„Cilvēka izturēšanās ir spogulis, kurā ikviens ir visvairāk redzams, kāds viņš ir. ”
R. Kaudzīte
Cilvēku kā personību visvairāk raksturo viņa paveiktie darbi, jo vārdi var būt tikai tukša un liekulīga skaņa. Rīcība ataino patiesos nolūkus un domas, rādīdama visu īstu un esošu, jo, kas ir paveikts tagad, tas ir reāls, atšķirībā no runāšanas, kuras rezultāti var nebūt redzami nekad.
„Mērnieku laikos” ir daudz spilgtu tēlu, kas parāda šīs sakarības, liela daļa ir spējīga tikai ar muti strādāt, jo, iestājoties vajadzībai piepūlēties, vienmēr atrodas, kas svarīgāks, vai arī iemels, lai neko nedarītu. Tipisks piemērs ir Pietuka Krustiņš, kas, būdams skolotājs, bērnu izglītošanā nepiedalās nemaz, bet izklaidē dzīru viesus. Viņš uzskata sevi par pārāku, taču iemesla šādām domām nav, jo tie, kas maizi pelna ar grūtu un cītīgu darbu, ir simtkārt vērtīgāki, nekā tas, kurš dzīvo uz vientiesīgu ļaužu rēķina. Viņa izturēšanās pierāda divkosīgo un glumo iekšējo pasauli, kas nav noslēpjama aiz gudriem vārdiem un izteikumiem.
Romānā ir tēloti ne tikai liekvārdīgi cilvēki, bet arī tādi, kas apzināti dara ļaunu, izpostot dzīves un likteņus. Šim apzīmējumam visvairāk piederas Oļiņiete un Prātnieks, kuri, nespēdami piedot Lienai šķietamo nodevību, atriebjas viņai pēc sirds patikas, bez sirdsapziņas un žēluma. Prātnieks ir arī lielisks manipulators, kas acu priekšā aplaupa Slātavas un Čangalienas iedzīvotājus. Oļiņiete uzskatīdama sevi par Dievam līdzvērtīgu, vai pat pārāku, visus nodarījumus paveic ar viņa vārdu un aizstāvību, par saviem grēkiem sacīdama: ,,Man viņi ir piedoti jau priekš dzimšanas pie krusta staba.” Neticama, gandrīz neizskaidrojama cietsirdība staro no šiem tēliem, viņu izturēšanās ir izķēmota un skatāma tikai greizajos spoguļos.
Viens no tēliem, kura darbi ir tiešā saistībā ar vārdiem, ir Kaspars. Viņš nekad nerunāja lieki un viņa izturēšanās bija adekvāta, pārdomāta, tāpēc citiem tā izraisīja uztraukumu, pat bailes, jo Kaspara personā viņi saskatīja savu atmaskotāju. Kaspara jūtu pārdzīvojumi netika parādīti, taču viņa darbi liecināja par skaidru, tīru un godīgu cilvēku, kas nebaidās apkārtējo nosodījuma.
Annuža, savā dzīvē daudz cietusi, taču saglabājusi sirds skaidrību, spējusi rūpēties par cilvēku atstumtajiem bāreņiem, sniegt viņiem to, ko nav devuši citi. Viņa atklāj lielo pretimnākšanu un cilvēkmīlestību, ko citi neizrāda. Mūža laikā daudz kļūdījusies, taču darīdama labu, viņa nes mieru. Viņa savu dzīvi velta rūpēm par citiem, tā apliecinādama savu pašaizliedzīgo, nesavtīgo dvēseli.
Ilgi var slēpt sava rakstura un sirds tumšās puses, taču neizbēgami pienāk brīdis, kad viss atklājas. Cilvēks nevar visu sev piemītošo negatīvismu sabāzt maisā un aizsiet tā galu, mezgls vienmēr izrādās par vāju. Darbs ir cilvēka uzskatu, nostājas un vērtību atklājējs, tas ir būtības attēls, tās projekcija uz visām iespējamām asīm.