SATURS
Ievads 3
1. Marijas Montesori dzīves gājums un pedagoģisko domu veidošanas 4
2.Marijas Montesori metodes filozofiskas atziņas. 8
3. ,,Brīvas audzināšanas” metodes raksturojums. 12
Nobeigums 18IEVADS
Audzināšanas zinātnes struktūrā Marijas Montesori devums ierindots alternatīvo teoriju grupā. Daži zinātnieki uzsver, ka viņas izstrādāta metode nav pedagoģiskā sistēma, bet gan audzināšanas stils, kas orientēts uz bērnu un konsekventi ievēro bērna vajadzības.
Marijas Montesori izstrādāto audzināšanas metodi izmanto arī mūsdienās. Tas pierāda šīs metodes efektivitāti, jo pedagoģijas vēsturē ir zināmas daudzas audzināšanas metodes un teorijas, taču retas teorijas guva popularitāti pēc viņu autoru nāves. Brīvas audzināšanas metode, ko izstrādāja Marija Montesori ir viena no tādam. Tas ir izskaidrojams ar to, ka savas atziņas Montesori pierādīja ar zinātni un praksi. Viņa sadarbojās ar daudziem zinātniekiem tajā skaitā arī ar Žanu Piaže un Annu Freidu.
Marija Montesori izveidoja unikālu bērna pašattīstības sistēmu speciāli sagatavotā attīstošajā vidē. Katra vides daļa veido didaktisko slodzi. Marija Monteosori izstrādāja milzīgu skaitu didaktisko materiālu, kuri pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem attīsta sensorās sajūtas, domāšanu, uzmanību, atmiņu, gribu, runu, atver pasauli caur roku darbu un jūtu skaidrību.
1. Marijas Montesori dzīves gājums un pedagoģisko domu veidošanās.
Marija Montesori piedzima 1870.gada 31.augustā Itālijā mazā provinciālajā pilsētiņā Čiaravalle, netālu no Ankoras. Ģimenē viņa bija vienīgais bērns. Viņas tēvs bija augsta ranga valsts amatpersona, bet māte bija nākusi no vecākās dzimtes Itālijā no Stopāni, kur pārsvarā visi bija zinātnieki. Par Marijas bērnību daudz ziņu nav. Ir zināms, ka vecāki rūpējās par savu meitu un gribēja, lai viņa dzīvē varētu realizēt sevi, kaut gan katoliskajā Itālijā sievietēm bija diezgan ierobežotas iespējas to izdarīt.
Jau pamatskolā Marija pamanīja, ka mācības un eksāmeni viņai padodas viegli, tāpēc uzsāka mācīties papildus. Īpaši centīga viņa bija matemātika, pat ejot uz teātri, viņai līdzi vienmēr bija matemātikas grāmata. Viņa priecājās, kad varēja uzdevumam atrast neordināro risinājumu. 12 gadu vecumā Marija izteica vēlēšanos turpināt mācības koledžā. Taču jāatzīmē, ka tajā laikā Itālija tas bija samēra grūti, jo koledžās mācījās tikai vīriešu dzimtes pārstāvi. Neskatoties uz to, ar savu centību, neatlaidību un uzstājību M.Montesori panāca savu ieskaitīšanu tehniskajā skolā. Mācoties tur viņa pieņēma lēmumu ar visiem spēkiem cīnīties pret apmācāmā personības apspiešanu. Varētu teikt, ka šajā dzīves posmā Marija Montesori uz savas pieredzes izjūta tolaik pastāvošas izglītības sistēmas trūkumus un nepilnības, kas nākotnē bija labs izpētes objekts.
Savu izglītību turpināja Romas universitātē, kur apguva dabaszinātnes. Tur viņa arī izdarīja savu profesionālo izvēlē – bērnu ārsts. Taču šī izvēlē bija ne tikai profesijas izvēle vien, Marija Montesori ar šo izvēli izvēlējās dumpinieces ceļu. Tolaik Itālijā medicīna bija to tām nozarēm, kur valdīja tikai vīrieši. Taču sava rakstura un neatlaidības dēļ, Marija 1896.gada pabeidza Romas universitāti un bija pirmā sieviete, kas ieguva doktora grādu. Tas apliecina, ka Marija Montesori pēc rakstura bija stingra un mērķtiecīga sieviete, kura ir spējīga uz izvirzīto mērķu sasniegšanu, laužot stereotipus un vecas paražas.
Strādājot universitātes klīnikā, Montesori guva pirmo pieredzi darbā ar bērniem. Viņa strādāja ar bērniem ar īpašām vajadzībām, bērniem invalīdiem, atpalikušajiem bērniem. Tolaik neviens ar šiem bērniem īpaši nenodarbojās, nevirzīja tos uz priekšu. Pēc ēšanas lielāka daļa bērnu vārtījās pa grīdu un no maizes taisīja bumbiņas. Bērni bija apstāti paši sev. Nekas nevarēja viņus aktivizēt uz pozitīvām un lietderīgām darbībām. Apkārtēja vide arī nestimulēja šo procesu Šie skati dziļi iespaidoja Mariju Montesori. Viņa nostiprināja domu, kas vēlāk kļuva par viņas pedagoģiskās teorijas pamatnostādni, ka bērniem gan slimiem, gan veselie ir nepieciešama specialā, radošā vide, kur būs koncentrētas visas zināšanās par pasauli, kas caur cilvēces svarīgākajiem domas sasniegumiem būs pieejami bērnam.
… Līdz ar to Marija Montesori ieinteresēja šī problēma un viņa sāka nodarboties ar bērnu, kam ir attīstības traucējumi, ārstniecību un apmācību. Pilnībā pārņemta ar ārstniecības problēmām un bērnu apmācību, kuriem ir attīstības traucējumi, Marija Montesori iepazinās ar franču psihiatra E.Segena un G.Itara darbiem un pārņēma ,, pedagoģiskās ārstniecības’’ ideju par dažādām slimības formām.* Viņa nonāca pie secinājuma, ka garīgā atpalicība ir vairāk pedagoģiskā problēma nevis medicīniskā. Un problēmu jārisina nevis slimnīcās un ambulatorajās, bet gan bērnu dārzos un skolās. Tādējādi, Marija Montesori padziļināti uzsāka pētīt un studēt pedagoģiju un psihiatriju. Kaut gan lielāko uzmanību viņa pievērsa antropoloģijai un tieši tai daļai, kas skāra cilvēka attīstības evolūciju jautājumus un dabas faktorus, kas ietekmēja bērna prāta attīstību.
1904.gada viņai piedāvāja ieņemt amatu Romas universitātes antropoloģijas katedrā, kuru viņa arī pieņēma, jo tas ļāva Marijai turpināt savus pētījumus. Katedras ietvaros viņa veica dažādus antropoloģiskos pētījumus pedagoģijas jomā. Lai padziļinātu savas zināšanas pedagoģijā, kas, savukārt, palīdzētu antropoloģiskos pētījumos, Marija Montesori papildus studēja pedagoģiju koledžā. Šajā laikā Marija Montesori formulēja savas pedagoģijas pamatus, izstrādāja jaunu oriģinālo sensorisko bērna attīstības metodiku. Viņa daudz strādāja ar Segena didaktisko materiālu. Pilnveidoja un papildināja to. Montesori nebaidās nākt klajā ar ļoti pārsteidzīgiem apgalvojumiem, piemēram, viņa uzstāja, ka bērnam pirmsskolas vecumā vairāk interesē rakstīšana nekā lasīšana. Viņa krāsi kritizēja pastāvošo izglītības sistēmu par to, ka tā pilnīgi ignorē bērna vajadzības.
Savus pārsteidzīgus secinājumus viņa radīja arī praktiski. Tā izmantojot oriģinālo lasīšanas un rakstīšanas mācību metodiku, Marija Montesori izdevās ortofrēniskās skolas audzēkņiem iemācīt lasīt un kaligrāfiski rakstīt tik labi, ka tautas skolas eksāmenā viņi pārsāpēja veselos bērnus. Šīs fakts izraisīja pedagoģisku sensāciju. Pēc Montesori vārdiem iemesls tam bija atšķirības mācību metodēs, kur garīgi atpalikušo bērnu psihiskā attīstība tika ,, uzturēta un stimulēta”, bet veselajiem bērniem – aizkavēta. *
Pētījumu gaitā Montesori ieinteresējas arī ar vesela bērna attīstības specifiku un turpmāk viņa uzsāka pētījumus par vesela bērna attīstības likumsakarībām un pedagoģijas lomu tajā.
Marijai Montesori bija dēls. Taču neskatoties uz to, ka viņa nodarbojās ar bērna attīstības un audzināšanas problēmām, savu miesīgo bērnu viņa neaudzināja, bet atdeva bērnu namā. Viņa uzskatīja, ka vairāk ir nepieciešama svešiem bērniem un tā viņa spēs vairāk izdarīt bērnu labā.
Ar laiku Marija Montesori ir izstrādājusi savu pedagoģisku sistēmu un 1907.gada 6.janvārī tika atvērts pirmais ,, Bērna nams”, kura darbība bija pilnīgi izveidota, balstoties uz Montesori pedagoģijas principiem. Tās bija pārbaudījums Marijas Montesori izstrādātai sistēmai. Šajā iestādē viņa bija vadītāja un visu iekārtoja tā, lai dažāda vecuma bērni tur justos omulīgi un ērti. Šī nama atvēršana nebija Montesori pētījumu galarezultāts, bet gan līdzeklis turpmāko pētīju veikšanai.
Marija Montesori nama funkcionēšanai pasūta speciālus materiālus un vēroja, ka bērni ar to spēlē. Savu novērojumu rezultātā, viņa konstatēja, ka bērni ar aizrautību un lielo spēju koncentrāciju nodarbojās ar to. Viņa ievēroja, ka bērni nodarbības gaitā ir draudzīgi, tika radīta pozitīva atmosfēra, bērni bija ieinteresēti par visu, kas notiek apkārt.
Marijas Montesori izstrādātā sistēma izturēja pārbaudi un sākot ar 1909.gadu Montesori pedagoģijas metodiku sāka aktīvi realizēt dzīvē. Tika atvērti daudzi nami, kas darbojas pēc šī principu visā pasaulē. Tika atvērti kursi pedagogiem. Marija Montesori pati konsultēja speciālistus no Londonas, Parīzes, Barselonas utt.
1929.gada Marija Montesori kopā ar savu dēlu atver Starptautisko Montesori asociāciju, kas darbojas arī mūsdienās.
Otrā Pasaules kara laikā Mont…esori bija Indijā, kur nodarbojās ar sava pedagoģijas principa popularizēšanu arī tur. Indijā Montesori pavadīja septiņus gadus un apmācīja vairākus tūkstošus pedagogu.
Marija Montesori nomira 1952.gada 6.maijā un tika apglabāta mazā pilsētiņā Nordvigā.2.Marijas Montesori metodes filozofiskas atziņas.
Marijas Montesori pedagoģiski-filozofisko ideju pamatā ir doma, ka audzināšanai ir jābūt brīvai. Viņa uzsver, ka apmācības mērķis ir nevis piebāzt bērna galvu ar informāciju, bet gan iemācīt pašam patstāvīgi to meklēt un pielietot savā dzīvē.
Dr.M.Montesori pedagoģija balstās uz bērnu mācīšanu jau agrā bērnībā, kad pieaugušie tikai sastopas ar pirmajām bērnu vajadzībām – tas ir laiks, kad bērns veidojas kā indivīds, kad attīstās atmiņa, prāts un griba. Vislabākos rezultātus varēs iegūt tad, ja šajā periodā atļaus bērnam pašam izvēlēties nodarbības un veidot savus sabiedriskos kontaktus. *Tātad Montesori pedagoģijas pamatā ir filozofiskā atziņa par bērna dabisko cenšanos izzināt pasauli un sevi. To viņš dara ar aizrautību un bez piespiešanas.
Pats vispārīgākais princips, kurš izsaka Marijas Montesori pedagoģijas būtību ir darīt visu, izejot tikai no paša bērna. Bērna tieksmi visu izdarīt pašam viņa paaugstināja līdz savas pedagoģijas pamatprincipam – bērna pašdarbības principam. Viņa gribēja bērnu audzināt bez jebkādas pieaugušo iejaukšanās bērna darbībā. Pēc Montesori uzskatiem, notiek un rezultējas tikai tas, ko katrs bērns spēj pats un patstāvīgi, balstoties uz savu garu.** Marija Montesori izrādīja centienus gāzt pedagoģijā autoritāro audzināšanas stilu, kas pievelēja tolaik pedagoģijā.
Marija Montesori teica, ka, kad mēs audzinām bērnu, lai izveidotu no viņa pieaugušo pēc mūsu līdzības, mēs viņu izaudzinām tikai līdz mūsu pašu spēju līmenim. Līdz ar to liedzot iespēju attīstīties tālāk un parādīt jauninājumus. Viņš mums nevar parādīt savas jaunās dvēseles svaigumu, jo mēs viņu vadām uz mūsu pašu atdarināšanu un tādējādi apspiežam viņā topošā cilvēka spēku. Bērna dvēsele ir maiga un tai ir nepieciešama aizsardzība pret apspiešanu no pieauguša cilvēka puses, jo pati tā nespēj aizsargāties.
Montesori uzskatīja arī, ka paša bērnā ir dzīvības likums, taču to viņš spēj atklāt tikai tad, ja tiek nodrošināta attīstības brīvība. Šajās Montesori izteiktajās filozofiskajās atziņās ir vērojama līdzība ar Fridriha Frēbeļa domām. Viņš arī uzskatīja, ka katram cilvēkam no dabas ir dots viņa attīstības potenciāls. Tas nozīmē, ka ideāls ir katrā cilvēkā pašā, nevis ārpus viņa. Šis ideāls ir kopš dzimšanas, taču, lai to realizētu, to ir jākopj. Abu autoru uzskatos ir vērojama vienprātībā pārliecībā, ka bērnam ir potenciāls tikai to pareizi ir jāattīsta un to ir jādara no bērnības.
Montesori piedāvā bērnu potenciālu attīstīt pašam bērnam, ļaut viņam brīvi pētīt sevi un pasauli. Pieaugušo loma šajā procesā ir palīdzēt bērna centienos. Tāpēc Montesori pedagoģiskais kredo ir – palīdz man pašam veikt manu darbiņu.
Montesori izstrādātas metodes priekšrocība ir tajā aspektā, ka viņa savas atziņas veidoja nevis uz teorētiskās bāzes, bet gan uz praktiskās pieredzes. Viņa ilgstoši un intensīvi novēroja bērnus dabiskajos apstākļos un uz novērojumu pamatiem izdarīja secinājumus.
Montesori pārsteidzošie atklājumi par bērniem, kuri viņai atgādināja ,,apslēptos dārgumus” to negaidītajā brīnišķumā, kurus atklāj Aladins ar savu burvju lampu, apstiprināja viņas atziņu, ka bērns ir ne tikai savas personīgās dzīves veidotājs kā bioloģiska būtne, bet arī tās garīgais īstenotājs kā kulturāla būtne. Gluži tāpat kā bioloģiskā spektra jomā ir apgalvojums, ka neviens ,, nevar augt bērna vietā”, arī garīgajā sfērā bērns pats ir sevis veidotājs un neviens nedrīkst to traucēt. *
Montesori savas audzināšanas metodes skaidrojumā lieto specifiskus jēdzienus, tādus kā absorbējušais gars, sensibilitātes periodi utt. M.Montesori pauž tādu filozofisko ideju, ka bērns piedzimst ļoti nevarīgs kā cilvēka dvēseles embrijs – maigs un trausls. Šajā embrijā ir cilvēka dvēseles tīrā būtība, kamēr pieaugušie ir ārkārtīgi komplicēti. Īpašu embrionālo stadiju bērns dzīvo ārpus mātes klēpja. Šo stadiju bērna attīstībā Marija Montesori nosauc par garīgo embriju. Garīgajam embrijam piemīt garīgo impulsu spēja. Šos garīgos impulsus Montesori arī sauc par bērna absorbē…jošo garu. Tātad ar absorbējošo garu Montesori saprot būtisko spēku, ar kuru notiek intensīva pievēršanās pasaulei, sākotnēju neapzināta, refleksijas un kritikas nespējīga. Precīzāk – ar jēdzienu bērna absorbējošais gars viņa saprot bērna garīgo spēku vai spēju vispusīgi uztvert apkārtējās pasaules iespaidus un nenogurstoši tos savākt un uzkrāt zemapziņas dziļumos. Šajā periodā bērns ,,iesūc” visu pieejamo informāciju, pat tādu, kuru viņš neizprot. Tādējādi Montesori atzīmē, ka šīs periods ir nozīmīgs bērna attīstībā. Bērns nenogurstoši savāc visu informāciju un uzkrāj to zemapziņas dziļumos. Nekad vairs savā dzīvē cilvēks nespēj tik viegli, sekmīgi un bez zaudējumiem mācīties kā absorbējošā gara laikā.
Ņemot vērā faktu, ka bērns absorbējoša gara laikā uztver visu, Montesori secina, ka bērns spēj uztvert arī valodu, kaut gan to nesaprot un neizprot. Tāpēc par bērna valodu jārūpējas jau pirms tam, kad viņš apzināti pats izrunā pirmās zilbes. Tādēļ bērnam jādzīvo starp cilvēkiem, kuri runā, citādi viņš nebūs spējīgs runāt pats.
Līdzīgi kā ar valodu, bērns ar savu absorbējošo garu uztver sociālās attieksmes, reliģiju, kultūras iespaidus, turklāt ar stabilu, ietekmīgu un uz visiem laikiem paliekošu nozīmi. Tādēļ atbilstoši Montesori uzskatiem bērnam jau pēc dažu nedēļu ilga cieša kontakta ar māti nomoda brīžos jānonāk saskarsmē ar iespējami daudzām un visaptverošām savas ģimenes kultūras attieksmēm.
Taču jāsecina, ka unikāla spēja nenogurstoši uztvers informāciju neilgst mūžīgi, bet ar laiku mazinās līdz pilnīgi izzūd. Laikā, kad bērnu veido pavisam atvērtas iespējas noteiktu saturu uztverei, atvērtās iespējas arī mazinās. Tādējādi, absorbējošais gars pats sevi pamazām noārda, un , kad bērns otrajā vai trešajā gadā nonāk pie apziņas un saka ,,es”, absorbējošais gars ir jau zudis par labu progresīvajai apziņas atmodai.
Bērnam pašam jāveido savs individuālais ķermenis un to viņš dara ar pēc dzimšanas ar savu garīgo individualitāti, personību. Tāpēc Montesori runā par diviem embrionālajiem periodiem – prenatālo un postnatālo. Prenatālais periods – laika posms līdz 9 mēnešiem, kas attiecas uz periodu pirms bērna piedzimšanas. Postnatālajā periodā, kurš aptver pirmos divus līdz trīsarpus gadus, bērnam ir jāveido garīgie ,, orgāni”, lai ar viņu palīdzību varētu uztvert funkcijas, kuras pieder pie kultūras sabiedrības cilvēka dzīves. Cilvēku tipisko izturēšanās attieksmju veidošanās notiek nevis saskaņā ar instinktu vadītām attīstības norisēm, bet gan saskaņā ar bērna sasniegtajām spējām. Līdz tam brīdim, kas bērnam tiek piedāvāta nepieciešamā ,,garīgā barība”, viņā viss ar spontānu dinamiku tiecas pēc attīstības. Tātad bērnam kopš bērnības piemīt pašattīstības iniciatīvas un pareizi izmantojot šīs tieksmes var sasniegt labus pedagoģiskus sasniegumus.
Rūpīgi pētot bērna attīstību Montesori nonāk pie oriģinālā un svarīgā atklājuma savā mācībā. Bērna attīstība nav haotisks process, bet gan iekšējam plānam sekojoša dinamiski mainīga, mērķtiecīga interese. Šos procesus M.Montesori nosauca par ,, sensitīvajiem periodiem” ( I.Beļickis min sensiblus periodus*). Minētais jēdziens ir ņemts no bioloģijas, kur arī ir sastopamas līdzīgas norises, bet M.Montesori to lieto specifiski antropoloģiskā nozīmē. Viņa ar to apzīmē iekšienē mostošos spēcīgos dzinuļus, kuri ir virzīti uz kādu pavisam konkrētu priekšmetu vai kultūras attieksmi. Šāda sensitīvā perioda laikā bērns jūt sevī motivāciju kādam mērķtiecīgam mācību procesam; un tad viņš mācās ar prieku un nenogurstoši izturību un neatkāpjas, pirms nenonāk līdz iecerētajam rezultātam. Tāpēc Montesori nonāk pie secinājuma, ka bērnu attīstība jāvirza saskaņā ar šo periodu īpatnībām. Montesori veica pētījumus un atklāja šo sensatīvo periodu atbilstību vecumam, proti, izpētīja kādā vecumā kādas bērnam ir intereses, ko viņš grib iemācīties. Sīkāk šo jautājumu autore iztirzās nākošajā nodaļā….3. ,,Brīvas audzināšanas” metodes raksturojums.
Mariju Montesori interesēja visa bērna dzīvē – no dzimšanas līdz pilngadībai. Lielus un mazus atklājumus viņa izdarīja, pateicoties ikdienas novērojumiem par bērna uzvedību, noskaņojumu un stāvokli. Tātad viņas izstrādāta metode balstās uz praktisko pieredzi ar bērniem un novērojumiem nevis uz teorētiskām idejām, atziņām un vispārpieņemtiem aizspriedumiem par bērnu.
Montesori izstrādāto metodi var iztēloties kā trīsstūri, kura vienā virsotnē ir bērns, kas tiek respektēts kā personība un indivīds ar viņam piemītošām īpašībām, attīstības īpatnībām un darbošanās ritmu. Otra virsotne ir speciāli sagatavota vide, kas atbilst bērna vajadzībām un ļauj viņam apgūt lietu un parādību pilno pasauli. Trešā virsotne ir speciāli apmācīts pedagogs vai vacāki, kuru loma ir palīdzēt attīstīt bērna dotumus.
Attēls 1. Montesori teorijas pamatelementu attēlojums.*
Sistēma balstās uz bērna personības respektēšanu, tā pasargā viņu no pieaugušā iespaida un atstāj telpu augšanai bioloģiskā neatkarībā. Ar savu praktisko iekārtojumu un miera atmosfēru ,,sagatavotā vide” sagādā kārtības un nosvērtības izjūtu, kurā bērns iegūst pieredzi. Bērnam ir atļauta liela brīvība, kas balstās uz pašdisciplīnu. Šai videi ir jāapmierina bērna vajadzības. Katram bērnam ir dota iespēja eksperimentēt un gūt pieredzi.
Bērnam ir nepieciešama īpaši iekārtota vide. Bērna videi jābūt tādai, kas nodrošina viņam visu un kurā viņš jūtas omulīgi. Ja bērnam nav tādas pārpilnas, bagātas kultūrvides, tad viņam draud garīgais bads, jo viņa absorbējošam garam nav ko darīt, nav informācijas, kuru var apgūt. Visas cilvēciskās attiecības bērns vislabāk apgūst cilvēku tikumiskā vidē.
Bērns ierodas kultūrlietu pasaulē, kuru gadsimtos radījuši pieaugušie cilvēki. Bērnam tā galvenokārt ir mākslīga pasaule, jo to iekārtoja pieaugušie, piepildot to ar dažādām lietām un priekšmetiem, kas ir vai nu par lielu vai nu par mazu bērnam. Tā kā kultūrlietu saturs bērnam neeksistē, ap viņu valda lietu haotiska pārpilnība. Bērns mēģina šajā lietu pasaulē darboties, tāpēc bieži vien uzskata, ka bērns pēc būtības ir nekārtīga būtne, jo šī darbošanās pēc pieaugušo domām izraisa nekārtību. Taču Montesori ievēroja, ka bērns vāc priekšmetus un sakārto tos telpā pēc sava prāta – pats iekārto sev vidi. Šī vide tika nosaukta par bērna pašiekārtošanas vidi. Marija Montesori konstatēja, ka bērnam piemīt raksturīga kārtības mīlestība. Izvēloties un sakārtojot lietas ap sevi, bērns izveido sev orientierus vidē, kas nepieciešami viņa tālākai darbībai šajā vidē.
Vidē, kuru radīja pats bērns, viņš jūtas omulīgāk un drošāk. Priekšmetu sakārtojumā pēc bērna atpazīst sava absorbējošā gara struktūru. Kā arī savas vides radīšanā bērns iegūst patstāvību.
Taču bērns pilnībā nevar radīt sev auglīgo vidi savai pilnvērtīgai attīstībai. Tajā var palīdzēt pieaugušie. Šāda vide ir bērnu iespēju vide. Videi jāatbilst tagadnes kultūrai, jo šajā kultūrā viņam kā pieaugušajam būs jādzīvo un tā tālāk jāattīsta. Videi jāatbilst divām pamatprasībām: 1) tai jāatbilst bērna sensabilitātes periodiem un 2) kultūrdotumiem – valodai, matemātikai, bioloģijai u.c. * šajā vidē vispirms jābūt lietām, kuras pēc lieluma būtu piemērotas bērnam, lai bērns rotaļām domātās lietas būtu patiešām viņam atbilstošas, ne par lielu, ne par mazu, ne pārāk smagas, lai viņš ar tām spētu darboties. Tātad bērna attīstībai saskaņā ar Marijas Montesori piedāvāto metodi ir nepieciešamas divas vides: bērna pašveidotā vide un pieaugošo iekārtota vide.
Nākošais sistēmas elements ir palīgs. Tas var būt pedagogs vai vecāki, cilvēks, kas palīdz bērnam iepazīt šo pasauli. Viņiem jābūt labi sagatavotiem, jo viņi aizpilda bērna laiku. Pedagogs vai vecāki organizē bērna vidē, dažādās darbības izpausmēs. Viņiem ir jārespektē bērna vēlmes, jo tās virza bērna attīstību. Galvenais moments, kas jāatceras, ka pedagogs vai vecākais ir tikai palīgs. Viņš nekāda gadījuma nedrīkst kļūt par vadošo elementu. Bērns ir šī procesa virzītājs, jo viņš ar pārliecību izvēlas to… darbu, kas atbilst viņa interesēm. Montesori izvirzīja bērna pašdarbības principu. Berna pašdarbības avots ir viņa bērnišķīgā spontānā brīvības izjūta. Pedagogs vai vecākais tikai koriģē bērna vēlmes. Tāpēc Montesori metodē darbojas princips, saskaņā ar kuru ir aizliegti sodi un aizliegumi. Bērnam nedrīkst aizliegt iepazīt pasauli un iegūt jaunas zināšanas, kā arī sodīt par to. Nav arī apbalvojumu. Montesori uzskata, ka ir slikta tāda audzināšanas sistēma, kura paredz uzslavu lietošanu, lai panāktu bērna mācīšanos. Uzslava, apbalvojumi un sodi iedarbojas uz cilvēces slikto pusi – uzskata Montesori. Ja tos lieto, tas sanāk, ka bērns izpilda darbības nevis pēc paša vēlmēm , bet gan ārēja ietekmē.
Tāpēc viņas metodi dēvē arī par ,,brīvo audzināšanas’’ metodi. Montesori izpratnē nodrošināt bērnam brīvību, nozīmē nodrošināt bērnam priekšmetu un materiālu brīvo izvēli, brīvu pārvietošanos, lai sadarbotos ar citiem bērniem un dzīvē vispār, kā arī brīvi izvēlēties koncentrēšanas ilgumu, tas nozīme pašam noteikt, cik ilgi nodarboties ar katru noteiktu darbību. Ar bērna brīvību viņa arī saprot neiejaukšanos bērna augšanas procesā. Viņa nenoliedz, ka pastāv nepieciešamība arī pēc ārējas palīdzības, bet tikai tādai, kas nekādi netraucē, neierobežo bērna paša kustības. Tātad galvenais dotas metodes darbības princips ir bērna brīvas pašattīstības princips.
Minētā principa realizācijas pamatnosacījums ir bērna brīva intereses apmierināšana. Šo interešu veidošanu ietekmē arī sensabilitates periodi. Kā jau tika minēts, Montesori veica pētījumus un atklāja šo sensatīvo periodu atbilstību vecumam, proti, izpētīja kādā vecumā kādas bērnam ir intereses, ko viņš grib iemācīties. Montesori par dzīves sākumu raksturojošu parādību līdzās absorbējošam garam min interesi par kustību apguvi. Bērnā spontāni mostas spēcīga un nenogurstoša kustības dziņa. Bērna spontānās kustības nedrīkst ierobežot. Bērns pats veido savas kustības un attīsta tās, apgūstot kustību pieredzi cilvēkvidē.
Šis kustības nav tikai muskuļu nodarbošanās veids, bet gan tās ir saistītas ar visu bērna personību. Turklāt cilvēka kustības ir ļoti individuālas. Montesori saka, ka ja kustību pilnveidošanu uzsāk radošā brīdī (divarpus līdz četru gadu vecumam), tad tā ne tikai veicina prata normālu attīstību, bet ietekmē visas personības veidošanos, sniedzot apmierinājumu, koncentrēšanās spējas un iekšēju bagātināšanos. Turpretī, ja netiek doti šādi vingrinājumi, kustību pilnveidošanai, tad bērns atpaliek, rodas traucējumi, kuri var vēlāk pastiprināties. Šī iemācīšanos kustēties nenotiek teorētiski, bet gan tikai un vienīgi praktiski. Bērns iesāk ar sniegšanos, pieskaršanos, tas viņš mēģina atdarināt to, ko viņš ir redzējis apkārtējā vidē. Sākotnēji minētie vingrinājumi nekalpo kādai praktiskai vajadzībai vai kādam sociālam mērķim, jo bērns to dara vienkārši aiz prieka par praktisko norisi, ko apstiprina fakts, ka viņš vienu un to pašu darbību atkārto vairākkārt. Tā īstenojas nepieciešamā ,,kustības koordinācija”. Tikai vēlāk, kad bērns apguvis darbības, viņš tās veic, lai iegūtu kādu labumu vai arī lai priecētu citus.
Viens no interesantākajiem sensitīvajiem periodiem ir tā sauktais ,, kārtības periods”. M.Montesori apgalvo, ka bērnam, sākoties otrajam dzīves gadam un turpinoties apmēram divus gadus, piemīt ,,raksturīga kārtības mīlestība”. Bērnam kārtība un stabilitāte apkārtējā vidē ir nepieciešama tāpēc, ka viņš veido pats sevi no šīs vides elementiem. Viņa prāts nav tikai apkārtējas vides spogulis. Jau no paša sākuma notiek informācijas atlase, veidojot bērna priekšstatu krātuvi.
Vienlaicīgi ar sensatīvo kārtības periodu un daļēji saistībā ar to parādās maza bērna interese par maziem objektiem. Jāatceras, ka šajā periodā rodas ne tikai bērna prāta noteikta attieksme pret attiecīgajiem vides elementiem, bet attīstības procesā izveidojas un pilnveidojas arī noteikta funkcija. Ir zināms, ka bērns pirms saprata iestāšanās izrāda sevišķu interesi par visdažādākajiem maņu iespaidiem- kr…āsām, skāņām, formām utt. Šis vecums sakrīt ar maņu orgānu pilnveidošanās procesu. Montesori uzskata, ka tas ir pamats, uz kā bērns vēlāk var veidot izvērstāku radošo domu un skaidrāku abstraktu ideju.
Viens no pirmajiem un brīnišķīgajiem sensatīvajiem periodiem bērna attīstībā ir laiks, kad viņš apgūst valodu. Montesori ir pārliecināta, ka spēju un tieksmi runāt bērns saņem piedzimstot. Taču ar to nepietiek, lai bērns varētu runāt. Valoda bērnam ir jāpārņem no apkārtējas vides. Tāpēc ir svarīgi, lai bērns nebūtu izolēts no sabiedrības. Montesori pētījumi liecina, ka ir svarīgi uzsākt valodas apguvi daudz ātrāk pirms tā laika, kad bērns sāk pats apzināti izrunāt pirmās zilbes.
M.Montesori atklāja, ka vislabākais vecums, kas mācīties rakstīt ir trīsarpus līdz četrarpus gadu vecumam. Vecumā no septiņiem līdz deviņiem gadiem bērns pārdzīvo gramatikas sensitīvo periodu.
Pie valodas apgūšanas Montesori pieskaita arī matemātiku, uzskatot, ka tā ir viena no cilvēka valodām, turklāt tikpat dabiskā, piemēram , žestu valoda.
Bērnos ap sesto vai septīto dzīvības gadu izpaužas divas sensabilitātes: pret kooperatīvām, sociālām attieksmēm un pret tikumisko kritēriju apgūšanu. Bērnam bērnudārzu vecumā ir vajadzīgi dzīves apstākļi, kas viņam atvieglotu absorbēt un uzņemt sociālo attieksmju paraugus un tikumisko attieksmju struktūras. Tādēļ ir tik svarīgi, lai šajā periodā bērns neaugtu vientulībā, bet gan grupā no 3 līdz 6 gadiem.
Jāatzīmē, ka bērnam vieglāk ir attīstīties un mācīties grupā ar citiem bērniem. Bērns labāk apgūst vielu, ko skaidro cits bērns nekā pieaugušais. Tas var būt izskaidrojams ar to, ka pieaugušais redz lietas savādāk nekā berns. Pastāv dažādās pieejas informācijas apgūšanā.
Marija Montesori, līdzīgi Frēbelim, savas audzināšanas teorijas ietvaros izstrādāja speciālus didaktiskus materiālus, kas palīdz bērna attīstībā. Viņa atzīst, ka tas, ko bērns izvēlas, ir nozīmīgs viņam pašam. Montesori materiāli paver jaunas iespējas bērnu attīstīšanā un rehabilitācijā, ievērojot bērna spējas, sensatīvos periodus un īpašās intereses. Visi Montesori sistēmas didaktiskie materiāli attīsta bērna rēķināšanas pamatiemaņas, vizuālas spējas, sagatavo abstraktai domāšanai, jo darbojoties ar šiem materiāliem , bērns salīdzina, mēra, šķiro.
Savas pedagoģiskās darbības sākumā viņa izstrādājajusi didaktisko materiālu, kas sastāvēja no 26 ierīcēm, kas paredzētas sajūtu attīstīšanai, atskaitot garšas un ožas sajūtas. Mūsdienu Montesori skolās lieto visus modernos mācību līdzekļus, modernās informācijas tehnoloģijas ieskaitot.*
Visiem didaktiskiem materiāliem, ko izstrādājusi Marija Montesori, ir viena kopīga īpašība: katrs didaktiskais materiāls bērnam ir interesants, bet bērnam, darbojoties ar to, iespējama arī kļūdīšanās, un šīs kļūdas (neveiksmīgs mēģinājums) pašas rosina bērnu atkārtot vingrinājumu, izlabot tās. Tā ir mēģinājumu un kļūdu metode, kura ,,ielikta” šajā didaktiskajā līdzeklī.**
Vērtējot Marijas Montesori ieguldījumu pedagoģijā, parasti uzsver, ka viņa nav bijusi teorētiķe, bet gan tikai praktiķe un visu, ko darījusi, pati izrisinājusi no saviem bērnu novērojumiem. Viņai bija savs īpašs, autonoms redzesloks….NOBEIGUMS
Pats vispārīgākais princips, kurš izsaka Marijas Montesori pedagoģijas būtību, atspoguļo bērna gadsimta pamatideju – visu, izejot tikai no bērna. Šī Marijas Montesori metodes pamat atziņa, mūsuprāt, noteica metodes efektivitāti un popularitāti, kuru tā guva gan Montesori dzīves laikā, gan arī pēc viņas nāves. Viņa uzskatīja, ka bērns ir pats sevis veidotājs un šī sevis veidošana noris kā savas attīstības vadlīniju piepildījuma meklējumi. Taču pavirši vērojošam pieaugušajam šie bērna meklējumi šķiet difūza globāla aktivitāte.
Marijas Montesori izstrādātas metodes attīstības galvenos pamatpostulātus var formulēt sekojoši:
Audzināšanas centrā ir bērna personība, audzināšanā jāvadās no bērna personības vajadzībām;
Nepieciešama bērna personības izpēte;
Netiek atzīti mācību plāni un programmas, jo darbojas bērna darbības brīvības princips;
Skolas mērķis ir harmoniski veidota personība;
Pedagogs vai vecāki ir tikai palīgi bērna attīstība;
Bērna attīstība ir svarīga loma pareizi organizēta radoša vide;
Bērna attīstību jāsaskaņo ar sensabilitātes periodiem, kad bērnam piemīt spēja nodoties pilnīgi kādam noteiktam mācību darbam;
Nedarbojas aizliegumi, sodi un apbalvojumi;
Jādarbojas ar speciāliem didaktiskiem materiāliem, kas palīdz bērna attīstībā.
Marija Montesori savas metodes izstrādes laikā pierādīja un zinātniski pamatoja daudzu priekšstatu par bērna audzināšanu maldīgumu.
Nobeigumā vēlamies atzīmēt, ka Montesori atklāja eksperimentālās pedagoģijas milzīgo nozīmi pedagoģiskajā darbā un vērsa uzmanību uz skolēnu fiziskās un morālas pārslodzes cēloņiem, uz vecumposmu psiholoģisko īpatnību neievērošanu.
Izmantotās literatūras saraksts
1. Beļickis Inārs ,, Izglītības alternatīvās teorijas”, Rīga, Raka, 2001, 203 lpp.
2. Prudņikova Ilga ,,Montesori pedagoģija ikdienā:, Rīga, Raka, 2004
3. http://www.babyshop.com.ua/montesori.htm
4. http://www.kedrovka.com.ua/content/prmontesori