Medicīniskā
Parazitoloģija
Rīgas 1. Medeciniskā koledža
1D1
Jekaterinas Pernarovicas
2009
Saturs
1. Ievads parazitoloģijā
2. Vienšūņu (Protozoa) tipa vispārējs raksturojums
3. Parazītu īpatnības
4. Trichomonas
5. lamblia
6. Entamoeba
7. Plasmodium
8. Parazitoloģijas nozīme
Ievads parazitoloģijā
Dzīvie organismi pastāvīgi mājo apkārtējā vidē un atrodas savstarpējā saistībā ar ārējās vides faktoriem un viens ar otru. Īpaša loma dažādu sugu īpatņu savstarpējās attiecībās ir parazītismam. Parazītisms ir viena no kopdzīves formām, kad viens organisms – parazīts dzīvo uz otra organisma – saimnieka rēķina. Parazītus iedala īstos un neīstos.
Īstie parazīti – tie ir organismi, kuriem parazītiskais dzīves veids ir obligāts izdzīvošanai.
Neīstie parazīti – tie ir organismi, kas spējīgi kādu laiku saglabāt dzīvotspēju, nejauši nonākot citā organismā (piem., istabas mušas kāpuri paliek dzīvi izejot cauri cilvēka kuņģa – zarnu traktam). Parazīti saimnieka organismu izmanto ne tikai uzturam, bet arī kā savu pastāvīgo vai pagaidu dzīves vietu.
Atbilstoši dzīves vietai tos iedala 2 grupās:
1) pagaidu parazītos,
2) pastāvīgos parazītos.
Pagaidu parazīti tikai daļu no savas dzīves pavada uz saimnieka ķermeņa, galvenokārt barošanās laikā. Pie tam barošanās ilgums un saistība ar saimnieku var būt dažāda (piemēram, ērces, odi, moskīti, blusas).
Pastāvīgie parazīti iedalās 2 kategorijās:
1) fakultatīvi pastāvīgos,
2) īstos jeb obligāti pastāvīgos.
Fakultatīvi pastāvīgie parazīti pavada uz sava saimnieka kādu dzīves cikla noteiktu stadiju (kāpura vai imaginālo), bet pārējā laikā dzīvo brīvi.
Obligāti pastāvīgie parazīti nepārtraukti dzīvo saimnieka organismā vai uz tā ķermeņa, piemēram, utis, trihinellas (dzimumnobriedusi stadija parazitē zarnas, kāpura stadija- šķērssvītrotajā muskulatūrā), spalīši, cērmes u.c.
Atkarībā no parazītu lokalizācijas vietas saimnieka organismā, tos iedala ektoparazītos un endoparazītos.
Ektoparazīti (ārpusējie) apdzīvo saimnieka organisma ārējo slāņu – posmkāji – asinssūcēji – ērces un kukaiņi.
Endoparazīti (iekšējie) – parazitē šūnās, audos, orgānos, asinīs, celoma dobumā. Daļa endoparazītu dzīvo šūnās un tos sauc par intracelulāriem parazītiem (leišmanijas, toksoplazmas, malārijas plazmodijs), citi dzīvo ārpus šūnām – ekstracelulārie parazīti (tripanosomas, lamblijas).
Par parazītu saimnieku sauc dzīvu organismu, kas ir gan tā dzīves vieta, gan parazīta barošanās avots. Daudzām parazitārām formām raksturīga saimnieku maiņa dažādos savas dzīves periodos ( kāpura stadijas – vienas sugas organismā, bet dzimumnobriedušās – citas sugas organismā). Šajā sakarā izšķir īsto jeb definitīvo saimnieku un pagaidu jeb starpsaimnieku. Par īsto jeb definitīvo saimnieku sauc to organismu, kurā parazīts sasniedz dzimumgatavību un vairojas dzimumceļā.Par starpsaimnieku sauc to organismu, kurā parazīts vairojas bezdzimumceļā vai arī dzīvo dzimumgatavību nesasniegušā formā. Izšķīr arī saimnieku – rezervuāru kategoriju. Saimnieks – rezervuārs – tie ir organismi , kuros parazīts nevairojas un neattīstās, bet saglabā savu dzīvotspēju.
Parzītu raksturīgākā īpašība ir spēja izraisīt saslimšanu – patogenitāte. Slimības, ko izraisa vīrusi, baktērijas, spirohetas, riketsijas, sēnītes, sauc par infekcijam. Slimības, ko izraisa parazitārie vienšūņi, helminti, posmkāji, sauc par invāzijām.
Slimības, ar kurām slimo tikai dzīvnieki, sauc par zoonozēm, tokai cilvēki – antroponozēm , gan cilvēki, gan dzīvnieki – antropizoonozēm. Daudzu infekciozo un invazīvo slīmibu izplatīšanā ir nepieciešams slīmibas izraisītāja pārnesējs. Slimības, kuras izplatās ar pārnesēju starpniecību, sauc par transmisīvām.
Pārnesēji galvenokārt ir parazitārie posmkāji (kukaiņi, ērces). Izšķir obligāti transmisīvās un fakultatīvi transmisīvās slimības. Obligāti transmisīvās slimības izplatās no viena saimnieka uz otru takai ar specifisku pārnesēju starpniecību (malārijas, izsitumu un atguļas tīfi, ēru encefalīts, atguļas tīfs, papatai drudzis). Fakultatīvi transmisīvās saslimšanas var izplatīties ja citiem ceļiem gan ar, gan bez pārnesēja palīdzības (Sibīrijas mēris, mēris, tularēmija, bruceloze).
Īpaša slimību grupa ir dabisko perēkļu saslimšanas, kas saistītas ar slimības ierosinātāja saglabāšanos savvaļas dzīvniekos noteiktos dabas apstākļos. Mācību par šādām saslimšanām izstrādāja akadēmiķis E. Pavlovskis. Raksturīgi, ka tās var pastāvēt bez cilvēka klātbūtnes. Ierosinātājs ilgstoši saglabājas kādas savvaļas saugas dzīvniekos, tiem slimību neizraisot.
Dabisko perēkļu slimību pastāvēšanai nepieciešami 3 faktori :
1) slimības ierosinātājs
2) ierosinātāja rezervuārais saimnieks- savvaļas dzīvnieks, kas pats neslimo, bet ierosinātāju saglabā
3) dotās slimības ierosinātāju pārnesēji , ja ta izplatās transmisīvi (vairumā gadījumu). Ir konstatēts, ka dabiskā perēkļa slimības var izplatīties arī citāda kontakta ceļā. Tādas ir opistorhozes, šistosomatozes, difilobotrioze, trihineloze, ankilostomatoze.
Vienšūņu (Protozoa) tipa vispārējs raksturojums
Pie vienšūņu tipa pieder kā brīvi dzīvojošas formas, tā arī parazītiskās, kas mājo cilvēka vai dzīvnieku dažādos audos un orgānos, izraisot dažāda smaguma pakāpes saslimšanas ar dažādu klīniku. Zinātni, kas pēta vienšūņus, sauc par protozooloģiju, zinātne par parazitāriem vienšūniem – cilvēka slimību ierosinātājiem – medicīniskā parazitoloģija.
Vienšūņiem ir mikroskopiski izmēri un tie sastāv no tiem pašiem komponentiem kā atsevišķa šūna dazudzšūnu organismā: no ārējās membrānas, citoplazmas ar organoīdiem un kodola. Mūsdienu priekšstatus par parazitāro vienšūņu struktūru un funkcijām veidoja elektronmikroskipija, pateicoties kurai kļuva zināma submikroskopiskā vienšūņu uzbūve. Vienšūņus klāj trīsslāņaina membrāna, zem kuras atrodas plāns apvalks, kas sastāv no fivrillām un kopā ar plazmatisko memvrānu veido pelikulu. Fibrillām ir spēja sarausties, pateicoties tam šūna spēj mainīt savu formu vai lēni pārvietoties (slīdēt). Kodolu apņem divslāņaina membrāna un tas visbiežāk satur vienu vai vairākus kodoliņus, dažreiz kodoliņu vietā centrā strodas endosoma (kariosoma). Kodolā atrodas hromatīns, kas daļēji kondensāts apkārt kodoļiem vai centrālai endosomai. Starp tiem atrodas «kodola sula», tādēļ kodolu sauc par pūslīšveida. Citoplazma iedalās ektoplazmā – caurspīdīgajā (ārējā) daļā, kas ir kā koloidāls gels un nodrošina šūnas noteiktu rigiditāti, un iekšējā daļā – endoplazmā, kas ir koloidās sols, kurā atrodas daudzi organoīdi. Gandrīz visime vienšūņiem ir endoplazmatiskais tīkls, daudzime – mitohondriji un Goldži komplekss. Salūdens vienšūņiem ir pulsējošās vakuolas, kas pilda vairākas funkcijas: osmoregulācijas, elpošanas un izvadīšanas funkcijas.
Daļa barības vielu šūnā nokļūst caur šunu membranu difūzijas ceļā, daļa – pateicoties fagocitozei un pinocitozei, daļa – caur citosmu (šūnas muti). Citoplazmā apkārt barības vielām veidojas vakuolas, kas pēc tam saplūst ar lizosomām. Enerģija uzkrājas ATF veidā. Tās galvenais avots ir anaerobā glikolīze, toties tiem vienšūņiem, kam ir mitohondriji,notiek oksidatīvā fosforilācija.
Daudzi vienšūņi nelabvēlīgos apstākļos veido rezistentu stadiju – cistu, kas nodrošina dzīvotspējas saglabāšanos ārējā vidē.
Vienšūņiem raksturīgi 2 vairošanas veidi: bezdzimumvairošanās un dzimumvairošanās. Bezdzimumvairošanās veidi:
a) binārā dalīšanās, kuras rezultatā, pateicoties mitozei rodas divas meitšūnas
b) šizogonija – daudzkārtēja kodola dalīšanās ar sekojošu citoplazmas un šūnas membranās dalīšanos, kuras fragmenti apņem jaunos kodolus
c) endodiogēnija ( iekšējā pumpurošanās)
d) sporogonija – vairošanās ar sporām.
Dzimumvairošanās notiek ar gametu palīdzību. Vienšūņiem viss ķermenis pārvēršas par gametu un gametu saplūšanu sauc par kopulāciju. Izšķir izogāmiju, kad saplūst 2 vienādas šūnas un anizogāmiju, kad saplūst 2 dažādas šūnas – liela nekustīga makrogameta un maza kustīga mikrogameta. Dažreiz novēro metaģenēzi – bezdzimumvairošanās un dzimumvairošanās maiņu. Bez tam , infuzoriju klases pārstāvjiem novēro dzimumvairošanās procesu konjugāciju, kurā nepavairojas īpatņu skaits, bet notiek ģenētiskā materiāla apmaiņai, paaugstinās kombinatīvās mainības iespējas.
Pēc vispārpieņemtās klasifikācijas vienšūņu tipu iedala 4 klasēs:
1) Vicaiņu klase – Flagellata s. Mastigophora,
2) Saskodīnu klase – Sarcodina,
3) Sporaiņu klase – Sporozoa,
4) Infuzoriju jeb skropstaiņu klase – Infusoris s. Ciliata.
Parazītu īpatnības:
Ļoti augsta vairošanās spēja!
Olu dēšana un/vai dzīvdzemdēšana.
Dzimumvairošanās un hermafrodītisms.
Pašapaugļošanās.
Bezdzimumvairošanās: vienkāršā dalīšanās un daudzkārtēja dalīšanās (šizogonija).
• Pēc izmēra mazāku parazītu sugu ir vairāk kā lielo.
• Ir cilvēkam un dzīvniekiem kopīgie parazīti.
• Evolucionāra un ekoloģiska pieeja – jo radniecīgāki saimnieki, jo līdzīgāks dzīves veids un līdzīgāka barība/ēdiens, jo vairāk kopīgu parazītu.
• Dzīvnieki kā slimību pārnesēji – vektori. Zoonozes – parazitārās slimības, kuras savvaļas dzīvnieki var pārnest cilvēkam.
• Saistība ar valsts ekonomikas stāvokli, cilvēku pārticību, cilvēku ceļošanu, iedzīvotāju populācijas blīvumu. Tas pats attiecas uz dzīvniekiem.
• Parazītu izraisītie zaudējumi valstu ekonomikai >20-60 miljardi gadā
Dzimta Trichomonadina
Pie šīs dzimtas pieder vicaiņi, kam ir 4-6 viciņas, pie tam viena no tām vienmēr vērsta uz pakaļējo galu un ietver ap ķermani ejošo viļņojošo membrānu. Ģitij Trichomonas raksturīgas 4 brīvas viciņas priekšgalā. Zināmas vairāk nekā 50 trihomonādu sugas, kas dzīvo saldūdeņos, parazitē cilvēka un dzīvnieku organismos. Dažas trihomonu sugas ir specificki cilvēka parazīti. Pie tādām pieder:
1) Trichomonas vaginalis – urogenitālā trihomona
2) Trichomonas hominis – zarnu trihomona
3) Trichomonas tenax s. T.elongata s T.gingivalis – mutes trihomona
Trichomonas vaginalis – urogenitālās trihomonozes ierosinātājs.
Lokalizācija: urogenitālā trihomonoze ir daudzperēkļu saslimšana, pie tam urogenitālās trihomonas var lokalizēties visos urogenitālās sistēmas orgānos: sievietēm – dzemdes kaklā, makstī, uretrā; vīriešiem – uretrā, priekšdziedzerī, sēklinieku piedēkļī.
Ģeogrāfiskā izplatība: visur, bet dažādos zemeslodes rajonos šīs saslimšanas izplatības pakāpe ir dažāda.
Morfoloīiskās īpatnības: urogenitālai trihomonai ir bumbierveida, ovāla vai apaļa forma, izmēri 7-32 mkm. Trihomonu ķermenis klāts ar biezu apvalku – pelikulu, ir 4 brrīvas viciņas priekšgalā, bet piektā iet gar undulējošās membrānas brīvo malu, kuras pamatā stiepjas elastīga stiegra – aksostils. Undulējošās membrāna stiepjas tikai līdz ķermeņa vidum, reizē ar to beidzas arī viciņa. Cauri visam parazīta ķermenim iet aksostils – biezs stobrveidīgas veidojums, kas sastāv no mikrocaurulītām un ķermeņa pakaļējā galā beidzas ar spicumu, veidojot savdabīgu vienšūņa skeletu.
Kodols ir ovālas formas un atrodas trihomonas ķermeņa priekšējā daļā, virs kodola atrodas rizoplasts. Trihomonām ir parabazālais aparāts, kas sākas ar kinetosomas zonas mikrocaurulītām kā T – veidīgas vairogs, kas sastāv no caurulīšu sistēmas, apņemot zonu kā gredzens un izplešas garenvirzienā, apliecot kodolu. To uzskata par plātnīšu kompleksu (Goldži komplekss), kura zonā veidojas daudzskaitlīgi lizosomveidīgi veidojumi, kas piedalās šūnas gremošanas procesā. Šīs zonas citoplazmā novietots gludais un graudainais andoplazmatiskais tīkls ar daudzām ribosomām, kas liecina par augstu biosintētisko aktivitāti. Uroģenitālā trihomona ir fakultatīvi anaeroba, kam nav tipisku mitohondriju. Tās barojas endosmotiski – uzsūcot barības vielas caur ķermaņa virsmu. Dažādu mikrobu iekļūšana notiek, pateicoties fagocitozei. Urogenitālās trihomonas eksistē tikai veģetatīvās formās un cistat neveido.
Invadēšanās ceļi: galvenais invadēšanās veids ar urogenitālo trihomonu ir dzimumkontakta ceļš. Tacu nereti ir gadījumi, kad invadējas bērni, it sevišķi meitenes, dzimšanas laikā no slimas mātes: kontakta ceļš – izraisītāja pārnešana ar medicīniskiem instrumentiem, cimdime, paklājiem, šīberiem, nakts podiem, tualetes podu apmalēm. Saslimšanas avots ir slims cilvēks vai urogenitālo trihomonu nēsātājs.
Patogēnā darbība un klīniskās izpausmes: urogenitālā trihomona, nonākot urogenitālā traktā, izraisa iekaisumu inokulācijas vietā, kā arī izplatās pa uretras un dzemdes kakla gļotādu, nonākot dzimumdziedzeru piedēkļos, izraisa to iekaisumu. Slimības akūtai norisei raksturīga stipra nieze, dedzināšana, izdalas daudz šķidru un putainu izdalījumu.
Laboratorijas diagnostika: klīniskās diagnozes apstiprināšanai nepieciešams atrast trihomonu veģetatīvās formas. Galvenās metodes ir mikroskopēšana (krāsotu un nekrāsotu preparātu) un kultūras izdalīšana. Mikroskopā – trihomonu atrašana uztriepēs sievietēm no maksts mugurējās velve, vīriešiem no uretras. Kultūras izdalīšanas metode kalpo, lai atrastu urogenitālās trihomonas no slimnieka ņemtajā materiālā, pēc to savairošanas mākslīgāš barotnes.
Profilakse: savlaicīga slimnieku atklāšana un ārstēšana, individuālā profilakse; sanitāri izskaidrojošais darbs.
Trichomonas hominis – zarnu trihomonozes ierosinātājs.
Lokalizācija: resnā zarna.
Ģeogrāfiskā izplatība: visur.
Morfoloģiskās īpatnības: zarnu trihomonas ķermenim ir ovāla forma, izmēri no 5 līdz 15 mkm. Pēc uzbūves zarnu trihomona ir līdzīga urogenitālai trihomonai, bet atšķirībā no tās kodolam ir apaļa forma, tā tuvumā novietota šūnas mute (citostoma). Ja urogenitālajai trihomonai viļņojošā membrāna sniedzas tikai līdz ķermeņa vidum, tad zarnu trihomonai tā ir garāka par ķermeni un beidzas ar brīvu viciņu.
Zarnu trihomonas citoplazmā ir daudz gremošanas vakuolu, kas sagremo baktērijas un zarnu saturu. Iespējama arī osmotiskā barošanās. Cauri visam ķermenim stiepjas balsta stiegra – aksostils, kas parazīta pakaļējā daļā ir nosmailota. Sastopama tikai veģetatīvā forma, cistas neveido. Invazēšanās notiek, nejauši norijot veģetatīvās formas ar netīru ādeni, barību, no netīrām rokām.
Patogēnā darbība: nav konstatēta, uzskata, ka zarnu trihomona tikai pavada patoloģiskos procesus, ko izraisa citi iemesli. Pēc dažu zinātnieku domām, trihomonām ir zināma loma resnās zarnas saslimšanas attīstībā, kā arī magākas pakāpes saslimšanu izcelsmē, it sevišķi bērniem. Bez tam trihomona bieži ir sastopama arī veseliem cilvēkiem.
Diagnostika: trihomonu veģetatīvo formu atrašana izkārnījumu uztriepēs.
Profilakse: personīgā- personīgās higienas likumu ievērošana, rūpīga augļu un dārzeņu mazgāšana, vārīta ūdens lietošana dzeršanai; sabiedriskā – ūdens apgādes avotu, ēdināšanas uzņēmumu, koplietošanas vietu sanitārā uzraudzība; sanitāri – izglītojošais darbs.
Tricgomonas tenax (gingivalis, elongata) – mutes dobuma trihomona.
Pēc savas uzbūves ir ļoti līdzīga urogenitālajai trihomonai, bet ir mazāka (6-13 mkm) un šaurāka. Eksistē tikai veģetatīvās formas, cistas neveido.
Lokalizācija: smaganu kabatas, zobu kariozie dobumi, retāk aukslēju mandeļu kriptas.
Patogēnā darbība: nav konstatēta, bet ir dati par to lielāku sastopamību cilvēkiem ar mutes dobuma un zobu saslimšanām (zobu kariess, parodontoze, gingivīts), un par mutes dobuma trihomonādu nelabvēlīgo lomu patoloģisko procesu pastiprināšanā. Daži autori norāda uz šo vienšūņu klātbūtni plaušu slimnieku krēpās.
Invadēšanās ceļi: gaisa – pilienu (siekalas via krēpas), kā arī lietojot kopīgas zobu sukas, traukus.
Profilakse: personīgās un sabiedriskās higiēnas ievērošana. Mutes dobuma sanācija.
Ģints Giardia
Patlaban zināms vairāk nekā 40 lambliju sugas, kas parazitē dažādos dzīvniekos (rāpuļos, putnos, zīdītājos). Slimības, ko izsauc šie parazīti, sauc par lambliozēm.
Cilvēkā parazitē viena lambliju suga – Giardia lamblia (Lamblia interestialis).
Lokalizācija: tievās zarnas (gavenokārt 120pirkstu zarna), var nokļūt arī žults ceļos.
Ģeogrāfiskā izplatība: lamblioze plaši izplatīta visā pasaulē, bet visbiežāk sastopama karsta klimata joslā. Visvairak ar šo slomību slimo bērni – saslimstība 50-80%, pieaugušiem – 10-15%.
Dzīves cikla formas: Veģetatīvo formu izmēri 10-20 mkm x 8-10 mkm, ķermeņa forma bumbierveidīga ar paplašinātu, noapaļotu priekšējo galu un sašaurinātu, smailu pakaļējo galu. Muguras puse izliekta, vēderpusē ir liel ieliekums – piesēkšanās diska zona, norobežota ar balsta fibrillām. Starp kodoliem atrodas līmenā simetriski atrodas vienādas formas, lieluma un uzbūves 2 kodoli. Starp kodoliem atrodas kinetosomu grupa, no kurā atiet 4 pēri viciņu: priekšas-sānu, aizmugures-sānu, vēdera un astes. Viciņas sākās ar citoplazmai caurejošām garām aksonēmām, kās ar balsta fibrillām nodrošina lambliju pastāvīgo šūnas formu. Astes viciņu garās aksonēmas iet cauri lamblijas ķermeņa centram un tās apņemtas ar mikrocaurulītēm (agrāk to aprakstīja kā aksostilu). Pēdējā laikā aksostila esamību lamblijām naliedz. Aizmugurē piesūkšanās diskam gadrīz perpendikulāri garenajai ķermeņa asij novietojas mediālie ķermenīši – organoīdi, kas sastāv no stobrveida fibrillām un ir viens no skeleta struktūrelementiem.
12-pirkstu zarnā un citās tievās zarnas daļās lamblijas piestiprinās pie zarnu epitēlija šūnu virsmas ar piesūcekņa diska palīdzību, pateicoties kupolveidīgai formai, ko starp parazīta ķermeni un epitēlijšūnu virsmu veido slēgts dobums, kurā intensīvi strādā šķidrumu izsūcošās vēdera viciņas. Lamblijas barojas pinocitozes ceļā. Parazītiskā dzīves veida dēļ lamblijas zaudējušas daļu fermentatīvo sistēmu un atrodas pilnīgā atkarība no saimnieka gremošanas, galevnokārt no parietālās gremošabas procesiem.
Zarnu peristaltikas un barības masu pārvietošanās dēļ, lamblijas atraujas no epitēlijšānām, uz kurām tās sēž, nonāk zemākos zarnu nodalījumos un tur, tām nelabvēlīga pH ietekmā, iecistējas. Cistām ir ovāla vai apaļa forma, farums 10-14 mkm, platums 6-10 mkm, tās klātas ar biezu apvalku – pelikulu. Cistas priekšājā galā atrodas divi apaļi kodoli ( dažreiz dubultā skaitā – 4 kodoli), aksonēmas un sirpjveidīgi izliektas fibrillas. Ārējā vidē nonāk, kā likums, tikai cistas, bet spēcīgu zarnu darbības traucējumu rezultātā, izdalās arī veģetatīvās formas. Veģetatīvās formas atrod arī duodenālās zondēšanas gadījumā. Lamblijas vairojas gareniski daloties. No sākuma dalās kodols, pē tam piesūkšanās disks un kinetosoma, meitas šūnas viciņas veidojas no jauna. Citoplazmas dalīšanās (citokinēze) sākas no priekšējā paplašinātā ķermeņa gala.
Invāzijas avots ir slims cilvēks, kas ar izkārnījumiem izdala apkārtējā vidē lambliju cistas, kuru skaits diennnaktī var sasniegt daudzus simtus tūkstošus. Cistas labi saglabājas ārējā vidē, atkarībā no mitruma un temperatūras – 30 dienas, izžūstot ātri iet bojā.
Cilvēks invazējas norijot cistas, tas iespējamas ar netīrām rokām, ūdeni, augļiem, saknēm, rotaļlietām; kā mehāniskie cistu pārnesēji var būt mušas.
Lambliju cistu ekscistēšanās notiek kuņģī gremošanas fermentu ietekmē, pēc tam lamblijas nonāk zarnās. Lambliju dzīves ilgums ir neliles un, iztrūkstot atkārtotai invāzijai, tas ilgst 30-40 dienas.
Patoģenēze un klīniskā izpausme: lambliju cistas bieži sastop arī pilnīgi veseliem cilvēkiem, bet daudzos gadījumos (sevišķi bēŗniem) lambliju parazitēšana izraisa zarnu darbības disfunkcijas. Sapulcējoties lilā daudzumā uz 12-pirkstu zarnas gļotādas (uz 1 cm gļotādas var būt līdz vienma miljonam lmbliju), tās var izsaukt gļotādas mehānisku kairinājumu, zināmā mērā arī apgrūtināt traktu šķelšanos un uzsūkšanos, kā arī taukos šķīstošo vitamīnu un ogļhidrātu šķelšanos un uzsūkšanos. Kā sekas var būt sāpes vēderā, vēdera izejas traucējumi, apetītes pavājināšanās; ja lamblija nokļūst žultsceļos – sāpes labajā baribē. Jautājums par lambliju patogenitāti vēl līdz šim laikam ir strīdīgs. Daļa zinātnieku noliedz lambliju lomu holecistīta un citu aknu saslimšanu etioloģijā(lamblijas žultī iet bojā 2-12 stundu laikā).
Diagnostika: lambliju veģetatīvo formu un cistu atrašanas šķidros izkārnījumos un veģetatīvo formu atrašana duetonālā saturā.
Profilakse: slimnieku konstatēšana un to ārstēšana, ūdens un pārtikas produktu pasargāšana no cistu iekļūšanas; personīgās un sabiedriskās higiēnas prasību ievērošana; iedzīvotāju sanitāri – izglītojošais darbs.
LAMBLIOZE
Latīņu val.: lambliosis
invāzijas slimība, ko ierosina lamblijas (Lamblia intestinalis), parazitēdamas cilv. tievajā zarnā. Biežāk sastopama bezsimptomu jeb latentā LAMBLIOZE, kas attiecīgos apstākļos var pāriet izteiktā slimības formā, kura līdzīga divpadsmitpirkstu zarnas čūlai vai arī zarnu gļotādas iekaisumam. LAMBLIOZE iedala zarnu un nervu formā. Zarnu formai raksturīga neregulāra zarnu darbība, nereti asas sāpes vēderā, caureja (izkārnījumi putrveidīgi, ar gļotu piejaukumu), dažreiz slikta dūša, vemšana, kā arī kuņģa gļotādas dziedzeru sekrēcijas traucējumi; smagākos gadījumos organisma novājēšana, nespēks, mazasinība, olbv. daudzuma samazināšanās asinīs un avitaminozes. Nervu formai raksturīgs nespēks, viegla uzbudināmība, nogurums, galvassāpes, sāpes sirds apvidū, reibonis. Pie LAMBLIOZE nervu formas var pieskaitīt arī LAMBLIOZE neiroalerģiskās izpausmes, piem., mokošu ādas niezi, nātreni, bronhiālo astmu, blefarītu. LAMBLIOZE diagnoscē, izkārnījumos vai divpadsmitpirkstu zarnas satura (iegūst zondējot) atrodot lamblijas. Vairākumam slimnieku samazināts hemoglobīna daudzums asinīs. Ārstē ar metronidazolu, furazolidonu u.c. Profilakse. Stingri ievērot personisko higiēnu, it sevišķi roku tīrību. Augļi un dārzeņi pirms lietošanas labi jānomazgā vai jāapplaucē.
Klase Sarcodina
Pie Sarcodina klases (sarcos – gaļa, sacrodinas – gaļīgās) pieder ap 10 000 vienšūņu sugu – ļoti dažādas pēc uzbūves un lieluma.
Lielākā daļa no tām ir brīvi dzīvojošas amēbas un mīt gan sāls – gan saldūdeņos, bet ir arī parazitāras formas, dzīvojošas gan bezmugurkaulnieku, gan mugurkaulnieku organismos. Ķermenis kails, protoplazmatisks, kam nav pelikulas. Klāts tikai ar plānu membrānu. Sarkodīnu ķermenis sastāv no citoplazmas un kodola. Ķermeņa forma var mainīties, jo to citoplazmai ir spēja veidot pa visu ķermeņa virsmu daudzskaitlīgus izaugumus, tā stāvokļa uz sola stāvokli. Ar pseidopodiju palīdzību sarkodīnas pārvietojas un satver barību. Sarkodīnu ķermenis var sastāvēt no viendabīgas plazmas vai arī tajā izšķir ārējo slāni vai ektoplazmu un iekšējo slāni endoplazmu. Ektoplazma ir viendabīga, endoplazma – garudaina. Tās atšķiras pēc savas mikroskopiskās uzbūves un konsistences. No ārpuses sarcodīnu ektoplazmai dažreiz ir caula ar atveri pseidopodiju izejai.
Sarkodīnu ķermenī atrodas viens vai vairāki kodoli. Kā izvadorgāns kalpo pulsējošās vakuolas, kas atrodas endoplazmā. Pulsējošā vakula var pārvietoties pa endoplazmu. Amēbas barojas galvenokārt ar aļģēm, barību satverit ar māņkājiņu palīdzību.
Starp amēbām ir arī plēsoņas, kas satver infuzorijas, amēbas, dažreiz pat tārpus. Vairošanās notiek īpatnim daloties uz pusēm vai veidojot cistas, kuras iekšienē kodols dalās vairākās daļās, bet pēc tam norobežojas citoplazmas daļiņas. Izveidojas vairāki meitas īpatņi, cista plīst un jaunie īpatņi atbrīvojas.
Starp amēbām ir brīvi dzīvojošas formas un parazīti. Daudzas amēbu sugas parazitē cilvēka un dzīvnieka organismā. Amēbas ir plaši izplatītas un sastopamas jebkuros ģeogrāfiskos rajonos. Cilvēka amēbu pirmatklājējs ir zinātnieks Gross, kurš 1849. gadā zobu aplikumā konstatēja mutes amēbu – Entamoeba gingivalis.
No sarcodīnu klases medicīniska nozīme ir dzimtas Entamoebidae pārstāvjiem.
Dzimta Entamoebidae.
Ģints Entamoeba
Cilvēka organismā dzīvo 7 amēbu sugas, visas mājo gremošanas sistēmas dažādās daļās. Cilvēkam patogēnas ir tikai Entamoeba histolytica (dizentērijas amēba), kas var izraisīt cilvēkam smagu saslimšanu – amebiāzi jeb amebiālo dizentēriju. Pārējās sugas nav patogēnas un to atrašanās organismā neapdraud veselību. Entamoeba histolytica – dizentērijas amēba parazitē cilvēka resnejā zarnā.
Ģeogrāfiskā izplatība: amebiāzi sastop visā pasulē, bet tropu un subtropu joslā saslimstība i īpaši augsta. Visvairāk reģistrēto gadījumu ir Dinvidāzijas zemēs, Āfrikā, Latīņamerikā, kur amebiāze sastāda 20-30% no kopējā infekciju un parazitāro zarnu slimību skaita. Amebiāzes saslimšanas gadījumi novērojami arī Aizkaukāzā, Vidusāzijā un Tālajos Austrumos.
Morfoloģiskās īpatnības: dizentērijas amēbai ir veģetatīvā stadija un cista. Veģetatīvai stadijai ir 4 smēbu formas: 1) audu; 2) lielā veģetatīvā (forma magna) – eritrofāgs; 3) mazā veģetatīvā (forma minuta); 4) precistas. Katrai no formām ir savas morfoloģiskās un funkcionālās īpatnības.
Dizentērijas amēbas audu formas izmēri – 20-24 mkm. Citoplazmai izšķir 2 slēņus – ektoplazmu un endoplazmu. Endoplazma ir sīkgraudaina, bez ieslēgumiem. Kodols sfēriskas formas, izmēri 3-7 mkm, ta perifērijā zem kodola membrānas vienmērīgi izvietoti hromatīna graudi, kodola centrālajā daļā atrodas maza kariosoma.
Amēbas audu forma sastopama tikai akūtas amebiāzes gadījumā slimības skartajos zarnu audos.
Uztriepēs labi nosakāms amēbu pārcietošanās veids. Dizentērijas amēbas kustības notiek ar ektroplazmas pseidopodiju palīdzību, kas izstiepjas uz vienu pusi, tajā pašā virzienā pārvietohas arī citoplazma. Audu formai raksturīgas aktīvākas un ātrākas kustības, salīdzinot ar pārējām veģetatīvajām formām.
Lielajai veģetatīvajai amēbas formai (forma magna) ir vislielākie izmēri – 30-40 mkm. Citoplazmā var labi atšķirt ektoplazmu un endoplazmu. Endoplazmā satopami fagocitēti eritrocīti (10-20 un vairāki vienā amēbā). Kodola uzbūve un pārvietošnās veids ir tāds pats kā audu formai. Dizentērijas amēbas lilās veģetatīvas formas sauc par eritrofāgiem vai hematofāgiem un tās sastop akūtas amebiāzes gadījumā slima cilvēka šķidrajās fekālijās, kas neapšaubāmi apstiprina diagnozi.
Dizentērijas amēbas dobuma forma (mazā veģetatīvā) (forma minuta) mājo tikai resnās zarnas augšdaļas dobumā un ta ir dizentērijas amēbas galvēna eksistences forma. Dobuma formu var atrast ar akūtu amebiāzi slimu cilvēku fekālijāš rekonvalescences periodā, hroniskas amebiāzes un cistu nēsētāju gadījumā – pēc caurejas līdzekļu lietošanas. Dobuma formas izmēri ir 15-20 mkm, pārvietojas lēnāk nekā audu un lilā veģetatīvā forma – eritrofāgs. Ektoplazmu var atšķirt tikai amēbas pāŗvietošanās laikā, miera stāvoklī citoplaazma ir viengabalaina masa, atšķirt ekto- un endoplazmu nevar. Ctipoplazmā atrodas sīkas vakuola un fagocitētas baktērijas. Kodolam ir tāda pati uzbūve kā audu formas kodolam, bet tas ir mazāks, slikti krāsojas un tātad grūtāk saskatāms.
Precistu formu sastop akūtas amebiāzes rekonvalescences stadijā un cistu nēsētājiem pēc caurejas līdzekļu lietošanas. Tā ir pārejas forma no dobuma formas uz cistu. Tās ir mazākas par 15-20 mkm, citoplazma homogēna, kodols neatšķiras no citu veģetatīvo formu kodoliem. Precistas noapaļojas, zaudē kustīgumu un atgādina vienkodola cistas bez apvalka. Visas dizentērijas amēbas veģetatīvās stadijas formas ir ļoti neizturīgas ārējā vidē un saglāba savu dzīvotspēju fekēlijās ne ilgāk par 2- 30 minūtēm.
Cistas dizentērijas amēbai veidojas no precistām resnās zarnas lejas daļā. Sastop slimniekiem ar akūtu zarnu amebiāzi izveseļošnās stadijā, hroniskas amebiāzes slimniekiem un nēsātājiem. Cistas ir nekustīgas, bezkrāsainas, tām ir apaļa form, to izmēri nepārsniedz 9-14 mkm. Krāsojot ar dzelzs hematoksilīnu redzams divkontūrains apvalks un kodoli (no 1-4). Cistu, kurai ir 4 kodoli, sauc par nogatavojušos. Negatavās cistas satur hromatoīdus ķermenīšus īsu nūjiņu un glikogēnvakuolu formā. Hromatoīdos ķermenīšos aktīvi sintezējas olbaltumvielas, tai skaitā skābā fosfatāze, kurai ir liela loma dizentērijas amēbas patogenitātē. Glikogēnvakuolāš atrodas barības vielu – polisaharīdu rezerve.
Attīstības cikls: amebiāze – antroponoze. Invadēšanās avots ir cilvēks, kas izdala dizentērijas amēbas cistas ārējā vidē. Cistām nonākot tievajās zarnās, to apvalki noārdās. No cistas oznāk 4-kodolaina amēbas mātes forma, kas dalās un rezultātā veidojas 4 vienkodolainas amēbas. Labvēlīgos pstākļos tās pērvēršas veģetatīvajās formās, kas apdzīvo resnās zarnas proksimālo daļu. Dobuma forma parasti mājo cilvēka resno zarnu augšējā daļā, barojas ar baktērijām, sēnītēm, nesagremotām barības atliekām un ir nekaitīga.
Pasīvi pārvietojoties, kopā ar zarnu saturu, tās nonāk zarnu lejas daļā. Šeit amēbām apstākļi ir nelabvlīgi (izmainīts vides pH, baktēriju flora, atūdeņšanās), tāpēc tās vai nu iet bojā vai pārvēršas cistās, kas izdalās ārējā vidē. Dobuma formas spēja veidot cistas veicina sugas saglabāšanos. Tacu atsevišķos gadījumos pie cilvēkam nelabvēlīgiem apstākļiem (pretošanās spēju samazināšanās, krasām temperatūras svārstībām, disbakterioze, gremošanas orgānu sekretorās darbības izmaiņas, pastāvīga asu, kairinošu ēdienu lietošana) amēbas ievaino zarnu sieniņu, iekļūstot starp mikrobārkstiņām. Šeit tās pastiprināti vairojas, izsaucot zarnu gļotādas eroziju un cūliņu veidošanos. Zarnu sieniņu histolīzes rezultatā sākas asiņošana. Veģeetatīvās formas sāk baroties ar eritrocītiem, kas noved pie trofozoītu palielināšanās (no 20-40 mkm) un pārvēršanās lielajās veģetatīvajās formās- eritrofāgos (forma magna). Tādā veidā lilo veģetatīvo formu parādīšanās ir zarnu trakta sieniņas veseluma sagraušanas procesa sekas, nevis šī procesa iemesls. Asiņošanas un eritrofāgijas procesam izbeidzoties, lielās veģetatīvās formas pārvēršas mazajā dobuma formā. Dizentērijas amēbu spēja sķīdināt zarnu sieniņu saistīta ar fermentatīvo aktivitāti, tām ir vesela virkne histolītisku fermentu: hialuronidāze, proteolītiskie fermenti, fosfatāzes u.c. virkne zinātnieku uzskata, ka izraisītāju celmu patogenitāte ir tieši atkarīga no proteolītisko fermentu klātbūtnes, ēpaši hialuronidāzes. Nonākot ievainota zarnu trakta audos, izveidojas dizentērijas amēbas audu forma. Tā nebarojas ar eritrocītiem un atrodama tikai daļā zarnu sieniņu histolo gisko preparātu, bet dažreiz, cūlām plīstot, šķidros izkārnījumos. Izejot no zarnu šūnām, audu veģetatīvā forma pārvēršas mazajā (dobuma) veģetatīvajā formā. Nonākot resnās zarnas distālajā daļā dobuma fotma vispirms pārvēršas precistā, pēc tam cistā.
Patoģenēze un klīniskā izpausme: amebiāze jeb amebiālā dizentērija – smaga cilvēka invāzijas saslimšana, ko pavada bieža asiņaina diareja (10-15 reizes diennaktī), spēcīga zarnu asiņošana un gļotu izdalīšanās ( vēdera izeja kā gaļas mazgāšanas ūdens vai aveņu želeja), stipras sāpes vēdera lejasdaļā.
Slimniekam var novērot temperatūras paaugstināšanos, novājēšanu un nogurumu. Amebiāzes patoģenēze saistīta ar resnās zarnas iekaisuma pastiprināšanos, sieniņu cūlošanu un nekrotisku procesu, zarnu gļotādas cūlošanas vietās var notikt zarnu perforācijas, amēbu nokļūšana vēdera dobumā un peritonīta attīstība ( vēderplēves iekaisums). Audu amēbas no cūlām zarnu gļotādā var nokļūst asinīs, ar sinīm aknās, plaušāš, galvas smadzenēs, liesā u.c. orgānos, izasucot tur abscesus (amebiāzes ārpuszarnu forma). Šie sarežģījumi bez savlaicīgas ķirurģiskas ārstēšanas var beigties letāli. Amebiāzes inkubācijas periods ir nenoteikts – tas svārstās no 3 dienām līdz vairākiem mēnešiem.
Labaratorijas diagnostika: nekrāsotu un krāsotu fekāliju uztriepju mikroskopēšana. Jāatceras, ka slimības akūtā stadijā ar fekēlijām izdalās lielās veģetatīvās formas, saturošas eritrocītus, izveseļošanās periodā – dobuma formas un cistas, cistu nēsāšanas gadījumā fekālijās atrod tikai 4 kodolainās cistas. Ja ir aizdomas uz akūtu abscesu, mikroskopē strutas, ko iegūst no punkcijām vai aperācijas, pie kam visbiežāk amēbas atrodamas uz robežas starp veselajiem un bojātajiem audiem, uz iekšējās abscesa kapsulas virsmas, retāk tieši strutās. Svarīgus datus visu formu amebiāzes atpazīšanā, it sevišķi ārpusžarnu, var iegūt ar seroloģisko reakciju palīdzību.
Profilakse: personīgā – sanitāri higiēnisko normu ievērošana. Sabiedriskā – amebiāzes jebkuras formas slimnieku konstatēšana un ārstēšana, izmeklēšana uz cistu nēsāšanu personām, kas strādā sabiedriskās ēdināšanas uznēmumos; cīņa pret augsnes un ūdeņu piesērņošanu ar fekālijām, to kontrole; mušu iznīcināšana; tualešu, ūdens piegādes avotu sanitārā kontrole; iedzīvotāju izglītojošas darbs.
Nosakot amebiāzes diagnozi ir svarīgi diferencēt dizentērijas amēbu no nepatogēnām amēbām. Vislielākā nozīme no tām ir zarnu amēbai – Entamoeba coli, jo tai ir vislielākā morfoloģiskā līdzība ar dizentērijas amēbu un to visbiežāk sastop (40%) uz vienšūņiem izmeklējamām personām.
Lokalizācija: resno zarnu augšējā daļa, mājo tikai zarnu dobumā un ir komensāla.
Ģeogrāfiskā izplatība: visur.
Morfoloģiskās īpatnības un dzīves cikls: zarnu amēbai ir veģetatīva forma un cistas. Zarnu amēbas veģetatīvās formas lielums 1 13-50 mkm. Citoplazma rupjgraudaina, bez izteikta iedalījuma ekto- un endoplazmā, stipri vakuolizēta. Pseidopodijas platas, īsas. Kodols daudz bagātāks ar hromatīnu, salīdzinot ar dizentērijas amēbu. Perifērijas hromatīns uz kodola membrānas izvietots nevienmērīgi, rupju kamoliņu vai graudu veidā, kariosoma apaļa, melna, apvīta ar gaišu zonu, novietota ekscentriski (dizentērijas amēbai – centrā).
Zarnu amēbas cistas apaļas vai ovālas, 14-26 mkm diametrā, apvītas ar bezkrāsainu apvalku. Tām ir 8 kodoli, novietojušies polos vai dažādās plaknēs. Dažkārt sastop negatavas divkodolainas cistas ar lielu glikogēna vakuolu, kas satur daudz hromatoīdo ķermenīšu īsu nūjiņu ar nelīdzenām malām veidā.
Entamoeba gingivalis – mutes dobuma amēba, sastopama daudziem cilvēkiem, sevišķi slimojošiem ar zobu un smaganu slimībā.
Lokalizācija: mājo smaganu kabatās, kariozo zobu dobumos, dažreiz aukslēju mandeļu kriptās.
Ģeogrāfiskā izplatība: visur.
Morfoloģiskās īpatnības: ir tikai veģetatīvā forma, cistas neveido. Veģetatīvai formai izmēri no 5-30 mkm. Citoplazma sīkgraudaina, vakuolizēta, satur daudz baktēriju, leikocītu kodolu.
Kodols ieapaļš, pūslīšveida, apmēram 3 mkm diametrā. Zem kodola membrānas vienmērīgā slānī atrodas hromatīna graudi, sīka kariosoma parasti npvietota kodola centrā. Mutes dobuma amēbas patogenitāti noliedz, kaut gan ir viedokļi par tās iespējamo dalību periodonta slimību izraisīšanā, arī iekaisumu reakciju attīstībā, ko izsauc kairinātāja antigēni.
Pārnešanas ceļi: kontakta ceļā (skūpstoties), gaisa-pilienu ceļā, kā arī zobu suku, trauku, dakšņu, karošu koplietošanā.
Profilakse: mutes dobuma sanācija, sanitāro un higiēnas normu ievērošana.
Acanthamoeba castellani – akantamēba
Naegleria fowleri – neglērija
Zinātnieki ir izdalījuši tā saucamo brīvi dzīvojošas patogēno amēbu grupu, kuras ir cilvēka un dzīvnieku fakultatīvie parazīti. Pie šīs grupas pieskaita anantamēbas un neglērijas. Šo brīvi dzīvojošo amēbu pārstāvji var būt par primārā amēbu maningo-encefalīta cēloni cilvēkam un dzīvniekiem, ar smagu gaitu un sliktu prognozi.
Lokalizācija: galvas smadzeņu pelēkā viela, smadzenītes, ožas nerva šķiedras, muguras smadzeņu šķidrums, bieži aknu šūnas.
Ģeogrāfiskā izplatība: ir sastopamas gandrīz visos zameslodzes kontinetos. Biežāk: ASV, Australijā, Jaungvinejā, retāk Anglijā, Beļģijā, Indijā, Jaunzeladē un āfrikā. Visbiežāk slimo bērni un jaunieši.
Morfoloģiskās īpatnības: dzīvo ūdenī, mitrā augsnē, dzīvnieku izkārnījumos, barojas ar baktērijām. Šīs amēbas ir aerobas un atšķirībā no zarnu amēbām saražģītākāk organizētas. Tām ir daudz mitohondriju, attīstīts endoplazmātiskais tīkls. Goldži komplekss. Citoplazma ir vakuolizēta, kodols – pūšļveidīgs. Kustības lēnas,veidojot plastas pseidopodijas. Bez veģetatīvās formas vēl var veidoties ovālas cistas (izmēri 9-27 mm) ar izteiktu apvalku, kas ir gluds Magleria un grumbuļains Acantamoēba. Cistām ir kodols (viens).
Naegleria dzimtai raksturīga viciņu stadija. Tās ir sīkas amēbas, kuru izmēri ir 20-30 mkm. Šīš amēbas veido īsas ,platas pseidopodijas. Citoplazmā ļoti labi atšķirama ektoplazma un endoplazma. Kodols apaļš, satur lielu kodoliņu. Ir pulsējošā vakuola.
Ārvidē amēbas veido 2 viciņas, kuras ļauj tām aktīvi kustēties. Nalabvēlīgos apstākļos veido cistas.
Acanthamoeba dzimtai viciņu stadijas nav. Tās veido daudzas pseidopodijas. Cistām raksturīgs biezs apvalks.
Invadēšanās ceļi: cilvēks var invadēties peldbaseinos, dīķos, ezeros. Invadēšanās notiek caur deguna un mutes dobumiem, kur amēba nokļūst ar sliktas kvalitātes ūdeni, kā arī no netīrām rokām (ar cistām). Aprakstīti gaisa pilienu invadēšanās ceļi, ieelpojot gaisu ar neglēriju cistām un arī ādas brūcēm. No audiem amēbas iekļūst asinīs un ar asinīm izplatās pa visu ķermeni. Amēbu veģetatīvo formu nēsāšana iespējama deguna dobumā, rīklē un zarnu traktā.
Patoģenēze un klīniskās izpausmes: no rīkles deguna daļas pa gļorādu un maņu nerviem amēbas caur sietiņkaulu iekļūst galvas smadzenēs, kur pelēkajā vielā tās vairojas. Ļoti ātri attīstās meningīts un encefalīts. Pēc zinātnieku domām neglērijas ir virulentākas, tieši tās izsauc ameviālo meningoencefalītu. Ciru amēbu invāzija izraisa granulomu veidošanos uz ādas, plaušās, aknās, galvas smadzenēs, vidusausī, kuņģa gļotādā. Inkubācijas periods 2-14 dienas. Slimība attīstās pēkšņi. Parādās augšējo elpošanas ceļu iekaisuma simptomi – sāpes un sausuma sajūta rīklē. Paaugstinās ķermeņa temperatūra, rodas stipras galvas sāpes. Šiem simptomiem ātri pievienojas meningoencefalīta simptomi. Attīstās abscesi dažādos orgānos, hepatīts, primārais amebiālais meningoencefalīts, granulārais amebiālais encefalīts, keratīts. Visbiežāk šādas saslimšanas konstatē ar HIV inficētiem pacientiem. Daudziem pacientiem amēbas paarzitē zem ādas, veidojot granulomas (mezgliņus). Tās mikroskopiski izmeklējot, var atrast akantamēbas.
Komplikācijas: neārstējot primāro un sekundāro meningoencefalītu, slimais cilvēks iet vbojā. Keratīts izraisa aklumu. Primārais amebiālais meningoencefalīts var attīstīties klīniski veseliem cilvēkiem, kuri inficējas ar amēbām.
Diagnostika: amēbas atklāj muguras smadzeņu likvora centrafugātā. Amēbas kultivē kopā ar baktērijām agara gelā, kur tās strauji vairojas. Lieto arī metodi, kas pamatojas uz intracerebrālu peļu invadēšanu ar galvas smadzeņu patamatisko materiālu vai slimnieku muguras smadzeņu likvora centrifugātu. Izstrādātas arī imunuloģiskās amebiālā meningoencefalīta diagnostikas metodes.
Profilakse: dabīgos ūdeņos, kur dzīvo Maegleria un Acanthamoeba peldēšana aizliegta. Regulāri jākontrolē peldbaseinu higiēniskais stāvoklis un kondicionieri.
Kārta Haemosporidia
Ģints Plasmodium
Plasmodium ģintī ir ap 100 sugu, parazitējošas zīdītājos, putnos un rāpuļos. Cilvēkā parazitē 4 malārijas plazmodiju sugas, kas izraisa smagu saslimšanu – malāriju, norisošu dažādās klīniskās formās: Plasmodium vivax – trīsdienu malārijas izsaucējs, Plasmodium malariae – cetrdienu malārijas izsaucējs, Plasmodium falciparum – tropiskās malārijas izsaucējs, Plasmodium ovale – ovale malārijas izsaucējs (3dienu tipa). Malārija – antroponoze, transmisīva saslimšana, kuras izraisītājus pārnēsā Anopheles ģints oda mālītes.
Malārijas ģeogrāfiskā izplatība: malārijas iespējamās izplatības teritorijas atrodas starp ziemeļu platumu 64 un dienvidu platumu 32. Pašlaik pasaulē malārijas perēkļi sastopami: Dienvid-, Austrum- un Rietumāfrikā (sastopamas visas 4 malārijas plazmodiju sugas),Ziemeļāfrikā, Tuvajos un Vidējos Austrumos (Plasmodium vivax), Dienvidaustrumāzijā un Okeānijā (Plasmodium falciparum, P.vivax malariae), Latīņamerikā (galvenokārt P.vivax, bet sastop arī P.falciparum un P.malariae perēkļus). Krievijā, Kazahijā, Moldāvijā, Ukrainā, Aizkaukāzā un Vidusāzijā tika reģistrēta malārija, kuru izraisīja P.vivax, P.malariae.
Pašlaik raģistrēti tranzītmalārijas gadījumi arī zemēs ar mērenu klimatu. Tam ir liela epidemioloģiska nozīme.
Morfoloģiskā īpatnības. Attīstības cikls: malārijas izraisītāja dzīves cikls norit ar saimnieku un attīstības ciklu maiņu. Malārijas plazmodija definitīvas saimnieks ir Anopheles ģints oda mātīte, starpsaimnieks ir cilvēks. Oda organismā notiek dzimumattīstības cikls – sporogonija, cilvēka organismā notiek bezdzimuma attīstības cikls – šizogonija un gametogonija – negatavu dzimumšūnu (gametocītu) veidošanās process.
Cilvēkam invazīvā stadija ir sporozoīti, kas nonāk asinsritē kopā ar siekalām, iekožot oda mātītei. Sporozoītiem ir bumbierveida vai tārpveida forma 14-15mkm garumā, 1-1.5 mkm platumā, ķermeņa centrā novietots pūšļveida kodols. Ultrastruktūras organizācija ļoti līdzīga merozoītiem. Sporozoītiem rakstrurīgs arī konoīds, roptrijas, mikrocaurulītes, mitohonriji, Goldži kompleks, ribosomas, endoplazmotiskais tīkls u.c.
Cilvēka asinīs pēc invadēšanās sporozīti cirkulē 30-45 minūtes. Šajā laikā cilvēka asinis ir invazīvas citiem odime, kas sūc asinis. Pēc tam sporozoīti ar asinīm nonāk aknu šūnās, kur notiek to tālākā attīstība.
Audu šizogonija (ekseritrocitārā šizogonija). Aknu šūnās sporozoīti noapaļojas un pārvēršas par kriptozoītiem, kam ir ieapaļa vai ovāla forma diametrā līdz 2 mkm un vienu kodolu. Kriptozoīti barojas, palielinās, veido šizontu, kas sāk šizogoniski dalīties. No sākuma daudzkārt dalās kodols, pēc tam citiplazma, kā rezultātā rodas daudz vienkodola audu merozoītu (kriptomerozoīti). Merozoītu skaits, kas izveidojas daloties vienam audu šizontam, dažādu malārijas plazmodiju sugām nav vienāds un sasniedz vairakus desmitus tūkstošus (Plasmodium vivax – 10.000, Plasmodium fasciparum – 40.000-50.000). audu merozoītu kodoli, krāsojot asins uztriepes pēc Grimzas metodes, nokrāsojas sarkanā krāsā, bet citoplazma – tumši zilā.
Literatūrā ir dati par to, ka parazītu P.vivax un P.ovale sastop 2 sporozoītu tipus: 1) tahisporozoītus un 2 ) bradisporozoītus (hipnozoīti). Tahisporozoīri, nokļūstot aknu šūnās, tūlīt sāk audu šizogoniju. Bradisporozoīti var atrasties aknu šūnās ļoti ilgi, attīstoties ļoti lēni.
P.vivax un P.avale izšķir 2 audu attīstības cikla tipus: audu preeritrocitāro un audu paraetrocitāro attīstības ciklu. Audu preeritrocitārā ciklā no sporozoītiem, kas nokļuvuši cilvāka organismā, aknu šūnās veidojas audu merozoīti, kas spējīgi iekļūst eritrocītos. Šis periods atbilst saslimšanas inkubācijas periodam. Tālāk daļa merozoītu, kas attīstījās aknu šūnās, iekļūst eritrocītos un sāk eritrocitāro šizogoniju, bet otra daļa nokļūst jaunās šūnās. Tā rezultātā audu šizogoniija turpinās paralēli eritrocitārai un to sauc par paraeritrocitāro audu šizogoniju. Audu merozoīti (hipnozoīti) var ilgstoši (dažreiz pat gadiem) saglabāties aknu šūnās un kalpot kā jaunu merozoītu avots iekļūšanai asinīs un eritrocītos. Tas nosaka malārijas plazmodija doto sugu spēju izsaukt slimības vēlīnus recidīvus. Audu preeritrocitāros un audu paraeritrocitāros ciklus kopā sauc par ekseritrocitāro attīstības ciklu. P.fasciparum paraeritrocitārā šizogonija iztrūkst. Šai sugai raksturīgs tikai preeritrocitārais audu attīstības cikls, jo sporozoīti, kas nokļuvuši cilvēka aknās veido tikai vienu merozoītu ģenerāciju (kriptomerozoītu), kas spēj nokļūt tikai eritrocītos. Aknas inkubācijas perioda beigās atbrīvojas no parazītiem.
Audu merozoīti iegūst spēju nokļūt eritrocītos un no šī momenta sākas nākošais attīstības cikls – eritrocitārā šizogonija.
Eritrocutārais attīstības cikla (eritrocitārā šizogonija). Audu merozoītu iekļūšanas process eritrocītos norit sekojoši. Audu merozoīti iedarbojas uz eritrocītu membrānas antigēniem, ko nodrošina membrānu virsmas dažādie lādiņi (eritrocīta membrāna lādēta negatīvi, merozoīta pelikula – pozitīvi). Rezultātā notiek eritrocīta apvalka invaginācija un merozoīts iegremdējas eritrocītā un izrādās ieslēgts parazitārā vakuolā, invazējot eritrocītu. Eritrocitāras šizogonijas rezultātā no merozoītiem attīstas bezdzimuma formas – eritrocitārie šizonti, kuriem daloties veidojas eritrocitārie merozoīti.
Malārijas plazmodijam eritrocitārās šizogonijas gaitā ir rinda attīstības stadiju. Saskaņā ar PVO terminoloģiju, visas eritrocitārā parazīta attīstības bezdimuma formas ar nesadalījušos kodolu sauc par trofozoītiem, bet no kodola dalīšanās momenta – šizontiem. Eritrocītos iekļuvušiem merozoītiem (ekzoeritrocitārie merozoīti) ir ovāla vai ieapaļa ķermaņa forma, izmērs 1-2 mkm. Merozoītiem nav konoīda, zem pelikulas atrodas mikrocaurulītes. Kodols liels, aizņem centrālo daļu, citoplazmu caurauž garnulāra endoplazmatiskā tīkla kanāliņi. Eritrocītā merozoīts barojas, aug, pēc 2-3 stundām viņā apkārt kodolam parādās vakuola, citoplazmas ieskauta un parazīts atgādina riņķa jeb gredzena formu. Šo stadiju sauc par gredzenveida trofozoītu jeb . Nereti vienā eritrocītā iz 2-3 parazīti.
Parazitējot eritrocītos P.vivax, pēc 6 stundām parādās lieli amēbveida formas trofozoīti, kustīgi, ar vakuolu. Šīs stadijas sauc par amēbveida trofozoītiem. Atkarībā no lieluma izšķir: jauns amēbveida trofozoīts, kas aizņem mazāk par pusi no eritrocīta diametra, pusnobriedis amēbveida trofozoīts – aizņem pusi eritrocīta, nobriedis amēbveida trofozoīts ar spilgti izteiktām pseidopodijām, kas aizņem lielāko pusi no eritrocīta. Parazīta citoplazmā uzkrājas pigments iedarbības hemoglobīna daļējas denaturācijas produkts un, atkarībā no plazmodija sugas, pēc Grimzas nokrāsojas dažādos toņos: dzeltenā, brūnā, melnā.
Citām malārijas plazmodija sugām trofozoītiem arī ir ieapaļa forma, bet P.malariae trofozoītiem raksturīga lentveida forma.
Trofozoīti barojas ar cilvēka eritrocītu citoplazmu. Plazmodiji fagocitē eritrocīta citoplazmas gabaliņus un sagremo tos gremošanas vakuolās, kas labi redzams stadijā, tāpēc ka tās nekrāsojas. Kā galvenais enerģijas avots plazmodijam kalpo glikoze un tai tuvie cukuri no saimnieka asins seruma.
Nākošā stadija ir nobriedis trofozoīts, kas aizņem gandrīz visu eritrocītu. Tam ir apaļa vai ovāla forma, viens kodols, vakuola izzūd, pigments savācas kompaktā kaudzītē. Pēc tam notiek nobriedušā trofozoīta (agrais šizonts) dalīšanās, kas sākas ar kodola dalīšanos. Atkarībā no parazīta sugas, kodols dalās dažādās daļās: P.vivax – 12-18, P.malariae- 8-12, P.falciparum – 12-24, P.ovale – 6-12. tālāk notiek citoplazmas sadalīšanās, gabaļiem savienojoties ap kodolu. Šizontu dalīšanās rezultātā izveidojas morula, sastāvoša no merozoītiem, kuru skaits atbilst sadalījušamies kodoliem. Morulu ar merozoītiem sauc par nobriedušu šizontu (vēlais šizonts). Pēc šizonta dalīšanās eritrocīts sabrūk un mezoīti nokļūst asins plazmā, reizē ar tiem izdalās parazīta toksiskie vielu maiņas gala produkti. Parasti tropiskās malārijas gadījumā eritrocītos atrod tikai jaunos trofozoītus, tā kā starpstadijas nonāk iekšējo orgānu kapilāros. Toties ļaundabīgās tropiskās malārijas gadījumā slimnieku perifērijās asinīs var atrast visas parazīta attīstības asins formas. Eritrocitārais attīstības cikls P.vivax, P.ovale, P.falciparum ilgst 48 stundas, P.malariae – 72 stundas.
Tālāk daļa merozoītu nokļūst jaunos neskartos eritrocītos un eritrocitārās šizogonijas attīstības cikls atkārtojas. Daļu merozoītu fagocitē makrofāgi un tie iet bojā.
Gametogonija. Eritrocītos veidojas arī negatavi dzimumīpatņi (gamonti): sievišķie – makrogametocīti un vīrišķie – mikrogametocīti. Tajos transformējas eritrocitārie merozoīti pēc vairākiem bezdzimumvairošanās cikliem. Līdz mūsdienām nav viennozīmīgas atbildes vai gametocīti veidojas no speciāliem merozoītiem vai deferenciācija dzimuma un bezdzimuma formās notiek attīstības procesā eritrocītos no vienveidīgiem merozoītiem. Agrās attīstības stadijās gametocīti nav atšķirami no vēlās trofozoīta attīstības stadijas, bet tālāk tie turpina augt un aizpilda gandrīz visu eritrocītu. Nogatavojušies gametocīti ir apaļas vai ovālas formas, kam nav pseidopodiju un vakuolu. Sievišķiem un vīrišķiem gametocītiem ir atšķirīgas īpatnības. Makrogametocītu citoplazma mikropreparātos nokrāsota tumši zilā krāsā, kodols kompakts, salīdzinoši neliles (1/8 – 1/10 parazīta diametra), novietots ekscentriski. Mikrogametocītiem citoplazma ir bāli zilā krāsā, kodols irdens un liels (1/3 – ½ parazīta diametra), aizņem centrālo daļu. Makrogametocītiem spēcīgāk attīstīts andoplazmatiskais tīkls, īpaši granulārais, daudz ribosomu, mikrogametocītiem ribosomas pilnīgi iztrūkst.
Gametocītiem forma un izmēri ir pastāvīgi sugas robežās. P.vivax un P.ovale gametocītiem ir ieapaļa forma, aizņem gandrīz visu eritrocītu, kura izmēri ievērojami lielāki, salīdzinot ar neskartu eritrocītu. P.malariae gametocītiem arī ieapaļa forma, bet to izmēri mazāki, turklāt to parazitēšana nerada eritrocītu palielināšanos. P.falciparum gametocītiem ir iegarena, viegli izliekta pusmēness forma. Lai izveidotos P.falciparum fametocīti, nepieciešams 8-12 dienas, visām citām sugām gametocītu nobriešanas process ilgst 3-4 dienas. Gametocītiem ir ierobežots dzīves ilgums, vienīgi P.falciparum tie asinsritē saglabājas līdz 3 nedēļām. Ir dati par to, kas liecina, ka tropiskās malārijas gametocīti var saglabāties asinīs līdz nākošajam gadam pēc pārciestas saslimšanas. Gametocīti ir pēdējā malārijas plazmodija dzīves cikla fāze cilvēka organismā.
Sporogonija. Barojoties uz malārijas slimnieka vai parazītnēsātāja ķermeņa, oda mātītes kuņģī reizē ar asinīm nokļūst malārijas izraisītāji. Parazītu bezdzimumformas, kā arī jaunie gametocīti iet bojā. Nofosmētie gametocīti nobriest un pārvēršas gatavās dzimumšūnas – gametās. Makrogametocīti pārvēršas makrogametās nenotiekot īpašān izmaiņām. Mikrogametocītos, pārvēršoties mikrogametās, notiek sarežģītas morfoloģiskas izmaiņas. Mikrogametocīta citoplazmā dažu minūšu laikā izveidojas kinetosomas, pie tam formājas aksonēmas, kas pārvietojas pie šūnas virsējās membrānas. Kodols dalās 4-8 daļās, kas arī pārvietojas šūnas virspusē un novietojas blakus aksonēmām. Pēc tam apkārt šādam kompleksam kārtojas šūnas membrānas gabaļiņi, no palikušā ķermeņa veidojas 8 kustīgi izaugumi un notiek šūnas sabrukums ar 8 kustīgu mikrogametu izveidošanos. Mikrogametas pārvietojas, aktīvi iekļūst makrogametās un apaugļo tās. Saplūšanas rezultātā izveidojas diploīda zigota, kura izstiepjas un pārvēršas kustīgā, tārpveidīgā formā – ookinetā. Ookineta iziet cauri kuņģa epitēlijšūnām, zem tā ārējā muskuļveidīgā apvalka noapaļojas un pārvēršas oocistā. Kodols un citoplazma oocitā vairākkārtīgi dalās, kā rezultata tajā izveidojas liels skaits vārpstveidīgu sporozoītu garumā 14-15 mkm, platumā 1.5 mkm, klāti ar biezu apvalku pelikulu. Oocistas izmēri līdz 50-60 mkm, to skaits uz oda kuņģa sienas var sasniegt 500 un vairāk, vienā oocistā var izveidoties līdz 10.000 sporozoītu. Barības vielas, kas nepieciešamas oocistas attīstībai, nokļūst no hemolimfas, pie kam attīstības ātrumu un izmērus ietekmē gonadotropā hormona saturs hemolimfā.
Pēc nobriešanas oocista plīst, sporozoīti nonāk oda ķereņa dobumā un ar hemolimfu tiek iznēsāti pa visu ķermeni, pēc tam izlases veida uzkrājas siekalu dziedzeru epitēlijšūnās un to izvadkanālos. Siekalu dziedzeros sporozoīti saglabājas no 1-1.5 mēnešiem. Visu šo laiku odi ir bīstami cilvēkam.
Sporogonijas ilgums atkarīgs no vides temperatūras, kurā atrodas ods, kā arī no plazmodiju sugas. Ja temperatūra 25C, sporogonija P.vivax turpinās 10 diennektis, P.falciparum – 12 diennaktis, P.malariae – 16 diennaktis.
Invadēšanās ceļi. Epidemioliģija: dabiskos apstākļos malārija – antroponoza transmisīva saslimšana. Invāzijas avots – cilvēki, kuru asinīs cirkulē nogatavojušies gametocīti (cilvēki – slimo ar pirmējo un recidīvo malārijas formu, parazītnēsātāji). Iespējami trīs malarijas izraisītāju pārnešanas ceļi cilvēkam:
1. trancmisīvais ( ar oda mātīti),
2. no mātes auglim vai jaundzimušajam (vertikālā pārnese),
3. parenterāli ievadot invazētas asinis.
Galvenais invadēšanās ceļš ar malāriju dabiskos apstākļos – transmisīvais ar invadētu Anopheles ģints odu mātīšu kodieniem, kuru siekalās atrodas sporozoīti (sporozoītā invāzija). Ģintij Anopheles pieder vairāk ekā 300 sugu odu, no kurām ap 60 ir malārijas pārnesēji. Galvenā epidemioloģiskā nozīme no tiem ir Anopheles maculipennis, A.superpictus, A.pulcherrimus. pārējiem ir otršķirīga vai vispār nav epidemioloģiskā nozīme.
Šo ģinšu odu vairošanās vietas ir nelielas, vājas caurteces labi apsidītas ūdenstilpnes (antropogēnās ūdenstilpnes). Odu attīstība, atkarībā no apkārtējās vides temperatūras, turpinās no 2 līdz 5 nedēļām un vairāk. Tā gada laikā aukstās un mērenās klimata zonās – no 8 līdz 10 dienām, kas rada labvēlīgus apstākļus pārnešanai minētajās zonās.
Pēc apaugļošanās odu mātītēm, lai tajās attīstītos olas, nepieciešamas cilvāka asinis (antropogēnās sugas) vai dzīvnieku (zoofilās sugas). Pēc tam tās pasplējas vai nu saimniecības ēkās (endofilās sugas) vai dabiskās slēptuvēs (eksofilās sugas), kur sagremo asinis un pēc tam dēj olas. Olu dēšanas periodu – no asinis sūkšanas līdz dēšanai, sauc par gonotropisko ciklu un tas turpinās no 2 dienām ( ja t līdz 30C) līdz 7-10 dienām (t 15C). Invazētās mātītēs, kam notikuši vairāki gonotrofiskie cikli, kļūst ļoti bīstamas epidemioloģiskā ziņā, jo to siekalu dziedzeros sakrājas liels skaits sporozoītu. Malārijas plazmodiju pārnešanas ilgums ar odiem turpinās ½ līdz 2 mēnešus mērenā klimata zonās, 5-6 mēn.subtropiskajā zonā, tropiskos rajonos gandrīz visu gadu (izņemot lietus periodu). Bez transmisīvāmalārijas pārnešanas ceļa iespējama pārnešana no mātes auglim (vertikālā pārnese), pie kam transplacentāro invadēšanos novēro reti. Iespējama augļa invadēšanās ar P.falciparum, ja mātei novājināta imunitāte, slimojot ar tropisko malāriju. Visbiežāk jaundzimušo invadēšanās no mātes notiek dzemdībās.
Cilvēka invadēšanās ar malāriju var notikt arī parenterālā ceļā: ievadot invazētas asinis vai, izmantojot manipulācijām netīras šļirces, adatas vai citus instrumentus. Parenterāli var invadēties ar jebkuru malārijas plazmodija augu, tacu visbiežāk novēro (pie asins pārliešanas) P.malariae invāziju, sakara ar iespējamo ilgstošo ( 20 gadu un vairāk) parazītu persistenci invadētu personu asinīs. Ir dati par iespējamo malārijas plazmodiju saglabāšanos donoru asinīs līdz 2 nedēļām. Šie pēdējie divi invadēšnās ceļi ar maļariju saucās par šizontu malāriju.
Patoģenēze. Malārijas klīniskā izpausme: malārija – akūta cikliska invāzija, kam raksturīga noteikto fāžu un periodu maiņa. Sporozoītu nokļūšana asinīs un audu (preeritcocitārā) šizogonija neizsauc ievērojamas patoloģiskas reakcijas un to nepavada saslimšanas klīniskās izpausmes. Patoloģiskās izmaiņas un ar tām saistītās slimības klīniskās izpausmes saistītas ar eritrocitāro šizogoniju. Cikliski notiekošās eritrocitārās šizogonijas rezultātā notiek eritrocītu sabrukšana, parazītu skaitliska uzkrāšanās kā arī to toksisko vielu maiņas gala produkru uzkrāšānās. Tas rada patofizioloģisko noviržu parādīšanos, izmaina organisma imūno statusu, rodas dažādu orgānu funkcionēšanas traucējumi. Nokļūstot centrs un attīstās malārijai raksturīgais untermitējošais drudzis ar fāžu maiņu , un . Temperatūras attīstības reakcijā liela loma arī alerģiskai reakcijai, ko izsauc parazīta toksiskie produkti, eritrocītu olbaltumvielu sabrukšana. Tropiskās malārijas gadījumā bez tam attīstās smagas patofizioloģiskas novirzes, kas saistītas ar eritrocitāro un endoteliālo šūnu bojājumiem iekšējo orgānu kapilāros, un beigu beigās nonāk pie ta saucamā formēšanās, traucejot orgānu mikrocirkulāciju, izjaucot hemostāzi. Tas nosaka tropiskai malārijai raksturīgo galvas smadzeņu audu, aknu, nieru, zarnu u.c. organu hipoksijas attīstību, kas rada smagas distrofiskas un nekrotiskas izmaiņas. Smagos gadījumos pie intensīvas parazitēmijas neimūnām personām var attīsties akūta nieru mazspēja, malārijas koma, šoks.
Malārijas slimniekiem palielinas akna un liesa (hepatomegālija, splenomegālija). Šizogonijas procesā invadēto eritrocītu sabrukšana, to eritrocītu hemolīze uz kuru membrānas adsorbējas šķīstošie malārijas antigēni, splenomegālijas, kas nomāc hemopoēzi, vielu maiņas gala produktu toksiskā iedarbība uz kaulu smadzenēm, izsauc anēmiju un veicina tās progrēšanu.
Kopējais invāzijas procesa ilgums pēc vienreizējas invazēšanās, ja neārstējas, tropiskajai malārijai ilgst aptuveni gadu (atsevišķos gadījumos līdz 1.5-2 gadiem), 4-dienu malārijai – parasti 2-3 gadi, bet dažreiz desmitiem gadu garumā. Trīs dienu malārijas gadījumā, pēc pirmo parādību beigu fāzes, eritrocitārā šžogonija apstājas, bet audu šzogonija turpinās ar sporozoītiem (bradisporozoīti), kas organismā nokļuvuši ar odu inokulāciju kopā ar tahisporozoītiem, bet atradušies latentā stāvoklī vairākus mēnešus. Tā asinīs nokļūst jauna audu merozoītu populācija. Tā rezultātā veidojas jauni eritrocitārās šizogonijas cikli, kas rada vēlīnās malārijas izpausmes (recidīvus). Kopējais invāzijas ilgums Plasmodium vivax un Plasomdium ovale ir no 1.5-2 gadiem līdz 4-5 gadiem.
Atkarībā no malārijas plazmodija sugas, izšķir sekojošus malārijas veidus: tropisko, trīsdienu cetrdienu un malārijas obale tipu. Slimības gaitā izšķir vairākus periodus: inokulācijas, pirmējo parādību periodu (pirmais uzbrukums un agrie eritrocitārie recedīvi), latento, vēlo parādību (vēlie ekzoeritrocitārie recedīvi Plasmodium vivax un Plasmodium ovale malārijas gadījumā) un rekonvalescences periodu.
Inkubācijas periods tropiskajai malārijai ir 8 dienas, 3 dienu malārijai 6 dienas, ovale tipa malārijai 9 dienas, 4-dienu malārijai 13-15 dienas, bet 3-dienu malārijai inkubācijas ilgums var izstiepties līdz pat vienam gadam.
Malārijai raksturīgas drudža lēkmes, kuru iestāšanās ar merozoītu iznākšanu no sabrukšajiem eritrocītiem. Malārijas lēkmes rakstrurojas ar t paaugstināšanos, ar spēcīgiem drebuļiem. 30 minūšu līdz 2 stundu laikā temperatūra sasniedz 40 un augstāk, drebuļus nomaina stiprs karsonis. Slimniekiem ir spēcīgās galvas sāpes, iespējams bezsamaņas stāvoklis. Pēc 6-8 stundām (tropiskās malārijas gadījumā diennakts beigās) ķermeņa temperatūra kritiski pazeminās līdz normālam un subnormālam līmenim. Slimniekam sākas spēcīga svīšana, samazinās intoksikācijas pazīmes, slimnieka pašsajuta uzlabojas, pēc tam viņš, kā likums, aizmieg. Lēkmes atkārtojas pēc dienas (malārija vivax, avale un falciparum gadījumā) vai pēc 2 dienām (4-dienu malārija). Raksturīgi, ka malārijai pēc kārtas ir 10-15 lēkmes, pēc tam tās izbeidzas. Pie tropiskās un 4-dienu malārijas pēc lēkmju sērijas invāzijas process var beigties. Tacu daudziem slimniekiem pie tropiskās malārijas dažu nedēļu vai mēnešu garumā, bet pie 4-dienas malarijas pat dažu gadu garumā parazīti var saglabties asinīs, ko sauc par parazitēmiju.
Ja neārstē malāriju vivax un ovale, pēc agrās recidīvu sērijas parazitēmija arī beidzas un iestājas latentais periods, kura ilgums var būt vairākus mēnašus. Pēc tam attīstās malārijas vēlās parādības, kas saistītas ar audu šizogonijas beigšanos, ko izsauc snaudošās sporozoīdu formas (bradisporozoīdi). Kopējais tropiskās malārijas ilgums ir 1 gads, 4-dienu malārijas – 2-3 gadi (dažreiz līdz dažiem desmitiem gadu), 3-dienu u ovale malārijas no 1.5-3 gadiem (retāk 4-5 gadi).
Malārijas diagnostika: liela nozīme ir epidemioloģiskajai anamnēzei (atrodoties malārijai labvēlīgā vietā 2 gadus līdz saslimšanas sākumam, ja ir bijušas hernotransfūzijas un infekcijas 3 mēnešus līdz slimības attīstībai), konstatējot raksturīgas klīniskas pazīmes, bet izšķirošā nozīme giagnostikā ir malārijas plazmodija atrašana asins uztriepes biezā pilienā, krāsotos pēc Gimza metodes. Asins analīzei ņem gan lēkmju, gan starplēkmju periodā. Asins izmeklēšana biezajā pilienā ļauj precīzi noteikt parazīta sugas piederību. Lai noteiktu izraisītāja sugu, izmanto datus par plazmodiju morfoloģiskjām īpatnībām un parzītu skartajiem eritrocītiem.
Parazitējot Plasmodium vivax perifēro asiņu eritrocītos, sastop eritrocitārās šizogonijas visas stadijas: jauno trofozoīdu, gredzena stadiju ( dažkārt viena eritrocītā var sastapt 2-3 gredzenus, izmēros līdz 1/3 no eritrocīta diametra, amēbveida trofozoīta stadija ar pseidopodijām (1/2 – 2/3 eritrocīta diametra), pa visu tā citoplazmu izvietojies tumši brūns vai zeltaini brūns pigments, nobriedis šizonts ieapaļas vai ovālas formas, bez pseidopodijām, bez vakuolas (aizņem gandrīz visu eritrocītu, šizonts, kas dalās – no 2-22 kodoliem, to skaits pēc kodola (morula) dalīšanās beigām parasti ir 16-18. pigments uz to laiku savācas 1-2 kaudzītēs.
Gametocītiem ie ieapaļa vai ovāla forma un aizņem gandrīz visu eritrocīru. Makrogametām ir neliels, kompakts kodols, novietots ekcentriski un intensīvi krāsota tumši zila citoplazma. Citoplazma satur vienmērīgi izkliedētu nūjiņveida formas tumšu pigmentu. Mikrogametocītam ir liels irdens bāli rozā kodols novietots centrā, bāli zila citoplazma, kas šaurā joslā apņem kodolu. Pa visu citoplazmu izkraisīts brūns pigments. Plasomdium vivax skartie eritrocīti palielinās izmēros gandrīz 1.5 reizes, salīdzinot ar normāliem. Tajos parādās Šifnera graudainība sarkani-violetā krāsā. Pats skartais eritrocīts pakāpeniski palielinās in kļūst bāls.
Plasmodium malariae gadījumā viss parazītu eritrocitārais cikls noris perifēraja asinsritē. Trofozoīta gredzena stadija neatšķiras no 3-dienu malārijas izraisītāja atbilstošās formas, pie kam eritrocītā sastop ne vairāk kā vienu gredzenu. Šizontiem ir pareiza, visbiežāk ieapaļa forma, bet dažkārt sastop šizontus lentveidīgā formā. Citoplazmā atrodas pigments rupju, apļu, tumši brūnu ķermenīšu veidā. Morula sastāv no 6-12 (biežāk 8) merozoītiem, kas novietoti apkārt zeltaini-dzeltena pigmenta kaudzītei kā ziedlapiņas. Gametocīti pēc formas ir līdzīgi Plasmodium vivax gametocītiem, makrogametocīti nokrāsojās tumši brūnā, ganrdrīz melnā krāsā.
Eritrocīti, kas invazēti ar 4-dienu malārijas izraisītāju, nepalielinās savos izmēros, sakarā ar to parazīti tajos ir sīkāki, salīdzinot ar Plasmodium vivax. Stipri nokrāsotos preparātos bojātajos eritrocītos parādās Cimana graudainība, līdzīga Šifnera graudainībai.
Tropiskās malārijas gadījumā cilvēkam perifērās asinīs parasti sastop tikai gredzenus, kuru diametrs ir ne vairāk par 1/5-1/4 no eritrocīta diametra. Bieži vienā eritrocīta atrodas 2-3 gredzeni.
Tropiskās malārijas parastajā norisē perifēro asiņu uztiepēs šizonti nav sastopami, tā kā savu attīstību tie iziet iekšējo orgānu (aknas, liesa, galvas smadzenes, zemādas saistaudi, kaulu smadzenes u.c.) kapilāros. Šzonti sīki, bet pēc formas līdzīgi 4-dienu malārijas šizontiem, satur tumši brūnu pigmentu, kas sakopots kompaktā kaudzītē. Morula sastāv no 12-24 sīkiem merozoītiem, kekārtīgi novietotiem apkārt pigmenta kaudzītei. Noformētiem gametocītiem ir ieapaļa forma vai tāda, kas atgādina banānu. Gametocīti pilnībā aizpilda eritrocītu, to izmērs garumā var sasnigt divu eritrocītu diametru. Sakarā ar to eritrocīta stroma stipri izstiepta un eritrocīta atliekas redzamas šauru plēvīšu veidā uz gametocīta izliektās puses.
Asins uztriepēs slimniekiem ar 3-dienu malariju, ko izraisa Plasmodium ovale, sastop trofozoītus, šizontus un gametocītus. Plasmodium ovale gredzeni un šizonti no Plasmodium malariae atšķiras ar lielākiem kodoliem. Nobrieduši šizonti ir kompakti, bez pseidopodijām un vakuolām, dažreiz izstieptas formas. Morula sastāv no 6-12 (biežāk 8) merozoītiem. Pigments sakopots kaudzītē un novietots ekscentriski starp nekārtīgi izsvaidītiem merozoītiem. Gametocītiem tāda pat forma kā Plasmodium vivax.
Plasmodium ovale bojātie eritrocīti palielinas izmēros un bieži vien pieņem stūrainu vai ovālu formu ( ar to saistās parazīta nosaukums). Invazētie eritrocīti zaudē krāsu un tajos parādās Džeimsa graudainība, kas atgādina Šifnera graudainību.
Malārijas profilakse: izsargāšanās pasākumi ir kompleksi, kas ietver gan individuālo profilaksi, gan masu profilaktisku ārstēšanu, gan epidemioloģisko malārijas uzradzību, cīņu ar pārnesējiem.
Individuālā profilakse sastāv no ķīmiskās (pretmalārijas preparātu lietošana endēmiskos perēkļos) un aizsarglīdzekļu lietošana pret odiem (atbaidošu līdzekļu – repelentu durvju, logu aizklāšana ar pretmoskītu tīkliem).
Vivax malārijas perēkļos efektīva masu ķīmiskā profilakse plazmodiju pārnēšanas sezonā, kā arī starpperiodā.
Šizontu malārijas profilaksē (posttransfūziju) jāievēro stingra donoru atlase. Par donoriem nevar būt cilvēki, kas pārcietuši 4-dienu malāriju, pozitīvi reaģē uz speciāliem seroloģiskiem testiem, kā arī personas, kas atradušās endēmiskajos rajonos 3 gadu laikā un atgriezušās no tiem. Cīņai ar odiem lieto preparātus to iznīcināšanai dažādās attīstības stadijās un vietās, kā arī imagocīdos preparātus odu iznīcināšanai dzīvojamās un saimniecības telpās.
Apkārtējās vides aizsardzībai pēdējā laikā atsaucību guvušas bioloģiskās cīņas metodes ar odu kāpuru stadijām: hemosterilizācija, kāpuriem indīgu hidrobiontu audzēšana (zivtiņas gambūzijas, karpas), kāpuriem patogēnās sēnītes, baktērijas utt.
Pēdējos gados iegūti pozitīvi rezultāti pretmalārijas vakcīnas izstrādāšanā (merozoītu, šizontu un sporozoītu).
Pretmalārijas līdzekļi preparāti, kas pārtrauc malārijas ieros. attīstību un vairošanos cilv. organismā un ko izmanto malārijas profilaksē un ārstēšanā. Tie ir bigumāls, hloridīns, hinīns un tā sintētiskie analogi — hinocīds, hingamīns (delagils) u.c. Vairākums pretmalārijas līdzekļi iedarbojas uz malārijas plazmodiju gk. tajā attīstības stadijā, kas norisinās eritrocītos, tāpēc pārtrauc slimības klīn. izpausmi — drudža lēkmes, bet nenovērš malārijas izplatīšanos. Plazmodija dzimumformu vairošanās spēju nomāc bigumāls un hloridīns. Hingamīnu lieto arī kolagenožu ārstēšanā. Vistoksiskākais šās grupas līdz. ir hinīns, ko pēdējā laikā malārijas ārstēšanā vairs neizmanto. Arī pārējie preparāti var radīt blakusparādības, iedarbojoties uz CNS, asinsrades sistēmu, aknām, tāpēc lietojami tikai ārsta uzraudzībā.
Parazitoloģijas nozīme
Pasaulē (PVO dati)
ASV, spalīši –55 miljonu cilvēku invadēti
Latvija 2002.-2007. gads, SVA dati
Izmantotā literatūra
1. Krūmiņa A., Zincenko L., Nagle E., Tretjuks O. Rekomendacijas Studentiem parazitoloģijā – 26.01.96
2. Zincenko L. Vienšūņi – cilvēka parazīti
3. http://www.neslimo.lv/client/product_guest_doc_data.php?doc_id=2370