Meteorīti

Meteorīti

Saturs

1. Ievads…………………………………………………………….3.lpp
2. Meteoru parādības……………………………………………4.lpp
3. Meteoroīdi……………………………………………………….4.lpp
4. Meteori……………………………………………………………5.lpp
5. Bolīdi………………………………………………………………5.lpp
6. Meteoru plūsmas……………………………………………..6.lpp
7. Galvenās meteoru plūsmas……………………………….7.lpp
8. Meteoru lietus………………………………………………….8.lpp
9. Meteorīti………………………………………………………….8.lpp
10. Meteorītu iedalījums………………………………………11.lpp
11. Lielākie meteorīti…………………………………………..13.lpp
11.1 Lielākie dzelzs meteorīti…………………………..13.lpp
11.2 Lielākie akmens meteorīti…………………………14.lpp
11.3 Lielākie dzelzs-akmens meteorīti……………….15.lpp
11.4 Lielākie Latvijas meteorīti…………………………15.lpp
12. Meteorītu krāteri……………………………………………16.lpp
13. Lielākie meteorītu krāteri………………………………..17.lpp
14. Meteorītu vēsture………………………………………….19.lpp
15. Nobeigums…………………………………………………..21.lpp
16. Izmantotie avoti…………………………………………….22.lpp
Ievads

Šis ir zinātniski pētnieciskais darbs par meteorītiem. Šajā darbā ir aprakstīts:
1. Kāda ir atšķirība starp meteorītiem, meteoroīdiem un meteoriem un kas tiem kopīgs;
2. Kas ir meteorīti;
3. Kā iedalās meteorīti;
4. Kādi ir lielākie pasaules un Latvijas meteorīti;
5. Kas ir meteorītu krāteri;
6. Kādi ir pasaules lielākie meteorītu krāteri;
7. Kāda ir meteorītu vēsture.

Šo zinātnisko darbu rakstīju, lai izzinātu vairāk par meteorītiem. Kosmoss vēl joprojām glabā milzīgus noslēpumus. Daudzi cilvēki vēl tagad nezina daudz par meteorītiem, tādēļ vēlos tos iepazīt vairāk. Meteorīti jau senā pagātnē tika uzskatīti par mistiskiem akmeņiem. Un arī šajā laikā tie ir tīti noslēpumos. Daudzi zinātnieki uzskata, ka meteorīti ir iznīcinājuši dinozaurus. Tātad meteorīti nav nemaz tik nenozīmīgi iežu gabali. Milzīgi meteorīti var nokrist vēl tagad, taču no tā nevajadzētu baidīties, jo tik lieli meteorīti krīt tikai reizi daudz miljonos gadu. Diemžēl par tiem uzzināt ko vairāk ir ļoti grūti – uz Zemes nokrīt daudz meteorītu, taču lielākoties tie nokrīt Okeānos un neapdzīvotās vietās, vai arī vienkārši tos laika gaitā apsedz zeme un smiltis. Iespējam arī tāpēc daudziem meteorīti šķiet tik eksotiska lieta.

Meteoru parādības

Parādība vai objekts Raksturojums
Meteoroīds Saules sistēmas mazais ķermenis, kas pārvietojas starpplanētu telpā
Meteors Īslaicīga gaismas parādība Zemes atmosfērā, kas rodas cietam kosmiskajam ķermenim, tā sauktajam meteoroīdam, ar kosmisku ātrumu ieskrienot Zemes atmosfērā
Bolīds Ļoti spožs meteors
Meteoru plūsma Daudzu meteoru parādīšanās dažu stundu laikā, kam par cēloni ir Zemes sastapšanās ar meteoroīdu spietu
Meteoru lietus Ļoti intensīva meteoru plūsma
Meteorīts Saules sistēmas mazais ķermenis, kas no starpplanētu telpas nokritis uz Zemes vai cita debess ķermeņa

Meteoroīdi

Starpplanētu telpā atrodas zināms daudzums putekļu, akmeņu, ledus gabalu un citu kosmiskās vielas fragmentu, kas pārvietojas pa dažādām orbītām. Tos sauc par meteoroīdiem. To izvietojuma blīvums ir neliels, piemēram, Zemes apkārtnē sastopamas tikai dažas meteoroīdu daļiņas 1km3. Tās sver niecīgas grama daļas, reti – dažus gramus. Retāk atrodami lielāki ķermeņi, kuru diametrs ir no dažiem centimetriem, decimetriem vai pat līdz vairākiem metriem, kuru masa ir vairāki kilogrami vai pat daudz tūkstošu tonnu. Meteoroīdi var riņķot kosmosā miljoniem gadu, kamēr to ceļā gadās zeme vai cits debess ķermenis.

Meteori

Ja zemes un meteoroīda trajektorijas krustojas, tad notiek sadursme. Meteoroīds ietriecas Zemes atmosfērā ar ātrumu vairāki desmiti kilometru sekundē. Lielās berzes dēļ tas sakarst, izkūst un iztvaiko. Iztvaikojošās gāzes molekulas sabrūk atomos, jonizējas un spīd. Pie debess redzams īslaicīgs svītrveida gaismas uzliesmojums, ko sauc par meteoru. Parādība ilgst aptuveni vienu sekundi. Meteoru sadegšana sākas apmēram 120 kilometru un beidzas apmēram 80 kilometru augstumā. Reizēm meteorus dēvē par krītošajām zvaigznēm. Ar vārdu „zvaigzne” šeit jāsaprot gaismas punkts pie debess, nevis reāls fizikāls objekts. Saprotams, ka zvaigznes ir daudzkārt lielākas par planētām un „nokrist” uz zemes nevar. Pat neliels meteoroīds smilšu graudiņa lielumā ar masu 0,01 grams spēj radīt spožu meteoru. Meteorus veidojošie ”kosmiskie smilšu graudi” ietriecas atmosfērā ar ātrumu no 11 līdz 72 kilometriem sekundē. Ātrākie meteori ir spožāki un baltāki. Lēnākie meteori ir vājāki un dzeltenāki.

Bolīdi

Paretam gadās redzēt meteorus, kas spožumā pārspēj Veneru vai pat pilnu mēnesi. Tos rada meteoroīdi, kuru masa ir daži grami. Šādus meteorus sauc par bolīdiem. Bolīda lidojums ilgst vairākas sekundes, un tas iekļūst atmosfērā dziļāk nekā parastais meteors. Tam var būt skaidri saredzami izmēri un pilienveida forma. Atkarībā no lidojuma ātruma bolīda krāsa ir no sarkanīgas līdz baltai. Jonizētās gāzes, kas palikušas bolīda trajektorijā, vēl kādu brīdi turpina spīdēt. Šo parādību sauc par bolīda pēdu. Pēda ir redzama arī spožākajiem meteoriem.

Bolīds, Marseļa, Francija,1998.gada 18. novembris.

Meteoru plūsmas

Ja nakts ir pietiekami tumša, tas stundas laikā var ieraudzīt dažus tā saucamos sporādiskos meteorus, kas parādās nejauši dažādās vietās pie debess. Vairākas reizes gadā novērojamo meteoru skaits strauji palielinās. Tas notiek tad, kad Zeme sastopas ar veselu meteoroīdu spietu, kas rada meteoru plūsmu. Tad vienā stundā var ieraudzīt pat vairākus desmitus spožu meteoru. Ja meteoru redzamos ceļus turpina atpakaļvirzienā, tad tie krustojas aptuveni vienā debess sfēras punktā, ko sauc par plūsmas radiantu. Meteoru faktiskās trajektorijas ir paralēlas, taču perspektīvas efekta dēl izskatās, ka tie izlido no viena punkta.
Plūsmas darbības ilgums ir vairākas dienas, pat nedēļas. Tās nosauc pēc zvaigznāja (kurā atrodas plūsmas radiants) latīņu valodā. Trīs aktīvākās meteoru plūsmas, kas novērojamas Latvijā ir Kvadrantīdas, Perseīdas un Geminīdas. To maksimālās aktivitātes datumi, kad novērojams vislielākais meteoru skaits; attiecīgi ir 3. janvāris, 12. augusts un 13. decembris. Analizējot meteorus radījušo debess ķermeņu orbītas, tika noskaidrots, ka meteoru plūsmas ir saistītas ar komētām. Piemēram, Perseīdu meteorus rada putekļi, kas izvietojušies gar Svifta-Tatla komētas orbītu. Ja meteoroīdu spiets, kas skar Zemi, ir izveidojies samērā sen, tad tā joslas platums ir daudzi miljoni kilometru un Zeme sastopas ar to ik gadu.

Galvenās meteoru plūsmas

Plūsma Aktivitātes perioda sākums Aktivitātes perioda beigas Aktivitātes maksimums Aptuvens meteoru skaits stundā
Kvadrantīdas 1.01 4.01 4.01 50 līdz 120
Lirīdas 19.04 24.04 23.04 15 līdz 25
h Akvarīdas 1.05 8.05 4.05 60
Dienvidu d Akvarīdas 21.07 15.08 29.07 30
Ziemeļu d Akvarīdas 15.07 18.08 12.08 20
Perseīdas 25.07 17.08 13.08 60 līdz 120
Orionīdas 18.10 26.10 22.10 30
Dienvidu Taurīdas 19.09 26.11 3.11 15
Ziemeļu Taurīdas 19.09 1.12 13.11 15
Leonīdas 14.11 20.11 18.11 15
Geminīdas 7.12 15.12 14.12 90
Ursīdas 17.12 24.12 23.12 15

Meteoru lietus

Ja meteoroīdu spiets ir jauns, tad tas ir visai kompakts un sastapšanās notiek tikai vienu reizi vairākos gados. Tādā gadījumā ir novērojama nevis meteoru plūsma, bet gan meteoru lietus, kura laikā meteoru skaits vienā stundā var sasniegt 100 tūkstošus, tas ir, vienā sekundē redzami vairāki desmiti meteoru. Meteoru lietus ilgst tikai pāris stundas un novērojams atsevišķā zemeslodes apgabalā. Tiklīdz Zeme iziet ārā no meteoroīdu spieta blīvākās daļas, meteoru lietus beidzas. Ļoti spēcīgu meteoru lietu 1799., 1833., 1866. un 1966. gadā radīja Leonīdu plūsma, kas saistīta Tempela-Tatla komētu. Ir novēroti arī Andromedīdu un Drakonīdu lieti. Citā laikā šīs plūsmas ir visai mazaktīvas.

Leonīdu meteoru lietus,
1999. gada 23. novembris.

Meteorīti

Meteors un meteorīts nav viens un tas pats. Meteors ir tikai gaismas parādība, bet meteorīts ir konkrēts priekšmets ar formu, izmēriem un svaru, kas nokritis uz zemes. Meteorītus sauc arī par „debess akmeņiem”. Tikai retos gadījumos spoža bolīda lidojums beidzas ar meteorīta krišanu. Tam ir vairāki cēloņi. Pirmkārt, komētu izcelsmes meteoroīdi ir visai irdeni ķermeņi. To vidējais blīvums var būt aptuveni 1000 kilogramu uz kubikmetru. Ielidojot atmosfērā, tie ātri sadrūp gabalos un sadeg. Otrkārt, ja kosmiskā ķermeņa ātrums ir lielāks nekā 22 kilometri sekundē, tad tas strauji bremzējas un sadeg, līdz Zemes virsmai nemaz nenokļūstot. Tikai pietiekami blīvi un lēni meteoroīdi var nokrist uz Zemes kā meteorīti.
Meteorīta virsmu klāj plāna, tumša un gluda apkusuma kārta. Lūzumu vietās redzama gaišāka viela. Uz virsmas redzamas raksturīgas, it kā ar pirkstiem slapjā mālā ievilktas rievas, ko sauc par regmaliptiem.
Pēc mūsdienu priekšstatiem, meteorīti nav saistīti ar meteoru plūsmām vai meteoru lietiem, bet gan ar asteroīdiem. Meteorīti ir asteroīdu šķembas. Tie kādreiz atradušies samērā lielu asteroīdu iekšienē, līdz sadursmes rezultātā asteroīdi ir sašķēlušies un to šķembas izmētājušās kosmosā.
Meteorīta krišana norisinās šādi: ietriecoties atmosfērā, meteorīts ātri sakarst līdz desmitiem tūkstošu grādu pēc Celsija. Tā virsma kūst un iztvaiko, no tās izšļakstās pilieni un atdalās gabali. Novērojams lēni lidojošs bolīds, kas izskatās kā ugunīga, dzirksteļojoša lode, aiz kuras stiepjas gara dūmu aste. Bolīda aste, ja to apgaismo saule, pēc tam var būt redzama vēl ilgi. Šāds bolīds ir tik spožs, ka redzams pat dienā. Tālu dzirdams pērkona grāvienam līdzīgs troksnis. Spēcīgākās bremzēšanas fāzē bolīds var sadalīties gabalos. Tad uz zemes nokrīt daudz meteorīta gabalu. Apmēram 15 kilometru augstumā meteorīts praktiski apstājas un tālāk krīt gandrīz kā parasts akmens. Krišanu pavada svilpienam līdzīgs troksnis.
Katru gadu uz Zemes nokrīt apmēram 19000 meteorītu, kas smagāki par 100 gramiem. Lielākā daļa no tiem iekrīt okeānos, jūrās, tuksnešos vai citās mazapdzīvotās teritorijās. Tādēļ ik gadu atrod tikai kādus piecus meteorītus. Pēdējā laikā aizvien vairāk meteorītus sāk atrast Antarktīdā konkrētās vietās. Antarktīdā nokrīt meteorīti un kustīgie ledāji tos aizbīda uz vietām, kur tie koncentrējas.

Meteoroīdi, meteori, bolīdi un meteorīti.

Meteorītu iedalījums

Daudzi meteorīti radušies no mazajām planētām – asteroīdiem. Asteroīdi sastāv no:
1. kodola, kas ir daudzu dzelzs meteorītu avots.
2. kodola-mantijas pārejas slāņa, no kura rodas dzelzs-akmens meteorīti.
3. garozas, no kuras veidojas akmens meteorīti.

Tātad izšķir akmens, dzelzs un dzelzs-akmens meteorītus.
Vairums meteorītu ir akmens meteorīti jeb aptuveni 92%. Akmens meteorīti ir pelēki un sastāv no silikātiem. Vairums akmens meteorītu satur nelielas, apaļas akmens lodītes – hondras. Šos meteorītus sauc par hondrītiem, bet pārējos akmens meteorītus par ahondrītiem.
Dzelzs meteorīti sastāv no niķeļdzezs ar nelieliem minerālu piejaukumiem. Tie ir apmēram 6% no visiem meteorītiem.Dzelzs meteorītu var atšķirt no dabiskas izcelsmes dzelzsgabala, ja gludu, noslīpētu virsmu kodina ar skābi. Meteorītam kodinājuma vietā parādās raksturīgas līnijas.
Dzelzs-akmens meteorītiem ir īpatnēja struktūra – tiem ir dzelzs ieslēgumi akmens masā vai, gluži pretēji, akmens ieslēgumi dzelzs masā. Dzelzs-akmens meteorīti ir aptuveni 2% no visiem meteorītiem.

Tips Akmens meteorīti Dzelzs meteorīti Dzelzs-akmens meteorīti
Apakštips hondrīti ahondrīti – –
Relatīvais daudzums,% 85 7 6 2
Īpatnības apaļi ieslēgumi – hondras hondru nav īpatnēja kristāliskā struktūra akmens gabaliņi dzelzs masā vai dzelzs ieslēgumi akmens masā
Blīvums, kg/m3 2000 – 3700 7500 – 8000 5500 –6000

Dzelzs meteorīts. Akmens meteorīts.

Dzelzs-akmens meteorīts. Šis meteorīta
gabals ir nopulēts, lai redzētu tā iekšējo
struktūru- tam ir olivīna kristālu ieslēgumi dzelzs masā.
Lielākie meteorīti
Lielākie meteorīti nenobremzējas atmosfērā līdz galam, bet ar lielu ātrumu ietriecas Zemes virsmā, radot meteorīta krāteri. Uz Zemes atklāti vairāk nekā 100 lielu meteorītu krāteru. Meteorīti, kas rada lielus krāterus, krīt uz Zemes ļoti reti. Ir aprēķināts, ka kosmiskais ķermenis, kas spēj izveidot krāteri vairāku desmitu kilometru diametrā, krīt aptuveni reizi 10 miljonos gadu. Mazāki meteorīti krīt biežāk. Reizi vairākos tūkstošos gadu uz Zemes var nokrist meteorīts, kas rada krāteri 1 km diametrā. Slavenākais meteorīta krāteris atrodas Arizonā, ASV. Tā diametrs ir 1200 m un dziļums 175 m. Krāteris izveidojies aptuveni pirms 30 tūkstošiem gadu. Latvijai tuvākais meteorīta krāteris atrodas Sāmsalā, Igaunijā. Tas ir Kāli meteorīta krāteris, pareizāk sakot, 7 krāteru grupa. Lielākā krātera diametrs ir 110 m, dziļums 16 m, tā dibenā izveidojies ezers.

Lielākie dzelzs meteorīti
Nosaukums Nokrišanas vieta Masa, kilogrami Krišanas vai atklāšanas gads
Hobas meteorīts Namībija 60000 1920
Ahnigito meteorīts Grenlande 31000 1818
Bakubirito meteorīts Meksika 27000 1863

Hobas meteorīts.

Lielākie akmens meteorīti

Nosaukums Nokrišanas vieta Masa, kilogrami Krišanas vai atklāšanas gads
Dzilinas meteorīts Ķīna 1770 1976
Nortonkaunti meteorīts ASV 1078 1948
Longailendas meteorīts ASV 564 1981

Dzilinas meteorīts.

Lielākie dzelzs-akmens meteorīti

Nosaukums Nokrišanas vieta Masa, kilogrami Krišanas vai atklāšanas gads
Bitburgas meteorīts Vācija 1500 1805
Hikutas meteorīts Austrālija 1400 1937
Bondokas meteorīts Filipīnas 884 1956

Lielākie Latvijas meteorīti

Nosaukums Nokrišanas vieta Masa, kilogrami Krišanas vai atklāšanas gads
Līksnas meteorīts Preiļu rajons, Upmalas pagasts 16 1820
Neretas meteorīts Neretas tuvumā 5+4 1864
Baldones meteorīts Baldones tuvumā 5,8 1890
Biržu meteorīts Bullīšu mežniecība 5 1863

Meteorītu krāteri

Lielākie meteorīti nebremzējas atmosfērā, bet ar lielu ātrumu ietriecas Zemes virsā, izveidojot meteorīta krāteri. Ja meteorīta ātrums ir mazāks nekā 3 līdz 4 kilometri sekundē, tad rodas dažus metrus vai dažus desmitus metru liels krāteris, kura iekšienē un apkārtnē var atrast daudz meteorīta šķembu un putekļu. Ja meteorīta ātrums ir lielāks, tad tā krišana beidzas ar sprādzienu. Meteorīts ietriecas zemē un gandrīz acumirklī apstājas. Visa tā milzīgā kinētiskā enerģija pārvēršas siltumā. Meteorīts praktiski iztvaiko. Rodas spēcīgs triecienvilnis, kas izmet atlikušās meteorīta šķembas un tuvumā esošo grunti lielā attālumā. Sprādziena vietā paliek apaļš sekls sprādziena radīts krāteris ar paaugstinātu valni. Augstā temperatūra un spiediens, kas pastāv sprādziena brīdī, ievērojami pārveido krāterī esošos iežus.
Uz Zemes atklāti aptuveni 130 meteorītu sprādziena radītie krāteri. Ievērojamākais meteorīta krāteris atrodas Arizonā (ASV). Tā diametrs ir 1200 metri un dziļums 175 metri. Krāteris izveidojies apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu. Meteorīti, kas rada lielus krāterus, uz Zemes nokrīt ļoti reti. Ir aprēķināts, ka kosmiskais ķermenis, kas spēj izveidot krāteri vairāku desmitu kilometru diametrā, nokrīt uz Zemes reizi 10 miljonos gadu. Mazāki meteorīti krīt biežāk. Reizi vairākos tūkstošos gadu var nokrist meteorīts, kas rada 1 kilometru platu krāteri.
Latvijai tuvākais meteorīta krāteris atrodas Sāmsalā, Igaunijā. Tas ir Kāli meteorīta krāteris jeb septiņu krāteru grupa. Lielākā krātera diametrs ir 110 metri, bet dziļums 16 metri. Tā dibenā izveidojies ezers. Kāli krāteru meteorītiskā izcelsme tikai noskaidrota 1927. gadā.
Samērā jaunus meteorītu krāterus, kuru vecums ir tikai daži tūkstoši gadu, var viegli konstatēt. Bet pakāpeniski meteorītu krāterus noārda ūdens un vēja erozija, tos aizpilda nogulumieži. Sen radušos meteorīta krāteri var sameklēt tikai pēc noteiktām ģeoloģiskām pazīmēm vai ieraudzīt kā gredzenveida struktūru fotogrāfijās no lidmašīnas vai kosmosa. Lielus un vecus meteoru krāterus sauc par „zvaigžņu rētām” – astroblēmām. Lielākās astroblēmas ir Sadberi krāteris Kanādā un Popigajas krāteris Taimirā, Krievijā. To diametrs ir aptuveni 100 kilometri. Meteorītu krāteri ir sastopami ne tikai uz zemes, bet arī uz citām planētām, planētu pavadoņiem, kā arī uz asteroīdiem. Arī priekšstats par Mēnesi saistās ar ļoti daudz krāteriem jeb „sieru”. Uz Mēness nav atmosfēras tādēļ meteoroīdi viegli tiek uz Zemes pavadoņa.

Lielākie meteorītu krāteri*

Krāteris Vieta Diametrs, km Aptuvens vecums, miljoni gadu
Vredeforts Dienvidāfrika 300 2025
Sadberi Ontario, Kanāda 250 1850
Manikuagans Kvebeka, Kanāda 100 210
Popigaja Taimira, Krievija 100 35
Akramans Austrālijas dienvidi 90 450
Bīverheda Montāna, ASV 60 600
Šarlevuā Kvebeka, Kanāda 54 360
Karakuls Tadžikistāna 52 5
Siljana Zviedrija 52 370

*Krāteri, kas redzami zemes virspusē un nav pilnībā pārklāti ar nogulumiežiem.

Kad 15000 tonnu smagais Djablo kanjona meteorīts Arizonā, ASV, atsitās pret Zemi, tas eksplodēja un izveidoja milzīgu krāteri, apmēram, 1,2 kilometru diametrā un gandrīz 180 metru dziļumā. No meteorīta palika pāri tikai 30 tonnas, kuras tika izkaisītas atlūzu veidā tuvākajā apkārtnē.

Djablo kanjona meteorīta krāteris.

Šajā zīmējumā parādīts kā veidojas meteorīta krāteris.

Meteorītu vēsture

Visvecākais meteorīts, par kuru ir zināmā mērā konkrēta informācija, nokrita Eiropā. Tas notika 1492. gada 7. novembrī kāda Ensisheimas ciemata apkārtnē Elzasā. Tajā pašā gadā, kad Kolumbs atklāja „jauno pasauli”. Ar lielu troksni 127 kilogramus smagais akmens meteorīts ar ķīļa formu nokrita un ieurbās zemē. Daudzi ziņkārīgi cilvēki pulcējās un nocirta nost gabalus no neparastā akmens, lai tos aiznestu mājās kā laimi nesošus talismanus vai dīvainus suvenīrus. Apkaimes konstebls, kurš steidzās uz turieni, apturēja burzmu un kņadu un aizveda meteorītu uz savu pili. Notikušais tā ieinteresēja cilvēkus, ka 15 dienas vēlāk imperator Maksimiliāns I parādījās Ensisheimā, lai rīkotu sapulci par „Ensisheimas Pērkona akmeni”. Kaut arī progresīvi domājošais imperators bija fascinēts, viņš lika turēt to vietējās draudzes baznīcā, lai tas nevarētu izraisīt turpmāku kaitējumu.
Lielākajai daļai meteorītu bija tāds pat liktenis kā Ensisheimas meteorītam. Tie tikai nosodīti kā velna radīti, un, ja tas bija iespējams, tad tie tika nolikti rindā uz svētas zemes vai baznīcās. Ne agrāk kā 18. gadsimtā meteorīti izraisīja interesi izglītotu un gudru cilvēku vidū. Diemžēl lielākajai daļai no viņiem bija tāds pats viedoklis kā Īzakam Ņūtonam, kurš teica, ka starpplanētu telpā nav matērijas, lai netraucētu citu planētu un komētu gaitai. Tāpēc kā meteorītu rašanās izskaidrojums tajā laikā bija vai nu atmosfēras parādība vai arī tāds, ka dīvainie akmens un dzelzs gabali ir nākuši no Zemes. Pirmās mācības sekotājiem bija ideja, ka meteorīti veidojas no „atmosfēras zemāko slāņu cietiem garaiņiem”, kas kristalizējas līdzīgi kā sniegs un krusa. Otrās tēzes pārstāvji pieņēma, ka meteorīti rodas no vulkāniem. Sanāca pat tā, ka dažas stundas pēc Vezuva izvirduma Itālijā atrada vairākus meteorītus.
Domas mainījās tikai tad, kad vācu pētnieks Pīters Saimons Pallass, kurš carienes Katrīnas I uzdevumā pētīja Krievijas dienvidaustrumus un Sibīriju, 1772. gadā Krasnojarskas apkārtnē atrada 700 kilogramus smagu dzelzs gabalu. Tatāri stāstīja, ka tas tur bija nokritis no debesīm. Dzelzs gabals bija neparasts, jo tam bija ne tikai nezināma melna garoza, bet arī iespiesti Olivīna kristāli, kuri pirms tam uz Zemes netika redzēti. Pallass, nemaz pats to neapzinoties, bija atklājis jaunu meteorītu klasi – dzelzs-akmens meteorītus, kuri vēlāk tika nosaukti Pallasa vārdā – pallasīti.
1794. gadā šis atklājums iedrošināja vācu zinātnieku Frīdrihu Čaldni. Savā rakstā par Pallasa atklājumu izcelsmi un par citiem dzelzs gabaliem, un par dabiskām parādībām, un par saikni starp šiem fenomeniem. Ar šo rakstu viņš stājās pretī pamatotajai mācībai, lai pierādītu kosmisko meteorītu izcelsmi. Sākumā autoru visi tikai apsmēja un droši vien drīz viņu aizmirstu, ja vien viņam nebūtu nokritis meteorīts. Tātad 1795. gada 13. decembrī gaišā dienas laikā, kad pie debesīm nebija ne mākoņa, meteorīts nokrita kādā laukā netālu no kādas lauku mājas. Šis gadījums vismaz apklusināja meteorītu atmosfēriskās izcelsmes teorijas pārstāvjus.
Šo meteorītu izpētīja atklātais un cienītais britu ķīmiķis Edvards Hovards. Hovards atklāja, ka tas ir līdzīgs dzelzs-niķeļa sakausējumus, kuri bija līdzīgi tiem, kurus Pallass atklāja citos dzelzs meteorītos. Šie sakausējumi nebija zināmi zemes akmeņos un rūdās. Rezultātus viņš publicēja 1802. gadā, taču citu tos uztvēra skeptiski. 1803. gada 26. aprīlī kādā Francijas pilsētā 120 kilometru attālumā no Parīzes, gaišā dienā nokrita spēcīgu meteorītu lietus, kurš sastāvēja no apmēram 3000 akmeņiem. To bija pamanījuši daudzi cilvēki. Radās publiska interese par meteorītu jautājumu, kas piespieda zinātniekiem kārtīgāk pētīt matēriju.
Tādā veidā 19. un 20. gadsimtā zinātne par meteorītiem sāka atdalīties par neatkarīgu zinātni, kas sāka iedalīties apakšgrupās kā: dzelzs, dzelzs-akmens, akmens meteorīti, un citās klasēs. Eksperimentēja arī to ķīmisko un minerālu sastāvu, ne tikai to fizisko raksturu. Muzejos un institūtos apkārt pasaulei parādījās daudzas kolekcijas. Tomēr tikai kosmosa ceļojumu un atomfizikas laikmets atnesa līdzekļus kā atklāt meteorītu noslēpumus.

Nobeigums

Rakstot šo darbu uzzināju ļoti daudz jaunu lietu par meteorītiem. Patiesībā pat tagad liekas, ka neko neesmu zinājis. Lielākā daļa cilvēku pat nesaprot, ka meteori un meteorīti nav viens un tas pats – tie pat ir divas pilnīgi dažādas dabas parādības. Lai gan šajā darbā apkopoju daudz informācijas, tomēr informāciju bija grūti atrast, jo meteorīti ir grūti pētāmi un neizpētīti. Esmu uzzinājis par meteorītu veidiem, lielākajiem meteorītiem, meteorītu krāteriem un par meteorītu vēsturi cilvēku skatījumā. Esmu arī daļu teksta tulkojis no angļu valodas, sanāca pat nedaudz franciski. Bet joprojām meteorīti ir un ilgu laiku paliks mūsu prātā kā neiepazīti priekšmeti no kosmosa, kas ir tīti dziļos noslēpumos.
Izmantotie avoti

http://www.laatlantida.net/XmetWC.jpeg – 22.02.2006.
http://www.astro.uiuc.edu/~chu/astro100/f08-28.jpg – 22.02.2006.
http://www.exploratorium.edu/exploring/space/images/stony_lrg.jpg – 22.02.2006.
http://www.freerepublic.com/focus/f-news/1097257/posts – 15.02.2006.
http://www.meteorites.com.au/images/Thuathe%20H4%2025g.jpg – 21.02.2006.
http://www.astrosurf.org/lombry/Images/meteorite-bolide-figure.jpg – 22.02.2006.
Simss R. F.; „Ieži un minerāli”; „Zvaigzne ABC”; 1996; 40lpp – 22.02.2006.
Vilks I.; „Astronomija vidusskolai”; „Zvaigzne ABC”; 1996; 138-142lpp – 19.02.2006.
http://www.liis.lv/astron/IE_version/AstroAz/Saulsist/mazplanuc.htm – 18.02.2006
http://www.thursdaysclassroom.com/23nov99/images/1966.gif – 23.02.2006.
http://www.welwitschia-reisen.de/inhalt/land/norden/Hoba.jpg – 23.02.2006.
http://thestar.com.my/archives/2005/7/1/asia/meteorite.jpg – 23.02.2006.
http://www.calm.wa.gov.au/national_parks/photos/wolfe_meteorite.jpg – 25.02.2006.
http://www.haberer-meteorite.de/english/History.htm – 24.02.2006.
http://perso.wanadoo.fr/metasystems/Images/ImpactMeteorite_big.jpg – 25.02.2006.
http://news.astroinfo.org/sky200109/news.html – 17.02.2006.