dzimis 1896.28.IV Cēsu apr. Dzērbenē, miris 1944.14.VII Tbilisi, Gruzijā), gleznotājs, grafiķis, dizainers, interjerists, scenogrāfs, pedagogs.
Pasaulē nācis tirgotāja ģimenē. Sieva Aleksandra Beļcova – gleznotāja.
Mācījies pamatskolā Valkā, beidzis reālskolu Pleskavā. Apmeklējis J. Madernieka studiju, Rīgas pilsētas mākslas skolu, 1915. g. evakuēts uz Petrogradu. 1917.g. beidzis Penzas mākslas skolu. 1919. g. piedalās ekspresionistu, vēlāk Rīga mākslinieku grupas dibināšanā, ir aktīvs tās biedrs (līdz 1926. g.), Rīgas Grafiķu biedrības biedrs (1929–34. g.). Piedalījies arī “Zaļās Vārnas” izstādēs no 1926. g.
Izstādēs piedalās kopš 1919. g.
Personālizstades: Rīgā 1928. g. kopā ar A. Beļcovu
Berlīnē 1923., 1925., 1928. g.
Briselē 1935. g.
Leipcigā 1939. g.
Ļeņingradā un Maskavā 1934. g.
Nujorkā, Prāgā 1930. g.,
Oslo 1933. g.
Parīzē 1925., 1937. g.
Stokholmā 1927. g.
Tallinā, Tartu 1923. g.
Varšavā 1924. g.
Vašingtonā 1930. g.
Piedalījies daudzās grupu lietišķās un stājmākslas izstādēs.
Dibinājis porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Baltars” (1924. –29. g., kopā ar A. Beļcovu un S. Vidbergu). Iļģuciema stikla fabrikas galvenais mākslinieks (1930.-to g. sāk. – 1940. g.)
Vadījis Rīgas Tautas augstskolas gleznošanas studiju (1929 –34) un savu privāto studiju (1934–40). Dekorators Rīgas kinostudijā (1939–40), evakuējies uz Tbilisi, kur turpina strādāt par filmu dekoratoru līdz 1944. g., kad uz apmelojumu pamata nošauts, 1959. g. reabilitēts.
Plaša diapazona mākslinieks. Strādājis stājglezniecībā, dekoratīvajā glezniecībā (porcelāna apgleznošanā), monumentālajā glezniecībā, veidojis dekorācijas teātriem, kino, Operai, ilustrācijas presē, publicējis apcerējumus pats. Sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu mākslu (1923. g. Leipcigā).
Stilistiski attīstījies no 20. gs. sāk. modernisma uz “jaunās lietišķības” inspirētu reālismu, kas 1930.-tajos gados pārtop tonālā glezniecībā. Galvenokārt žanriska rakstura, figurāli sižeti. Daudz darbu eļļas tehnikā, tušas zīmējumi, linogriezumi
Sutas bijušajā dzīvesvietā Rīgā, Elizabetes ielā 57–26 atrodas R. Sutas un A. Beļcovas memoriālais dzīvoklis. Dzimis 1896.gada 28.aprīlī Cēsu apkaimē, miris 1944.gada 14.jūlijā Gruzijā. Gleznotājs, grafiķis, darbojies dekoratīvi lietišķajā mākslā, dizainā, scenogrāfijā, mākslas kritikā. Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem latviešu mākslā. Apmeklējis J. Madernieka mākslas studiju (1913), mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā (1913 – 1915), Penzas mākslas skolā (1915 – 1917), iepazinis laikmetīgo mākslu (kubismu, konstruktīvismu, pūrismu) ārzemju ceļojumos Berlīnē un Parīzē, kontaktējies ar franču māksliniekiem A. Ozanfānu, Lekorbizjē u.c.
“Rīgas mākslinieku grupas” (1920 – 1924) un “Rīgas grafiķu biedrības” biedrs. Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas, 1920.gadu sākumā raksturīgi modernisma eksperimenti. Izkopis virtuozu otas tehniku tušas zīmējumos. Tiecies realizēt modernu (nacionāli konstruktīvo) interjera stilu. Izveidojis porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Baltars”(1924 – 1928), bijis mākslinieks Kuzņecova porcelāna un Iļģuciema stikla fabrikā. Vadījis Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studiju (1929 – 1934) un privātu mākslas studiju (1934 – 1940). Kopš 1939.g. darbojies kā mākslinieks inscenētājs Rīgas kinostudijā.
Lit.: Suta T. Romans Suta. R., 1975; Suta T. Romans Suta. R., 1995 (MME); Konstants Z. Baltars. R., 1996 (MME); Latviešu tēlotāja māksla: 1860 – 1940. R., 1986; Siliņš J. Latvijas māksla: 1915 – 1940, I. Stokholma, 1988; Unerwartete Begegnung: lettische Avantgarde: 1910 – 1935. Köln,1990.
Jūlijs Madernieks (1870-1955) bija latviešu mākslinieks, kurš visplašāk darbojies lietišķajā mākslā, taču bijis arī gleznotājs, grafiķis, pedagogs un mākslas kritiķis.
Madernieks mācījās Rīgas vācu amatniecības skolā, vēlāk – Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas Dekoratīvās glezniecības nodaļā. Viņš ieguva stipendiju studijām ārzemēs un devās mācīties uz Berlīni, Drēzdeni un Parīzi.
1904. gadā Madernieks Rīgā izveidoja savu mākslas studiju, kurā mācījās Romāns Suta, Niklāvs Strunke un citi ievērojami latviešu mākslinieki. Madernieks bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš ieviesa metodisku un organizētu zīmēšanas pasniegšanu. Mācību pamatā bija kompozīcijas apgūšana.
Viņš darbojās arī stājgrafikā un grāmatu grafikā. Madernieka agrīnajiem darbiem raksturīgas jūgendstila iezīmes. Vēlāk gan šīs iezīmes mazinājās, un Madernieks sāka latviešu tautas mākslas pētījumus, īpašu uzmanību pievēršot audumu rakstiem. 1913. gadā iznāca Madernieka zīmējumu krājums “Ornaments”, kur atrodami pārsvarā audumu raksti un tapešu rotājumi, parasti – dabas motīvu vai latviešu rakstu interpretācijas. Krājumā apskatīti arī ornamenta un teksta apvienojuma varianti, burtu grafika. “Ornaments” tomēr tika kritizēts par atkāpēm no tautas mākslas materiāla, lai arī uzskatāms par ļoti nozīmīgu darbu latviešu lietišķās mākslas attīstībā.