“Mērnieku laiki”. Spilgtāko personāžu raksturojums

SPILGTĀKO PERSONĀŽU RAKSTUROJUMS

R. UN M. KAUDZĪŠU „MĒRNIEKU LAIKOS”

TENIS GAITIŅŠ.

Pieskaitāms pie personāžiem, kas sākumā šķiet labāki nekā ir patiesībā: noskūts, tīrs, tīros svārkos saģērbts, ar švītīgu pīpīti rokā, zābaki spīguļo vien, mūžam smaidīgs un valodiņa tāda cēla un jautra. Ārēji Tenis ir gluži citāds nekā viņa klusais, gudrais un krietnais dēls Kaspars. Patīkamais, jautrais, cēlais Tenis sagādā stāsta lasītājiem dažu labu smaidu ar savām asprātīgajām atbildēm. Viņš iet pie Oļiņiem atvadīties, kaut tie Gaitiņus no vietas „izēduši”. Liekas, Tenis ir tik la

a
abs, ka spēj piedot pat ienaidniekam, kā jau kristīgam cilvēkam pienākas.

Visas minētās Teņa „labās” īpašības izriet no viņa ne tik labajām rakstura iezīmēm. Kopš dzimšanas Tenis nav visai pilnīgs (prāta ziņā). Bieži vien darba laikā, vēl jauns būdams, viņš atstājis darbu, dienām gulējis ēnā un vēsumā, ēst gan ēdis, bet strādāt nestrādājis. No saviem vecākiem mantojis miesīgus un garīgus trūkumus: darbs viņu neaizrauj, nekas neinteresē un nesaista, neuztrauc nedz trūkums, nedz bads viņu biedē; viņš nejūt ne prieku, ne bēdu, ne
e
e laimes, ne nelaimes. Nu gluži kā tāds „piektais ritenis” pasaulē. Dzīvē viņš nav atradis nekādu pienākumu. Lai kāds cits par viņu gādā un domā, ka tik viņam pašam nav jādomā, ka tik viņam netraucē viņa ērtībā un omulībā. Visu mū
ū
ūžu viņš bijis sievai Ilzei par slogu, pastrādādams dažādas muļķības un traucēdams viņai darbā. Ar ko Tenis caurām dienām nodarbojas, nezin neviens – kaut kur aiziet, kaut ko paniekojas. Vakaros vij auklas un visādus vijamos, ar kuriem tad kārtīgi noper bērnus – vienalga vai pelnīti vai nepelnīti, ja bērnu nav tuvumā, tad izper suni, jo bez kārtīgas nopēršanas nevar taču labu, jaunu sitamo likt nost. Tāds viņam vientiesīša ieradums. Īstais Teņa amats – asiņu nolaišana. Tas viņam kā radīts: aiziet uz svešām mājām, izrāda savus darbarīkus, satausta pacientam labu „āderi”, uzcirst.

Tenis ir vājš garā un vājš miesās, kas lūki, ka tik nebūtu kas nopietns jādara vai kāds nopietns lēmums jāpieņem. Visu viņš dara it kā pa jokam – pa jokam ar sievu nodzīvoja, pa jo
o
okam to kapu kalniņā pavadīja, pa jokam atstāja mājas, kurās divdesmit gadu nodzīvoja – viss pa jokam un nezaudējot smiekliņu un labu omu.

Vēlāk ģimenes lielākajā nelaimē, kad Kaspars pazudis un Liena kā ārprātā staigā ar Annužu to meklēdamas, Tenis omulīgi dzīvo jūrmalas mājiņā, iztikdams no pēdējiem krāmiem un gotiņas. Lienas bēru dienā viņš uzklīst atkal Slātavā, bezbēdīgs un vienaldzīgs pavada Lienu kapos, vicinādams ar pīpīti un priecādamies par pīpes galviņas zaļo puķīti. Ilze pareizi viņu par vientiesi nosauca, kas vecumā arvien va
a
airāk bērna prātā paliek. Tas norāda uz Teņa vispārīgo vecuma paralīzi, kas nāk no iedzimtas neirastēnijas, kurā Tenis tikpat maz vainīgs, kā jebkurš cits tāda ļauna mantojuma upuris. Vēl viens solis, un mums būtu īsteni patoloģisks tips tagadējā joku Pētera un vientiesīša – Teņa vietā.

Teņa garīgā dzīve pavisam nabadzīga, tāpēc kā cilvēks un sabiedrības loceklis viņš pilnīgi pasīvs un nevērtīgs. Tādu tipu izaudzināja senā klaušu dzīve, kad pātaga dzina darbā un baznīcā, pātaga vēlēja precēties, mīlēt utt. Teņa vienaldzība pret laicīgo labklājību, nocietinātā sirds pret bēdām, intereses trūkums par paša dēlu – tās visas ir klaušu un vergu laiku atliekas, kas šajā plānprātīgajā būtnē parādās vienpusīgā attīstībā.

Slātavieši Teņa būtību tūliņ izprata un tik vien viņam tās cieņas tika, kā nolaist kādam vecītim asinis. Pat ne visai prātīgā Oļiniete Teni nicina. Mīlestību (un to pašu nepelnīti) viņš saņēmis vien no sievas Ilzes un dēla Kaspara.

ILZE GAITIŅA.

Ilze, Teņa sieva, pēc rakstura un temperamenta gluži pretēja: strādīga, gādīga, saprātīga, dzīves gudra, ar stipru gribu, jūtīga, un sirdī dziļi ticīga. Mūžam viņas darbīgās rokas kustējušās, par mazo dēlu un nevarīgo vīru gādādamas; mūžam viņai bijis jādzīvo trūkumā, mazā rocībā un maizes raizēs. Ilzei vajadzēja uzņemt arī visas vīra rūpes par saimniecību. No Teņa viņa nesagaidīja nedz sapratnes, nedz mīlestības, bet tik vien kā spītību un muļķību. Viņa alka cilvēka, ar ko parunāt, priekos un bēdās dalīties. Tenim labs vārds kā sunim kauls – te bijis, te nebijis: pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Turpretim Ilze labu vārdu un mīļu cilvēku ilgi patur sirdī. To pierāda arī viņas draudzība ar Annužu no bērnu dienām līdz pat kapa malai. Zemnieka vienmuļais darbs var sniegt apmierinājumu, bet ne laimi un Ilzei bieži pietrūka padoma, ko tad nu viņa meklēja dziesmu grāmatā un lūgšanās.

Ilzes ticība bija kā naiva bērna ticība. Bībelē rakstītajam viņa ticēja pilnīgi un nešaubīgi, gluži kā bērns tic visam, ko vecāki saka. Ilze rīkojas kā Bībelē mācīts – ne prātā viņai neienāk nederīgo vīru atstāt vai nerūpēties par viņu. Viņa nes savu pienākumu ar vislielāko pacietību, lēnību, uzticību. Kasparam nākot pasaulē, rūpes tiek divkāršas, bet tas ir arī pirmais gaišums viņas dzīvē. Ilze ir īstens veco laiku cilvēks – gatava visus grūtumus paciest, uzupurēties. Viņa aizmirst sevi pašu, raudzīdama citiem dzīvi padarīt vieglāku un labāku.

Kamēr Tenis vienaldzīgi dzīvojot nodzīvo garu mūžu, Ilze jau visai agri ir nomocījusies līdz nāvei. Darbā, pastāvīgās domās, ilgās, fantāzijā viņa pamazām pacēlās pāri vienkāršajai dzīvei, ikdienībai, maziskam naidam un skaudībai, pat laicīgai labklājībai, meklēdama kaut ko labāku bērnības atmiņās, nevainībā, reliģijā.

Ilzes prātu apliecina uzmanība, ar kādu viņa novēro Kasparu, kad tai nākušas ausīs ziņas par dēla bezdievību. Ilgi viņa seko Kasparam, meklēdama viņa ļaunos darbus: nāves gultā gulēdama, sāk ar Kasparu par to runāt. Kaut māte nespēj saprast dēla jaunlaiku domas, tomēr samierinās, piemin Lienu, brīdina par sarežģījumiem, kas sagaidāmi no Oļinietes puses.

Ilzes rakstura stiprumu vislabāk apliecina viņas priecīgā un labprātīgā nāve. Ilzes ticība ir latviešu reliģiozitātes piemērs. Nesdama Dieva vārdu sirdī, cenzdamās iet Kristus pēdās, viņa centās savienot ticību un dzīvi, saskaņodama katru savu soli, domu un darbu ar Bībeles mācību. Ilzes tēls atveido sīkstos spēka cilvēkus, kas virza dzīvi uz priekšu vai vismaz paver ceļus jaunām iespējām, labestībai.

ANNUŽA.

Annužas dzīve līdz stāsta sākumam diezgan raiba un noritējusi vairākos apvidos. Viņa stāsta Ilzei: „Gari gan gadi, bet īsa stāstīšana, jo laba maz esmu piedzīvojuse.” Annužas dzīve dažā ziņā līdzinās Ilzes dzīvei, tik ar to atšķirību, ka Ilze savu dzīvi ziedojusi ģimenei, kamēr Annuža kalpojusi svešām bēdām un likstām. Viņa tāpat kā Ilze ilgi atmin labu vārdu un mīlamu cilvēku. Tā Annuža satiek bērnības paziņu Elvīras jaunkundzi, kas, kungu bērns būdama, mācījās latviski un iemīļoja Annužu. Romantiskas atgadījums iedod Annužai Elvīras meitiņu Lienīti, kuru vajag glābt no ļauniem kungiem.

Annuža uzupurējas: „Kur citam jānāk palīgā, tur es nekad nevarēju un neiedrošinājos apcietināt savas sirds.” Annuža jau sen pazaudējusi personīgo laimi dzīvē, palikusi tukša, nenozīmīga, pat lieka un nevajadzīga, meklēdama cilvēkus, kam varētu izlīdzēt. Annužai daudz stiprāki mātes instinkti, daudz sievišķīgāka daba kā Ilzei, kurai mājas rūpes liek domāt vīriešu domas un darīt vīriešu darbus. Kad Lienai piedzima meitiņa, pieauga Annužai ne tik vien rūpesti un raizes, bet arī spēks, jautrība un prieks.

Annuža ir spožākais personāžs visā Kaudzīšu galerijā. Visskaidrāk tas izpaužas ainā, kur viņa kapsētā atved Anniņu (Lienas meitu) ar vainadziņiem rokā un, apskauzdama gulētāju mieru un nožēlodama savu raibo, nelaimīgo mūžu, māca aizmirst cilvēcīgo naidu un noskaitīt lūgšanu pie nīstamā tēva slepkavas kapa. To augsto gudrību viņai mācījusi pašas raibā dzīve un skaidrā sirds. Viņa mirst tikpat droši un apmierināti kā Ilze.

Annuža ir tipisks veclaiku cilvēks, kas dzīvo tik tā, kā sirds liek, sekodama instinktam un sirds balsij. Prāts viņai nav diženi attīstīts, tāpat arī gribasspēks. Viņas sirdī mājo tik viens dzenulis – nenodarīt otram ļaunu, sāpes un ciešanas. Kad dzīve viņu nostāda krustugunīs, starp Elvīru un Oļinieti, viņa grib saudzēt abas, gan savu bērnības draudzeni, gan Oļinieti. Sanāk, ka viņa mānās, bet ne aiz ļauna prāta, bet gan aiz mīkstas sirds, aiz gļēvas saudzības, aiz neattapības. Annužai trūkst Ilzes gribas un prāta: viņa nespēj paredzēt nākotnes nelaimes un nespēj tās novērst. Annuža ir liela un cēla savā cilvēkmīlestībā. Annuža būs aizvien pozitīvo spēku pusē.

KASPARS GAITIŅŠ.

Kaspars ir visai neparasts personāžs. Pirmo reizi Kasparu ieraugām kā mazu zēniņu, kas dzen no malienes Slātavā Irbēnu mājās lopus Jura dienā. Pēc ilgiem gadiem atkal sastopam viņu vietnieku/runasvīru pulkā kā pašu gudrāko un godīgāko vīru. Viņš ir kluss, nerunīgs, arī ienaidnieku daudz vairāk kā to, kuriem viņš tīkams.

Kaspars kopš bērnības iegrimis grāmatu lasīšanā un ilgus gadus lasa visus pieejamos rakstus, lai noskaidrotu savus pasaules uzskatus un ideālus. Aprobežotam Oļiņam par lielu īgnumu Kaspars bēg no dejām un citām vieglprātīgām pulcēšanām, lai nodotos mācībām un klusām apceres stundām. Zemnieku zēna klusajā garā veidojas jauns, īpatnējs nacionālais ideāls. Visi sensenie kultūras iespaidi, garīgie un laicīgie raksti, Bībele, baznīcas dzeja, brāļu draudžu dzīves prakse, tautas gara mantu un dzīvās tautas valodas un piedzīvojumu krājums satek vienā lielā un klusā degpunktā – Kaspara Gaitiņa intelektā.

Kaspars skatīja pasauli dzidrām bērna acīm, pirms pasaules skaudrās nesaskaņas šo skatienu neaptumšoja. Tās kā dziļas rētas iegūlās Kaspara sirds mierīgajā spogulī. Jo plašāka tapa viņa pasaule, jo skarbāk krita nesaskaņas acīs: negantība, skaudība, varmācība, liekulība. Viņš nesa ļaudīm skaidru garu, bet tie dzēla kā odzes: viņš gāja baznīcā, bet ieraudzīja pie Dieva altāriem lokāmies liekulības čūskas; tiesā viņš skatīja netaisnību un sadzīvē – varmācību un nodevību.

Pirmo reizi Kaspars kā pieaudzis vīrs parādās vietnieku pulkā, spriezdams par bīstamo mērnieka cienīgtēvu. Tur viņš parāda visu savu drošību, gudrību, pārliecību, rakstura spēku, stādamies visiem pretim, lai gan lai zina, ka viņa pūlēm nebūs sekmju. Šis ideālists nonāk traģiskā sadursmē ar dzīvi. Šādas sadursmes Kasparam parasta lieta, sākot no maziem aizvainojumiem, līdz pat atklātai varmācībai – visu stāsta varonis ir piedzīvojis un izbaudījis. Runasvīru muļķība, mērnieka un tā draugu viltība izvilina Kaspara rāmajā un noslēgtajā sejā vien smaidu vai asu izsmiekla piezīmi. Viņš saka savai mātei Ilzei, ka meklējot dzīvē vien graudu ne pelavu, bet maz ko atrodot. „Es atrodu ļoti maz cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runāt. Klusu ciešanas nekad neesmu nožēlojis, bet runāšanu gan.” Kaspars neiet baznīcā, lai nebūtu jāskata liekuļu bari, ne viesos, ne sabiedrībā, lai gan labprāt redz ciemiņus savā mājā.

Kaspars sadala cilvēkus četrās šķirās: „pirmā tos, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes, otrā – kas krāšņi zied un nes krāšņus augļus; trešā – kuriem vientiesīgi ziediņi, bet brangi augļi un ceturtā – kuri nedz zied, nedz nes krāšņus, derīgus augļus”.

Pirmie lielās, lepojas ar ticību un meklē neticīgos, lai tiem varētu aizrādīt, bet dziļi sirdī viņiem ticības nav (Oļiniete un Prātnieks).

Otrie – tie, kuri apliecina savu ticību darbos, dvēselē un arī skaļi savu ticību izsaka (Ilze).

Trešie ar ticību nelepojas, bet darbus dara, nebaidās soda, bet baidās netaisnības un necilvēcības (Kaspars).

Ceturtiem nav nedz ticības, nedz darbu, nav nekā svēta, nedz grēcīga. Tomēr viņi nav tik ļauni kā pirmie (Raņķis).

Kaspara ideāls ļoti augsts un viņš cenšas šo ideālu savienot ar dzīvi. Muļķību viņš apkaro ar kodīgu zobgalību, neģēlību – ar dzēlīgu izsmieklu, bet bērnišķīgai vai plānprātīgai nesaprašanai pretim – lēnīgu klusuciešanu.

„.Esmu gandrīz visiem aizriebis, nemeklēdams pie neviena draudzības, bet sacīdams allaž un ikkatram, ko domāju, jo tas ir manā dabā.”

Kaspars paredz mērnieku laiku postu un tīši, apzinīgi burzmas sākumā nostājas pret mērnieku un tā rokaspuišiem. Ja Kaspars negrib sevi noliegt, savus ideālus kājām mīdīt, tad viņam jāiet cīņā, kurā uzvarēt nav iespējams. Viņš nenostājas pret mērnieku aiz jaunības pārgalvības vai neprāta dēļ, bet gan nesalaužamās pārliecības dēļ.

Jo ilgāk dzīvo, jo skaidrāk Kaspars apzinās, cik maz labuma ir no viņa pūliņiem. Kaspars nojauš, cik mazi viņa spēki un cik liels ļaunums valda pasaulē.

Kapars un Liena iemīl viens otru, bet pat mīlas skurbumā Kaspars nezaudē vēso spriešanas spēju un godīgi izstāsta Lienai, kādas nedienas viņai nāktos piedzīvot, ja viņa izvēlētos Kasparu par savu dzīvesbiedru.

Kad Prātnieks ar mērnieku izdzen Gaitiņus no Irbēniem, Kaspars nepārmet ne tēvam, kura vaina šajā lietā vislielākā, nedz kādam citam neviena vārda, tāpēc, ka jau sen paredzējis ģimenes nenovēršamo nelaimi.

Iedams no Irbēniem projām, viņš brauc pār augstu tiltu, kura apakšā mutuļo atvars. Un piepeši šim norūdītajam cīnītājam uzmācas ilgas pēc nirvānas, viņš sajūt atvara baigo tukšumu, kas tik mīļi aicina. Šajā bīstamajā mirklī viņš atceras, ka viņa dzīvība pieder viņa tuviniekiem, viņš ir mācījies upurus nest un nesīs tos līdz galam.

Cik spožs un dižens viņa raksturs, tik bēdīga un nelaimīga viņa dzīve.

OĻINIETE.

Ļoti pašapzinīga, iedomīga. Slavē sevi, savu bagātību, izcelšanos. Mantrausīga.

Kad piedzima Oļinietes dēls Antoniņš, viņa pilnībā nogrima viņa audzināšanā, jo Antoniņš taču tik īpašs. Vispirms piemeklēja tam labāku vārdu, nevis tādu kā nabagu vai kalpu bērniem. Jau no pašām pirmām dienām auklējusi viņu, absolūti izlutinot un samaitājot – lai ne vējiņš neuzpūš, ne skaņa neatskan, kad lolojumiņš aizmidzis, pat septiņu gadu vecumā kalponei Antoniņš nešus vien jānes, jo nevar jau tik mazs bērns kājām daudz staigāt. Un viņa kurn pret Dievu, kas devis kalpones dēlam trīs veselības, kamēr viņas Antoniņš vājš un nespēcīgs.

Lielmanīgo radu svinībās Oļinietei pienākas pirmā vieta, labākais kumoss, tāpat arī baznīcā viņai vajag pirmajā rindā sēdēt un pie Dievgalda īpašu vietu.

Oļiniete katrā vietā noprasa, vai viss būs godam, vai tur nesanāks kāds negods? Ko sacīs dižmanīgie radi? Vai radiem būs gods? Ko sacīs pasaule? Tādi jautājumi maisās galvā tukšajam cilvēciņam, kas ir tik ļoti atkarīgs no sev līdzīgo sprieduma un cenšas arvien apmierināt savu godkārību, uzpūtību un lepnību. Godkārības dēļ Oļiniete ir pret Lienas un Kaspara mīlestību, tādēļ arī „sametas ar Prātnieku uz vienu roku”, lai Gaitiņus no vietas padzītu un Prātnieks Lienu apprecētu.

To, cik kroplīga ir viņas garīgā dzīve, rāda arī viņas ticības izpratne. Kad viņa ar Prātnieka palīdzību ir noblēdījusi Gaitiņu robežas, tad piesauc Dievu un liekulīgi saka: „Kā lai es Tev par to pateicu, Dievs!” Viņai sajukusi tikumības jēga, sirds auksta un nejūtīga pret citiem cilvēkiem. Kad vecais Oļiņš, kas pasīvi sievas un Prātnieka grēka darbos piedalījies, sāk savus grēkus nožēlot un vainu sajust, Oļiniete prot nabadziņu mierināt: „Un vai tu gribi izdzīvot visu mūžu kā koks bez neviena grēciņa? Kam tad tevim vajag to lielo lūgšanu un raudāšanu? Kam tad vajadzēja Pestītājam mirt? Pie dievgalda var iet četras reizes gadā; cik tas izmaksās? Redz, Andž, cik manam vecim tās ticības!”

Gaitiņu izdzīšanu, Lienas vajāšanu viņa gan atzīst par grēkiem, bet arī tikai tad, kad Oļiņš pārāk tiepjas un mokāsļsirdsapziņas pārmetumos. Ticību un grēku piedošanu viņa saprot mehāniski, kā kādu parādu nolīdzināšanu, ko var nokaulēt un noblēdīt ar paraudāšanu, pareiziem vārdiem, Dievu var apkrāpt un piespiest darīt kā Olinietei tīk.

Morāli trulā un nejūtīgā, garīgi aprobežotā, gribā vājā Oļiniete ētiskajā ziņā ir viens no „Mērnieku laiku” bēdīgākajiem tēliem: neko labu savā dzīvē nav darījusi, mājas garu izpostījusi, sagandējusi dzīvi vīram un audžumeitai Lienai, kļuvusi par ieroci intriganta Prātnieka rokās, bez sajēgas, savas saprašanas, gribasspēka un prāta.

OĻIŅŠ.

Viņš neatzīst Švauksta melno kažoku, Kaspara bārdu un Teņa izskūto pazodi, jo tādi cilvēki neesot smaga darba darītāji. Neieredz dzērājus, plītētājus un kāršu spēlmaņus, kas viņa mājā tādas lietas sadomātu darīt, to ar suņiem izrīdītu ārā. Oļiņš daudz lasa grāmatas, jau kopš agras jaunības daudz lasījis dziesmu grāmatu un Bībeli. Viņa nemācītais un neskolotais prāts svētajos rakstos daudz ko nesaprot, bet sirds uzņēma mīlestības un piedošanas mācību. Ticībā naivs un tiešs.

Neuzņēmīgs, pilnīgi pakļauts sievas gribai, arī lišķīgs (pret mērnieku izturas kā pazemīgs suns pret saimnieku).

Oļiņa vājais raksturs ļauj notikt dažādiem grēka darbiem, ja tie sola kādu laicīgu labumu. Oļiņš gan jūt grauzēju, slīkst grūtsirdībā, manīdams, ka ļaunums viņu apņem smalkā tīklā, bet vājā griba nespēj to saraut. Salīdzinot ar neganto sievu viņš ir labs, bet vājš cilvēciņš. Oļiņš paradis tikai paklausīt, un nevis cietai gribai, gudrības un spēka pārākumam, bet histēriskas un muļķīgas sievas untumiem.

Oļiņš ir labs savās domās, sapņos, kamēr sadzīvē paliek neražīgs kā vergs un burta kalps. Viņam atliek vien kūkot gultā, lasīt rakstus, grimt grūtsirdībā un ilgoties debess miera. Vecuma un nespēka bērnišķībā viņš modina žēlabas.

„Dievs lai tiesā mani pēc savas taisnības, bet pie tā ļaunuma, kas izgājis no mana nama līdz pat šejienei, es neesmu nekad biedrojies, bet viņu atturēt nav man bijis spēka.”

LIENA.

Liena ir vienīgā persona, kuru Kaudzītes it kā cenšas idealizēt, kas vērojams aprakstā un strīdos ar Švaukstu un Pietuku Krustiņu. Viņa bija skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb „viskrāšņākā ziedonī”. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bija „skaisti kā rīta blāzma” pie debesīm un nereti zibēja tiem cauri asa, bet nevainīgi jocīga viltībiņa, „it kā patlaban lēcošas saules stari”.

No mātes viņa mantojusi iedzimtu nervozitāti, smalkus un jūtīgus nervus, no tēva – šķīstu sirdi. Oļiniete nespēj Lienu negatīvi ietekmēt.

Liena ir jaunlaiku cilvēks, kam patstāvīgas jūtas un prāts. Oļiņi uzskata, ka Švauksts ir viegla ceļa gājējs, bet klanītos līdz zemei viņa priekšā, ja vien tam bijusi nauda, bet Liena sajūt viņa ākstību un izjoko viņa švītīgās ūsas, dēvēdama par zaldātu. Lienas prātu un spriešanas spējas norāda arī viņas riebums pret Prātnieku Andžu. Ne Oļinietes mūžīgās uzslavas, nedz Oļiņa padošanās Prātniekam nespēj mainīt Lienas pašas spriedumu: „Un iedomājot, ka man jāiet un jādzīvo pie Prātnieka, nāk šaušalas.”

Viņa neļauj, līdzīgi tēvam, savu šķīsto dvēseli dubļos vārtīt, aizsargā savu personīgo viedokli. Prāts un sirds to saista pie Kaspara. „Liena tomēr ne mazāk varonīga un patstāvīga: atstāt dzimteni, siltu vietu un laisties mīļākam līdz svešumā, – tas ir solis, par ko runās abas valstis un – nosodīs.”

Lienas aizbēgšana pie Kaspara ir ilgi un dziļi pārdomāts solis. Oļiniete spiež Lienai precēt Prātnieku, jo tam daudz naudas un zemju, bet, jo vairāk viņa savu gribu uzspiež, jo vairāk Liena par Kasparu domā. Viņa ar mieru audžu mātei par katru pie viņas pavadīto gadu piecus gadus bez maksas atstrādāt tikai pie Prātnieka – to vien nē!

Liena ir ne vien piemīlīga, lēnīga un jautra, bet apstākļu vadīta, arī stingra un apzinīga, kas valdzina ne vien ar sievišķību, bet arī ar savu nopietno, krietno raksturu.

Kasparam pazūdot, kādā dusmu/neprāta lēkmes aprakstā redzams, ka Liena dusmās ļoti līdzīga savai mātei Oļinietei. Kāda kaimiņiene pat brīnās, sveši cilvēki viens otram ilgus gadus līdzās dzīvodami, kaut ko viens no otra tomēr pārņemot.

Lienai bija liela nozīme Oļiņu ikdienas dzīvē. Viņai aizejot, cēlās liels posts. Oļiņi nekad vairs neatžirgs: tēvs slims, māte nespēj saimi vadīt – māja un dzimta sāk nīkuļot.

PRĀTNIEKS.

Vislielākais intrigants „Mērnieku laikos”, piekukuļo mērnieku, lai tas sadarbojas, apzog jau tā ne visai bagātos, sagādājot mērniekam „klientus”, „uzrīda” mērnieku Tenim un panāk, ka Gaitiņus no mājas padzen.

Prātnieks raksturots kā izveicīgs, apķērīgs, aukstasinīgs un cietsirdīgs augļotājs un svešas mantas noblēdītājs. Viņš nav vienkāršs un mazs blēdītis, bet dižens, kas spēj cilvēku likteni turēt savās rokās, virza abu pagastu darbību un saimniecisko dzīvi, sastāda abos pagastos milzīgu blēžu un neliešu partiju, pret kuru nobālē pat profesionālā blēža Grabovska darbi Čangalienā. Visur viņš panāk savu gribu, sagrābj varu, atļauju neprasīdams.

Dzīdamies pēc varas un mantas, viņš cilvēkos modina pašus zemākos instinktus: vispirms modina mantkārību, tad sēj naidu pret iedomātiem un patiesiem ienaidniekiem, konkurentiem. Prātnieks labi pazīst cilvēkus un izmanto tos saviem nolūkiem.

Arī viņa mīlestībai pret Lienu pamatā ir auksts aprēķins. Liena patīk daudziem jauniem puišiem, viņa ir visskaistākā meita apkaimē, tāpēc prātniekam viņa jādabū – kā tāds skaists dekors savai mājai. Pie tam – Liena ir čakla un tas lauku mājās ļoti no svara.

Kaspars ir garīgās, bet Prātnieks – materiālās kultūras pārstāvis. Viņa spēks ir varmācība, viņa gudrība ir viltība un mīlestība – bizness.

Kamēr viņam „pie kājām gulēja” visa Čangaliena un Slātava, viņš, no saviem panākumiem pagalam apreibis, nodevās uzdzīvei un dzeršanai, kas izputināja visu viņa mantu; zuda arī gods un slava. Vēl daži likteņa spērieni un no varenā Prātnieka, kura priekšā drebēja mazie saimnieciņi, pāri palika vairs tikai prasts dzērājs.

RAŅĶIS.

Blēdis un aukstasinīgs slepkava, kas par pāris tūkstošiem uzņēmās Grabovski nogalināt. Par Raņķi ļoti maz stāstīts. Vairāk lasāms vien IV nodaļā, kurā aprakstīta Grabovska dzīve. Tajā Raņķis liela vājuma brīdī saka runu par saviem uzskatiem, jeb, pareizāk sakot, slavina savu klajo egoismu.

PIETUKA KRUSTIŅŠ.

Pietukam ir divi ievērojami sāncenši: Švauksts un Drekberģis (visi trīs „vienā maisā bāžami” – ļoti līdzīgi tipāži). Daži uzskata Pietuku par varenu dižtautieti, klausīdamies viņa skanīgajos vārdos.

Tukšas un no gaisa sagrābstītas runas, dzejoļi un odas, kuru labākā īpašība tā, ka tās „smuki” uzrakstītas. Āksts un pakaļķēmotājs, kam nav ne jausmas, kas ir patstāvīga domāšana vai jušana. Vietējās skoliņas skolmeistars, skolotājs, kas gan vairāk pa godiem dzīvo, nekā bērnus gudrībās māca. Viņam kā skolotājam vajadzēja nojaust kādas jukas un nebūšanas atnesīs mērnieku laiki, bet tā vietā viņš priecīgs par mērnieka atnākšanu un sapņo tik par goda mielastu, kuru mērnieks apsolīja darbu beidzot.

Lai arī Pietuks bieži skaisti runā par tēvijas mīlestību, tomēr pašam trūkst godaprāta un taisnības izjūtas.

Salīdzinot Pietuku Krustiņa vārdus ar darbiem, jāsecina, ka viņš tāds vējagrābslis vien ir, plātās ar aizlienētiem vārdiem, jo īpaši – nesakarīgiem svešvārdiem. Trūkst pašam savu domu, ideju, spriedumu. Īstens mūsu gara truluma un akluma personāžs.

Pietuka draudzēšanās ar mērnieku bandu un blēžiem pierāda, ka „tautas dziedonis” pieskaitāms pie sabiedrības pabirām, kam rūp vien vēdera tiesa, iedzeršana par velti un plātīšanās.

Pietuka dzejoļos redzams klajš plaģiātisms – sameistarojis dzejoli, izmantojot gan Šillera, gan Pumpura, gan Ausekļa, mazāk – Jura Alunāna dzeju, uzdod to par savu. Arī prātiņš viņam tāds paplāns. Visu mūžu centies aizmirst savu izcelšanos, savu personību, viņš vēlas būt kā tāds vietējais ģēnijs, varonis, augstāks par visiem.

Tomēr visās Pietuka ākstībās sirds viņam laba un vientiesīga. Visas muļķības, ko viņš pastrādā, viņš pastrādā ne jau no ļauna prāta, bet īsā prātiņa dēļ. Muļķību un ļaunumu, kas ap viņu notika, Pietuks neizprata. Viņam bija tik viens uzdevums dzīvē – izlikties gudrākam, nekā ir patiesībā, ķēmoties citiem pakaļ, lielīties, izlikties par dzejnieku, svētuli.

ŠVAUKSTS.

Švauksts arī tiecas noliegt savu personību: buldurē vāciski, ģērbjas pilsētnieku drēbēs, sprauž acenes uz deguna un valkā baltus cimdus, tāpat kā Pietuks – piesavinās svešus izteikumus, domas, nesaprotamus vārdus un izteicienus.

Ar savu vācisko runāšanu un „gudriem” izteicieniem cenšas pievērst sev Lienas uzmanību, bet tā prot viņu smalki atraidīt, nepiemirsdama atjokot.

Kā mazs bērns Švauksts grābsta spožas lietiņas, jo viss ir zelts, kas spīd. Arvien meklē sev elkus, svešu prātu un spēku. Dzīvo ar apziņu, ka, lai kas arī dotajā brīdī būtu kungs un saimnieks, piem., mērnieks – tas ir labs, tas ir stiprs un to vajag visādi atdarināt. Īsts vergu pēcnācējs, kam iedzimta bijāšana pret stiprāko, pilnīgi vienaldzīgi, vai tas labs vai ļauns, prātīgs vai negudrs.

ĶENCIS.

No sākuma Ķencis atstāj itin mundra vecīša iespaidu, līdzīgi kā Tenis. Viņi abi jautras dabas cilvēki un reizēm dod interesantas, asprātīgas atbildes, bet ar to viņu līdzība arī beidzas. Ķencis mēdz pīties ar pasaules varenajiem: ar Prātnieku, Bisaru, Svērteli un Pietuku. Ķencis ir tāds kā Prātnieka rokaspuisis, cītīgs mērnieka un tā palīgu „apciemotājs”. Viņš arī bija pirmais no Čangalienas pagasta, kas brauca ar kukuļiem pie mērnieka uz Slātavu ciemos, kad vēl nenojauta, ka diena beigsies cietumā.

Prātnieka nelietībās Ķencis lielu lomu nespēlē, jo viņš pārāk vientiesīgs dižiem plāniem, bet viņš ir gana paklausīgs – tāpēc Prātnieks ielaižas ar viņu „darījumos”. Ķencis nav ļauns, bet gan aprobežots, tāds kam nemitīgi gadās visādas sīkas ķibeles un kļūdiņas, humoristiskais personāžs.

Viņa ticība ir maza blēdīša ticība – Dieviņam jāklausa, kārdinājumam jāmēģina pretoties, vakarā gar kapiem nestaigāt – tur nelāgas dvēseles klaiņo, viņa kaislība – šņabītis.

Dievu lūdz retos gadījumos, pie tam pats sev iestāstīdams, ka nevar jau Dievu bieži un par visādiem niekiem lūgt, neaizmirst arī ar lakatiņu sausās acis paberzēt, lai Dieviņš domātu, ka Ķencis tik sirsnīgi lūdzis, ka apraudājies.

Nekādus lielos darbus „Mērnieku laikos” paveicis nav un no viņa tā īsti nekas nav atkarīgs, bet interesants tieši kā personāžs – atdzīvina visai smagi lasāmo romānu. Īpaši tas redzams, lasot slaveno „Ķenča lūgšanu”.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA:

* KAUDZĪTES MATĪSS UN KAUDZĪTES REINIS „MĒRNIEKU LAIKI”

* R. KLAUSTIŅŠ „„MĒRNIEKU LAIKI” KĀ SADZĪVES ROMĀNS” (LATVIEŠU BIEDRĪBAS DERĪGU GRĀMATU NODAĻA, 1926. G.)