Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības problēmas un risinājumi

Diplomdarbs “Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības problēmas un risinājumi”

ANOTĀCIJA

Izvēlētā diplomdarba tēma “Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības problēmas un risinājumi”. Šī tēma ir izvēlēta, jo mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir svarīgs faktors valsts stabilizācijā. Daudzas pārejas problēmas, kas saistītas ar bezdarbu, var atrisināt vai arī mazināt tās ar mazās uzņēmējdarbības attīstības palīdzību. MVU nodrošina valsts budžeta līdzekļu papildināšanas avotus. Tādā veidā, izveidojot jaunas darba vietas, ražojot sabiedrībai nepieciešamās preces un pakalpojumus, tajā pašā laikā patērējot arī citu uzņēmumu produkciju. MVU kļūst pa

a
ar svarīgu faktoru Latvijas ekonomikas attīstībā. Tādēļ ir interesanti izvērtēt MVU attīstības tendences līdz šim brīdim un nākotnē.

Šajā diplomdarbā uz statistisko datu un pētījuma rezultātu pamata ir dots MVU raksturojums, izanalizēti tās attīstības tendences, kā arī atklāti faktori, kuri ietekmē MVU veiksmīgu attīstību. Darbā tiek aprakstītas dažādas valsts atbalsta programmas, kā arī prognozētas MVU attīstības perspektīvas nākotnē pēc iespējamās iestāšanās Eiropas Savienībā.

АНОТАЦИЯ

Предметом данной работы является тема „Проблемы и их решения в развитии малых и средних предприятий”. Данная тема актуальна, потому что малые и средние предприятия (МСП) являются важным фактором в стабилизации государственной экономики. Многие проблемы переходного периода, связанные с безработицей, можно решить или уменьшить с помощью малого предпринимательства. МСП служат источником пополнения средств государственного бюджета. Таким образом, создавая новые рабочие места, производя необходимые обществу товары и услуги, в то же время потребляя продукцию других предприятий, малый и средний бизнес становится важным фактором в развитии экономики Латвии. Поэтому интересно изучить тенденции развития МСП до данного момента и в будущем.

В данной дипломной работе на основе статистических данных и результатов анализов, предоставлена характеристика малых и средних предприятий, проанализированы тенденции их развития, а также выявлены факторы, влияющие на успешное развитие данного вида бизнеса. Также в работе рассмотрены различные программы государственной поддержки, сделан прогноз перспектив развития МСП в будущем после возможного вступления в Европейский союз.

ANNOTATION

IE¬VADS

Tirgus attiecību attīstībai Latvijā pašreizējā posmā ir nepieciešami mazās un vidējās uzņēmējdarbības aktivizācija. Ņemot vērā starptautisko praksi, mazo un

n
n vidējo uzņēmumu (MVU) parādīšanās un izaugsme apliecina tirgus vides formēšanos. MVU ir spējīgi praktiski nekavējoties reaģēt uz visa veida tirgus izmaiņām un prasībām, kā arī apmierināt konkrētu patērētāju specifiskās prasības. MVU elastība ir to konkurētspējas priekšrocība. Ja netiek ievērotas sa
a
abiedrības prasību tendences MVU jārēķinās ar savu pastāvēšanu. MVU elastība, ņemot vērā to masu un īpatsvaru ekonomikā, liek lieliem uzņēmumiem pievērst uzmanību savām pielāgošanās spējām. Valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku un augstu zinātniski tehniskā potenciāla attīstību nozīmīga loma ir mazām jaunieveduma firmām. Par nelielu firmu efektivitāti jaunieveduma procesā liecina šādi dati, pēc ASV nacionālā zinātniskā fonda analīzes par katru firmas ieguldīto dolāru zinātniski pētnieciskajā darbā ar darbinieku skaitu ne vairāk kā 100 cilvēki firmas ieviesa 4 reizes vairāk jauninājumu nekā firmas, kurās darbinieku skaits ir no 100 līdz 1000 cilvēkiem, un 24 reizes vairāk nekā uzņēmumi, kuros darbinieku skaits pārsniedz 1000. Jauninājumu ieviešanas tempi šajos uzņēmumos ir par trešdaļu ātrāki nekā lielajos uzņēmumos.

MVU darbības attīstību regulāri analizē. Lai labāk varētu izvērtēt MVU attīstības problēmas, tiek veiktas da
a
ažādas uzņēmumu aptaujas (Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera – LTRK) un statistiskie pētījumi (Centrālā Statistikas pārvalde – CSP). Balstoties uz rezultātu pamata valdība izstrādā MVU atbalsta politiku.

MVU ir svarīgs faktors valsts stabilizācijā tāpēc, ka daudzas pārejas perioda problēmas, kas ir saistītas ar bezdarbu, var atrisināt vai arī mazināt tās ar mazās uzņēmējdarbības attīstības palīdzību. Patlaban MVU ko¬pu¬mā tiek no¬dar¬bi¬nā¬ti ap¬tu¬ve¬ni 70 % no vi¬sa valsts dar¬ba¬spē¬ka. MVU sa¬ra¬žo vai¬rāk ne¬kā 65 % no iekš¬ze¬mes kop¬pro¬duk¬ta un tie vei¬do vai¬rāk ne¬kā 99 pro¬cen¬tus no vi¬su uz¬ņē¬mu¬mu kop¬skai¬ta. MVU no
o
odrošina valsts budžeta līdzekļu papildināšanas avotus. Tādā veidā, izveidojot jaunas darba vietas, ražojot sabiedrībai nepieciešamās preces un pakalpojumus, tajā pašā laikā patērējot arī citu uzņēmumu produkciju, MVU kļūst par svarīgu faktoru Latvijas ekonomikas attīstībā.

Šī darba mērķis ir izvērtēt MVU darbības problēmas un kādā veidā tās tiek risinātas. Bez tam darbā ir aplūkots MVU attīstība tendences laika posmā no 1991.- 2003.gadam. Ļoti svarīgs jautājums, kas apskatīts šajā darbā, ir MVU attīstības perspektīvas nākotnē, gadījumā, ja Latvija iestājas Eiropas Savienībā (ES).

Izvirzītā mērķa sasniegšanai, pamatojoties uz statistikas un pētījumu datiem, diplomdarbā risināmie uzdevumi ir šādi:

– Analizēt MVU pēc to darbības formas, jomas un kapitāla sadalījuma;

– Pētīt MVU attīstības tendences un ietekmējošos faktorus;

– Noskaidrot attīstības perspektīvas nākotnē pēc gaidāmās Latvijas iestāšanās ES.

– Uz veiktā darba pamata ir izstrādāti secinājumi un priekšlikumi.

Darbā autors izmanto dažādus pētījumus, Ekonomikas ministrijas izstrādātās attīstības programmas un statistiskos datus no Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP).

1. MVU VIS¬PĀ¬RĒ¬JAIS RAK¬STU¬RO¬JUMS.

1.1. MVU PAMATNOSTĀDNES.

Pa¬trei¬zē¬jā si¬tu¬āci¬jā ne¬pa¬stāv vie¬no¬ta zi¬nāt¬nis¬ka pa¬ma¬to¬ta de¬fi¬nī¬ci¬ja, kas ap¬rak¬stī¬tu to, kas ir MVU. Vis¬pā¬rī¬gā va¬ri¬an¬tā MVU tiek de¬fi¬nēts kā ne¬at¬ka¬rī¬gi uz¬ņē¬mu¬mi, ku¬ros no¬dar¬bi¬nā¬to skaits ir ma¬zāks par kā¬du no¬teik¬tu lie¬lu¬mu:

Kla¬si¬fi¬kā¬ci¬ja No¬dar¬bi¬nā¬to skaits

Mikro uz¬ņē¬mums < 10 no¬dar¬bi¬nā¬to

Mazs uz¬ņē¬mums 10 – 49 no¬dar¬bi¬nā¬to*

Vi¬dējs uz¬ņē¬mums 50 – 249 no¬dar¬bi¬nā¬to*

Liels uz¬ņē¬mums > 250 no¬dar¬bi¬nā¬to

*- ie¬skai¬tot

Lat¬vi¬jā ma¬zie uz¬ņē¬mu¬mi, ku¬ros no¬dar¬bi¬na līdz 50 strā¬dā¬jo¬šo, un vi¬dē¬jie – līdz 250 strā¬dā¬jo¬šo, ko¬pu¬mā ir ap 42 tūk¬sto¬šiem un vei¬do vai¬rāk ne¬kā 99 pro¬cen¬tus no vi¬su uz¬ņē¬mu¬mu kop¬skai¬ta. Ma¬zie un vi¬dē¬jie uz¬ņē¬mu¬mi vei¬ci¬na sa¬bied¬rī¬bas vi¬dus¬slā¬ņa vei¬do¬ša¬nos, pa¬lie¬li¬na dar¬ba de¬vē¬ju skai¬tu, dod no¬zī¬mī¬gu ie¬gul¬dī¬ju¬mu jaun¬u dar¬ba vie¬tu skai¬ta pa¬lie¬li¬nā¬ša¬nā. Pēc pē¬dē¬jiem da¬tiem, ma¬zos un vi¬dē¬jos uz¬ņē¬mu¬mos ko¬pu¬mā tiek no¬dar¬bi¬nā¬ti ap¬tu¬ve¬ni 70 % no vi¬sa valsts dar¬ba¬spē¬ka. Ma¬zie un vi¬dē¬jie uz¬ņē¬mu¬mi sa¬ra¬žo vai¬rāk ne¬kā 65 % no iekš¬ze¬mes kop¬pro¬duk¬ta, un sniedz no¬zī¬mī¬gu ie¬gul¬dī¬ju¬mu valsts bu¬dže¬ta vei¬do¬ša¬nā un no¬dar¬bi¬nā¬tī¬bas pro¬blē¬mas ri¬si¬nā¬ša¬nā [3;6].

Ta¬ču, sa¬lī¬dzi¬not ar ci¬tām Bal¬ti¬jas val¬stīm, Lat¬vi¬jā to¬mēr ir zems tāds eko¬no¬mis¬kās ak¬ti¬vi¬tā¬tes rā¬dī¬tājs kā uz¬ņē¬mu¬mu skaists uz ie¬dzī¬vo¬tā¬jiem – Lat¬vi¬jā ir ti¬kai 17 uz¬ņē¬mu¬mu uz 1000 ie¬dzī¬vo¬tā¬jiem.

Pēc 2002.ga¬da 30.augus¬ta “Ma¬zo un vi¬dē¬jo uz¬ņē¬mu¬mu na¬ci¬onā¬lā fo¬ru¬ma” da¬tiem, šo¬brīd Lat¬vi¬jā ir 17 uz¬ņē¬mu¬mi uz 1000 ie¬dzī¬vo¬tā¬jiem, no ku¬riem, pie tam, pus¬e at¬ro¬das Rī¬gā. Tas at¬pa¬liek no vi¬dē¬jiem rā¬dī¬tā¬jiem Ei¬ro¬pas Sa¬vie¬nī¬bas (ES) val¬stīs, kur to ir vai¬rāk ne¬kā 50. Igau¬ni¬jā ir 38 uz¬ņē¬mu¬mi uz 1000 ie¬dzī¬vo¬tā¬jiem, un tas ir te¬pat mums kai¬mi¬ņos, pie tam mums vēl ma¬zā¬kā val¬stī.

Par ma¬za¬jiem un vi¬dē¬jiem uz¬ņē¬mu¬miem tiek uz¬ska¬tī¬ti tā¬di, ku¬ros dar¬bi¬nie¬ku skaits ne¬pār¬sniedz 250. Ta¬ču ofi¬ci¬āla¬jā sta¬tis¬ti¬kā ir uz¬skai¬tī¬ti ti¬kai tie uz¬ņē¬mu¬mi, ku¬riem ir jā¬ies¬niedz ga¬da pār¬ska¬ti Uz¬ņē¬mu¬mu re¬ģis¬trā (UR).

Ma¬zā un vi¬dē¬jā biz¬ne¬sa uz¬ņē¬mu¬ma kri¬tē¬ri¬ji no¬teik¬ti li¬ku¬ma “Par uz¬ņē¬mu¬mu ie¬nā¬ku¬ma no¬dok¬li” 17.pan¬ta 1.da¬ļā un li¬ku¬ma “Par uz¬ņē¬mu¬mu ga¬da pār¬ska¬tiem” 24.pan¬tā.

Ter¬mins “ma¬zais uz¬ņē¬mums” pir¬mo¬reiz ti¬ka mi¬nēts LR li¬ku¬mā “Par uz¬ņē¬mu¬mu ie¬nā¬ku¬ma no¬dok¬li” (stā¬jās spē¬kā ar 01.04.1995.) un ir sais¬tīts ar to da¬ļu, ku¬ra pa¬redz no¬dok¬ļu at¬vieg¬lo¬ju¬mus. LR li¬kums “Par uz¬ņē¬mu¬mu ie¬nā¬ku¬ma no¬dok¬li” no¬sa¬ka 20% no¬dok¬ļu at¬lai¬di uz¬ņē¬mu¬miem no ap¬rē¬ķi¬nā¬tā uz¬ņē¬mu¬mu ie¬nā¬ku¬ma no¬dok¬ļa.

Ma¬zā (vi¬dē¬jā) uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬ba ir uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬ba, ku¬ru pār¬stāv ma¬zie (vi¬dē¬jie) uz¬ņē¬mu¬mi, kas ne¬pār¬sniedz vis¬maz di¬vus no li¬ku¬ma “Par uz¬ņē¬mu¬mu ie¬nā¬ku¬ma no¬dok¬li” 17.pan¬ta 1.da¬ļas trim kri¬tē¬ri¬jiem:

– pa¬mat¬lī¬dzek¬ļu bi¬lan¬ces ga¬lī¬gā vēr¬tī¬ba – 70 000 la¬tu;

– ne¬to ap¬gro¬zī¬ju¬ma ga¬lī¬gais lie¬lums – 200 000 la¬tu;

– strā¬dā¬jo¬šo vi¬dē¬jais ga¬lī¬gais skaits – 25 cil¬vē¬ki.

Jē¬dziens “vi¬dē¬jā uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬ba” li¬kum¬do¬ša¬nā kā at¬se¬višķs pos¬te¬nis nav iz¬da¬līts. Prak¬sē tā for¬mu¬lē¬ju¬mam iz¬man¬to dar¬bi¬nie¬ku ga¬lī¬gā skai¬ta, ne¬to ap¬gro¬zī¬ju¬mu ga¬lī¬gā lie¬lu¬ma un bi¬lan¬ces ga¬lī¬gā re¬zul¬tā¬ta kri¬tē¬ri¬jus, ko no¬tei¬ku¬ši li¬ku¬ma “Par uz¬ņē¬mu¬mu ga¬da pār¬ska¬tiem” 24. un 54. pants. Tas ir, uz vi¬dē¬jo biz¬ne¬su at¬tie¬ci¬nā¬mi uz¬ņē¬mu¬mi, ku¬riem ir rak¬stu¬rī¬gi di¬vi no se¬ko¬jo¬šiem trim kri¬tē¬ri¬jiem:

– bi¬lan¬ces re¬zul¬tāts virs 100 000 la¬tiem, bet zem¬āks par 1000000latu;

– ne¬to ap¬gro¬zī¬jums virs 200 000 la¬tiem, bet zem 2 400 000 la¬tiem;

– dar¬bi¬nie¬ku vi¬dē¬jais skaits pār¬ska¬ta ga¬dā virs 25 cil¬vē¬kiem, zem 250 cil¬vē¬kiem.

Bet tas ir tī¬ri ana¬lī¬tisks ie¬da¬lī¬jums, jo mū¬su valsts li¬kum¬do¬ša¬nas ak¬tos nav sniegts ka¬te¬go¬ri¬jas “vi¬dē¬jā uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬ba” kon¬krēts for¬mu¬lē¬jums, kaut arī prak¬sē šis ter¬mins tiek lie¬tots sa¬mē¬rā bie¬ži [9;61].

Ap¬šau¬bāms ir arī ma¬zā un vi¬dē¬jā biz¬ne¬sa uz¬ņē¬mu¬mu ap¬vie¬no¬jums vie¬nā sta¬tis¬ti¬kas rin¬dā. Prak¬se ap¬lie¬ci¬na, ka starp šiem di¬viem uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬bas vei¬diem ne¬var no¬vilkt ro¬be¬žu: sā¬kot ar ma¬zo biz¬ne¬su, uz¬ņē¬mums pa¬kā¬pe¬nis¬ki pa¬lie¬li¬na eko¬no¬mis¬kās at¬tīs¬tī¬bas tem¬pus un pār¬iet jaun¬ā kva¬li¬tā¬tē. Šai jaun¬ajai kva¬li¬tā¬tei ir rak¬stu¬rī¬gi ne vien augst¬āki eko¬no¬mis¬kie kri¬tē¬ri¬ji, bet arī jauns stā¬vok¬lis tir¬gū: no¬stip¬ri¬nā¬ti lie¬tiš¬ķie sa¬ka¬ri, la¬ba sa¬dar¬bī¬ba ar ban¬kām, kas ļauj sa¬ņemt kre¬dī¬tus, uz¬krā¬ta or¬ga¬ni¬za¬to¬ris¬kā un saim¬nie¬cis¬kā dar¬ba pie¬re¬dze. Va¬do¬ties pēc augst¬āk no¬rā¬dī¬to pan¬tu ana¬lī¬zes, kļūst skaidrs arī tas, ka ma¬zo un vi¬dē¬jo uz¬ņē¬mu¬mu star¬pā past¬āv bū¬tis¬kas at¬šķi¬rī¬bas eko¬no¬mis¬kā po¬ten¬ci¬āla zi¬ņā un ap¬vie¬not prog¬ram¬mā nav ne¬kā¬das jē¬gas.

Ma¬zie uz¬ņē¬mu¬mi pa¬ras¬ti ir ar dar¬bu, ini¬ci¬atī¬vu un uz¬ņē¬mī¬bu iz¬vei¬do¬tie ne¬lie¬lie tir¬dznie¬cī¬bas, auto¬trans¬por¬ta, ra¬žo¬ša¬nas uz¬ņē¬mu¬mi vai pa¬kal¬po¬ju¬mu sfē¬rā no¬dar¬bi¬nā¬tie uz¬ņē¬mu¬mi. Šie uz¬ņē¬mu¬mi nav pie¬da¬lī¬ju¬šies pri¬va¬ti¬zā¬ci¬jas pro¬ce¬sos, vis¬bie¬žāk tiem nav ne¬kus¬ta¬mā īpa¬šu¬ma, tie no¬mā tel¬pas sa¬vas saim¬nie¬cis¬kās dar¬bī¬bas veik¬ša¬nai. Ta¬jā pa¬šā lai¬kā kre¬dī¬ta pro¬duk¬tu ana¬lī¬ze, kā¬dus šo¬dien pie¬dā¬vā ban¬kas, ir ap¬lie¬ci¬nā¬ju¬si, ka ne¬vie¬na ban¬ka ne¬pie¬dā¬vā pa¬lī¬dzī¬bu šiem uz¬ņē¬mu¬miem. Lai sa¬ņem¬tu kre¬dī¬tu, ir ob¬li¬gā¬ti ne¬pie¬cie¬ša¬ma ķī¬la, un kā ķī¬lu ban¬kas šo¬dien uz¬ska¬ta ti¬kai ne¬kus¬ta¬mo īpa¬šu¬mu. Ti¬kai pret ne¬kus¬ta¬mā īpa¬šu¬ma ķī¬lu pie¬šķir kre¬dī¬tus arī valsts ban¬ka “Hi¬po¬tē¬ku un ze¬mes ban¬ka”, ko valsts uz¬ska¬ta par ma¬zā un vi¬dē¬jā uz¬ņē¬mu¬ma biz¬ne¬sa at¬bal¬sta ban¬ku.

Par cik, ma¬zais uz¬ņē¬mums nav lie¬la uz¬ņē¬mu¬ma ma¬zā ver¬si¬ja. To ju¬ri¬dis¬kās for¬mas, tir¬gus si¬tu¬āci¬ja, fi¬nan¬šu pie¬sais¬tī¬ša¬nas ie¬spē¬jas un dar¬ba or¬ga¬ni¬zā¬ci¬ja bū¬tis¬ki at¬šķi¬ras no lie¬la¬jiem uz¬ņē¬mu¬miem. Tādēļ ir nepieciešams izvērtēt mazā uzņēmuma atšķirīgās priekšrocības un trūkumus.

Ma¬zā uz¬ņē¬mu¬ma priekš¬ro¬cī¬bas:

– tie ir elas¬tī¬gi; ātr¬i var ie¬viest jau¬ni¬nā¬ju¬mus; ra¬dīt jaun¬as pre¬ces; la¬bāk iz¬man¬tot vie¬tē¬jās iz¬ej¬vie¬las

– zem¬ākas iz¬mak¬sas, jo ad¬mi¬nis¬trā¬ci¬jas iz¬mak¬sas ir zem¬as;

– aiz¬ņem to tir¬gus da¬ļu, kas lie¬liem uz¬ņē¬mu¬miem ir par ma¬zu vai nav iz¬de¬vī¬ga.

Ma¬zā uz¬ņē¬mu¬ma trū¬ku¬mi:

– uz¬ņē¬mē¬jam ir jā¬būt la¬bam va¬dī¬tā¬jam un or¬ga¬ni¬za¬to¬ram, jo ban¬kro¬ta cē¬lo¬ņi pa¬ras¬ti ir ne¬pras¬mī¬ga va¬dī¬ša¬na, ne¬vis slik¬ta ide¬ja;

– ie¬ro¬be¬žo¬tas fi¬nan¬ses ie¬spē¬jas, jo ban¬kas ir pie¬sar¬dzī¬gas ma¬zo uz¬ņē¬mu¬mu kre¬di¬tē¬ša¬nas jau¬tā¬ju¬mos.

Ma¬zo un vi¬dē¬jo uz¬ņē¬mu¬mu dar¬bī¬ba ir veik¬smī¬ga tur:

– kur va¬ja¬dzī¬ga lie¬la pre¬ču, pa¬kal¬po¬ju¬mu daudz¬vei¬dī¬ba, ne¬mi¬tī¬ga jau¬ni¬nā¬ju¬mu ie¬vie¬ša¬na, ir sva¬rī¬ga dar¬bi¬nie¬ku per¬so¬nī¬gā gau¬me un ini¬ci¬atī¬va;

– kur ir ne¬pie¬cie¬šams sa¬ma¬zi¬nāt bez¬dar¬bu un vei¬ci¬nāt kon¬ku¬ren¬ci;

– kur ir sva¬rī¬ga pa¬tē¬ri¬ņa fak¬tors, t.i., no¬dro¬ši¬nāt ie¬dzī¬vo¬tā¬jus ar pa¬tē¬ri¬ņa pre¬cēm;

– kur ne¬pie¬cie¬šams at¬brī¬vot lie¬los uz¬ņē¬mu¬mus no tiem ne¬spe¬ci¬fis¬kām fun¬kci¬jām, tā¬de¬jā¬di tiek vei¬ci¬nā¬ta spe¬ci¬ali¬zā¬ci¬ja un ko¬ope¬rā¬ci¬jas: dau¬dzi MVU dar¬bo¬jas lī¬gu¬mat¬tie¬cī¬bās ar lie¬la¬jiem uz¬ņē¬mu¬miem, ir iz¬ej¬vie¬lu un ma¬te¬ri¬ālu pie¬gā¬dā¬tā¬ji, ga¬ta¬vās pro¬duk¬ci¬jas re¬ali¬zē¬tā¬ji;

– kur ne¬pie¬cie¬šams vei¬dot pla¬šu uz¬ņē¬mē¬ju un īpaš¬nie¬ku slā¬ni [2,11].

Lai ie¬gū¬tu MVU vis¬pā¬rē¬ju rak¬stu¬ro¬ju¬mu ir ne¬pie¬cie¬šams iz¬vēr¬tēt arī ci¬tus rā¬dī¬tā¬jus, tā, pie¬mē¬ram, kas ir uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬ba, kā¬das ir iz¬pla¬tī¬tā¬kās MVU for¬mas, uz¬ņē¬mu¬ma di¬bi¬nā¬ša¬nas ga¬du, lai¬ka pe¬ri¬ods, kad vis¬vai¬rāk ti¬ka di¬bi¬nā¬ti MVU, iz¬pla¬tī¬tā¬kas MVU pa¬mat¬dar¬bī¬bas no¬za¬res un uz¬ņē¬mu¬mā pār¬stā¬vē¬tais ka¬pi¬tā¬lu.

1.2. MVU FORMAS, GALVENĀS DARBĪBAS JOMAS UN KAPITĀLA SADALĪJUMS.

Uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬ba ir ilg¬sto¬ša vai sis¬te¬mā¬tis¬ka eko¬no¬mis¬kā dar¬bī¬ba un ka¬pi¬tā¬la ie¬gul¬dī¬ša¬na, kas vēr¬sta uz pre¬ču ra¬žo¬ša¬nu, re¬ali¬zā¬ci¬ju, dar¬bu iz¬pil¬di, tir¬dznie¬cī¬bu, pa¬kal¬po¬ju¬mu snieg¬ša¬nu no¬lū¬kā ie¬gūt peļ¬ņu.

Uz¬ņē¬mējs ir fi¬zis¬ka vai ju¬ri¬dis¬ka per¬so¬na vai vai¬rā¬ku šā¬du per¬so¬nu ap¬vie¬nī¬ba, kas no¬ro¬be¬žo da¬ļu sa¬va īpa¬šu¬ma uz¬ņē¬mēj¬dar¬bī¬bas veik¬ša¬nai, pār¬zi¬na uz¬ņē¬mu¬mu un tā man¬tu, bet li¬ku¬mā no¬teik¬ta¬jos ga¬dī¬ju¬mos uz¬ņe¬mas par to ma¬te¬ri¬ālo at¬bil¬dī¬bu un ir pra¬sī¬tājs un at¬bil¬dē¬tājs tie¬sā, saim¬nie¬cis¬kā tie¬sā un šķī¬rēj¬tie¬sā.

Uzņēmējs var būt:

1) rīcībspējīga fiziska persona;

2) ģimene (saskaņā ar ģimenes locekļu starpā noslēgto līgumu);

3) uzņēmējsabiedrība;

4) valsts;

5) pašvaldība;

6) sabiedriskā organizācija;

7) reliģiskā organizācija.

Fiziskām un juridiskām personām, valstij un pašvaldībām ir tiesības brīvi izvēlēties uzņēmējdarbības formas, kas nav pretrunā ar likumu.

Latvijā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piemērotākās juridiskās formas:

– individuālais uzņēmums (IU) – ir vienas fiziskas personas īpašums vai ģimenes kopīpašums, kas organizēts likumā noteiktajā kārtībā. Individuāls uzņēmējs var uzsākt uzņēmējdarbību pēc sava uzņēmuma reģistrācijas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

– individuālā (ģimenes) uzņēmuma nosaukumā ir jābūt īpašnieka uzvārdam un vārdkopai “individuālais uzņēmums”. Nosaukumā var norādīt arī uzņēmuma veidu un pilsētas vai pagasta nosaukumu. Zemnieka vai zvejnieka saimniecības nosaukumā jābūt pagasta un māju nosaukumam.

– līgumsabiedrības – ir uzņēmēju (uzņēmumu) apvienība, kas izveidota uz tās dibinātāju (uzņēmēju) noslēgta līguma pamata;

– sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) – (kooperatīvās, paju un citas sabiedrības) savu statūtu fondu veido no to dalībnieku ieguldītā īpašuma (paju iemaksām). Šīs sabiedrības par savām saistībām atbild ar visu to īpašumā esošo mantu, to dalībnieki par sabiedrības saistībām atbild tikai ar tai nošķirto mantu. Lai dibinātu SIA, nepieciešams reģistrēt pamatkapitālu (statūtfonds). Saskaņā ar Komerclikuma 185.pantu, SIA pamatkapitāla minimālas apmērs ir 2000 latu.

– Akciju sabiedrības statūtu fondu veido, izlaižot (emitējot) par samaksu attiecīgu skaitu akciju vai obligāciju par to nominālo vērtību. Akciju sabiedrība par savām saistībām atbild ar visu tās īpašumā esošo mantu.[18]

Visbiežāk sastopamā mazo un vidējo uzņēmumu forma ir SIA jeb sabiedrība ar ierobežotu atbildību (1.1.attēls). Kā nākamā visizplatītākās uzņēmuma formas ir individuālais uzņēmums 29,7%, akciju sabiedrības 6,0% un cita statusa uzņēmējsabiedrības 5,3%.

1.1.attēls. Uzņēmuma forma (% no visiem 300 respondentiem)[1.8.]

Jāatzīmē, ka attiecībā uz uzņēmumu formu iedalījumu līdzīga aina bija vērojama arī 1998.gada veiktajā MVU pētījumā, kur arī izplatītākā uzņēmējsabiedrības forma bija SIA (nedaudz vairāk kā 3/4 jeb 77,0% no visiem uzņēmumiem).

Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā jāreģistrē visas uzņēmējsabiedrības un visi uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību Latvijas Republikas teritorijā. Nereģistrētu uzņēmējsabiedrību un uzņēmumu darbība ir aizliegta.

Uzņēmējsabiedrība uzskatāma par nodibinātu, bet uzņēmums par izveidotu ar to reģistrācijas dienu.

Reģistrācijai nepieciešami šādi dokumenti:

1) pieteikums vai paziņojums;

2) uzņēmējsabiedrībām – statūti vai dibināšanas līgums;

3) valsts, pašvaldību, sabiedrisko un reliģisko organizāciju uzņēmumiem – statūti;

4) statūtsabiedrībām – bankas izziņa par statūtu fonda minimālā apmēra iemaksu;

5) uzņēmējdarbības veidiem, kuru veikšanai noteikti ierobežojumi, – attiecīgi Latvijas Bankas, Ministru Padomes vai tās institūciju, profesionālo savienību (korporāciju), rajonu, pilsētu un pilsētas rajonu pašvaldību atļauja (licence) saskaņā ar 32. panta prasībām. Uzsākt uzņēmējdarbību, kuras veikšanai saskaņā ar šo likumu nepieciešama atļauja (licence), ir tiesības tikai pēc šīs atļaujas (licences) iesniegšanas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram;

6) citi likumos par uzņēmējdarbības formām un par Uzņēmuma reģistru noteiktie dokumenti.

7) reģistrējamā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) adresi apstiprinošs dokuments (ēku, telpu īpašnieka vai pārvaldītāja izsniegta izziņa vai atzīme pasē).

Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram uzņēmuma dibināšanas dokumenti jāizskata 15 dienu laikā no to iesniegšanas dienas.

Ja uzņēmējsabiedrība vai uzņēmums 30 dienu laikā nesaņem atteikumu, tie uzskatāmi par reģistrētiem [18].

Sekojošā grafikā ir uzrādīts uzņēmumu iedalījums atkarībā no to dibināšanas gada. Par atskaites kritēriju dibināšanas gadu klasifikācijai tika ņemts laika posms ‘1991.g. vai agrāk’, kas ir periods pirms Latvijas neatkarības atgūšanas.

1.2.attēls.Uzņēmuma dibināšanas gads [1.8.]

Kā redzams, 1.2.attēlā vairāk pārstāvēti uzņēmumi, kuri dibināti laika intervālos no 1992. līdz 1995.gadam un no 1996. līdz 1999.gadam (rādītāji attiecīgi 34,7% un 35,7%). Jāsecina, ka joprojām MVU darbojas visai daudz uzņēmumu, kas dibināti tieši pirmajos gados pēc LR neatkarības atgūšanas. Salīdzinoši mazāks ir jaundibināto uzņēmumu skaits ( tie, kuri reģistrēti pēc 2000.gada – 14,0%).

MVU darbojas praktiski visās darbības jomās ,t.i., rūpniecība, būvniecība, tirdzniecība, viesnīcas un restorāni, transports, finansu starpniecība, operācijas ar nekustamo īpašumu u.c. darbības veidi.

Mazo biznesu raksturo neliela pašu kapitāla daļa un liela aizņemtā kapitāla daļa finansu avotu struktūrās. Valsts politikai ir jābūt virzītai uz to, kas paaugstina mazā biznesa efektīvu kredīta, finansu un investīciju atbalstu.

Ir zināmi dažādi mazā biznesa finansēšanas instrumenti, ko izmanto valdība un, pirmkārt, valsts finansēšanas programmas:

– tiešie aizdevumi;

– granti noteiktiem projektiem;

– garantētie (apdrošinātie) aizdevumi;

– apdrošināšana;

– tiešās dotācijas;

– daļu piedalīšanās.

Valsts atbalsts mazā un vidējā biznesa attīstībai ir nepieciešams tik lielā mērā, cik mazais bizness ir nozīmīgs valsts ekonomikā.

Apkopotiem dati jautājumā par uzņēmējsabiedrībā pārstāvēto kapitālu liecina, ka 1/10 daļā no visiem aptaujātajiem uzņēmumiem viss vai daļa no kapitāla pieder ārzemju investoriem (1.3.attēls).

1.3.attēls. Uzņēmumā pārstāvētais kapitāls (% no visiem respondentiem)[1.11.]

Analizējot 1.4.attēlu par uzņēmējsabiedrībā pārstāvēto kapitālu, var secināt, ka 1/10 daļā no visiem aptaujātajiem uzņēmumiem viss vai daļa no kapitāla pieder ārzemju investoriem. Lielāko daļu, t.i., 89,6% no visa uzņēmumā pārstāvētā kapitāla uzņēmumu pārstāv vietējais kapitāls.

Salīdzinoši lielāka ārzemju investoru līdzdalībai ir vērojama Rīgas uzņēmumu vidū (12%). Kopš 1998.gada ievērojami palielinājies ārzemju investoru kapitāla īpatsvars Latvijas uzņēmumos. Ja 1998.gadā vasarā ārvalstu ieguldītāji ar savu kapitālu pārstāvēja 4% no visiem uzņēmumiem, tad 2002.gadā šis rādītājs jau ir pieaudzis līdz 10%. Zīmīgi, ka salīdzinājumā ar 1998.gadu, vērojama ārzemju ieguldītāju augošā interese līdzdarboties uzņēmumos, kuri atrodas ārpus Rīgas robežām.

2. MVU ATTĪSTĪBAS TENDENCES UN IETEKMĒJOŠIE FAKTORI.

2.1. MVU ATTĪSTĪBA LATVIJĀ NO 1991. – 2003.GADAM.

Uzņēmējdarbības attīstība Latvijā ievērojami ietekmēja ekonomisko reformu gaitu un likumdošanas bāzes attīstību. Salīdzinoši vienkāršie uzņēmējsabiedrības izveidošanas noteikumi, niecīgais pamatkapitāls un vājā konkurence pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas veicināja to, ka radās daudz vāju un nelielu uzņēmumu, kas bieži vien jau sākotnēji nebija orientēti uz ilgstošu darbību. Tādēļ to izdzīvošanas un attīstības iespējas mainīga tirgus apstākļos bija ierobežotas.

Uzņēmējdarbības straujā attīstība dažu gadu laikā ir izveidojusi plašu MVU sektoru Latvijā. Mazie uzņēmumi ir svarīgs faktors valsts stabilizācijā tāpēc, ka daudzas pārejas perioda problēmas, kas saistītas ar bezdarbu, var atrisināt vai arī mazināt tās ar mazās uzņēmējdarbības attīstības palīdzību. Par cik MVU ir svarīgs elements bezdarba samazināšanā, tādejādi, tas veicina sociālās sfēras stabilizāciju. Laika posmā no 1991.- 1999.gadam MVU radīja vairāk nekā 300 tūkstošu jaunu darbavietu.

Lai labāk varētu izpētīt MVU attīstību, šajā darbā tiks izmantoti materiāli no vairākiem pētījumiem: LR Ekonomikas ministrijas pasūtītais pētījums LR Centrālais Statistikas pārvaldei – MVU attīstību kavējošie faktori un to ietekmes tendences – 2002, šis pētījums tika veikts laika posmā no 1995 – 2001.gadam; Mazās un vidējās uzņēmējdarbības vide Latvijā – 2002.g.jūnijs/jūlijs – Latvijas Hipotēku un zemes banka apkopotais pētījums, u.c.

Uzņēmumu reģistrācija Latvijā tika veikta 1991.gadā, un 2000.gada martā UR reģistrēja 147 tūkstoši uzņēmumu. Tomēr no visiem juridiski reģistrētajiem uzņēmumiem tikai daļa ir uzsākuši darbību.

Centrālās Statistikas pārvaldes (turpmāk – CSP) dati liecina, ka 1999.gada 1.februārī aktīvi darbojās mazāk nekā 40% uzņēmumu. Tas var būt tādēļ, ka nopietnu ietekmi uz vidējo uzņēmumu grūtībām attīstīt savu darbību un realizēt savu produkciju, pakalpojumus vai preces atstāja ekonomiskā krīze Krievijā 1998.gadā, taču šis faktors mazāku ietekmi atstāja uz mikro un mazajiem uzņēmumiem, kuru saistība ar Krievijas ekonomiku bija ievērojami mazāka, jo tie savu darbību galvenokārt orientēja uz vietējo tirgu.

Pēc CSP datiem ir zināms, ka ik gadus 3 – 9% uzņēmumu pārtrauc darbību, gaidot uz labvēlīgāku situāciju biznesa turpināšanai, tomēr nav nolēmuši darbību pārtraukt. Turpmāk darbā izmantosim CSP biznesa reģistra datus, kuru pamatā ir regulārās statistiskās atskaites un kas ievērojami precīzāk atspoguļo situāciju uzņēmējdarbībā. 2.1.tabulā parādīts, ka aptuveni 60% no visiem CSP reģistrētajiem uzņēmumiem, pat bez zemnieku saimniecībām, uzskatāmi par ekonomiski neaktīviem, bet saskaņā ar CSP veikto analīzi, 2000.gada februāra beigās 5140 uzņēmumu vispār nav atrodami un nepastāv ārpus UR. Šis fakts izskaidro, kāpēc pastāv atšķirības starp UR un CSP sniegtajiem pārskatiem.

2.1.tabula

Ekonomiski pasīvo MVU skaita dinamika (pēc dibināšanas gada, bez zemnieku saimniecības) [5.20]

Uzņēmumi 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 Kopā

Kopā 10853 13714 12148 12296 4741 3234 2520 2341 914 62761

Likvidēti UR 5648 7862 7020 6315 722 315 130 58 4 28074

Bankrotējuši vai atzīti par maksātnespējīgiem 283 267 200 174 93 61 29 12 1 1120

Darbību izbeiguši, bet nav izslēgti no UR 1693 1999 1904 1775 1161 777 431 223 33 9996

Nav uzsākuši darbību vai to uz laiku apturējuši 1247 1683 1716 2321 1515 1386 1417 1734 717 13736

Nav atrodami pēc to juridiskās adreses 589 538 463 476 461 318 337 183 43 3408

Uzskatāmi par pasīviem citu iemeslu dēļ 1393 1365 845 1235 789 377 176 131 116 6427

Sekojošā 2.1. attēlā uzrādīti ekonomiski aktīvo MVU sadalījums pēc to reģistrācijas gada, kur redzams, ka visaktīvāk MVU tika dibināti laika posmā no 1992. – 1995. gadam, kas sastāda aptuveni 75% no visām CSP līdz 2000.gada sākuma reģistrētajām uzņēmējsabiedrībām, kuras izrādījušas darbības pazīmes. Visvairāk vērojama uzņēmumu dibināšanas tempa samazināšanās 1999.gadā. Kā redzams no 2.1.attēla datiem 1999.gadā tika dibināti gandrīz divas reizes mazāk uzņēmumu nekā 1998. gadā.

2.1. attēls. Ekonomiski aktīvie MVU sadalījums pēc to reģistrācijas gada [5,20]

1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999

Mikro 1887 2674 3191 4298 3281 3611 4065 4469 1998

Mazie 852 1195 1154 1041 658 668 534 372 184

Vidējie 317 309 271 246 137 107 91 60 36

Lielie 65 56 38 47 21 15 19 11 8

Kopā 3121 4234 4654 5632 4097 4401 4709 4912 2226

Tomēr pašlaik ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits ir daudz mazāks, jo no reģistriem ( Uzņēmumu reģistrs – UR, CSP, nodokļu maksātāju reģistrs) pēdējo gadu laikā tika izslēgti daudzi uzņēmumi, kas savu darbību sen izbeiguši, nav to sākuši vai netika izpildījuši prasību palielināt pamatkapitālu līdz diviem tūkstošiem latu. No 1991. – 1995.gadam dibināto uzņēmumu īpatsvars 2000.gadā ir vairs tikai 57%.

CSP biznesa reģistrā iekļauto uzņēmumu dinamika liecina par pakāpenisku ekonomiskās aktivitātes pieaugumu un jaunu, stabilāku uzņēmumu veidošanos. Tomēr jaundibināto uzņēmumu iekļaušanās un noturēšanās Latvijas tirgū nav īpaši aktīva. Aptuveni tikpat strauji pieauga to uzņēmumu skaits, kuri savu darbību izbeiguši vai uz nenoteiktu laiku pārtraukuši. Pārskatā par tautas attīstību datos, salīdzinot ar situāciju, kāda bija vērojama uz 1996 gadā, 1999.gada beigās darbojošos uzņēmumu skaits samazinājās par 12,4%. Šī tendence liecina par lielāku uzņēmējdarbības vides sakārtotību, par to, ka lielāku nozīmi ieguvuši dažādi objektīvi un subjektīvi faktori, kas ļauj uzsākt darbību un nostiprināties tikai tiem jaunajiem uzņēmumiem, kas precīzi noteikuši, kādā biznesa jomā tie darbosies, spēj rast pietiekamu starta kapitālu un nodrošināt labu sākotnējo biznesa organizāciju.

Pieaugusī konkurence ir ievērojami samazinājusi jaunu uzņēmumu dibināšanas biežumu. Tomēr aktuāla ir problēma, ka no 1999.gadā CSP reģistrētajiem uzņēmumiem 41 % uzskatāmi par ekonomiski pasīviem.

No izdzīvošanas ilguma viedokļa kritisks bija 1995.gads, kad banku krīzes rezultātā darbību pārtrauca liela daļa iepriekšējos gados dibināto uzņēmumu (50,2% no visiem 1991.gadā reģistrētajiem uzņēmumiem). Bez tam, 27% no 1994.gadā reģistrētajiem uzņēmumiem darbību vispār neuzsāka. Jaunu uzņēmumu reģistrācijas un darbības pārtraukšanas tendences nav atkarīgas no uzņēmējdarbības formas. MVU dibinātājiem jābūt pilnīgi skaidram dibināšanas mērķim un attīstības stratēģijai, tirgus iespējām, konkurencei, uzņēmuma vietai tautsaimniecības sistēmā.

Tikai 30% uzņēmumu varētu būt darbojušies ilgāk par 5 gadiem. Starp aktīvajiem MVU galvenokārt dominē pēdējos gados dibinātie mikro uzņēmumi (SIA, IU), pie kam vairāk nekā 80% no tiem ir veidoti bez iepriekšējās bāzes un ārpus privatizācijas procesa. Šo uzņēmumu īpatsvars kopējā ekonomikā ir neliels. Ekonomikas Ministrijas (EM) analīze rāda, ka privātā sektora kopējo īpatsvaru tautsaimniecībā galvenokārt nosaka ar privatizēto valsts īpašumu radītā vērtība.

2002.gadā Latvijā bija 42534 ekonomiski aktīvi uzņēmumi (skat. 2.2.tabulu). No ekonomiski aktīviem uzņēmumiem apmēram 99% ir MVU jeb 42252. Latvijā ekonomiski aktīvo MVU sadalījums pēc to lieluma ir līdzīgs MVU sadalījumam ES dalībvalstīs: mikro uzņēmumi – 76%, mazie uzņēmumi – 20%, vidējie uzņēmumi – 4%.

2.2.tabula.

Aptuvens ekonomiski aktīvo MVU skaits 2002.gada novembrī [14.118]

Uzņēmumu skaits Uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem

Mikro uzņēmumi – līdz 10 nodarbināto 32185 13,8

Mazie uzņēmumi – no 10 – 50 nodarbināto 8346 3,6

Vidējie uzņēmumi – no 50 – 250 nodarbināto 1721 0,7

Lielie uzņēmumi – vairāk par 250 nodarbināto 282 0,1

Kopā 42534 18,2

Puse no MVU darbojas Rīgā. MVU kopumā akumulē 70% no darbaspēka valstī un rada vairāk nekā 65% IKP. Tāds MVU ekonomiskās aktivitātes rādītājs, kā MVU skaits uz 1000 iedzīvotājiem 2002.gadā Latvijā bija 18,1, 2001.gadā – 17,2. Eiropas Savienības dalībvalstīs šis rādītājs svārstās no 40 – 60 atkarībā no reģiona.

Toties salīdzinājumā ar 1998.gadu, kad MVU strādāja aptuveni 60% nodarbināto iedzīvotāju, pēc ekonomikas ministrijas (EM) datiem – tie radīja 50% no iekšzemes kopprodukta.

Pēc pēdējo gadu attīstības tendencēm redzam, ka MVU sniedz ar vien nozīmīgāku ieguldījumu valsts budžeta veidošanā un nodarbinātības problēmas risināšanā. Var secināt, ka MVU attīstība iet uz augšu, salīdzinot IKP rādītājus un iedzīvotāju nodarbinātas rādītāju.

Viens no galvenais iemesliem, kas aizkavē MVU attīstību Latvijā, ir nepārdomāta un neefektīva valsts politika uzņēmējdarbībā.

Mikro un mazie uzņēmumi nodrošina valsts budžeta līdzekļu papildināšanas avotus. Izveido jaunas darba vietas, ražo sabiedrībai nepieciešamās preces un pakalpojumus, tajā pašā laikā patērē arī citu uzņēmumu produkciju. MVU kļūst par svarīgiem faktoriem Latvijas ekonomikas un tautsaimniecības attīstībā.

Laika periodā no 1996. – 1998.gadam, lielākā daļa jauno darbavietu tika radītas tieši MVU sektorā, bet šī tendence ir izlīdzinājusies pēdējo gadu laikā. 1999.gada sākumā mikro uzņēmumos strādāja 167 tūkstoši cilvēku (28% no kopējā nodarbināto skaita), mazajos uzņēmumos 79 tūkstoši cilvēki (13%), vidējos 163 tūkstoši cilvēki (27%), bet lielajos uzņēmumos 187 tūkstoši cilvēku (31%). Pēdējo gadu laikā pieaug nodarbināto skaits mikro uzņēmumos un mazajos uzņēmumos, bet samazinās vidējos un lielajos uzņēmumos. Kopumā 2000.gadā MVU dod 68,6% no visu darbavietu skaita. Mazā un vidējā uzņēmējdarbība ir pats pamats iedzīvotāju labklājībai un uzņēmējdarbības vides aktivizēšanai. Un, kā rāda pēdējo gadu dati nodarbināto skaits ir nostabilizējies.

Pēc CSP datiem, 2001.gadā Latvijā bija 39,8 tūkstoši MVU, kuros pamatdarbā nodarbināja 367,8 tūkstošus cilvēkus.

Nodarbinātības attīstības tendenci, var aplūkot 2.2.attēlā un var secināt, ka nodarbinātības līmenis 2002.gada 3.ceturksnī bija 61,7% (vecumā no 15 – 64 gadi). Kaut arī 2001.gadā un 2002.gadā bija vērojams neliels strādājošo skaita pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, tomēr gandrīz visās nozarēs saglabājās tendence, ka nozares izaugsme maz ietekmē nodarbinātības pieaugumu. Vispārējā tendence ir tāda, ka pieaug nodarbināto skaits pakalpojumu sfērā un būvniecībā, bet rūpniecībā tas samazinās. 2002.gada beigās nedaudz samazinājies reģistrēto bezdarbnieku skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

2.2.attēls. Oficiāli reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars (% pret ekonomiski aktīvākajiem iedzīvotājiem) [16]

Visaugstākais bezdarbnieku īpatsvars ir lauku rajonos. Lielāko daļu ilgstošo bezdarbnieku kopskaitā sastāda personas, kurām nav profesijas vai specialitātes. Pēc Latvijas CSP datiem visātrāk darbā var iekārtoties kvalificēti strādnieki un amatnieki.

2.3.attēls. Reģistrētā bezdarba līmenis (vidēji gadā, procentos no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem 1998 – 2002) [14.115]

Analizējot 2.3.attēlu, var novērot, ka starp Latvijas reģioniem ir izveidojušās būtiskas atšķirības nodarbinātības līmenī. Viskritiskākā situācija ir vērojama Latgales reģionā. Ja lielajās pilsētās nodarbinātības līmenis ir salīdzināms ar citām Latvijas lielajām pilsētām un reģioniem, tad lauku rajonos situācija ir gaužām bēdīga.

Nodarbinātības līmenis ir tieši atkarīgs no uzņēmumu skaita attiecīgajā pilsētā vai reģionā. Lielākā daļa ekonomiski aktīvo uzņēmumu atrodas Rīgā (53%) un pārējās sešās lielākajās Latvijas pilsētās: Daugavpilī, Jelgavā, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī kopā sastādot 16%. Rīgas un tās tuvumā esošajos Ogres, Cēsu un Tukuma rajonos ir gandrīz 11% no visiem republikas uzņēmumiem. Pārējos rajonos darbojas 20% uzņēmumu, kas liecina par izteiktu nevienmērību uzņēmējdarbības teritoriālajā sadalījumā. Līdzšinējā reģionālās politikas īstenošana vēl nav devusi jūtamus rezultātus minēto atšķirību izlīdzināšanā. Šāda ekonomiskās aktivitātes teritoriālā disproporcija turpmāk var kļūt par šķērsli, kas kavē augstākas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības veidu attīstību un no tā izrietošo augstāka dzīves līmeņa pieaugumu. Pesimistiskais noskaņojums, kas valda Latgalē un citu atpalikušo rajonu iedzīvotāju vidū, veicinās darbaspēka, īpaši jauno un izglītoto cilvēku, migrāciju uz labvēlīgu vidi. Bez ievērojamiem ieguldījumiem mazpilsētu un lauku infrastruktūra un izglītībā, kā arī bez tiešiem stimuliem, kas mudinātu izglītotus cilvēkus tur dzīvot un strādāt, nevar prognozēt ievērojamu saimnieciskās rosības pieaugumu. Situāciju varētu uzlabot mērķtiecīga un efektīvi vadīta ES strukturālo fondu finansējuma novirzīšana uz attīstāmajiem reģioniem.

Reģionāla līmeņa problēmas ir sadarbības trūkums starp institūcijām, kam jāatbalsta MVU attīstība, vājām nozaru asociācijām un attiecīgi zemai spējai aizstāvēt nozaru intereses, biznesa infrastruktūras zemais līmenis, tai skaitā arī komunikācijas.

Pieejamie fondi uzņēmējdarbības attīstībai netiek koordinēti, un, tā kā tos administrē dažādas institūcijas, uzņēmējiem nav precīzas informācijas un izpratnes par palīdzības iespējām. Tāpēc ir būtiska nepieciešamība pēc tādas reģionālas institūcijas, kas varētu nodrošināt efektīvu pieeju iespējamajam finansējumam ar labākas koordinēšanas un informācijas izplatīšanas palīdzību.

Viens no MVU raksturojošiem faktoriem ir to darbības nozare. MVU darbojas visdažādākajās nozarēs.

2.4.attēls. MVU dinamika pa nozarēm [4.8]

Analizējot pamatdarbības izmaiņas no brīža, kad uzņēmums ir uzsācis savu darbību līdz 2002.gadam (skat. 2.4.attēls), var secināt, ka praktiski darbības jomas nav mainījušās un sektoru proporcijas ir saglabājušās. MVU sektorā ir izveidojusies ļoti stabila nozaru struktūra un praktiski nav notikusi būtiska uzņēmumu pamatdarbības izmaiņa.

Pētot pamatdarbības izmaiņas pirmajā gadā un pašreiz pilsētu griezumā, dati liecina, ka republikas nozīmes pilsētās un mazpilsētās pirmajā uzņēmuma dibināšanas gadā galvenokārt nodarbojušies ar tirdzniecību – attiecīgi 51% un 45% uzņēmumu, kamēr Rīgā tikai 33%. Rīgā šāds tirdzniecības sfērā darbojošos uzņēmumu īpatsvars ir saglabājies praktiski nemainīgs, kamēr mazpilsētās tirdzniecība kā pamatdarbība pieaugusi no 45% līdz 49% uzņēmumos. Rīgā daudz izplatītāka nekā citās pilsētās ir pakalpojumu sniegšana – ar to nodarbojas 55% uzņēmumu pirmajā dibināšanas gadā un 56% uzņēmumu 1998.gadā, kamēr mazpilsētās pakalpojumu sniegšana kā pamatdarbība ir sarukusi no 41% līdz 38% uzņēmumu. Ražošana un rūpniecība kā pamatdarbība uzņēmumu vidū ir ar nelielu īpatsvaru, pie kam ar ražošanu salīdzinoši vairāk nodarbojas MVU ārpus Rīgas. Pārsvarā tie ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar meža un kokmateriālu pārstrādi, lauksaimniecības produkcijas pārstrādi un vieglo rūpniecību.

2.3. tabula.

Uzņēmumu pamatdarbības nozare apdzīvotas vietas griezumā (% no visiem respondentiem) [4,9]

Tirdzniecība Pakalpojumi Ražošana, rūpniecība Būvniecība

Pirmais darbības gads 1998 2002 Pirmais darbības gads 1998 2002 Pirmais darbības gads 1998 2002 Pirmais darbības gads 1998 2002

Rīga 32,6 32,6 38 55,4 55,8 49,0 3,2 2,1 11,0 8,6 9,4 12,0

Kurzeme 51,7 55 51,7 30 28,3 61,7 3,3 6,6 5,0 13,3 10,0 1,7

Latgale 52,5 54,2 55 38,9 35,6 33,3 3,2 3,3 16,7 5,0 6,7 6,7

Vidzeme 41 41 60 41 41 47,5 10 10,2 1,0 7,6 7,7 15,0

Zemgale 42 48,7 50 39,4 35,9 45,0 10 10,2 10,0 7,9 5,1 5,0

Izvērtējot 2.3.tabulu par nozaru reģionālās atšķirības pirmā darbības gada un 1998.gada pamatdarbības ziņā, interesantā kārtā nozaru struktūra nav mainījusies un joprojām tirdzniecības uzņēmumi vai uzsvars uz tirdzniecībā gūstamo apgrozījumu raksturo gandrīz pusi no visiem uzņēmumiem. Tas varētu liecināt par MVU sektora neelastību pret tirgus un likumdošanas izmaiņām vai, iespējams, būtiski nemainījušos ekonomisko vidi, kuru joprojām stimulē ātrās peļņas un apgrozījuma uzņēmējdarbības formas. Tikai pakalpojumu nozares ziņā Rīga ir izteikta līdere, bet pārējās nozares ir izteiktas vienmērīgi reģionos. Nevar noliegt, ka uzņēmējiem parasti ir diversificēts “darbības portfelis” un tirdzniecība vai pakalpojumi ir veids, kā iegūt investējamos līdzekļus citās, iespējams, nākotnes pamatdarbības formās (celtniecība, ražošana).

No 2.3.tabulā dotiem rezultātiem var secināt, ka MVU skaita pieaugšanas tendences nozarēs, pirmajā vietā ir pakalpojumi un tirdzniecība, seko būvniecība, kurā ir vērojams vislielākais pieaugums. Ārkārtīgi mazu vietu uzņēmumu pamatdarbībā aizņem rūpniecība un ražošana.

Sekojošā 2.4.tabulā var apskatīt detalizētu aptaujāto uzņēmumu iedalījumu pēc to lieluma un galvenajām darbības jomām.

2.4.tabula.

MVU sadalījums pa sektoriem 2002.gadā [3,47]

Ekonomiskās darbības veids Mikro uzņēmumi Mazie uzņēmumi Vidējie uzņēmumi

Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība 2,0% 3,1% 4,9%

Zvejniecība 0,2% 0,7% 0,2%

Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde 0,1% 0,3% 0,5%

Apstrādes rūpniecība 9,0% 19,9% 28,9%

Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde 0,4% 1,2% 1,7%

Būvniecība 4,7% 8,8% 10,6%

Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, automobiļu, motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras, un iekārtu remonts 48,9% 34,6% 18,9%

Viesnīcas un restorāni 4,8% 5,3% 1,8%

Transports, glabāšana un sakari 6,7% 6,8% 6,2%

Finansu starpniecība 0,9% 0,8% 1,1%

Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība 15,4% 10,1% 10,5%

Valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā apdrošināšana 0,1% 0,8% 1,3%

Izglītība 1,0% 1,3% 1,6%

Veselība un sociālā aprūpe 1,6% 2,4% 7,4%

Pārējie komunālie sociālie un individuālie pakalpojumi 4,3% 3,9% 4,4%

Darbības veids nav zināms 0,1% 0,1% 0,0%

Analizējot šos datus, minētās uzņēmumu darbības sfēras var apkopot četrās lielās grupās: tirdzniecība; pakalpojumi; ražošana/rūpniecība un būvniecība.

Grupā “Pakalpojumi” iekļauj tādas jomas, kā transports/tranzīts; dažādu veidu konsultāciju pakalpojumi; finansu pakalpojumi; veselību un sociālā aprūpe; informācijas tehnoloģijas (IT); izglītība un kultūra; viesnīcas un restorāni; tūrisms; enerģētika, komunikācijas un citi sociālie un individuālie pakalpojumi.

Grupā “Ražošana/rūpniecība” – vieglā rūpniecība, koka, papīra, koksnes un smagā rūpniecība.

Tuvākajā nākotnē paredz grūtības mazo tirdzniecības uzņēmumu attīstībā, jo strauji aug lielveikalu skaits.

2.2. MVU IETEKMĒJOŠIE FAKTORI.

MVU skaita pieaugumu un izaugsmi ietekmē tirgus iespējas, privātā iniciatīva, uzņēmējdarbības vides izmaiņas, kas sekmē jaunu uzņēmumu izveidošanu, kapitāla pieejamība un reformas valsts sektorā, kas saistītas ar privatizācijas noslēgumu. Kapitāla un intelekta intensīvajās nozarēs MVU attīstību ietekmē apakšnozares attīstības līmenis, atbilstošu infrastruktūras un ražošanas telpu pieejamība, kā arī izglītības sistēmas kvalitāte.

Sekojošā 2.5. tabulā ir uzrādītas problēmas, ar kurām uzņēmēji sastopas uzsākot savu uzņēmējdarbību.

2.5.tabula

2002.g. Galvenās problēmas, ar ko uzņēmēji sastopas uzsākot savu uzņēmējdarbību [1,13]

PROBLĒMAS Visi 300

respondenti Pilsēta Uzņēmumu dibināšanas Uzņēmumu nozare

1998 2002 Rīga Rep.nozīmes pils. Mazpilsēta 1991.g. vai agrāk 1992 – 1995 1996 – 1999 2000.g. vai vēlāk Tirdzniecība Pakalpojumi Ražoš.,rūpn. Būvniecība

Augsti nodokļi 40% 45% 43% 47% 45% 39% 51% 41% 36% 50% 41% 44% 35%

Apgrozāmo līdzekļu trūkums 35% 27% 32% 29% 18% 21% 23% 32% 24% 26% 22% 40% 44%

Nestabila un nedroša likumdošana MVU darbības jomā 24% 26% 19% 29% 28% 25% 28% 29% 17% 29% 25% 8 % 30%

Starta kapitāla trūkums 41% 23% 27% 22% 20% 14% 25% 21% 33% 22% 21% 28% 39%

Telpu dabūšana (pirkšana; īrēšana) 24% 22% 14% 25% 27% 14% 29% 20% 21% 29% 16% 16% 22%

Augsta konkurence 15% 22% 21% 23% 22% 36% 20% 21% 24% 25% 23% 16% 4%

Finansu trūkums investīcijām 15% 20% 23% 20% 16% 18% 20% 19% 21% 18% 16% 40% 30%

Pieredzējušu un apmācītu darbinieku trūkums 17% 16% 21% 12% 15% 11% 12% 21% 19% 11% 22% 12% 13%

Problēmas ar produkcijas realizēšanu 13% 13% 12% 14% 12% 21% 14% 11% 10% 13% 10% 28% 9%

Reģistrācija 6% 8% 6% 11% 5% 7% 3% 10% 19% 10% 8% 8% 0%

Iekārtu iegāde 11% 8% 6% 5% 16% 4% 7% 10% 10% 7% 10% 8% 0%

Izejmateriālu iegāde 7% 5% 3% 6% 5% 4% 7% 4% 2% 2% 4% 16% 9%

Inflācija 2% 4% 4% 6% 3% 4% 6% 3% 5% 8% 2% 0% 0%

Salīdzinot 2002.gada pētījuma datus ar MVU vides situāciju 1998.gadā, var secināt, ka principā galvenās uzņēmumu uzsākšanas problēmas ir joprojām augstie nodokļi (kopumā 2002.gadā – 45% no aptaujātajiem uzņēmumiem, kas salīdzinoši vairāk nekā 1998.gadā – 40%). Kā otro lielāko problēmu MVU uzņēmēji uzskata apgrozāmo līdzekļu trūkumu (2002.gadā – 27%; 1998.gadā – 35%), kā arī nestabilo un nedrošo likumdošanu mazos un vidējos uzņēmējdarbību jomā (2002.gadā – 26%; 1998.gadā – 24%), starta kapitāla trūkums (2002.gadā – 23%; 1998.gadā – 41%) un telpu dabūšana (īrēšana, pirkšana) (2002.gadā – 22%; 1998.gadā – 24%).

Saskaņā ar dotajiem datiem, var secināt, ka salīdzinājumā ar 1998.gadu, pēc pēdējiem datiem, uzņēmēji salīdzinoši biežāk no dotajām problēmām uzsvēruši augstos nodokļus. Tāpat arī ievērojami ir pieaudzis to uzņēmēju īpatsvars, kas ir minējis augsto konkurenci (2002.gadā – 22%; 1998.gadā – 15%) un finansu trūkumu investīcijām (2002.gadā – 20%, 1998.gadā – 15%). Dati rāda, ka salīdzinot ar 1998.gadu, aptaujātie uzņēmēji ievērojami retāk atzīmējuši sekojošas problēmas: apgrozāmo līdzekļu trūkumu (minēšanas biežums ir samazinājies par 8%) un starta kapitāla trūkums (par 18%).

Liela nozīme ir uzņēmuma atrašanās vietai. Piemēram, Rīgā salīdzinoši biežāk kā citās Latvijas pilsētās uzņēmējiem grūtības ir radījis apgrozāmo līdzekļu trūkums (32%, kuri uzņēmējdarbību izvērsuši Rīgā), starta kapitāla trūkums (27%), finansu trūkums investīcijām (23%), pieredzējušu un apmācītu darbinieku trūkums (21%). Lielajās Latvijas pilsētās uzņēmējiem biežāk bijušas problēmas ar uzņēmuma reģistrāciju (11%), savukārt mazpilsētās kopumā problemātiskāk bijis ar telpu dabūšanu (27%) un iekārto iegādi (16%).

Katram otrajam uzņēmumam (51%) , kas dibināts laika periodā no 1992. – 1995.gadam, kā lielākais kavēklis attīstībai bijuši augstie nodokļi. Uzņēmumi, kuri dibināti pēc 2000.gada biežāk kā caurmērā sastapušies ar starta kapitāla trūkumu un reģistrācijas problēmām (rādītāji attiecīgi 33% un 19%).

Uzņēmēji, kas darbojas tirdzniecībā, par galvenajām problēmām uzskata augstos nodokļus, nestabilo un nedrošo likumdošanu MVU jomā un telpu dabūšanu. Ražošanas/rūpniecības uzņēmumiem biežāk problēmas bijušas ar apgrozāmo līdzekļu trūkumu, starta kapitāla trūkumu, augsto konkurenci un problēmas ar produkcijas realizēšanu. Būvniecības nozares pārstāvjiem grūtības biežāk sagādājis apgrozāmo līdzekļu trūkums un starta kapitāla trūkums.

Lai varētu labāk izprast uzņēmējdarbības attīstības problēmas, ir jāizpēta un jāizanalizē tās svarīgākie ietekmējošie faktori plašāk. Kā vienu no svarīgākajiem uzņēmējdarbības ietekmējošiem faktoriem, var minēt, uzņēmumā strādājošo darbinieku izglītības līmenis. Pēc pētījumu datiem (skat. 2.6.tabula) Latvijā uzņēmēju izglītības līmenis bija samērā augsts. Apmēram 86% uzņēmēju ir vidējā (42,1%) vai augstākā izglītība (43,5%). Liela daļa, t.i., gandrīz 70% uzņēmēju ar šādu izglītības līmeni uzskatīja, ka viņu uzņēmumiem ir grūtības.

2.6.tabula

Uzņēmumu īpatsvars, kas sastapušies ar grūtībām realizēt savu produkciju, pakalpojumu, preces, vai attīstīt savu darbību “izdzīvošanas” atkarība no to vadītāju izglītības līmeņa(%). [1]

Attiecīgā izglītības līmeņa īpatsvars IZGLĪTĪBA

PAMATA VIDĒJĀ AUGSTĀKĀ CITA IZGLĪTĪBA NAV ZINĀMA

Aktīvo uzņēmumu skaitā pirmreizējā apsekojumā 8,0 42,1 43,5 2,1 4,3

Izdzīvojušo uzņēmumu skaitā 8,5 41,4 44,4 1,9 3,8

Uzņēmumi, kuri atzina grūtības pirmreizējā apsekojuma laikā 8,2 44,1 42,2 2,2 3,3

Īpatsvars likvidēto uzņēmumu skaitā 6,4 43,9 40,9 2,9 6,0

Salīdzinot uzņēmēju izglītības līmeni pētījuma laikā un “izdzīvojušajos” uzņēmumos, varēja konstatēt, ka šis līmenis nav principiāli mainījies, taču nelielas priekšrocības bijušas uzņēmējiem ar augstāko izglītību.

Uzņēmējiem, kuru vadītāji bija ar augstāko izglītību, grūtību apstākļos izdevās “izdzīvot” nedaudz vairāk gadījumos, nekā tajos uzņēmumos, kuru uzņēmējiem bija zemāks izglītības līmenis. Tomēr ir jāņem vērā:

– uzņēmējam nebija pietiekamas zināšanas attiecīgajā nozarē, jo ne vienmēr izglītība bija saistīta ar ekonomiku vai attiecīgajās nozares specifiku;

– uzņēmēji ar augstāku izglītības līmeni savā darbībā vairāk riskēja un ne vienmēr pamatoti;

– redzot, ka nākas saskarties ar grūtībām arī tajos gadījumos, kad tās nav pietiekami novērtētas, tika savlaicīgi pieņemts kardināls lēmums un uzņēmums likvidēts, lai pēc kāda laika uzsāktu jaunu biznesu.

Būtu nepieciešams plašāk popularizēt iespējas iegūt zināšanas par uzņēmējdarbību un tās attīstības iespējām un variantiem, risku vērtēšanas metodēm, jo valstī esošās izmaiņas netiek pietiekami izmantotas. Šīs iespējas varētu izmantot tie uzņēmēji, kuru zināšanas uzņēmējdarbībā ir nepietiekamas vai novecojušas. It īpaši mazo un mikro uzņēmumu vadītājiem ar zemu izglītības līmeni ir nepietiekama informācija par valstī pašreiz pieejamām uzņēmējdarbības atbalsta formām.

Turpinot par darbinieku izglītošanas problēmu. Pēdējos gados tikai ceturtā, piektā daļa strādājošo ir izglītojušies ar darbu saistītās mācībās vai kursos, kurus daļēji vai pilnīgi ir atmaksājis darba devējs.

Latvijas uzņēmēji rūpējas par savu darbinieku izglītošanu, ja vien viņiem ir lieka nauda. Bet nauda ir tikai 2% firmu – Latvijas lielākajiem uzņēmumiem un bankām. Liela daļa MVU vēl tikai ir kapitāla uzkrāšanas stadijā un nevar atļauties ne lieku naudu, ne dārgo laiku savu darbinieku izglītībai. Protams, ir jāpievērš ļoti liela nozīme darbinieku iemaņām un prasmēm. Augstākā un vidējā līmeņa darbinieki visvairāk ietekmē uzņēmuma darbību, jo viņi pieņem svarīgus lēmumus, organizē citu darbu, tāpēc vadība vispirms iegulda naudas līdzekļus viņos. Turklāt vienkāršie strādnieki un darbinieki biežāk nekā priekšnieki maina darbu, un uzņēmuma vadītāji patur prātā, ka izglītotie var aiziet no firmas, nepaguvuši izmantot gūtās zināšanas. Vislabāk ir uzņēmumā izpētīt mācību vajadzības un tad izlemt apmaksāt tieši to zināšanu ieguvi, kas vairāk vajadzīgas uzņēmuma attīstībai. Tomēr galvenokārt, uzņēmuma vadītājus virza pavisam cita loģika – nauda.

Pieaugot Latvijas labklājībai, palielināsies arī to uzņēmumu skaits, kuri pievērš uzmanību savu darbinieku izglītošanai, jo vairāk būs labi izglītotu uzņēmumu vadītāju, jo nopietnāk viņi domās par padoto zināšanām un prasmēm.

Kā ievērojamu kavēkli savai darbībai MVU min arī lēno un sarežģīto jautājumu kārtošanu ar valsts un pašvaldību institūcijām. Vismazāk pretimnākošu attieksmi MVU ir saņēmuši no VID (to kā šķērsli minēja 35% aptaujāto), pašvaldību dienestiem (17% ) un muitas (13%). Galvenās grūtības ir lēna jautājumu kārtošana, daudzie nepieciešamie apmeklējumi, ierēdņu nelabvēlīga attieksme, neprognozējama jautājumu izskatīšanas kārtība un likumu patvaļīga interpretācija.

Nākamā problēma – finansu resursu trūkums. Pētījumā, ko Starptautiskā finansu korporācija veica 1998.gadā, minēts, ka svarīgāka problēma, ar kuru saskaras MVU Latvijā, ir finansu resursu trūkums. Finansu resursu pieejamību ierobežo atšķirīgā banku politika attiecībā pret MVU un pieprasīto ķīlu nereālie apjomi. Kaut arī MVU attīstību veicina vairākas programmas, resursu trūkuma dēļ tajās līdz šim maz ietverts svarīgākais jautājums – finansu pieejamība un investīcijas. Veiktie apsekojumi (pārskats par tautas attīstību, 1998) liecina, ka banku procedūras ir pietiekami sarežģītas un nākotnē uzņēmēji vēlas saņemt vienkāršotu pieeju finansējumam. Jaundibinātie uzņēmumi lielākoties nespēj, kā garantijas piedāvāt drošas ķīlas, to kredītvēsture ir nepietiekama, bet tirgus piedāvātās kredītu likmes ir pieņemamas tikai tirdzniecības MVU.

Vēl viena no svarīgākajām un būtiskajām problēmām, kas traucē mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību, ir pieaugošā konkurence.

Konkurences cīņa tirgū esošo dalībnieku vidū var būt asa vai pretēji – sadarbības ietvaros. Sadarbība ļauj regulēt produkta cenu, mazināt reklāmas izdevumus. Konkurence kļūst asāka, jo rodas šādi apstākļi:

– konkurentu skaita palielināšanās;

– produkta pieprasījums nepieaug vai pieaug nedaudz;

– nozarē kāds konkurents strauji samazina cenu;

– konkurenta produktam patērētāja skatījumā ir vienāda vērtība un tā pieprasījuma ietekmē tikai zemākā cena;

– uzņēmumam pārtraukt produkta izstrādi vai iznākt dārgāk nekā turpināt konkurenci.

Jaunu konkurentu ienākšana var radīt produkta piedāvājuma pārpalikumu un mazināt cenu, sekojoši arī peļņu, vai arī uzņēmums vienkārši bankrotē, jo nevar izturēt sīvo konkurenci, piemēra, aizvien vairāk sāk parādīties lielveikali ar savu plašo piedāvājumu klāstu, kur mazie uzņēmumi atrodoties tā tuvumā, neizturot lielo konkurenci bankrotē. Ir nepieciešams valstij atbalstīt tieši Latvijas MVU uzņēmējus. Svarīgi arī ir MVU uzņēmējiem attīstīt nozares, kuras ražo preci vai pakalpojumus, kuri nav tik izplatīti, bet ir pieprasīti.

Jaunu konkurentu ienākšanu esošā nozarē kavē vairāki nosacījumi:

– kad nozarē darbojas pietiekoši liels skaits uzņēmumu, piemēram, plaša patēriņa produktu ražošanā;

– kad konkurentu produkti viegli atpazīstami un ir visai nemainīgi;

– kad konkurentiem nepieciešami lieli finansu ieguldījumi;

– kad patērētājam nepieciešami līdzekļi, lai pārslēgtos uz citu, jaunu produktu;

– kad esošie konkurenti, noslēdzot līgumus, nepieļauj jaunu konkurentu ienākšanu;

– kad to neveicina valsts likumdošana [7,59]

Likumdošana atbalsta un veicina uzņēmējdarbību vai arī nosaka rīcības ierobežojumus, kuros uzņēmums drīkst darboties. Šie ierobežojumi un nosacījumi ietekmē uzņēmumu jau no tā dibināšanas.

Viens no svarīgākajiem valsts atbalsta virzieniem ir MVU attīstības veicināšana. Kā liecina veiktie apsekojumi, Latvijā galvenās problēmas, kas kavē MVU attīstību, kā jau minējām, ir nepietiekošie finansu resursi uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai, ierobežotās iespējas saņemt kredītus un kredītu garantijas, informācijas trūkums par tirgiem, iespējamiem sadarbības partneriem, zināšanu trūkums menedžmentā un mārketingā, uzņēmējdarbību neveicinošā nodokļu sistēma un nodokļu administrēšana.

1997.gada 9.septembrī MK pieņēma Latvijas MVU attīstības nacionālo programmu. Programmā tika paredzēts izveidot institucionālo MVU attīstības sistēmu pēc ES parauga, paredzot iespēju, ka paātrinoties Latvijas integrācijas procesam ES, pastāv iespēja piesaistīt ES attiecīgo palīdzību uzņēmējdarbības attīstībai. Svarīgākie programmas risināmie jautājumi ir MVU attīstības projektu realizācijas sagatavošana un nodrošināšana, ražotās produkcijas attīstība, moderno tehnoloģiju apgūšana, apmācība un izglītības sistēmas attīstība, jaunu MVU veidošanās un savstarpējā kooperācija, kā arī uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju un pašvaldību programmu attīstība. Šī programma aptver MVU attīstības jautājumus 1997. – 2001. gadu periodam. Programmas mērķis – veicināt stabilu un konkurētspējīgu MVU veidošanos, labvēlīgas vides rašanos uzņēmējdarbībai līdzsvaroti visā Latvijas teritorijā. Kā galvenie sniedzamie mērķi 2000.gadam ir MVU skaits uz 1000 iedzīvotājiem – 100 un jaunu uzņēmumu izveidošanās sniedzot valsts atbalstu no 100 – 250 uzņēmumu katru gadu. Nacionālās programmas īstenošanai bija izveidota Koordinācijas padome, kuras ietvaros 1998.gada maijā sāka darboties likumdošanas pilnveidošanas, reģionālās attīstības un finansu jautājumu apakškomitejas kā pašvaldību un uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju priekšlikumu pilnveidošanas darba grupas. Nacionālā programma paredzēja izpildīt vairākus MVU atbalsta pasākumus, no kuriem daļa tika izpildīta .

Otrā posma MVU NP atzīst MVU nozīmīgo lomu Latvijas ekonomikā un balstās uz iepriekšējās programmas pamatnostādnēm. Šī programma aptver MVU attīstības jautājumus 2002. – 2006. gadu periodam. NP vispārējie mērķi: radīt tādu uzņēmējdarbības vidi, kurā uzņēmējdarbība un novatorisms var attīstīties brīvi no mākslīgām barjerām, un veicināt Latvijas MVU konkurētspēju ES vienotajā tirgū. Programmā kā viens no instrumentiem MVU nodrošināšanai ar finansu resursiem ietverta MVU attīstības kreditēšanas programma [14,119].

1999.gada 15.novembrī, valdība apstiprināja MVU kreditēšanas programmu, kuras īstenošana tika sākta no 2001.gada janvāra un ilga līdz 2002.gada beigām. Programmas realizācijai tika piešķirts valsts galvojums Latvijas Hipotēku un zemes bankai (LHZB) 10 milj.latu apmērā. Projekta ietvaros LHZB saņēma arī divus aizdevumus no Vācijas Attīstības bankas – 10 milj.eiro bez valsts galvojuma un 13 milj. eiro ar valsts galvojumu.

Tā kā uzņēmēju interese par programmu ir bijusi liela un tās ieviešanas gaita sekmīga, EM ir izstrādājusi programmas otro posmu, ko plānoja uzsākt 2003.gada janvārī. Programmas otrā posma ietvaros plānots turpināt sekmīgu MVU attīstību, uzlabojot tiem pieeju finanšu resursiem. Otrais posms būs galvenokārt orientēts uz investīciju projektiem, kuru maksimālais īstenošanas termiņš būs 10 gadi.

2.5.attēls. Latvijas MVU attīstība [2]

Programmas ietveros iegūstamo kredītu galvenā atšķirība no patlaban tirgū pieejamiem aizdevumiem ir nodrošinājumu prasību ziņā – minimālās nodrošinājuma prasības MVU ir 100% no aizdevuma summas, kas ir 30-40% mazāk nekā parasti līdzīgiem aizdevumiem. Tas lielā mērā atrisinās kapitāla nepietiekamības problēmu Latvijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un aizdevumi būs pieejami ar nedaudz zemākām procentu likmēm nekā līdzīgi kredīti komercbankās.

Latvijas MVU attīstību shēmu var aplūkot 2.5.attēlā. Valstī darbojas tādi uzņēmējdarbības veicinoši instrumenti kā Reģionālais fonds, Lauku attīstības fonds (kredītgarantjas zemniekiem, lauku uzņēmējiem), Vides aizsardzības fonds (uz vides aizsardzību orientētu projektu finansēšana) u.c.

1999.gada jūnijā vadība akceptēja Latvijas Hipotēku un zemes bankas (LHZB) attīstības koncepciju, kurā bankas prioritātes ir atbalsta programmu īstenošana maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī hipotekārā kreditēšana. Saskaņā ar valdības apstiprināto LHZB attīstības koncepciju paredzēts Latvijas Hipotēku un zemes banku izveidot par Attīstības banku. Jau šobrīd tie ieviesta un īstenota virkne nozīmīgu valsts atbalstītu mērķprogrammu (Lauksaimniecības; Lauku attīstības; MVU attīstības, mājokļu kreditēšanas un citas programmas). Ar izdevīgiem nosacījumiem – zemāku procentu likmi un atvieglotām prasībām pēc ķīlas no 2001.gada jūlija LHZB ir uzsākta MVU kreditēšanas programmas otrā fāze, MVU kreditēšanas programmas finansētāja ir ES, Eiropas Padomes attīstības banka un Vācijas attīstības banka Kreditanstalt fur Wiederaufbau, taču finansējuma piesaistīšanā tiek izmantots valsts galvojums šai programmai (valsts galvojums LHZB 2000. – 2002.gadā Ls 10 milj.apmērā).[14,119]

2002. gada 20. februārī, Rīgā, a/s “Hansabanka” un Vācijas attīstības banka Kreditanstalt für Wiederaufbau (KfW) parakstīja Sadarbības vienošanos par mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) kreditēšanas programmas īstenošanu Latvijā. Līdzekļus Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai piešķir Vācijas banka KfW, kreditēšanas procesu atbalsta Eiropas Komisija īpašas Mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas programmas ietvaros.

Projektā iesaistījusies ne tikai Hansabanka Latvijā, bet arī Hansabank Grupa kopumā, jo saņemto līdzekļu kopējais apjoms ir 25 miljoni eiro, kas tiek piešķirti Grupai MVU kreditēšanai Latvijā un Igaunijā. Latvijas uzņēmumu kreditēšanai ir paredzēta lielākā daļa no šī finansējuma – 15 miljoni eiro. Latvijas mazie un vidējie uzņēmumi kredītiem var pieteikties Hansabankas filiālēs.

Šīs programmas mērķis ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu, kā arī uzņēmumu, kas atrodas attīstības stadijā, pieeju ilgtermiņa līdzekļiem, un sekmēt to izaugsmi un attīstību.

No šī projekta klients iegūst:

– Ilgtermiņa līdzekļus pamatlīdzekļu iegādei, projektu realizēšanai, izaugsmei un attīstībai;

– Zemākas % likmes,

– Mazāka menedžmenta komisija (1% ilgtermiņa kredītiem).

Aizdevuma mērķis – ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos. Darba kapitāls var sastādīt līdz 20% no visa kopējā ieguldījuma apjoma. Aizdevuma summa – Līdz EUR 250 000,- vai atbilstoša summa LVL vienam aizņēmējam.

2002.gada oktobrī MK pieņēma lēmumu par MVU attīstības kreditēšanas programmas īstenošanu turpmākajiem trim gadiem, sniedzot valsts galvojumu LHZB Ls 20 milj. apmērā. Valdības risks, izsniedzot valsts galvojumu, ir minimāls, jo par šā kredītportfeļa augsto kvalitāti liecina programmas pirmā posma realizācija. Neviens kredīts šobrīd nav zaudēts. Tā dēvētie problēmkredīti jeb šaubīgie kredīti ir 0,5% no kopējā izsniegtā portfeļa, bet arī šie kredīti ir atgūstami, pie tiem īpaši piestrādājot gan ar konsultācijām, gan sanācijas pasākumiem. Vidējie rādītāji banku sektorā, runājot par problēmkredītiem, ir krietni augstāki – tuvu pie 3%.

LHZB prezidents atzina, ka prioritārās atbalstāmās nozares nav definētas, bet priekšroka tiks dota tiem, kas radīs jaunas darba vietas, tiem, kas vēlēsies attīstīt uzņēmējdarbību īpaši atbalstāmajos reģionos, un tiem uzņēmējiem, kuri nāks ar inovatīvām, perspektīvām idejām – biznesa projektiem, kuru īstenošanas rezultātā preces tiks ražotas vai pakalpojumi tiks sniegti tādā līmenī, lai tos varētu pārdod ES tirgū. Svarīgi, lai biznesa plāns ir perspektīvs, lai tas veido tādu naudas plūsmu, ka uzņēmējs var atmaksāt aizņēmumu paredzētajā laikā.

Programmas otrā posma īstenošanas gaitā plānots vidēji gadā finansēt 400 – 500 MVU projektu, to starp atbalstīt 50 – 75 uzņēmējdarbības uzsācējus. Tādejādi gadā radīsies apmēram 1000 jaunas darba vietas. Turpinot MVU attīstības kreditēšanas programmu, iecerēts līdz 2005. gadam palielināt MVU skaitu no 17 – 20 uzņēmumiem uz 1000 iedzīvotājiem. [16]

2002.gada 12.novembrī tika parakstīta vienošanās starp Latvijas Republikas valdību un Itālijas Republikas valdību par sadarbību MVU jomā. Vienošanās tika sagatavota saskaņā ar Latvijas – Itālijas darba grupas nolemto un tās galvenais mērķis ir ciešāku sakaru un sadarbības veidošana starp pusēm, veicinot pieredzes apmaiņu MVU attīstības politikas īstenošanā. Vienošanās īstenošanai ir uzsākta darba grupu izveide Latvijā un Itālijā saskaņā ar vienošanās noteikumiem.

MVU valsts atbalsta politikas prioritārās darbības mērķis ir nodrošināt valsts ekonomisko attīstību un MVU spēju izturēt konkurenci ES tirgū, radot vidi MVU izveidošanu un to darbības attīstībai.

Pašreiz galvenie MVU atbalsta instrumenti ir Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkls un īpaši atbalstāmajos reģionos – Reģionālais fonds. 1998.gada janvārī ar PHARE programmas atbalstu ir izveidota Latvijas Garantiju aģentūra, lai nodrošinātu garantijas MVU, lai tie varētu saņemt bankās un fondos kredītus investīciju projektu īstenošanai. Mazā un vidējā biznesa, pārsvarā lauku, uzņēmējdarbības kreditēšanu veic valsts banka “Latvijas Hipotēku un zemes banka”. Tā kreditē jomas, kuras privātās komercbankas praktiski nekreditē. Latvijā ar PHARE programmas atbalstu ir izveidoti inkubatori Jelgavā, Madonā, Latvijas Tehnoloģiskajā centrā Rīgā un Latvijas elektrorūpnīcas biznesa inovāciju centrs Rīgā, kā arī 9 Uzņēmējdarbības atbalsta centri, kas piedāvā plaša spektra uzņēmējdarbības konsultāciju un apmācību pakalpojumus:

– konsultācijas biznesa uzsākšanā, mārketingā, menedžmentā, finansēs un grāmatvedībā, biznesa plānošanā, juridiskajos jautājumos, projektu izstrādē un vadībā, sadarbības partneru meklēšanā;

– apmācības biznesa pamatos uzsācējiem, biznesa plānošanā, mārketingā, menedžmentā, kvalitātes vadībā, eksporta stratēģijas izstrādē, datorapmācībā, svešvalodās; informatīvos pakalpojumus;

– biroja pakalpojumus.

Kopējais MVU atbalsta apjoms Latvijā ir ievērojami mazāks, salīdzinot ar citām ES asociētajām valstīm, kurās ir ieviestas un darbojas dažādas MVU atbalsta programmas konsultāciju, apmācību, kredītu garantiju, mikrokredītu, tehnoloģiju attīstības u.c. jomās.

Laikā no 1992. –1998.gadam PHARE programmas ieguldījumi MVU attīstībai sastādīja aptuveni 5,7 milj. ECU jeb Ls 3,81 milj., Latvijas puses kopfinansējums – Ls 0,85 milj. (Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkla un Latvijas Garantiju aģentūras izveidošanai). [14,105]

2002.gada 23.aprīlī, parakstot Mariboras Deklarāciju Slovēnijā, Latvija pievienojās Mazo uzņēmumu Eiropas hartai. Ir uzsākta Hartas uzdevumu izpilde Latvijā, kas veicinās Latvijas integrāciju ES. Ekonomikas ministrija sagatavoja un 2002.gada 30.augustā prezentēja ziņojumu par hartas izpildi.

2002.gada 13.septembrī Latvijas puse parakstīja Memorandu par pievienošanos ES Daudzgadējai Uzņēmumu un uzņēmējdarbības programmai, īpašumi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem 2001. – 2005.g.

Pašreiz likumdošana, lai veicinātu mazo un vidējo uzņēmējdarbību, paredz šādus nodokļu atvieglojumus (spēkā esošā redakcija):

1) Likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” paredz nodokļu atlaidi mazajiem uzņēmumiem 20% no aprēķinātā uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šiem nosacījumiem:

– pamatlīdzekļu bilances vērtība – 70 tūkstoši latu;

– neto apgrozījums – 200 tūkstoši latu;

– vidējais darbinieku skaits 25 cilvēki.

Piemērs, privātfirma 2002.gadā pēc UIN deklarācijas izveidojas Ls 10 000 liels apliekamais ienākums un firma atbilst mazo uzņēmumu kategorijai. Jāparēķina UIN?

– Tā kā mazajiem uzņēmumiem atlaide ir 20% no uzņēmuma ienākuma nodokļa, t.i., Ls 2200 (Ls 10 000 x 22%). Tātad atlaide būs Ls 440 ( 20% no Ls 2200).

Tiem uzņēmumiem, kuri veic lauksaimniecisko darbību, arī zemnieku saimniecībām, kam nepiemēro UIN atlaidi, kas paredzēta mazajiem uzņēmumiem, neatkarīgi no citiem darbības veidiem UIN atlaide noteikta desmit latu apmērā par katru lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru. Zemnieku saimniecības, kas nav ar PVN apliekamas personas, par savu saražoto un pārstrādes uzņēmumiem nodoto lauksaimniecības produkciju saņem pievienotās vērtības kompensāciju. Par iegādāto dīzeļdegvielu zemnieku saimniecībām tiek atmaksāts akcīzes nodoklis. Ar IIN netiek aplikti ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, ja tie nepārsniedz 3000 latus gadā.

2) Saskaņā ar likumu “Par pievienotās vērtības nodokli” uzņēmums var reģistrēties kā ar nodokli apliekamā persona neatkarīgi no veikto darījumu apjoma, kas nozīmē, ka mazajiem uzņēmumiem ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem. Ar PVN neapliek pamatlīdzekļus, ko Latvijā ieved ar PVN apliekamā persona ražošanas tehnoloģiskā procesa nodrošināšanai, ja to analogus Latvijā neražo vai tos neieved šo preču oficiālie izplatītāji Latvijā.

3) Saskaņā ar Enerģētikas likuma (spēkā stājās no 1998.10.06) 40. pantu mazie un vidējie uzņēmēji, kuri ir iesaistīti elektroenerģijas ražošanas mazajās hidroelektrostacijās, kā arī atsevišķās koģenerācijas iekārtās, astoņus gadus var pārdot saražoto elektroenerģijas pārpalikumu par dubultu elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu licencētajam sadales uzņēmumam. Savukārt, uzņēmumi, kas izmanto reģeneratīvās elektroiekārtas, kuru jauda nepārsniedz septiņus megavatus (izmantojot šādus avotus: ģeotermonālo enerģiju, biodegvielu, izņemot koksni un kūdru, koksnes atkritumus, sadzīves atkritumus vai to pārstrādes atkritumus, biogāzi), astoņus gadus var pārdot saražoto elektroenerģijas pārpalikumu par pusotras reizes lielāku elektroenerģijas vidējo tarifu licencētajam sadales uzņēmumam.

Piemērs, Mazā hidroelektrostacija saražo 100 MWh (megavatstundas) elektroenerģijas. Latvenergo iepērk šo elektroenerģiju par dubulto tarifu 2 x 0,03 = 0,06 Ls par kWh (kilovatstundu). Mazā hidroelektrostacija nopelna 6000 Ls. Bet Latvenergo pārdod patērētājiem šo pašu elektroenerģiju par 0,04Ls/kWh un zaudē 2000Ls (6000 – (0,04 x 100 x 1000)).

Secinājums, no šī darījuma iegūst tikai mazās hidroelektrostacijas īpašnieks, bet zaudējumi no tā ir pārējiem patērētājiem un apkārtējai videi.

4) Uzņēmumi, kas reģistrēti un darbojas saskaņā ar likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” 13.panta pirmās daļas 9.punkta un 14.panta sestās daļas normas. Taču šiem uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti ar MK 1997.gada 15.novembra rīkojumu Nr.570 “Par īpaši atbalstāma reģiona statusa piešķiršanu” noteiktajos īpaši atbalstāmajos reģionos, jābūt iekļautiem īpašā sarakstā, ko sastāda Reģionālā attīstības padome, pamatojoties uz savu lēmumu par konkrēta uzņēmuma, kas atrodas īpaši atbalstāmajā reģionā, attīstības projekta atbilstību attiecīgā reģionā attīstības programmai. Atbilstošo sarakstu Reģionālā attīstības padome apstiprina un publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Pamatlīdzekļu iegādes vai izveidošanas vērtību pirms taksācijas perioda kopējās nolietojuma summas aprēķināšanas palielina, reizinot to ar šādiem koeficientiem:

a) Pirmā kategorijas pamatlīdzekļiem (ēkas, būves) – 1,5;

b) Otrā kategorijas (enerģētiskās iekārtās u.c.) – 1,3;

c) Trešā kategorijas (skaitļošanas iekārtas, infrastruktūras sistēmas u.c.) – 1,8;

d) Ceturtā kategorijas (visi pārējie pamatlīdzekļi) – 2.

Šis koeficients drīkst būt piemērots tikai attiecībā uz tiem pamatlīdzekļiem, kuri iegādāti laika posmā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss (1997.gada 15.novembri), un kurus izmanto uzņēmējdarbībā šajā reģionā, aprēķinot nolietojuma summu par taksācijas periodu (sākot ar 1997.gadu).

Piemērs, uzņēmums 2002.gadā ir iegādājies ceturtās kategorijas pamatlīdzekli (PL) par Ls 1000, ko izmanto savā uzņēmējdarbībā īpaši atbalstāmajā reģionā. Uzņēmuma taksācijas periods ir kalendārais gads. Tātad 2002.gads:

Pamatlīdzekļu iegādes vērtība ir 1000 Ls

Koeficients (likuma 13.panta devītā daļa) ceturtās kategorijas PL ir 2

Koriģētā iegādes vērtība ir (1000 x 2), Ls 2000

Atlikusī vērtība, no kuras aprēķina taksācijas perioda nolietojumu, Ls 2000

Taksācijas perioda nolietojums (2000 x 0,4), Ls 800

Atlikusī vērtība pēc taksācijas perioda nolietojuma atskaitījuma (2000 – 800), Ls 1200.

5) Ar īpašiem likumiem un MK noteikumiem valsts atbalsts ir noteikts arī darbībai brīvajās zonās un īpaši ekonomiskajās zonās. Šobrīd Latvijā ir izveidotas četras brīvās zonas: Rīgas brīvosta; Ventspils brīvosta; Liepājas un Rēzeknes SEZ. Preču ievešana brīvās zonas teritorijā no ārvalstīm un izvešana uz ārvalstīm (eksports) ir atbrīvots no PVN nomaksas.

SEZ uzņēmumu ienākuma nodokli samazina par 80% no aprēķinātās nodokļa summas, kura gūta brīvās zonas teritorijā.

6) Likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem” ir paredzēta vienkāršota pārskatu sistēma tādiem uzņēmumiem, kas atbilst identiskiem mazo uzņēmumu kritērijiem. Šis likums neattiecas uz zemnieku un zvejnieku saimniecībām un individuāliem uzņēmumiem, kuru gada ieņēmumi no saimnieciskiem darījumiem nepārsniedz Ls 45 000 pārskata gada sākumā un kuri iesniedz VID tikai tādus pārskatus, kas saistīti ar nodokļu maksājumiem. [18]

2.3. MVU IZDZĪVOŠANAS STRATĒĢIJA.

Krīzes situācijas uzņēmumā rada gan problēmas, kuras vadība ilgstoši nav pienācīgi novērtējusi vai vispār nav pievērsusi uzmanību, kā arī norāda uz pasākumiem, kurus jau bija vajadzējis realizēt iepriekš.

Svarīga ir uzņēmuma izdzīvošana, tā spēja funkcionēt ilgstošā laika periodā, nest stabilu ienākumu, kā arī veiksmīgi pārvarēt periodiski rodošās krīzes, jo izdzīvošana ir jebkura uzņēmuma dzīvīguma un konkurētspējas pamats.

Liela daļa uzņēmumu koncentrējas tieši uz acumirklīgu jautājumu risināšanu, praktiski ignorējot sava biznesa izdzīvošanas problēmu ilgtermiņa perspektīvā, bet krīzes situācijas risina, to rašanās brīžos. [8,62]

Nepārtrauktas spriedzes stāvoklis uzņēmuma darbībā, no vienas krīzes līdz otrai, neizbēgami noved līdz pārslodzēm pārvaldības sistēmā un var izraisīt tā saucamo organizatorisko stresu. Rezultātā uzņēmums vienkārši var neizturēt kārtējo krīzi. Izmaiņu straujums, bezkrīzes darba periodu ilguma samazināšanās, konkurences pieaugums diktē citas pieejas nepieciešamību. Uzņēmums, kurš tendēts uz bilstošu veiksmīgu funkcionēšanu, nevarēs iztikt bez pretkrīzes pārvaldības koncepcijas izstrādāšanas.

Darbību stratēģijas izstrādāšanai krīzes situācijā ir divi galvenie mērķi:

1) krīžu novēršana uzņēmumu darbībā un to rašanās riska samazināšana;

2) negatīvo seku samazināšana un to pēc straujāka likvidēšana, t.i., uzņēmuma maksimāli “maigas piezemināšanās” nodrošina pēc krīzes uz iepriekš veikto pasākumu rēķina.

Pretkrīzes pasākumu galvenais mērķis ir izvairīties no vērienīgas krīzes, kura nostādītu uzņēmumu uz bankrota sliekšņa. Tajā pašā laikā pat pretkrīzes stratēģijas esamība nebūt negarantē uzņēmumam pilnīgu drošību, tās esamība vienīgi palielina labvēlīga iznākuma varbūtību.

Krīzes novēršanas speciālisti iesaka izstrādāt pretkrīzes stratēģiju jau uzņēmuma tapšanas un darbības sākumstadijā. Praksē to ir diezgan sarežģīti īstenot: izmaiņas notiek pārāk strauji, lai dažādas nejaušības būtu iespējams paredzēt iepriekš. Piemēram, liels uzrēķins no nodokļu dienesta puses vai uzņēmuma darbības iespaidošana no konkurentu puses varētu novest uzņēmumu līdz bankrotam.

Efektīvāks varētu būt cits ceļš: uzņēmuma spējas paaugstināt elastīgi un adekvāti reaģēt uz jebkurām nejaušībām un riskiem savas funkcionēšanas procesā.

Dažādu ārējo un iekšējo faktoru ietekmē uzņēmums var nokļūt smagā ekonomiskā situācijā. Parasti šādu situāciju konstatē pēc uzņēmuma īpašā stāvokļa, kuru varētu raksturot kā ievainojamības stadiju. Ievainojamība ir uzņēmuma stāvokļa raksturojums, kas liecina par tā bankrota iespējamības paaugstināšanos. Ievainojamības stāvokli izraisa divas faktoru grupas: nelabvēlīgā ārējā ietekme un uzņēmuma nespēja noregulēt radušās problēmas. Piemēram, liela ārvalsts konkurenta prognozējamā ienākšana tirgū; jaunu produktu un pakalpojumu parādīšanās, kuriem varētu dot priekšroku patērētāji; galvenā patērētāja vai piegādātāj problēmas; izmaiņas likumdošanā; vadošo menedžeru un speciālistu aiziešana no uzņēmuma. Ievainojamības stāvokli varētu izraisīt arī lielu investīciju ieguldīšana savā attīstībā, ko uzņēmums veicis iepriekšējā periodā. Ievainojamības stadija lielā mērā varētu būt noteicošais faktors, raugoties no uzņēmuma spējas skatupunkta savlaicīgi novērst nākamo krīzes situāciju.

Atrodoties paaugstinātas ievainojamības stāvoklī, uzņēmuma ir jācenšas nodrošināt maksimālu savas darbības elastīgumu, reaģējot uz tuvojošos krīzi. Šīs reakcijas veidošanā piedalās divas organizatoriskās apakšsistēmas: matemātiski analītiskā un lēmumu izstrādāšanas un realizēšanas apakšsistēma.

Pretkrīzes pasākumu programmai jātiek virzītai, pirmkārt, uz prognozējamo risku (cenu, valūtas, investīciju, finansu riski) negatīvo seku samazināšanu līdz minimumam, un, otrkārt, uz uzņēmuma gatavības paaugstināšanu darbībai stratēģisku nejaušību apstākļos, kuru parādīšanos nav iespējams prognozēt.

Riska minimalizēšana notiek uzņēmuma darbības galvenajos virzienos. Tie ir ražošanas – tirgus diversifikācija*, ekonomiskās darbības risks (pastāvošo saimniecisko sakaru un resursu izmantošanas virzienu šķērsgriezumā), kadru resursu izmantošana (vadošo kadru, augstas kvalifikācijas speciālistu saglabājamība un kontrole, pilnvaroto personu darbības kontrole), darbības finansiālie aspekti (maksātspējas uzturēšana, apgrozības līdzekļu krājumu iesīkstēšanas novēršana, debitoru parādu kontrole, optimālu finansēšanas avotu izvēle utt.).

Uzņēmuma finansiālo stāvokli galvenokārt raksturo šādi kritēriji:

– nodrošinātība ar pašu apgrozāmajiem līdzekļiem un to saglabāšana;

– preču materiālo vērtību rezerve, stāvoklis, saglabāšana;

– dažādu kredītu un citu aizdevumu izmantošanas efektivitāte, to materiālais segums;

– debitorsaistību kredītsaistību dinamika, stāvoklis;

– līdzekļu aprite;

– likviditātes saglabāšana;

– rentabilitātes līmenis.

Likviditāte, salīdzinājumā ar citiem uzņēmuma darbības rādītājiem, vienmēr atrodas priekšgalā. Likviditāte ir uzņēmuma spēja jebkurā laikā atmaksāt savas īstermiņa saistības. Šī spēja ir atkarīga no attiecības starp uzņēmuma rīcībā esošiem maksāšanas līdzekļiem un finansiālām saistībām. Pateicoties likviditātei, jebkura uzņēmuma rīcībā varētu būt nepieciešamais laiks, lai atrisinātu savas problēmas.

Samērā izplatīta ir situācija, kad peļņa uz papīra pieaug, bet uzņēmuma iekšienē cirkulējošās skaidrās naudas apjoms samazinās un galarezultāts ir pilnīgi prognozējams: bez naudas papildu pieplūdes uzņēmums neizbēgami bankrotēs.

Firmas likviditātes pārvaldības ir līdzekļu radīšanas process, lai būtu iespējams apmaksāt līgumsaistības un veikt visus nepieciešamos izdevumus par pieņemamām cenām un jebkurā laikā. Viens no uzņēmuma izdzīvošanas pamatnoteikumiem ir lielu finansu rezervju esamība skaidras naudas vai ātri realizējamu aktīvu formā, kuri dos iespēju uzņēmumam pārdzīvot nelabvēlīgo laika periodu vai, izmantojot momentu, nobīdīt sāņus tirgus konkurentus pēckrīzes periodā.

Diemžēl uzņēmumu vairākums savas darbības labvēlīgajos periodos nepievērš vajadzīgo uzmanību rezervju veidošanai neparastu sarežģījumu gadījumam.

Uzņēmums, kuram draud bankrots, gandrīz vienmēr savlaicīgi to pamana. Un gandrīz visi šeit pieļauj milzīgu kļūdu, cenšoties apslēpt savu visvērtīgāko mantu, pirms informācija par bankrotu kļūst vispārzināma. Taču, sakarā ar jaunā Komerclikuma prasībām, minētā procedūra aizņem diezgan daudz laika un dārgi maksā, tā prasa saskaņošanu ar kreditoriem un papildu garantiju piešķiršanu tiem. Un arī pirmsbankrota manipulācijas ar aktīviem vēlāk varētu tikt apstiprinātas tiesā.

Pati uzņēmumu reorganizācija jeb restrukturēšana ir viena no pretkrīzes stratēģijas efektīvajām metodēm. Tieši ievainojamības periodā, kad uzņēmuma rīcībā vēl ir zināms laiks, lai veiktu nepieciešamās strukturālās izmaiņas virknē darbības virzienu.

1. Uzņēmumu struktūras izmaiņa, lai elastīgu un operatīvi reaģētu uz radušamies draudiem. Lietā tā, ka veiksmīgas attīstības periodos efektīvāka izrādās samērā stingra organizatoriskā struktūra, kura ļauj maksimāli izmantot visus esošos resursus nospraustā mērķa sasniegšanā. Tajā pašā laikā paaugstinātas ievainojamības apstākļos, un vēl jo vairāk jau aizsākušās krīzes situācijā, nepieciešama pārvaldības lielāka decentralizācija, lielākas patstāvības piešķiršana atsevišķām uzņēmuma apakšvienībām, jo pārlieka centralizācija un autoritārais vadības stils varētu sasaistīt rokas zemākā posma darbinieku iniciatīvai. Protams, galvenie virzieni izejai no krīzes situācijas, prioritāšu noteikšanai paliek uzņēmumu vadības ziņā.

2. Vēl viens iespējams restrukturēšanas virziens ir pamatrisku sadalījums pa atsevišķam apakšvienībām un meitas uzņēmumiem. mērķis – nepieļaut, lai biznesa krīze jebkurā vienā virzienā neizplatītos pa visu uzņēmumu. Iespējams arī meitas uzņēmuma struktūras izveidošanas variants, kura uzņemsies zibens novadītāja lomu un kuru varētu upurēt nepieciešamības gadījumā.

3. Uzņēmuma visvērtīgāko aktīvu priekšlaicīga koncentrēšana speciāli izveidotā struktūrā ar minimāliem riskiem. Mērķis – priekšnoteikumu radīšana uzņēmuma normāla darba atjaunošanai pēckrīzes periodā.

Pretkrīzes pasākumu ietvaros uzmanība jāpievērš pastāvīgo izmaksu daļas maksimāli iespējamajai pazemināšanai uzņēmumā. To samazināšanas galvenais kritērijs ir nepieciešamais izmaksu līmenis, bez kura uzņēmums vienkārši nespēs funkcionēt jeb, citiem vārdiem sakot, – izmaksu līmenis “uzņēmuma darbspēju uzturēšanai”. Pastāvīgo izmaksu zemais līmenis ļaus uzņēmumam veiksmīgāk pārdzīvot apgrozījuma un ienākuma ievērojamu samazināšanos krīzes periodā, piešķirs iespēju elastīgāk reaģēt uz mainīgajiem tirgus apstākļiem.

Viena no pastāvīgo izmaksu pazemināšanas iespējām ir personāla daļas (vai pat lielākās daļas) pārcelšana ārštata darbinieku statusā, piemēram, uz darblīguma pamata, saglabājot darbinieku stabilo pamatdaļu.

Vēl viens iespējamais ceļš ir autsorsits, t.i., atbrīvošanās no virknes pamatfunkciju, un to nodošana patstāvīgo struktūru pārziņā. Turklāt iespējama arī daļēja daļas izpirkšana šajās struktūrās no uzņēmuma menedžeru puses. Un galvenais uzņēmums var saglabāt daļēju kontroli pār to.

Pētījumi liecina, ka uzņēmumi beidz savu pastāvēšanu tāpēc, ka mūsdienu menedžmenta valdoša un tradicionālais domāšanas veids nodrošina pārāk sašaurinātu un ierobežotu skatījumu uz esošo problēmu loku, jo balstās tikai un vienīgi uz pašlaik valdošo ekonomisko koncepciju un tās īstenošanas līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, uzņēmumi mirst tāpēc, ka to vadītāji ņem vērā tikai preču ražošanu un pakalpojumu sasniegšanu saistītās ekonomiskās aktivitātes, aizmirstot, ka to vadītais uzņēmums pēc savas patiesās iedabas ir piederīgi cilvēku sabiedrībai.

– Dzīvīgais uzņēmums pastāv tāpēc, lai nodrošinātu pats savu eksistenci un tālāko pilnveidošanos. Citiem vārdiem sakot, tas pastāv, lai īstenotu savus mērķus un iespējas. Maldīgs ir uzskats, ka uzņēmums pastāv tikai, lai pircējus nodrošinātu ar precēm vai pakalpojumiem, vai atgrieztu investoriem to sākotnēji ieguldīto kapitālu. Amata pienākumu pildīšana ir tikai līdzeklis šo mērķu sasniegšanai. Tieši tāpat kā sākotnēji ieguldīto līdzekļu atgūšana un pircēju apkalpošana, kā arī nodrošināšana ar precēm ir tikai līdzekļi jebkura uzņēmuma izdzīvošanai un sevis pilnveidošanai. Dzīvīgo uzņēmumu raksturo četri kritēriji:

1. Jūtīgā reaģēšana uz apkārtējās vides norisēm parāda, cik lielā mērā konkrētais uzņēmums spēj apgūt jaunas zināšanas un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

2. Vienotības un savas identitātes apzināšanās raksturo uzņēmumam piemītošo spēju savās interesēs pašam veidot gan savu komandu, gan tās vadītājus.

3. Tolerance un no tās izrietošā decentralizācija ir simptomi, kas liecina par uzņēmuma ekoloģiskās apzinās esamību jeb, citiem vārdiem sakot, par tā spēju veidot konstruktīvas attiecības arī ar citiem grupējumiem gan uzņēmuma iekšienē, gan ārpus tā.

4. Tagad es domāju, ka konservatīva finansēšanas sistēma ir viena no ārkārtīgi būtiskām uzņēmuma struktūras sastāvdaļām. Tā ir uzņēmuma spēja pašam noteikt savas izaugsmes un turpmākās attīstības efektivitāti.[15,21]

3. MVU ATTĪSTĪBAS PERSPEKTĪVAS NĀKOTNĒ.

3.1. ES VIENOTAIS TIRGUS.

Eiropas integrācija ir ļoti svarīgs jautājums, un, jo tuvāk nāk 2004.gads, jo vairāk par to tiek runāts un arvien tuvāk nāk brīdis, kad būs jāpasaka jā vai nē. 2003.gada 20.septembrī Latvijas pilsoņiem būs jālemj kļūt vai nekļūt Latvijai ES. Sabiedriskās domas pētījumu firmas “ Latvijas fakti” martā veiktā aptaujā liecina, ka par Latvijas pievienošanos ES balsotu nedaudz vairāk kā puse, t.i., 50,3% pilsoņu. Tā kā nav zināms, vai pievienosimies, vai nē, taču mēs varam prognozēt, kas mūs sagaida iestājoties ES.

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā (ES), īpaši aktuāls kļūst MVU jautājums. MVU sektors ir Latvijas ekonomiskais pamats. Eiropā MVU ir galvenie ražotāji, pilsoniskas, pārtikušas sabiedrības pamats. Kļūstot par ES dalībvalsti, ES kļūst par galveno tirgu, kurš ir aizsargāts un regulē savus tirgus un to dalībniekus.

Iestājoties ES Latvija ieies vietotā tirgū. Vienotais tirgus ir telpa, kura aptver vairākas valstis un kurā visām valstīm ir vienādi tirdzniecības noteikumi. ES ekonomiskās integrācijas pakāpi atkarībā no ieviešanas laika var sarindot šādā secībā:

– muitas savienība;

– kopējais tirgus ar brīvu visu veidu preču kustību;

– vienota tirdzniecības politika attiecībā uz citām valstīm;

– vienots ražošanas faktoru tirgus;

– nacionālo finansu sistēmu unifikācija;

– Eiropas Monetārās sistēmas izveidošana;

– Eiropas Monetārās savienības izveidošana;

– vienots iekšējais tirgus.

ES pirmsākumi saistās ar Romas līguma parakstīšanu 1957.gadā. Faktiski dalībvalstis pievienojās trim pamatlīgumiem, tātad iestājās Eiropas Ogļu un tērauda kopienā (izveidoja 1951.gadā), Eiropas Atomenerģijas kopienā un EEK. Šo triju organizāciju kompetence tika stingri noteikta kā iedarbošanās uz savstarpējo ekonomisko apriti, kuras veicināšana būtībā arī bija integrācijas sākotnējais mērķis, bet tālejošais mērķis – veicināt arvien lielāku Eiropas tautu tuvināšanu.

Svarīgākais no integrācijas un vienotā tirgus veidošanās viedokļa neapšaubāmi bija līgums par EEK. EEK mērķis bija panākt ekonomisko brīvību – ražošanas faktoru (darbaspēka un kapitāla), preču un pakalpojumu brīvas kustības – nodrošināšanu starp EEK dalībvalstīm.

Ceļā uz vienotu tirgu svarīga ir muitas savienība , t.i., vienotas muitas zonas – izveide. Kopš 1968.gada nepastāv iekšējās muitas barjeras starp ES valstīm un darbojas vienots ārējais tarifs attiecībā uz trešajām valstīm.

ES institūciju, arī EK darbības princips ir t.s. aktīvā neitralitāte. Galvenais mērķis palīdzēt MVU atrast partnerus citās dalībvalstīs. EK starpniecība domāta, lai palīdzētu tiem, kuri vēlas uzsākt sadarbību ar citas valsts ekonomiskajām struktūrām.

Vienotā tirgus attīstības perspektīvas. Vienotā tirgus izveidošana nenozīmē apstāšanos, jo būtībā tas ir nepārtraukts attīstības process. Jau 1992.gada līgums par ES jeb Māstrihtas līgums paredzēja, ka ES turpinās ekonomisko pamatu nostiprināšanu, tātad balstīsies uz vienotu tirgu un tā attīstību ar galveno mērķi – turpināt uzlabot ekonomisko apriti dalībvalstīs.

Bija paredzēts, ka līdz 1999.gadam varētu notikt pilnīga vai daļēja naudas un finansu sistēmu apvienošanās. Šos uzdevumus apstiprināja arī ES 1997.gada līgums – Amsterdamas līgums.

2000.gadā šie uzdevumi tika paveikti un likti pamati nākamajai ekonomiskās integrācijas pakāpei – ekonomiskās savienības izveidei.

Jauns vienotās tirgus attīstības posms ir saistīts ar ES paplašināšanu. 1993.gada Kopenhāgenas kritēriji nosaka jaunu dalībvalstu uzņemšanas noteikumus un veido ES vienotu politiku attiecībā uz tālāko paplašināšanos.. Latvija un citu Austrumeiropas un Viduseiropas valstu mērķis iestāties ES vienlaikus nozīmē iestāšanos vienotajā ES tirgū. [6,23]

Nacionālo barjeru un ierobežojumu atcelšana radīs uzņēmējdarbības iespējas ikvienā ES valstī, bet ikvienas ES valsts pārstāvji varēs brīvi uzsākt uzņēmējdarbību Latvijā.

Atšķirības tehnoloģiskās attīstības līmenī salīdzinājumā ar attīstītajām ES valstīm sākotnēji noteikti radīs problēmas Latvijas uzņēmumu darbībai ES kopējā tirgū. Relatīvi zemākas darbaspēka izmaksas varētu mazināt šo problēmu. Nākotnē tehnoloģiskās attīstības un darbaspēka cenu atšķirības izzudīs.

Vienotā tirgus ietekme uz ekonomisko izaugsmi nākotnē visā ES tiek vērtēta pozitīvi, jo svarīgākie vienotā tirgus ieguvumi vienlaikus var tikt uzskatīti par ekonomiskās izaugsmes nosacījumiem.

Brīva preču kustība ir pirmā no četrām brīvībām, kuru īstenošana nodrošina ES vienotā tirgus pastāvēšanu. Ekonomiskās integrācijas attīstības Eiropas Kopienā sākās ar muitas savienības veidošanu, kas tiešā veidā nozīmēja iekšējās tirdzniecības liberalizāciju dalībvalstu starpā un brīva preču tirgus veidošana.

ES brīvās tirdzniecības noteikumi attiecas uz precēm, kas ir dalībvalstu izcelsmes preces vai arī vienreiz importētas kādā no ES valstīm. Preces var ievest dalībvalstī, samaksājot visas kopīgi noteiktās ievednodevas vai pakļaujoties kāda ES un trešo valstu brīvās tirdzniecības līguma prasībām. Tālāk izskatīsim brīvās preču kustības priekšrocības. Brīvas preču kustības un brīvas tirdzniecības priekšrocības ekonomikā bieži analizē, apskatot tirdzniecības ierobežojumu negatīvo ietekmi gan uz katru valsti, gan uz pasaules ekonomiku. Importa tarifi samazina nācijas labklājības līmeni. Patērētāji zaudē vairāk (vispirms jau augstāku cenu dēļ), nekā iegūst ražotāji vai valsts, saņemot papildu ieņēmumus budžetā. Kopumā samazinās ražošanas efektivitāte, jo ar muitas tarifiem parasti tiek atbalstīti ārējos tirgos mazāk konkurētspējīgi ražotāji un kavēta optimālas specializācijas izveide.

Brīvas tirdzniecības apstākļos ES katrai valstij ir lielākas iespējas attīstīt specializāciju noteiktā nozarē, tā nodrošinot lielākus ražošanas apjomus un sekmīgāku attīstību. Aug Eiropas konkurences spiediens uz ražotājiem, un tas veicina ražošanas efektivitāti. Kopīga ārējās tirdzniecības cenu politika rada lielākas ietekmes iespējas pasaules tirgū.

Neraugoties uz brīvās tirdzniecības ieguvumiem, ES tirdzniecības noteikumos ir ievērotas situācijas, kad ierobežojumi tomēr tiek saglabāti. ES valstīm ir iespēja ierobežot brīvu preču kustību, ja to prasa ārkārtēja situācija valstī vai patērētāju intereses.

Kvantitatīvi ierobežojumi ir pieļaujami, ja brīva preču kustība apdraud :

– sabiedrisko morāli, kārtību un drošību,

– cilvēku un dzīvnieku veselību un dzīvību,

– augu valsti,

– mākslas, vēsturiskās un arheoloģiskās vērtības,

– industriālo un komerciālo īpašumu.

Brīva pakalpojuma plūsma ir nākamā brīvība, kuras īstenošana ir viens no Eiropas Kopienas un vēlāk ES vienotā tirgus balstiem. Starptautiskajā tirdzniecībā preces un pakalpojumus sadala, jo pakalpojumiem kā ekonomiskajai kategorijai ir šī būtiskā atšķirība – patēriņu un ražošanas vieta sakrīt.[6,32]

Tāpēc pakalpojumu apmaiņai starp valstīm ir sava specifika. Vispirms jau tā ir valsts robežu ievērošana. Pakalpojumam noteiktā veidā jāšķērso robeža, un atšķirībā no precēm šeit pastāv vairāki varianti, kā to var izdarīt. Robežu var šķērsot pakalpojumu piedāvātājs vai pakalpojuma pircējs – klients, vai arī pats produkts, izmantojot komunikāciju iespējas, piemēram, konsultatīvie pakalpojumi var tikt izdarīti pa telefonu vai e-pastu.

Brīvas pakalpojumu kustības pamatā ir ES valstu savstarpēja nacionālo noteikumu atzīšana un likumdošanas saskaņošana pakalpojumu jomā. Galvenā prasība brīvo pakalpojumu kustībai ir šāda: nosacījumiem, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanu, visās ES valstīs ir jābūt vienādiem.

Pakalpojumu nozarei ir raksturīga vēl viena atšķirība no preču ražošanas. Daudzus pakalpojumus veic tā saucamie brīvo profesiju pārstāvji – ārsti, juristi u.c.

Brīvas pakalpojuma plūsmas nodrošinājums šajā gadījumā ir cieši saistīts ar brīvu personu kustību un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver sevī brīvo profesiju pārstāvju tiesības nodarboties savā profesijā, dibināt uzņēmumus un uzņemties saistības citu valstu uzņēmumos. EEK 1961.gadā bija izstrādāta uzņēmējdarbības un pakalpojumu brīvības šķēršļu likvidēšanas programma, bet pilnīga uzņēmējdarbības brīvība tika ieviesta ar Eiropas Tiesas lēmumu 1974.gadā. Lēmums noteica, ka ikviens kādas ES valsts pavalstnieks var dibināt uzņēmumu vai sniegt pakalpojumus kādā citā ES valstī saskaņā ar tādiem pašiem likumdošanas principiem kā attiecīgās valsts iedzīvotāji [6,33].

Brīvas pakalpojumu plūsmas priekšrocības ir līdzīgas preču brīvās kustības pozitīvajai ietekmei uz ražošanu, uz ekonomiku. Turklāt tiek īstenots ES vienotā tirgus galvenais mērķis – aktivizēt ekonomisko apriti, palielināt konkurenci un ekonomisko efektivitāti. Būtiskākās priekšrocības pakalpojumu jomā ir iespējas attīstīt specializāciju ES ietvaros, paaugstinot efektivitāti un samazinot izmaksas, un iespējas pakalpojumus sniedzējiem papildināt savu pakalpojumu klāstu un tā palielināt peļņu. Savukārt finansu pakalpojumu jomā iespēja ieguldīt vairākās valstīs ļauj samazināt tirgus risku.

Neskatoties uz brīvas pakalpojumu plūsmas priekšrocībām un principiālo pieeju nekavēt pakalpojumu kustību starp ES valstīm, tomēr pastāv brīvas pakalpojumu plūsmas ierobežojumi, kuri bieži tiek pamatoti ar patērētāju interešu aizsardzību (tas gan ir pieļauts ES likumdošanā). Savukārt, Latvijā būs vērojams arvien aktīvāk ienākoši citu ES dalībvalstu pakalpojumu sniedzēji – pieaugs konkurence vietējā pakalpojumu tirgū, kas varētu radīt grūtības ne tikai konkurētspējīgiem vietējiem mazajiem pakalpojumu sniedzējiem.

Jāuzsver pakalpojumu pieaugošā nozīme ES ekonomikā. Par to liecina pakalpojumu sfēru raksturojoši rādītāji, pakalpojumu īpatsvars sasniedz 2/3 no IKP, un nodarbināto skaits sasniedz 60% no strādājošo skaita ES.

Ar ražošanas faktoru izmantošanu preču un pakalpojumu ražošanas procesa nodrošināšanā ir saistīta nepieciešamība nodrošināt personu brīvu kustību.

ES piemērs rāda, ka gan kapitāls, gan darbaspēks var būt mobili un bez šķēršļiem pārvietoties ES valstu ietvaros. Vienotā tirgus priekšrocība šajā gadījumā ir tā, ka paplašinās ne tikai produkcijas noieta tirgus, bet arī resursu – ražošanas faktoru – tirgus. Brīva pieeja resursiem un konkurences izraisītā to kvalitātes paaugstināšanās ir viens no ES ekonomikas attīstības pamatnosacījumiem. Ieguvums no brīvas personu kustības saistās ar vienu no ražošanas faktoru tirgiem – darbaspēku tirgu. Brīva pārvietošanās nodrošina efektīvāku darbaspēku aizvietojamību – notiek darbaspēka tirgus pašregulēšanās. ES pilsoņu tiesības ir šādas:

– brīva iebraukšana, pārvietošanās un uzturēšanās;

– vienlīdzība nodarbinātības un sociālajā jomā;

– tiesības palikt citā ES valstī pēc darba perioda beigšanās;

– sociālā drošība;

– tiesības saņemt informāciju un pieteikties darbā.

Tātad svarīgākais brīvas personu kustības ieguvums ekonomikā ir ietekme uz darbaspēku tirgu un ekonomisko izaugsmi un labklājību kopumā. Brīvas darbaspēku kustības priekšrocības ilgākā laika periodā var izpausties vairākos veidos, galvenokārt ražošanas nodrošinājumā ar darbaspēku kā vienu no ražošanas pamatfaktoriem. Svarīgākās priekšrocības ir šādas :

– iespējas vienādot ražošanas izmaksas dažādu reģionu ražotājiem;

– uzņēmējiem, darba devējiem lielākas iespējas izvēlēties tehnoloģiju, saskaņojot optimālo darbaspēku un kapitāla attiecību;

– darba meklētājiem labākas iespējas pelnīt, izmantojot savu kvalifikāciju un pieredzi.

Brīvās personu kustības problēmas tiek analizētas, vērtējot situāciju valstīs, kuras piedāvā darbavietas citu valstu iedzīvotājiem. Lai gan ES tirgus ir vienots, ekonomiskās attīstības un labklājības līmenis atsevišķos ES reģionos ir atšķirīgs. Šis apstāklis izraisa galvenās brīvas darbaspēka kustības problēmas un trūkumus. Darbaspēka pieplūdums negatīvi ietekmē algas, jo papildu piedāvājums pazemina vidējo darba algu. Veidojas augstas izmaksas pieņemšanai darbā, transportam u.c.; var pieaugt bezdarbs, jo ārvalstu darbaspēks izkonkurē vietējo darbaspēku. Veidojas arī papildu slodze valsts budžetam, papildu sociālās izmaksas, palielina valdības izdevumus. Bagātākās valstis biedē arī sociālā sairuma draudi, kultūras atšķirības, kuras rada strādājošo pieplūdumus no citiem reģioniem. Ievērojot darbaspēku brīvās kustības nosacījumus, ES valstis tomēr izmanto arī kustību ierobežojumus. Tam pamatā ir minētās problēmas.

Brīva personu kustība ietekmēs arī Latvijas ekonomiku. Vispirms būtu jāvērtē integrācijas ietekme uz darbaspēka tirgu. To varētu raksturot kā divu pretējo procesu mijiedarbību. No vienas puses, nav izslēgta ārvalstu strādājošo ieplūšana, jo bezdarba līmenis daudzās ES valstīs ir augsts; no otras puses, palielinās Latvijas iedzīvotāju darba piedāvājums citās ES valstīs. Tāpēc konkurence Latvijas darbaspēku tirgū palielināsies, un var pieaugt bezdarbs. Noteikti kļūs aktuālas arī problēmas, kas saistītas ar augsti kvalificēta darbaspēku aizplūšanu no Latvijas.

Jāatzīmē gan, ka tiesības brīvi izvēlēties darbu citā ES valstī izmanto relatīvi maz ES pilsoņu. Pēc Eiropas Integrācijas biroja informācijas no 370 milj. ES iedzīvotāju tikai apmēram 5milj. Pastāvīgi dzīvo ārpus savas valsts un masveida pārvietošanās Eiropā nav notikusi.

ES vienotajā tirgus pamatā vēl ir viena ražošanas faktora kustības brīvība – brīva kapitāla kustība. Tā tāpat kā neierobežota maksājumu plūsma, ir nepieciešama, lai nodrošinātu pārējo ES vienotā tirgus brīvību darbību. Starptautiskajā ekonomikā kapitāla plūsmas starp valstīm tiek saistītas tikai ar finansu plūsmām, ar finansu prasību pārvietošanos starp kreditoriem un debitoriem dažādās valstīs vai finansu plūsmām starp īpašniekiem un viņu uzņēmumiem ārzemēs, un tāpēc paralēli ar kapitālu tiek aplūkoti arī maksājumi. Ražošanas līdzekļi arī pārvietojas starp valstīm, bet šajā gadījumā tie tiek vērtēti kā ārējās tirdzniecības plūsmas. Kapitālu un maksājumus ES ietvaros saprot kā līdzekļus (nauda, tehnoloģija, cilvēkresursi), kas tiek ieguldīti kādā pasākumā. Parasti šīs ieguldīšanas mērķis ir peļņas gūšana, bet maksājumus kā vienai personai piederošas noteiktas naudas summas atdošana otrai personai apmaiņā pret kādu pirmajai personai nepieciešamu preci vai pakalpojumu. Tātad, runājot par brīvu kapitāla kustību, tiek vērtētas arī iespējas brīvi veikt jebkurus maksājumus.

Brīva pakalpojumu kustība dod iespēju Latvijas pilsoņiem dibināt savus uzņēmums un sniegt pakalpojumus citās ES dalībvalstīs. Brīva kapitāla kustība nodrošina ES pārējo ekonomisko brīvību īstenošanu, bet tās nozīmi vietējā tirgū ir saistīta ar vienotā finansu tirgus priekšrocībām. Uzņēmēji spēj atrast kapitālu sava uzņēmuma vajadzībām, un ieguldītājiem ir iespēja piedāvāt savā rīcībā esošos naudas līdzekļus tajā valstī, kurā viņiem tas ir visizdevīgāk. Brīvas kapitāla kustības priekšrocības saistās ar pozitīvu ietekmi gan uz finansu plūsmām, gan uz ražošanas procesu. Veidojas iespējas samazināt finansu tirgus risku, palielinās kapitāla piedāvājums. Brīva kapitāla kustība dod iespēju tiem, kam ir vajadzīgs kapitāls, saņemt to atbilstoši nepieciešamajam daudzumam un formai.[6,38]

Brīvas kapitāla kustības problēmas galvenokārt izpaužas kā atsevišķu valstu bažas par savu nacionālo kapitāla tirgu. Kapitāla aizplūšana no nacionālās ekonomikas var negatīvi ietekmēt ne tikai finansu lietas, bet visu ekonomiku. Var būt izjaukts iekšējais līdzsvars finansu tirgū, liela kapitāla aizplūšana no valsts paaugstina kredīta un noguldījuma procentu likmes. Kapitāla aizplūšanas rada ārvalstu valūtas rezervju zaudējumus un var pasliktināt valsts maksājumu bilanci. Tāpat kā citām brīvībām, arī kapitāla kustībai ir vairāki ierobežojumi, kuri tieši vai netieši tomēr aizsargā katras atsevišķas valsts intereses.

3.2. MVU ATBALSTS EIROPAS SAVIENĪBĀ.

ES nosaka MVU attīstības vadlīnijas, bet MVU atbalsta darbības tiek noteiktas tās dalībvalstīs. MVU atbalsta galvenā vadlīnija izriet no EK dibināšanas līguma 157.panta. Tas nosaka, ka Kopiena un tās dalībvalstis nodrošina apstākļus Kopienas rūpniecības konkurētspējai. Līdz ar to svarīgākie MVU atbalsta politikas mērķi ir sekojoši:

– uzlabot uzņēmējdarbības vidi;

– veicināt MVU uzņēmumu konkurētspējas palielināšanu;

– nodrošināt MVU pieeju jaunajām tehnoloģijām un pētījumiem;

– atvieglot pieeju finansu resursiem.

ES dalībvalstis, lai attīstītos MVU, īpašu uzmanību pievērš uzņēmumu dibināšanas nosacījumu atvieglošanai, uzņēmējdarbību regulējošās likumdošanas vienkāršošanai un jauno tehnoloģiju izmantošanai saziņā starp uzņēmumiem un valsts administrāciju.

Par ES uzņēmumu politikas pamatprogrammu var uzskatīt Trešo ilggadējo programmu, kas paredzēta no 1997.- 2000.gadam. tā ir atbalstījusi:

– MVU veidošanos un to attīstību;

– MVU izglītības programmas;

– atbalsta sniegšanu MVU no vietējām, valstu un ES asociācijām,

– MVU iesaistīšanos ES finansētajās programmās.

Patlaban tiek realizēta jauna ES MVU attīstības stratēģija, kas uzņēmumiem noteikta kā izaicinājumi uz zināšanām balstītā ekonomikā. Šo stratēģiju Eiropas Komisija apstiprināja 2000.gada 26.aprīlī. Vēlāk uz šīs bāzes tika izveidota Ceturtā ilggadējā uzņēmumu attīstības programma, kas paredzēta īstenošanai no 2001. – 2005.gadam un it īpaši balstīta uz MVU attīstību.

Ceturtā ilggadēja programma nodrošina :

– informāciju par ES tirgiem;

– veicina komerciālo, tehnoloģisko un tehnisko sadarbību un sadarbības partneru meklēšanu;

– sniedz atbalstu amatniecības un tirdzniecības uzņēmumiem;

– nodrošina pieeju informācijai par likumdošanu, standartizāciju un statistiku ES.

Šīs programmas mērķi ir veicināt uzņēmējdarbību kā vērtīgu un produktīvu dzīvesveidu, kas saistīts ar klientiem un augstu pakalpojumu kultūru, veicināt likumdošanu un biznesa vidi, pētījumu, jaunievedumu un uzņēmējdarbības pastāvīgu attīstību, veicināt MVU finansēšanas iespējas, kā arī sekmēt MVU konkurētspēju uz zināšanām balstītā ekonomikā. Lai sasniegtu MVU politikas izvirzītos mērķus, ES ir noteikusi dažādus politikas realizēšanas instrumentus: pieredzes apmaiņas (BEST) procedūras un finansiālo atbalstu. Eiropas Komisijā ir izveidota BEST procedūru kopa. Šīs procedūras apvieno iepriekšējās aktivitātes un ieļauj semināru, konferenču un salīdzinošos pārskatus. Sistēma tiek balstīta uz statistikas, izpētes un analīzes darbiem, kas palīdz nodrošināt skaidru priekšstatu uz biznesa vidi un esošajām problēmām. BEST procedūru projektu mērķis ir pilnveidot uzņēmējdarbības vidi, ņemot vērā “sadarbības pieeju”, kas noteikta EP sanāksmē Lisabonā [5,40].

ES MVU tiek atbalstīti ar īpašu programmu palīdzību, ar struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas (EIB) projekti starpniecību. No 1989. – 1999.gadam 1,5 milj. ES MVU ir saņēmuši atbalstu no struktūrfondiem. Rezultātā tikušas radītas un saglabātas 2 milj. darba vietu. EIB atbalsta dažādus MVU projektus un nodrošina aizdevumus caur starpniekiem, kas darbojas nacionālos, reģionālos un vietējos līmeņos. Jaunās – Ceturtās ilggadējās programmas ietvaros garantiju sistēma uzskatāma par galveno finansu pārdales veidu 2001. –2005.gadā. MVU Garantiju sistēmu pārvaldīs EIF (European Investment Fund). Par MVU finansējumu starpniekiem var kļūt gan privāto, gan publisko sektoru pārstāvji pēc garantiju shēmas paraugiem, kuri jau izstrādāti, kā arī EIB vai cita atbilstoša finansu institūcija.

2002.gadā Eiropas Komisijas iniciētās MVU finansēšanas programmas ietveros ir piešķirti kredītresursi 25milj. eiro apjomā Hansabank grupai MVU kreditēšanai. Finansu līdzekļi tiks izsniegti ar izdevīgākiem noteikumiem un zemākām procentu likmēm. Priekšroka būs uzņēmumiem īpaši atbalstāmos reģionos un reģionos, kur bezdarba līmenis pārsniedz 10%, kā arī jauniem uzņēmumiem. priekšroka tiks piešķirta arī vairākām nozarēm: ražošanai, tūrismu attīstībai, enerģijas taupības projektiem, vides aizsardzībai, celtniecībai, tirdzniecībai un pakalpojumu sfērai.

Prioritāri atbalstāmi būs uzņēmumi, kas nodarbina mazāk nekā 50 darbiniekus, it īpaši tie, kuru darbība virzīta uz interneta izmantošanu vai e – komerciju.

MVU aktivitātes, kas ir saistītas ar jaunradi, lielā mērā tiek atbalstītas ar Inovācijas programmu. EK dibināšanas līguma 163.pants nosaka, ka Kopienas mērķis ir stiprināt Kopienas rūpniecības zinātnisko un tehnoloģisko pamatu un veicināt konkurētspēju starptautiskā līmenī, atbalstot visas pētniecības darbības, kas atzītas par vajadzīgām citās līguma nodaļās. Šajā nolūkā Kopiena visā tās teritorijā atbalsta uzņēmumus, tostarp MVU, pētniecības centrus un universitātes, veicina pētījumus un tehnoloģiju izstrādi, kā arī savstarpējo sadarbību, ļaujot uzņēmumiem pilnīgi izmantot Kopienas iekšējā tirgus potenciālu, radot brīvu pieeju atsevišķu valstu pasūtījumiem, nosakot kopīgus standartus un likvidējot juridiskus un fiskālus šķēršļus šai sadarbībai. Lai sasniegtu šos mērķus, Kopiena, papildinot dalībvalstu veiktās darbības, īsteno šādus uzdevumus:

– ievieš pētniecības un tehnoloģijas attīstības programmas un demonstrācijas programmas, veicinot sadarbību ar uzņēmumiem, pētniecības centriem un universitātēm, kā arī to savstarpējo sadarbību;

– veicina sadarbību ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām Kopienā īstenotās pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrēšanas jomā;

– popularizē Kopienas sasniegumus pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrācijas jomā;

– rosina zinātnieku mācības un brīvu pārvietošanos Kopienā.

3.3. PROGNOZES PAR UZŅĒMUMA DARBĪBU PĒC IESTĀŠANĀS ES.

Analizējot to, kas mūs sagaida ES, ir svarīgi zināt, ko par to domā Latvijas uzņēmēji. Ir veikta prognoze par uzņēmumu darbību pēc Latvijas iestāšanās ES.

3.1.attēls Prognoze par uzņēmuma dalības izmaiņām pēc Latvijas iestāšanās ES [1,45]

Jāsecina, ka kopumā MVU vēl aizvien ir liela neskaidrība par darbības izmaiņām, gadījumā, ja Latvija iestāsies ES, lai gan vairāk vērojama nosliece uz negatīvām prognozēm nekā pozitīvi. Kā redzams, 1/5 jeb 22,7% aptaujāto uzskatījuši, ka situācija paliks bez izmaiņām, bet nedaudz vairāk kā 1/4 no visiem uzņēmējiem atturējušies vispār prognozēt iespējamās izmaiņas.

Uzņēmēju prognozes atkarībā no uzņēmējsabiedrības darbības galvenās jomas liecina, ka visnegatīvāk iestāšanās ES varētu ietekmēt tirdzniecības sfērā strādājošos uzņēmumus (skat. 3.2. attēls).

3.2.attēls. Prognoze par uzņēmuma darbības izmaiņām pēc Latvijas iestāšanās ES nozares griezumā (% no respondentiem attiecīgajā nozarē) [1,46]

No 3.2.attēla datiem izriet, ka, gadījumā, ja Latvija iestātos ES. Vismazāk tas ietekmētu pakalpojumu sfēru. Kopumā negatīvāku nostāju pauduši būvniecības un ražošanas, rūpniecības un tirdzniecības jomā strādājošie uzņēmumi. Apskatot respondentu vērtējumus atkarībā no uzņēmumu atrašanās vietas, redzams, ka vispesimistiskākās prognozes snieguši mazpilsētu uzņēmumu pārstāvji (3.3.attēls).

3.3.attēls. Prognoze par uzņēmuma darbības izmaiņām pēc Latvijas iestāšanās ES apdzīvotas vietas griezumā (% no respondentiem attiecīgajā pilsētā) [1,47]

Kopumā vērtējot prognozes par uzņēmumu darbību pēc iestāšanās ES, var secināt, ka uzņēmumi pesimistiski vērtē savas perspektīvas vienotajā ES tirgū.

Visas šīs prognozes par uzņēmumu darbību pēc iestāšanās ES ir atkarīgas no referenduma “par” vai “pret” iestāšanos ES, kas notiks šā gada septembrī, rezultātiem. Būtisku lomu šajā procesā spēlē valsts, kurai būtu daudz aktīvāk jāinformē un jāizglīto Latvijas potenciālie balsotāji. Pagaidām nav veikts neviens dziļš un visaptverošs pētījums, kas izvērtētu plusus un mīnusus, ko sniegs mūsu iestāšanās ES. Katram iedzīvotājam, uzņēmējam vajadzētu zināt, ko konkrēti viņam dos ES. Un ko Latvija var zaudēt (iegūt), ja neiestāsies ES.

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI

Darbā veiktā analīze ļauj veikt šādus secinājumus:

1. MVU ko¬pu¬mā tiek no¬dar¬bi¬nā¬ti ap¬tu¬ve¬ni 70 % no vi¬sa valsts dar¬ba¬spē¬ka. MVU sa¬ra¬žo vai¬rāk ne¬kā 65 % no iekš¬ze¬mes kop¬pro¬duk¬ta un tie vei¬do vai¬rāk ne¬kā 99 pro¬cen¬tus no vi¬su uz¬ņē¬mu¬mu kop¬skai¬ta.

2. MVU galvenokārt darbojas tirdzniecības un pakalpojumu nozarēs.

3. Faktori, kas bremzē MVU attīstību, ir finansu līdzekļu trūkums, ierobežotas iespējas saņemt kredītus (augstie procenti, vāji attīstīta garantiju sistēma, ķīlu trūkums), biznesa iemaņu trūkums, nepietiekamas zināšanas par tirgiem, dažādi administratīvie šķēršļi (uzņēmumu reģistrēšana un nepieciešamo atļauju saņemšana, licencēšana, mainīgā atskaišu un pārskatu sistēma), biežās izmaiņas likumdošanā un likumu un noteikumu nekonsekventa piemērošana.

4. Vispusīgā, pārdomātā un ES orientētā likumdošanas reforma ir radījusi funkcionējošu tiesību aktu bāzi, tomēr pastiprināta uzmanība tās attīstības ietekmē uz uzņēmējdarbību pievērsta tikai pēdējos divos gados.

5. Viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas stimulē jaunu uzņēmumu veidošanos un esošo izaugsmi, ir labvēlīga un uzņēmējam draudzīga uzņēmējdarbības vide. Normatīvie akti, kas reglamentē uzņēmējdarbību, tiek mainīti katru mēnesi, šajā ziņā kvantitāte dominē pār kvalitāti, radot pretrunas un neskaidrības normu piemērošanā, kā arī dažādus administratīvus šķēršļus, kas palielina uzņēmēju netiešās izmaksas.

Darbā veiktā analīze ļauj veikt šādus priekšlikumus:

1. Lai turpmākajā likumdošanas attīstības procesā veicinātu uzņēmējdarbības un MVU attīstību, daudz rūpīgāk katrs plānotais labojums būtu papildus jāizvērtē tajās normatīvo aktu jomās, kur līdz šim pārsvarā ir tieši negatīvās izmaiņas. Šādas likumdošanas jomas ir:

– normatīvie akti, kas regulē licencēšanu;

– iedzīvotāju ienākuma nodoklis ;

– ārējā tirdzniecība;

– darba likumdošana;

– valsts pasūtījums.

2. Katra jauna normatīvā akta vai grozījuma pamatojumā būtu nepieciešams novērtēt tā ekonomisko ietekmi un turpmākās sekas uz uzņēmējdarbību, to vidū – MVU.

3. Lai atbalstītu MVU, jāsamazina ienākuma nodoklis, savukārt, jāpalielina piesārņojuma un dabas resursu nodoklis.

4. Lai vecinātu uzņēmumu attīstību depresīvajos Latvijas reģionos, nepieciešams paredzēt nodokļu atlaides šajos reģionos pastāvošajiem uzņēmumiem.

5. Lai labāk varētu sagatavot Latvijas uzņēmējus ES brīvajam tirgum, ir nepieciešama aktīvāka valsts darbība izpētes un izskaidrošanas jomā. Vajadzētu uzņēmējiem izskaidrot ne tikai ieguvumus, bet arī brīdināt par iespējamām negatīvajām sekām, kas varētu rasties pēc iestāšanās ES.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS

Statistisko avotu dati:

1. Kaktiņš A., Zellis V. Mazās un vidējās uzņēmējdarbības vide Latvijā. – R: Hipotēku banka & SKDS, 2002.g.jūnijs/jūlijs – 49.lpp.

2. Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības Nacionālā programma 1997. – 2001.gadam. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, Rīga, 1997 – 51.lpp.

3. Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas 2002. – 2006.gadam projekts – 57.lpp

4. Tisenkopfs T. u.c. Kā jūtas uzņēmējs. Ziņojums Latvijas valdībai. Rīga, LUFSI, 1998.gada septembris.

Grāmatas un raksti masu informācijas līdzekļi:

5. Avotiņš.V. Mazā un vidējā biznesa attīstība Latvijā. – Rīga: AGB 2000. – 95.lpp.

6. Dunska M. Eiropas Savienības ekonomikas pamati – Rīga: Rasa ABC 2001 (Rīga:Nipo NT) 92.lpp.

7. Hasjanovs R., Uzņēmumua izdzīvošanas stratēģija //Latvijas Ekonomists, 10(4) 2002, 96.lpp.

8. Lisjonoka N., Mazais bizness – tirgus ekonomikas pamats //Latvijas Ekonomists, 2002, Nr.6 (90), 96.lpp.

9. Lukašina O.Nodokļu sistēma un tās nianses. – Rīga: Merkūrijs LAT – 549.lpp

10. Nagle G., Bāgāto privilēģijas // Diena, 2003.gada 1.aprīlī, 12.lpp.

11. Oļevskis G., Kuzmina I., Mazais bizness Latvijā un valsts atbalsta nepieciešamība tā attīstībai // Lekcijas konspekts. –Rīga: Latvijas Universitāte, 1998. – 21.lpp.

12. Starptautiskā zinātniskā konference //Uzņēmējdarbības vide: tiesiskā bāze un kvalitāte, – Rīga: Turība, 1999. – 326.lpp

13. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību//Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas. – LR Ekonomikas ministrijas.- Rīga: 2002.gada decembris, – 144.lpp.

14. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību//Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas. – LR Ekonomikas ministrijas.- Rīga: 1999.gada decembris, – 123.lpp.

Nepublicētu materiāli:

15. Arie de Geus. Uzņēmuma veidošanās, attīstība un ilglaicīgums // Dzīvīgais uzņēmums, Rīgas konferences, Rīga, 309.lpp.

Interneta avoti:

16. http:www.em.gov.lv/ Latvijas tautsaimniecības makroekonomiskais apskats 1 (14) 2003.

17. http:www.vēstnesis.lv/ Privātīpašums.

18. Nais – normatīvo aktu informāzijas sistēma.

Galvojums

Ar šo es galvoju, ka diplomdarbs ir izpildīts patstāvīgi, bez citu palīdzības, no svešiem avotiem ņemti dati un definējumi ir uzrādīti darbā. Šis darbs nekādā veidā nav iesniegts nevienai citai pārbaudījuma komisijai un nekur nav publicēts.

2003.gada 09.maijā ______________________

(paraksts)

Diplomdarbs ir aizstāvēts Finansu sektora vadības profesionālās pārbaudījuma komisijas sēdē 2003.gadā ¬¬¬¬¬¬¬¬¬________ un novērtēts ar atzīmi __________ .

Protokols Nr._________

Komisijas priekšsēdētājs _________________________ J.Kravalis

Leave a Comment