma līgumu nodibina nevis tikai personisku saistību, bet pašu mantojuma tiesību. Šī ir pati būtiskākā mantojuma līguma pazīme, tādēļ mantojuma līgumā skaidri jānorāda, ka tas nav tikai apsolījums kādreiz iecelt kādu par savu mantinieku, bet ir nodibināta pati mantojuma tiesība.

Mantojuma pieņemšana.

Ar aicinājumu mantot nodibinās vienīgi iespēja kļūt par mantinieku. Mantojuma iegūšanai vajadzīgs vēl, lai aicinātais izteiktu savu gribu pieņemt viņam piekritušo mantojumu.
Lai sāktu kārtot mantojuma lietu, jābūt trim nosacījumiem:
1)mantojuma devēja nāvei
2)mantojumam
3)mantot spējai
Mantojuma iegūšanai vēl vajadzīgs, lai mantot aicinātais izteiktu savu gribu mantojumu pieņemt. Mantiniekam jāizlemj, vai pieņemt mantojumu vai to atraidīt. Tas ir atbildīgs solis, jo mantojums var būt apgrūtināts ar parādiem, par kuriem jāatbild mantiniekiem, kuri pieņēmuši mantojumu, vai nu ar visu savu paša mantu, vai arī tikai mantojuma apmērā. Mantojuma pieņemšana un atraidīšana ir mantinieka vienpusēji darījumi.
Mantojuma pieņemšanu var uzskatīt par spēkā esošu tikai tad, ja mantojuma pieņēmējs ir zinājis, ka viņš ir aicināts mantot un arī to uz kāda pamata (likuma, līguma vai testamenta).Kā arī vai mantojuma pieņēmējs ir zinājis vai viņš iecelts par mantinieku ar zināmiem nosacījumiem vai bez tiem.
Mantojuma pieņemšanas termiņus nosaka Civillikuma 693.pants.Ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltam mantiniekam tas jāievēro.Ja tāds termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir izaicināti, tad mantot aicinātam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktam termiņam.
Ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā, bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.
Secinājumi.
1.Mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības.
2.Izšķir trīs mantošanas veidus – likumiskā, līgumiskā un testamentārā.
3.Testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt visu savu matu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatraidāmiem mantiniekiem atstājamas viņu neatņemamās daļas.
4.Ir publiski un privāti testamenti. Publiskos testamentus taisa pie notāra, pagasttiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs. Nododot privātu testamentu glabāšanā pie kādas no iepriekš nosauktajām institūcijām, tas iegūst publiska testamenta raksturu.
5.Katru testamentu, kas neatbilst kādam likuma noteikumam, var apstrīdēt.
6.Līgumiskā mantošana – mantošanas kārtība, ko nodibina ar līgumu.
7.Mantošanas līgumā jāievēro noteikumi par neatraidāmajiem mantiniekiem.
8.Ja mantojuma priekšmets ir nekustamais īpašums, tas jāieved zemesgrāmatā.
9.Ja līgumiskais mantinieks mirst pirms mantojuma atstājēja, pirmajam piešķirtā mantojuma tiesība izbeidzas.
10.Universālā sukcesija – mantinieku iestāšanās nomirēja tiesību un pienākumu kopumā kā vienā veselā vienībā, it kā turpinot nomirēja personu.

Izmantotā literatūra.

1.R.Krauze, Z.Gencs, Latvijas Republikas Civillikuma komentāri, Mantojuma tiesības (382.-840.p.), Rīga, Mans Īpašums, 1997.
2.Civillikums uz 2000.gada 1.martu, Rīga, 2001.
3.L.Birziņa, Romiešu tiesības, 2.izdevums, Rīga, 1997.
4.http://www.legal.lv/mantojuma/
5.V.Alksnis, Mantojuma tiesības, Mūsu īpašums, Nr. 2, 1939.
6.Z.Gencs, Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs, Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002.