Kaspara un Lienas dzīves traģēdijas romānā „Mērnieku laiki”
Šķirot lappusi pēc lappuses grāmatā, jūtama tikai tam laikam īpašā smarža – Latvijas senatnes smarža. Katra lappuse ļauj labāk izprast seno latviešu dzīves apstākļus. Bet kas tas bija par laiku? Kas tajā laikā nabaga latvietim bija jāpārdzīvo?
Romānā attēlots nozīmīgs laiks Latvijas vēsturē – rādīti cilvēki sociāli ekonomisku pārmaiņu laikā, kad feodālo saimniekošanas veidu nomaina kapitāliskais. Darbība risinās Piebalgā – Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā (Slātavā un Čangalienā), kur intensīvi notiek zemes pārmērīšanas darbi. Tā laika likumi noteica, ka zemniekiem nevar atņemt visu zemi, kā arī piespieda muižniekus atteikties no piespiedu zemnieku klaušām. Nu, beidzot vienkāršajam latviešu zemniekam, kam savas zemes pleķītis nekad nebija piederējis, tika iedota zeme, kas paliks viņa īpašumā. Tas viss latviešos izraisa lielu satraukumu un vēl nebijušas sajūtas. Sāk plaukt mērnieku piekukuļošana, lai iegūtu labāku zemes pleķīti, jo nabaga latvietis nesaprot un nezina, kā lai savādāk rīkojas šādā situācijā.
„(…) tik vien saņemdams uzrakstīju vārdus: no Bambāna 50 rubļus,
no Stūraiņa 60, no Strūvuļa 40, no Ķēpas 50 – pavisam divi simti.”
Un tam visa pa vidu spēja uzplaukt kaut kas skaists un brīnišķīgs – divu cilvēku mīlestība, kura no kaut kā skaista pārvērtās šausmīgā un traģiskā. Mīlestība, kurai nebija lemtas laimīgas beigas.
„(…) tomēr allaž, kad iedomājos par mūsu savienošanos,
tad tā mani baida, it kā kad tuvotos tāļš negaiss.”
Šī mīlestība uzplauka starp bagāto Oļiņu audžumeitu Lienu un starp nabago Gaitiņu dēlu Kasparu. Viņu abu vēlme bija apvienot savas sirdis un mīlestību vienotā veselumā, bet bija tik daudz šķēršļu, kas nevēlējās to pieļaut. Šī arī bija viņu dzīves kopējā traģēdija. Tomēr tā nebija vienīgā. Viņiem katram vēl bija savas traģēdijas, kas viņu dzīves padarīja sarežģītākas. Kā, piemēram, dažas no Lienas traģēdijām – nesaskaņas ar Oļiņieti, savu īsto vecāku nepazīšana, piespiedus mīlestība pret Prātnieku- un Kaspara – ļaužu dīvainā attieksme pret viņu un viņa nogalināšana.
Lienai bija jāpiedzīvo neskaitāmas traģēdijas un sirdsdēsti visas viņas dzīves garumā. Ir grūti saprast to, kā viens cilvēks spēj to izturēt tik ilgi un nesalūzt. Vissmagākā un visas dzīves garumā ilgstošā, bet traģēdija, ar kuru visvieglāk bija samierināties, bija tā, ka Liena neazina savus vecākus. Liena bērnības pirmos gadus pavadīja pie Annužas, kas viņu aklēja un loloja. Savus īstos vecākus Liena nemaz nepazina un nemaz nezināja, kas viņi ir, tapēc ar to viņai bija vissvieglāk samierināties, lai arī viņas vecāki atradās tik tuvu. Tie bija bagātie Oļiņi, kas viņu uzaudzināja, nemaz nezinot, ka tā ir viņu īstā meita. Tā arī Liena neuzzināja patiesību par saviem vecākiem. Pēc Lienas nāves Annuža sevi nosodīja, ka nav Lienai izstāstījusi patiesību, bet nekas vairs nebija maināms.
„(…) es arī varbūt esmu vainīga! Ja es tev būtu stāstījusi pie laika, kas
tavi vecāki, tu varbūtšeit negulētu, bet tas nebija iespējams.”
Savu dzīves lielāko daļu Liena pavadīja pie Oļiņiem. Oļiņiete bija tā, kas bērnībā pieņēma Lienu audzināšanā. Pie Oļiņietes Lienai bija labi materiālie apstākļi un šajās mājās viņa saņēma visu to, ko viņai nebūtu spējusi dot Annuža. Liena dzīvoja pārtikusi, bet viņai trūka brīvības un mīlestības. Šeit viņa nejutās kā mājās, nespēja rast māju sajūtu šeit, tapēc viņa labprātāk savas dienas pavadīja pie Ilzes un Annužas.
„(…) gribēdama pēc ilgāka laika pakavēties atkal taī istabiņā, kurā viņa
bija tik mīļa, bet tagad stāvēja pamesta. Viņa mita tur labprāt un nemanīja
nekādu baiļu.”
Oļiņietei bija svešas Lienas iegribas un viņa Lienu uzskatīja par savu īpašumu. Oļiņiete beigu beigās sāka Lienu neieredzēt, jo saprata, ka Liena nav viegli ietekmējama, bet viņai pašai ir savs raksturs. Viņa nepakļāvās Oļiņietes pavēlēm un Oļiņietei tas nebija pieņemami.
„Man ir tev, savai audžumātei, zināmi daudz jāpateicās, bet pie Prātnieka es
neiešu un Kasparu neatstāšu.”
Oļiņiete vēlējās nodrošināt Lienai labu un pārtikušu mūžu, tāpēc vēlējās viņu ieprecināt Prātniekam pret viņas gribu, taču liena nemīlēja Prātnieku un nespēja nesekot savai sirdsbalsij. Taču Oļiņiete atteicās to pieņemt un nedeva savu svētību Kaspara un Lienas attiecībām.
„Tad neviens no maniem radiem tavās kāzās neies! Tad es tevi iztriekšu kailu
no mājas laukā un tu nedrīkstēsi rādīties vairs nedz pie manis, nedz pie maniem
radiem! Tam suņam es izplēsīšu acis! Es viņu nožņaugtu, ja redzētu pie tevis tuvumā!’’
Lai arī cik dziļu cieņu un godu Liena juta pret Oļiņieti, viņa atļāvās sekot savai sirdsbalsij un mīlestībai. Viņa apprecējās ar Kasparu un brīdī, kad viņa ieradās pie Oļiņiem, lai viņiem to paskaidrotu, kāpēc tas tā notika, Oļiņiete padzina Lienu no mājām, padzina, jo nespēja piedot.
„Tūliņ pa durvīm laukā! Man vis tādu pasaules klaidoņu nevajaga!”
Oļiņietei dziļu prieku sagādāja visas Lienas neveiksmes. To, cik dziļu naidu viņa izjuta pret Lienu, parāda aina kapsētā, kur viņa apgāna Lienas kapu, Lienu un izjūt dziļu riebumu pret to, ka pieņēmusi viņu audzināšanā.
„Kauns un negods – tā ir pateicības alga par visu mīlestību un kristīgu audzināšanu!
Es lūgšu pat Dievam debesīs, lai viņu izdzēš iz manas grāmatas, ka lai pastara dienā pie
tiesāšanas nav jāvazā mans vārds visu eņģeļu un zeravu priekšā. Kad es paredzētu šitādu
galu, pieņemtu kādu čigānu bērnu audzināšanā!”
Visas Lienas dzīves nelaimes un likstas aizgaiņāt vien spēja Kaspars. Kaspars bij Lienas mūža vienīgā mīlestība. Līdzās viņam viņa jutās tik brīva, tik apgarota un tik spēcīga. Līdzās Kasparam viņa spēja stāties pretī visam un visiem.
„Lienai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā – tīras debesis
un visi cilvēki eņģeļi (…), jo tik mīļa un dārga bij viņai dzīvība.”
Liena tik ļoti mīlēja Kasparu, ka stājās pretī savas audžumātes pavēlēm un pretojās tām. Viņa, pret Oļiņietes gribu, aizbēga no mājām savam mīļotajam līdzi. Viņai bija vienalga, kādas tam būtu sekas, jo tikai kopā ar savu mīlestību viņa spēja ziedēt un plaukt, spēja būt laimīga.
Viņi dzīvoja kopā un vadīja savas dienas kopā, līdz kādu dienu Kaspars izlēma doties pie mācītāja, lai pavēstītu, ka viņi ar Lienu ir apprecējušies. Viņš ilgi neatgriezās un Lienu pārņēma ļauna priekšnojauta. Neziņas sajūta grauza viņu un viņa, nespēdama vairs to izturēt, viņa devās sava mīļotā meklējumos. Viņa izstaigāja taku takas, ceļu ceļus, bet bez rezultātiem, jo Kaspars nebija nekur atrodams. Liena, neziņas sajūtas grauzta, kā svece dzisa un dzisa. Viņa kļuva blāvāka un blāvāka. Bez sava mīļotā līdzās, viņa savai dzīvei neredzēja jēgu. Vairs viņai nekas nešķita svarīgs. Mīļotā pazušana viņu salauza.
„Viņā nebij gandrīz ne ēnas no iepriekšējās Lienas: blāva, izdēdējusi un no bēdām
salauzta (…). Viņa bij it kā kara lauks dažas dienas pēc kaujas.”
Dzīves likstas, neziņas sajūta, apkārtējo cilvēku attieksme un nievas Lienu salauza. Viņa salūza tik tālu, ka pēdējās prāta paliekas „atsāja” viņu un Liena vairs nekontrolēja sevi, viņa nesaprat, ko pati dara.
„Liena, izskrējusi drūzmai cauri, apstājās tikpat piepeši, kā iesākusi skriet un rādīja
uz tuviem pērkoņa padebešiem runādama: „Lūk, lūk, kur Kristus brauc uz pastara tiesu!” – tad apsēdās uz sola un sāka, ļaudīs skatīdamās, savādi smieties, rokas plātītdama.”
Līdz beidzot Liena neizturēja un izdarīja pašnāvību, lai arī to neviens nezina, vai tā bija pašnāvība, vai nelaimes gadījums. Savu dzīvi Liena beidza traģiskā ceļā.
„Lūk, tā Liena, „Irbēnu” Oļiņu audzēkne, kura staigāja šai vasarā apkārt par sajukušu, ir mūsu upē pārceļamā vietā noslīkusi.”
Tā Liena nomira, neko nezinot par Kaspara atrašanās vietu, bet glabājot sirdī tos laimīgos brīžus, ko viņi pavadīja kopā.
Salīdzinot ar Lienu, Kaspara traģēdijās nav nekā īpaša. Varētu pat teikt, ka vienīgā un smagākā viņa traģēdija, bija viņa nošaušana, kas notika arī tikai tā, aiz pārskatīšanās..
„Raņķis bija nošāvis Grabovska vietā Kasparu Gaitiņu, kurš izgājis kā zināms, no savas dzīves vietas Jūrmalā taīs pašās dienās uz Slātavu un pazudis.”
Varētu pat teikt, ka Kaspars bija kā fona tēls Lienas traģēdijām un Lienas dzīve. Kaspars viens pats bija pasīvs un neinteresants personāžs, bet līdzās Lienai viņš izskatījās interesantāks un dzīvīgāks. Viņi kopā bija viens veselums. Pretpoli, kas pievelkās. Kopā viņi radīja šižeta samezglojumu un radīja interesi lasītājos.
Izlasot šo romānu, rodas jautājums – „Vai šādas traģēdijas ir iespējamas arī musdienās?”
Manuprāt, šādas dzīves traģēdijas un dzīves samezglojumi musdienās ir ļoti reti sastopami, vai nav sastopami nemaz, jo starp Lienu un Kasparu bija tik dziļa mīlestība, bet tai stāvēja pretī tik daudz šķēršļu, kas neļāva šīm divām vientuļā, mīlas alkstošām sirdīm apvienoties. Musdienās ir tik daudz iespēju, lai aizbēgtu no šīm problēmām, paslēptos un aizmirstos. Daudzi cilvēki izvēlas vieglāko ceļu. Viņi aizbēg no problēmām un līdz ar to no sava mīļotā cilvēka, jo tā ir vieglāk, nekā cīnīties pretī un palikt kopā. Bet itin visur ir sastopami izņēmumi… Un šādi izņēmumi arī paspilgtina ļaužu vienmuļo ikdienas dzīvi.