Katrs cilvēks ar vārdu „laime” saprot citas lietas. Vienam laime ir bagātība, citiem – slava, bet vēl citiem tā ir viena noteikta vai vairāku cilvēku tuvums un atbalsts. Laimei ir tik daudz formu un definīciju, ka tās visas nav aptveramas. Pēc manām domām, laime ir mirklis, īss vai garš – tas atkarīgs tikai no tevis paša – ,kad pazūd viss liekais un bezsvarīgais, atstājot tikai galveno. Šādi brīži nenāk bieži, un tie paliek atmiņā mūžīgi. Absolūta laime katram cilvēkam jāmeklē pašam sevī. Neatrasta vai pazaudēta tā var neatgriezties, un tad visa dzīve paiet tumsā. Pats svarīgākais laimes meklējumos ir cerība, jo tā ir kā lāpa, kas izgaismo ceļu dzīves tumsā un pelēcībā.
Romānā „Mērnieku laiki” katrs varonis, par kuru ir stāstīts, meklē savu laimi. Katram no viņiem tā ir cita, un arī veids, kā to sasniegt, ir cits. Vispatiesākie un dziļākie laimes meklējumi, pēc manām domām, ir Kasparam un Lienai. Viņu laime bija būt kopā un dzīvot citu skaudības un naida netraucētiem. Iespējams, ka kādu laiku viņi arī bija laimīgi. Pretstatā Kasparam un Lienai, Prātnieks savu lielāko laimi saskatīja mantiskajā varenībā un bagātībā. Viņš piepildīja klēti un arī savu naudasmaku ar no citiem izkrāptiem labumiem un mantām, pats nejuzdams ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Švauksts savu laimi saskatīja augstākā sabiedrības slānī un centās to sasniegt ,noliedzot savu izcelsmi. Viņš iemantoja tikai sabiedrības izsmieklu un vēl lielāku nabadzību, jo, aizmirstot savas saknes, cilvēks pazaudē pats sevi un nespēj sasniegt pilnīgi neko. Annuža piederēja pie tiem cilvēkiem, kuriem laimi sagādā citu cilvēku tuvums. Viņa jutās laimīga, ja redzēja, ka ir kādam nepieciešama. Par laimi viņai vienmēr atradās cilvēki, kuri paši nespēja tikt galā bez citu palīdzības. Annužas laime bija zināt, ka viņa veic labu darbu un palīdz kādam turpināt dzīvot. Daudzi romāna tēli nemaz nemēģina cīnīties par savu laimi. Tenis dzīvoja savu dzīvi, ļaudamies tās straumei, un ņēma tikai to, ko liktenis deva: „Viņš nedarīja tiesai pie izklaušināšanas nekādu grūtību, kaut gan bij domāts, ka liegsies, bet izteica visu taisni [..] Vainīgs viņš, kā sak, esot, tāpēc lai tiesa darot ar viņu pēc savas žēlastības.”
Šajā romānā, tāpat kā dzīvē, katrs varonis meklē savu ceļu uz laimi. Cits izvēlas vieglāko veidu, cits patiesāko, bet pēc pirmās neveiksmes nevajag visam atmest ar roku, vajag turpināt meklējumus. Tikai pašās mūža beigās cilvēks var redzēt, vai ir sasniedzis to visu mūžu kāroto laimi vai arī izniekojis savu dzīvi, tiecoties pēc maldugunim. Katra cilvēka laime ir atkarīga tikai no viņa paša’.