Meži - Zoro.lv

Brocēnu novada Remtes pamatskolas

Meži Remtes pagastā

Darba autores-
Vita Jirgensone un Rosita Štāle
8.klases skolnieces
Darba vadītāja-
Inita Rulle

Remtē,2007
Saturs

Ievads
1. Latvijas mežu vēsture
2. Mežu tipi
3. Raksturīgākie koki Latvijas mežos:
Bērzs
Priede
Egle
4. Latvijas mežu īpašnieki
5. Mežu resursi un mežu apsaimniekošana
6. Meži Saldus rajonā – Remtes pagastā
7. Intervijas ar Remtes mežiniekiem
8. Aptauja
Secinājumi
Literatūras saraksts
Pielikums

Ievads

Kādreiz meži Latvijā klājuši gandrīz visu tās teritoriju. Gadu gaitā mainījušās gan mežu aizņemtās platības, gan to nozīme cilvēku dzīvē.
Mežs kā neatņemama dabas sastāvdaļa Latvijai un tās iedzīvotājiem ir bijis svarīgs visā pastāvēšanas vēsturē. Laika gaitā ir mainījušās ne vien mežs pats, bet arī mūsu attieksme: no patvēruma un iztikas ieguves vietas, mežs ir pārtapis intensīvi regulētā sistēmā, priekšplānā izvirzoties tā naudiskajai vērtībai.
Meža nozare ieņem svarīgu vietu Latvijas tautsaimniecībā un ikviena valsts iedzīvotāju dzīvē, it īpaši lauku teritorijās. Nozare darbojas kā stabilizējošs faktors lauku teritoriju ekonomiskajai, ekoloģiskajai un sociālajai attīstībai.

Darba mērķis: izpētīt Remtes pagasta mežus tagadnē un senatnē.

Darba uzdevumi:
1) iepazīties ar literatūru par Latvijas mežiem;
2) noskaidrot meža augšanas tipus Latvijā;
3) iepazīt raksturīgākās koku sugas Latvijas mežos;
4) aptaujāt privāto mežu saimniekus;
5) intervēt kādu no Remtes mežiniekiem

1. Latvijas mežu vēsture.
Pirms apmēram 200 gadu tūkstošiem uz mūsu pusi no ziemeļiem lēnām tuvojās ledājs, ceļā noslaukot un nobrāžot gandrīz visu, kas šeit auga. Sākās lielais ledus laikmets.
Pēdējais ledus laikmets beidzās pirms apmēram 14-16 tūkstošiem gadu. Tad arī sāka attīstīties mūsu pašreizējais augājs. Tomēr arī šis laiks nebija mainīgs augu un dzīvnieku valsti ietekmēja siltāka un aukstāka klimata periodi, un pamazām arī cilvēka darbība aizvien vairāk ir mainījusi dabiskos biotopus.
Ledājam atkāpjoties uz ziemeļiem, palika kaili nogulumieži bez augiem. Sākumā no ledus brīvajās teritorijās parādījās tundrai raksturīgi augi, piemēram, pundurbērzi, pundurkārkli, driādes, ķērpji, dažādas sūnas. Augājs bija ļoti nabadzīgs ne tikai vēsā klimata dēļ, bet arī tādēļ, ka augsnes kārtu daļēji bija iznīcinājis ledājs un tā kušanas ūdeņi.
Klimatam kļūstot siltākam, pirms 12 – 11 tūkstošiem gadu, Latvijas teritorijā sāka ierasties mūsdienu meža koku sugas – parastā priede un āra bērzs, savukārt tundrai raksturīgie augi sāka pārvietoties uz ziemeļiem. Pirms 11 tūkstošiem gadu Latvijas teritorijā ienāca arī pirmie cilvēki. Taču šie cilvēki galvenokārt pārtika no medījumiem un dabu īpaši neietekmēja.
Apmēram pirms 11 tūkstošiem gadu klimats kļuva vēl siltāks un beidzot visā Latvijas teritorijā izplatījās meži. Maksimumu mežainums sasniedza periodā pirms 9 gadu tūkstošiem, kad meži klāja 90 % Latvijas teritorijas.
Vissiltākais klimats visā pēc ledus laikmetā pie mums bija pirms 7000 gadiem, kad Latvijā bija apmēram par 2.5 grādiem siltāks kā mūsu laikos. Tik silts mūsdienās ir, piemēram, Vācijas vidienē. Klimats bija arī mitrāks nekā tagad. Tad šeit ienāca ezerrieksts, purvmirte, parastā īve, izplatījās platlapju meži, kuros bija daudz vīksnu, ozolu, lazdu un liepu.
Apmēram pirms 6000 gadiem platlapju meži sasniedza maksimālo izplatību visā pēc ledus laikmetā. Visā Latvijas teritorijā tolaik bija sastopams skābardis un dižskābardis. Tomēr pirms aptuveni 4700 gadiem klimats atkal kļuva vēsāks un arī sausāks. Samazinājās platlapju koku izplatība, sāka palielināties egļu izplatība. Apmēram pirms 4000 gadiem egle kļuva par valdošo sugu pašreizējās Latvijas teritorijā.
Tagadējā Latvijas teritorijā aug tās sugas, kuras vislabāk pielāgojušās mūsdienu klimatam. Taču nelielās atradnēs ir saglabājušās arī sugas gan no vēsā pēcleduslaikmeta (pundurbērzs), gan arī no siltā perioda (ezerrieksts, parastā īve).
No siltā perioda saglabājušās sugas ogu īve un efeja aug vietās, kur Latvijā ir vismaigākās ziemas – Kurzemes pussalas ziemeļos un piejūras zemienē. Parastā purvmirte sastopama piejūras zemienes purvos. Šīs sugas tagad ir aizsargājamas. Ezerrieksts vēl sastopams 3 aizaugošos ezeros. Parastais skābardis savvaļā tagad sastopams gandrīz tikai Latvijas dienvidrietumu daļā, bet dižskābardis, viena no Viduseiropā visbiežāk sastopamajām koku sugām, Latvijā sastopams stādījumos un dabiski neatjaunojas, jo mūsu vasara ir par īsu, lai nogatavotos šī koka sēklas.
Latvijas daba laika gaitā ir mainījusies ne tikai klimata pārmaiņu dēļ, to ir arī ietekmējis un pārveidojis cilvēks. Cilvēka ietekme uz dabu ir sākusies jau ļoti sen, līdz ar pirmo cilvēku apmetņu izveidošanos tagadējās Latvijas teritorijā. Taču vissenākajos laikos šī ietekme bija neliela. Tā palielinājās, kad cilvēku kļuva vairāk, un viņi sāka pārveidot vidi, ierīkojot lielākas apmetnes un kad sāka nodarboties ar lauksaimniecību.
Pirms apmēram 6000 gadiem pirmoreiz kopš leduslaikmeta sāka samazināties mežu platība. Tas izskaidrojams gan ar purvu platības palielināšanos (tolaik klimats bija vēss un mitrs), gan arī ar cilvēka darbību. Cilvēki cirta un dedzināja mežus, līda līdumus un iekopa tīrumus. Cilvēki centās līdumus ierīkot auglīgākajās augsnēs, neauglīgās augsnes atstājot mežam. Tādēļ visbiežāk par nākamo līdumu tika izraudzīti platlapju meži, jo tie aizņēma auglīgākās augsnes.
Pēc meža nodedzināšanas teritoriju 2 – 8 gadus izmantoja kā tīrumu, tad zeme bija noplicināta un atkal aizauga ar mežu. Taču aizauga nevis ar platlapjiem, kas tur auga agrāk, bet priedēm, bērziem, baltalkšņiem. Tā rezultātā mežam tika atņemtas auglīgākās zemes, vietā atstājot noplicinātās zemes. Kad līdumu zemkopību nomainīja papuvju sistēma, no XI gadsimta, augsni izmantoja 1 gadu un 3 gadus atstāja atpūtā (papuvē), mežs no aramzemes bija izspiests pavisam.
Attīstoties viduslaiku saimniecībai, ar katru gadsimtu pieauga vajadzība pēc kokmateriāliem. Visvairāk meži tika cirsti ap apdzīvotām vietām un gar upēm, jo pa upēm kokus varēja pludināt uz lielajām pilsētām. Pēdējos 500 gados mežu platība vairākkārt gan pieaugusi, gan samazinājusies – dažādu karu, epidēmiju un valsts iekārtu dēļ un atjaunojot saimniecību pēc tām. Dažādos laikos bijis gan koksnes trūkums, kad malku vajadzēja ievest no tālienes, gan pamestu lauksaimniecības zemju aizaugšana ar bērziem un alkšņiem.
Līdz 19. gadsimta vidum mežainums Latvijā samazinājās līdz apmēram 30 – 50 % un 19. gadsimta beigās meži klāja vairs tikai 20 – 30 % no Latvijas teritorijas. Šīs straujās mežu platības samazināšanās cēloņi saistīti ar ekonomiskās un iekšpolitiskās situācijas pārmaiņām. Līdz 19. gadsimta vidum muižas paplašināja saimniecības, savukārt 19. gadsimta otrajā pusē notika pilsētu un rūpniecības attīstības pieaugums un strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās. Arī turpmāko karu laikā meži netika saudzēti, un netika atjaunoti. No 1913. gadam līdz 1935. gadam mežu platība īpaši nav mainījusies – no 28 uz 26.8 %.
Kopš 1935. gada līdz 1994. gadam mežu platības Latvijā pieaugušas līdz apmēram 44 % un turpina pieaugt. Tai pašā laikā samazinās lauksaimniecībā izmantojamās platības. Līdzīga tendence novērojama arī daudzās citās Eiropas valstīs. Tas ir izskaidrojams ar lauksaimniecības intensifikāciju un racionalizāciju – kaut arī cilvēku skaits ir palielinājies, tomēr arvien mazāka platība ir nepieciešama, lai izaudzētu cilvēkiem nepieciešamo pārtiku.
Latvijā mežu platība salīdzinot ar 20.gs. sākumu ir ļoti mainījusies. Salīdzinot ar 1935. gadu – mežu platība ir pieaugusi par 1176 tūkst. ha, jeb 40%.

2. Mežu tipi
Latvijas meži nav viendabīgi. Mainoties augsnēm un mitruma apstākļiem, kā arī cilvēka saimnieciskās darbības ietekmē mainās koku, krūmu un citu augu sugu sastāvs. Mežu apsaimniekošanas vajadzībām meži ir sagrupēti meža tipos.
Meža augšanas apstākļu tips Raksturojums
Sils
Par silu mežsaimnieki sauc tikai tādus priežu mežus, kur augsne ir ļoti sausa, smilšaina un barības vielām nabadzīga. Gruntsūdens atrodas ļoti dziļi. Sausumu dēļ vielu aprite palēlināta. Notiek intensīva augu barības vielu izskalošanās. Šādos mežos augošās priedes nekad nav lielas un slaidas. Zemi priežu silā klāj galvenokārt virši un ķērpji, sastopamas arī brūklenes. Ja silā aug arī egles, tad tās ir nīkulīgas. Šis mežs ir ļoti skrajš un saulains.
Sili ir iecienītas ogošanas, sēņošanas un atpūtas vietas. (encikl.;296)

Mētrājs
Mētrājā augsne ir nedaudz auglīgāka nekā silā, tādēļ priedes šeit ir lielākas, slaidākas. Zem priedēm aug egles un bērzi. Zemsedzi veido galvenokārt brūklenes, mellenes un zaļsūnas, sastopamas arī graudzāles. Notiek intensīva vielu aprite. Aizņem 4, 0% mežaudžu kopplatības. (encikl.;188)

Damaksnis Damaksnī ir vidēji bagāti augšanas apstākļi. Augsne bagāta. Notiek intensīva vielu aprite.Augu barības vielas izskalojas vidēji ātri. Priežu damaksni koku stāvā dominē parastā priede, bet bieži sastop arī parasto egli, āra un purva bērzu, otro stāvu veido egle. Pamežs vidēji biezs. Pamežā aug ne tikai Zviedrijas kadiķis, parastais pīlādzis, trauslais krūklis, bet arī parastā lazda. Zemsedzē dominē zaļsūnas, bieži sastopama niedru ciesa, mellenes, parasto zeltslotiņu un citas sugas. Damaksnis koksnes pieauguma ziņā ir viens no ražīgākajiem Latvijas meža tipiem. Aizņem 21,0% mežaudžu kopplatības. (enciklopēdija, 71)

Grīnis
Grīnis ir priežu mežs ļoti nabadzīgās smilts augsnēs. Grīnim turklāt raksturīgas lielas mitruma svārstības (dažkārt tur ir sauss, bet dažkārt – pārmitrs) un bieži ugunsgrēki. Koku stāvā dominējošā suga ir parastā priede, pameža nav vai tajā sastopami atsevišķi kadiķi. Koku saknes saskaras ar minerālaugsni. Zemsedzē aug galvenokārt sila virsis, bet diezgan bieži sastopami arī purva augi – polijlapu andromēda, purva vaivariņš, mitro vietu iemītnieks vaivariņš. Par mainīgiem mitruma apstākļiem liecina zilganā molīnija, savukārt sausākās vietās aug arī brūklenes. Sūnu stāvā sastopamas gan tādas sausieņu meža sūnas un ķērpji kā Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe un kladīnas, gan arī purvainām vietām raksturīgās sfagnu sūnas. Nabadzīgās augsnes dēļ priedes ir zemas un zarainas. Šis ir Latvijā visretāk sastopamais meža tips – aizņem 0.3 % no mežu klātās platības. (enciklopēdija, 113)

Purvājs
Purvājs ir viens no meža tipiem, kas aug kūdras augsnēs. Augsne nabadzīga, ļoti skāba. Tas satopams reljefa pazeminājumos un augsto purvu malās. Pārlieko mitrumu rada nokrišņu ūdens. Koku saknes ar minerālaugsni nesaskaras. Tajā aug mazražīgas neliela auguma priedes, pameža nav vai arī tas ir rets un to veido paegļi un krūkļi. Zemsedzē aug spilves, virši, lācenes, vaivariņi, dzērvenāji, zilenāji un sūnas. Purvājiem ir liela nozīme dabas daudzveidības saglabāšanā, jo tajos sastopamas retu augu un dzīvnieku sugas. Purvāji aizņem tikai 2% no Latvijas mežu kopplatības. (enciklopēdija, 266)

Egļu vēris
Aizņem 19,0% mežaudžu kopplatības. Augsne bagāta. Izplatītas auglīgās māla un mālsmilts augsnes, satopamas arī brūnās meža augsnes. Notiek intensīva vielu aprite. Vērī kokaudzi veido egles ar bērzu, apšu, baltalkšņu un citu lapu koku piejaukumu. Pamežā aug pīlādži, krūkļi un lazdas. Zemsedzē aug ēnmīļi: zaķskābenes, dažādas graudzāles un sūnas.

Bērzu vēris Liela daļa bērzu mežu, līdzīgi kā egļu meži veido vēra meža tipu. Bērzu vērī zem bērziem aug egles.
Gāršas Aizņem 3,0% mežaudžu kopplatības. Augsne ļoti bagāta. Raksturīgas ozola, oša, egles, bērza, apses, liepas un baltalkšņa tīraudzes un mistraudzes. Pamežs var būt biezs. Pavasarī, kamēr koku zari ir vēl kaili, gāršā ir daudz gaismas un strauji uzzied daudzkrāsaini ziedaugi: baltās un zilās vizbulītes, zeltstarītes un citi augi. (enciklopēdija, 107)
Dumbrājs Purvaiņu meža augšanas apstākļu tips slapjās kūdraugsnēs. Aizņem 4,0% mežaudžu kopplatības. Augsne bagāta, skāba; to veido labi sadalījusies grīšļu un koku atlieku kūdra. Dumbrājs izveidojies ieplakās un upju palienēs. Kokaudžu produktivitāte zema. Koku saknes minerālaugsnē neiesniedzas. Tās cieš no skābekļa trūkuma. Dumbrājā raksturīgas bērza, melnalkšņa, oša un egles audzes. Paaugā osis, egle un bērzs. Pamežs vidēji biezs; aug krūkļi, kārkli, ievas, zalktenes. Zemsedzē – sūnas, ķērpji. Izcirtumi strauji aizaug ar ciesām, grīšļiem un platlapjiem un var pārveidoties par zemajiem purviem.

3. Raksturīgākie koki Latvijas mežos
Meži aizņem 44 % Latvijas teritorijas. Mežu izvietojums ir nevienmērīgs. To daudzumu konkrētā teritorijā raksturo mežainums – meža platība procentos no teritorijas kopplatības. Koki veido meža augstāko stāvu Latvijas mežos atrodams apmēram 20 vietējo koku sugu. Pamežā aug apmēram 30 krūmu sugu. Koku un krūmu daudzveidībai stāda arī ievestās sugas, piemēram, ciedru priedes, sudrabegles, baltegles un citus kokus.
Vērtīgās skujkoku sugas aizņem 60 % no Latvijas mežiem, kuros izplatītākie koki ir priedes. Lapkoki aizņem 40 % mežu platības. Vairāk nekā pusi no lapkokiem veido bērzu audzes.
Izplatītas arī apses, melnalkšņi un baltalkšņi. Maigais klimats, bagātīgie nokrišņi un dažadas augsnes sekmē atšķirīgu mežu tipu veidošanos.

3.1. Bērzs
Bērzs ir skaists mežmalā starp zaļajām eglēm, vai pļavas vidū, zelta lapas kaisot. Gandrīz pie katras mājas aug daži bērzi, kuros pavasarī vecais tēvs urba sulas, zēni kāra strazdu būrīšus, bet daža laba māte pie koka nostaigāja pēc kaut kā, kam esot sakars ar fizisko audzināšanu.
Latvijā bērzs aug jau no senām dienām. Tikko šļūdonis atkāpās, parādījās mazais pundurbērzs, pēc tam lielais bērzs. Pazīstams bija arī purvu bērzs. Augsnes ziņā pieticīgs, vismīļāk aug vieglā smilts mālā, bet ja tāda nav, aug pat ļoti liesā smilts zemē. Arī par salu tas daudz nebēdā. Gaismu, to gan mīl, un bez tās nīkuļo. Citu paēnā bērzs nemīl augt. Stumbrs sākumā taisns, tad sazaro. Pirmos gadus, stumbru klājošā miza ir brūngana, tad tā kļūst balta ar melnām kārpiņām – svītriņām. Lapu kronis plašs un smalks. Lapas robainās vai trīsstūrainas. Lapām malas smalki robainas. Jaunām lapiņām matiņi un spīdīga, drusku lipīga virskārtiņa. Abu kārtu ziedi atrodas uz viena koka, tāpēc saucas vienmāju augs. Ziedi sakopoti spurdzēs. Bērzs plaukst un zied maijā. Auglis ir sēkliņa, kas ietverta zvīņā. Sēklas izsēj vējš, nesot lielus gabalus. Bērzs aug arī no atvasēm. Ir pāri par 30 bērzu sugas. Mums pazīstamāki ir āra bērzs, sauc arī par kārpaino bērzu vai otaini. Purva bērzs augsnes ziņā pieticīgāks, lapas ir platākas un zaru gali smalkāki. Abas sugas aug kā koki, bet dažreiz arī krūmu veidā. Koku augstumi sasniedz 25 – 30 metri. Koki izaug 40 – 50 gados, citi arī sasniedz lielāku vecumu. Bērza koksne iedzeltena, sīksta, dod labu malku un der kā labs lietas koks. Koksni izlieto malkai, saplākšnu (finiera) gatavošanai, galdnieku vajadzībām. Tāsis labas iekura vajadzībām. No sadedzināta bērza kvēpiem gatavo spiestuvju krāsu. Bērzu sula satur cukuru, un no tās gatavoja garšīgu putojošu dzērienu. Pumpurus lietoja dziedniecībai, lapas un gremzdus – dziju krāsošanai. No tāsīm gatavoja degutu un juchtas eļļu, kā arī taisīja čības, turzas, krūzes un citus traukus. Bērza žagarus lietoja pirts un slaukāmo slotu vajadzībām. Slotas sēja pavasarī, martā un aprīli. Pirts slotas sēja no žagariem ar visām lapām. No koka taisīja ragavas, ratus un no mazarainām daļām gatavoja greznuma priekšmetus. Senos laikos bērza piepi lietoja uguns iesķilšanai. Bērza pumpurus labprāt ēd rubeņi un medņi.

3.2. Priede
Priežu audzes aizņem 68% no Latvijas meža kopplatības. Ciršanas vecums – 101 gads, IV un V bonitātes audzēm – 121 gads. Koksni izmanto būvniecībā, mēbeļrūpniecībā, celulozes ražošanā. Priede ir mūsu lepnums, jo nekur citur pasaulē tā neizaug tik majestātiski taisna un slaida, kā Latvijā. Priežu mežā mūs ieskauj koku sārtbrūno stumbri, zemi sedz pelēkdzeltens, čiekuru izrakstīts, skuju paklājs, bet saules stari spraucas cauri kuplajiem zaļo vainagu klājumam. Jaunākās skujas izplaukst katru pavasari, bet nobirst tikai pēc vairākiem gadiem, tādēļ priedes zaļo vienmēr. Priede aug gan nabadzīgās smilts augsnēs, gan slapjā kūdrā – tur, kur citu sugu koki vairs nav sastopami. Priede zied jūnija sākumā, reizē ar pīlādžiem. Zariem izplaukst dzinums, kura galā redzami sīki sārti čiekuru aizmetnīši, bet zemāko dzinumu vidū ir vārpiņa. Sakārtoti dzelteni putekšņu maciņu. Kad laiks ir pietiekami silts, putekšņi izlido un kā zeltains mākonītis paceļas augšup, jo katram puteksnim ir divi gaisa pūslīši. Vējā nesti putekšņi aizlido kilometriem tālu, tādēļ pat lielu pilsētu centros pēc lietus izveidojušos peļķu malās sakrājas dzeltena ziedputekšņu kārtiņa. Ļaudis tādās reizēs saka: “ka nolijis sēra lietus.” Pēc ziedēšanas jaunajam dzinumam izplaukst pa divām kopā savienotas skujiņas, bet sīkais čiekura aizmetnītis gaida nākamo pavasari, lai sāktu augt un jūlijā izveidotos par nobriedušu čiekuru, kas oktobrī nobrūnē.

3.3. Egle
Egles (picea) – mūžzaļi vienmāju priežu dzimuma skuju koki. Latvijā 1 suga – parastā egle (P.abies). Tā sastopama bieži visā republikā – veido tīraudzes vai mistraudzes un aizņem 17,6% mežu kopplatības. Parastās egles mūža ilgums ir 200-300 gadu. Tā sasniedz 40 m augstumu, 3,8 m apkārtmēru (Latvijā 8 egles ir valsts aizsargājamas). Garumā aug līdz 80-120 gadu vecumam. Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstāvošiem vai mazliet nokareniem zariem. Miza sarkanbrūna vai pelēka, atlobās sarkanbrūni līdz sarkandzelteni. Skujas pa 1, tumšzaļas, četršķautņainas, ar kātiņu, pie koka paliek 5-7, reizēm pat 10 gadus. (skujai nobirstot, kātiņš paliek pie dzinuma). Parastā egle sāk ziedēt 25-30 gadu vecumā. Eglei ir sekla sakņu sistēma, novietota virsējā augsnes slānī. Ja egļu audze nav aizsargāta no valdošā vēja puses ar citu audzi vai mežmalas kokiem, tās bieži izgāž vējš. Egles zied maijā, un čiekuri ienākas tā paša gada oktobrī. Sēklas izbirst pavasarī – martā, aprīlī, tās ir tikpat lielas kā priedei, bet, kopā sabērtas, ir brūnā krāsā. Egles aug barības vielām bagātākās augsnēs nekā priedes, bet slikti pārnes pārpurvošanos. Egle ir izteikti ēncietīga suga. Ilgi var augt zem citām koku sugām. Egļu dīgsti un jaunie dzimumi atklātās vietās bieži apsalst pavasara salnās. Ziedi viendzimuma, zied 5. – 6.. Vīrišķie ziedi sakopoti dzeltenos, sākumā sarkanīgos mikrostrobilos, ko parasti sauc par čiekuriem. Uz čiekura ass pamīšu sakārtotas nelielas segzvīņas. Katrā to žāklē atrodas otrādi olveidīga vai rombiska sēklzvīņa, kam pie pamata ir 2 sēklaizmetņi, no kuriem attīstās sēklas. Sēklām nogatavojoties, segzvīņas izaug stipri lielākas, pārkoksnējas un kļūst par čiekurzvīņām. Parastajai eglei čiekuri ir brūni, nokareni, 10 – 16 cm gari, nogatavojas ziedēšanas gada rudenī (10.), no koka nokrīt veseli pēc sēklu izbiršanas. Sēklas sāk izbirt nākamā gada 3. – 4.(birst arī 5., dažkārt pat 6.). Dīkstspēlu saglabā 5 gadus un ilgāk. Dīgstiem ir 5-7 sirpjveidīgi liektas, 1 – 1.5 cm garas dīgļlapas. Pirmskujas plakanas, ar skropstaini zobainām malām. Četršķautņainās skujas sāk veidoties tikai 3. vai 4. gadā. Parastā egle nepanes pilsētas dūmus un putekļus, lielāku pilsētu stādījumos tā iznīkst. Tā ir vēja, kaitēkļu un slimību neizturīga suga. Koksni izmanto celulozes rūpniecībā, zāģmateriālu gatavošanai, malkai. Mizu izmanto miecvielu ieguvei. No skujām iegūs ēterisko eļļu, gatavo vitamīnu pastu, skuju miltus. Mizu, skujas un čiekurus lieto šķiedru krāsošanai (no saulē kaltētas un 2 diennaktis sūkalās mērcētas mizas iegūst dzeltenbrūnus un tabakbrūnus toņus, no 3. vāktām skujām – zaļa un zaļi brūnu krāsu, ja lieto 2 kodinātājus un šķiedru sautē, no ziemā vāktiem čiekuriem- smilškrāsu un brūnu krāsu, ja šķiedru sautē). Parastā egle noderīga dzīvžogu stādījumiem. To plaši izmanto par ziemassvētku eglīti (5-10 gadus vecus stādus). 1.2. Parastajai eglei ir daudz dekoratīvo formu. Mežos un apstādījumos sastopama t.s. čūsku egle (‘virgata’), kuras galvenajiem zariem neveidojas sānzari un skujas ir līdz 3 cm garas. Formas ‘Vinalis’ sānzariem ir ķemmveidīgi, nokareni dzinumi. Pundurforma ‘Remontii’ 2 – 3 m augsta, ar sīkām skujām un blīvu zarojumu, bet ‘Ohlendorffii’ izaug 5 – 6 m augsta, ar blīvu zarojumu un lielām skujām. Jaunas formas var iegūt no <> – ieapaļiem zaru sablīvējumiem, kas atgādina bērzu <>. Latvijā introducētas vairākas Ziemeļamerikas sugas. Pazīstamākā ir asā egle (P.pungens), kam zilganzaļas līdz pelēkzaļas, durstīgas skujas. Tās dekoratīvai formai ‘Koster’, ko sauc par sudrabegli, ir sudrabpelēkas skujas, kas nemaina krāsu arī ziemā. Mīkstākas, zilganzaļas skujas un mataini dzinumi ir Engelmeņa eglei (P.engelmannii). Kanādas eglei (P.glauca) skujas ir zilganzaļas, ar upeņu smaržu. To ļoti bojā kaitēkļi. Individuālos dārzos, alpinārijos iecienīta ir Kanādas egle pundurforma ‘Conica’, kas ir koniska, līdz 1.5 m augsta un kam sākumā ir gaišzaļas, vēlāk zilganzaļas skujas. Pret kaitēkļiem izturīga ir tumšo, sīko skuju dēļ ļoti dekoratīva ir melnā egle (P.mariana). Ļoti smalkas skujas ir arī Kaukāzu eglei (P.orientalis), bet tā Latvijā bieži apsalst un apstādījumos nav izmantojama. Ļoti dekoratīva un ziemcietīga ir Serbijas egle (P.omorika), kam skujas apakšpusē ir krīta baltas atvārsnīšu un kas ir smuidras šauri koniskas. Sliktāk Latvijā aug Ajānu egle (P.jezoensis), kā arī Sitkas egle (P.sitchensis), ko var audzēt tikai Kurzemē. Parastajai eglei līdzīga ir Sibīrijas egle (P.obovata), dekoratīvi ir tās Altaja varietāte (P.o.var.altaica), kam skujas zilganas. Egli stāda ormālās līdz mitrās smilts un māla augsnē. Egles ir saulmīles, parastā un Sibīrijas egle ir ēncietīga, tomēr arī tās labāk attīstās saulē. Egles ir ziemcietīgas, parastā egle reizēm cieš no vēlajām pavasara salnām. Pret dūmgāzēm izturīgākā ir asā egle. Liela daļa sugas ir ātraudzīgas, izņemot Engelmeņa egli.

3.4. Apse
Apse zied aprīļa un maija mēnesī pirms lapu plaukšanas. Ziedi, garas puteksņu ziedu spūrdzes, sarkanīgā un dzeltenā krāsā. Ir (vīrišķās) un (sievišķās) ziedu spurdzes. Pēc noziedēšanas, sievišķīgajās spurdzes attīstās sēklu poguļas, kuras maija beigās, jūnija sākumā pārplīst un izbirdina daudz sēklu ar garām lidpūkām. Apšu sēklas ātri zaudē dīgtspēju, tādēļ jāsēj nekavējoties pēc nogatavošanās. Daudzas apšu sugas var pavairot ar spraudekļiem. Parastā un sudrabapse, bagātīgi dzen sakņu atvases, spraudekļi apsakņojas slikti, tāpēc tās jāvairo ar sakņu atvasēm. Apses ātri aug, tādēļ audzē ne tikai parkos un dārzos kā krāšnumkokus, bet stāda arī mežaudzēs koksnes ražošanai.

4. Latvijas mežu īpašnieki
Puse (51%) no visiem Latvijas mežiem pieder valstij, bet pārējie – meža īpašniekiem, pašvaldībām, baznīcām u.c. Lielākā daļa valsts meža zemes reģistrētas uz valsts vārda Zemkopības ministrijas personā, un Meža likuma paredz, ka valsts meži nav privatizējami. To apsaimniekošanai 2000. gadā nodibināja a/s „Latvijas Valsts meži”. Savukārt par mežu politikas normatīvo aktu ievērošanu visos Latvijas mežos atbild Valsts Meža dienests.(izzini mežu,69)

Valsts meži – 1,43 milj.ha (50,2%), no kuriem:
• LVM valdījumā esošie meži – 1,37 milj.ha (47%);
• zinātniskās izpētes meži – 10 tūkst.ha (1%);
• Vides ministrijas pārziņā esošie meži – rezervāti, liegumi, nacionālie parki – 50 tūkst.ha (2%).
• privātie meži – 1,2 milj.ha (42%);
• pārējie meži – 0,22 milj.ha (7,8%).

1. Mežu resursi un meža apsaimniekošana

6. Meži Saldus rajonā -Remtes pagastā
Valsts mežos pārsvarā ir skujkoku audzes: egle (39%), tad seko bērzs (33%) un priede (19%), bet pārējos mežos izplatītākie ir lapu koki: bērzs (33%) un baltalksnis (26%). Saldus rajonā pēc audžu vecuma lielāko platību aizņem briestaudzes vecuma bērzu audzes 18,5 tūkst. ha jeb 18,9%. Rajonā I bonitātes audzes sastāda 45%, bet V bonitātes audzes sastāda tikai 1% no kopējās mežu platības. (Bonitāte – cilvēku radīta iedalījuma vienība mežaudzes ražīguma raksturošanai, ko nosaka pēc koku augstuma noteiktā vecumā. Bonitātes apzīmēšanai lieto ciparus no I – V. Augstākā bonitāte ir I, zemākā V.) Mežaudzēm vidējā biezība ir 0,68. Sadalījumā pa meža augšanas apstākļu tipiem sausieņu meži aizņem vislielāko platību 72 % no kopējās ar mežu apklātās platības. Izplatītākie sausieņu meža augšanas apstākļu tipi ir Vr – vēris (48%), Dm – damaksnis (22%). Slapjaiņi aizņem 10% no ar mežu apklātām zemēm. No kuriem izplatītākie mežu augšanas apstākļu tipi ir Vrs – slapjais vēris (6%) un Dms – slapjais damaksnis (4%). Purvaiņi aizņem 7%, un izplatītākais augšanas apstākļu tips ir Nd – niedrājs (3%) un Db – dumbrājs (3%). Āreņi aizņem 7%, un izplatītākais tips ir As – šaurlapu ārenis (4%). Kūdreņi aizņem 4%, un izplatītākais tips ir Ks – šaurlapu kūdrenis (2%).

7. Intervijas ar Remtes mežiniekiem

8. Aptauja

Lielākā daļa no aptaujātajiem respondentiem mežu mantoja.

Arī Remtes pagasta mežos raksturīgākie koki ir: bērzs, egle, priede, apse.

Lielākā daļa no aptaujātajiem respondentiem mežu izmanto pašu vajadzībām.

Visu aptaujāto respondentu mežos mīt stirnas un lapsas.

Visi aptaujātie respondenti veic meža tīrīšanu.

Lielākā daļa no aptaujātajiem respondentiem neizprotamā kārtā nav atbildējuši uz šo jautājumu.
Secinājumi

1. Laika gaitā paplašinājās koku sugas. Sākumā bija tikai nabadzīga augsne ar pundurkārkliem un āra bērziem. Laiki gāja un koku sugas paplašinājās
2. Remtes privāto mežu īpašnieki nelabprāt sniedz informāciju par savu mežu.
3. Remtes pagastā kā arī Latvijas mežos izplatītākie koki ir: priede, egle, bērzs, apse.
4. Senāk Latvijas lielākā teritorijas daļa bija ar mežiem. Laika gaitā cilvēki izmantoja dabas labumus, un meži lēnām samazinājās. Bet kopš 1935. gada meža platība palielinājusies par 40 %.
5. Latvijas mežiem raksturīgākie augšanas tipi ir: grīnis, purvājs, vēris, gāršas, dumbrājs, sils.
6. Remtes pagasta mežu teritorija ir 8411,3 ha.
7. Lielākā daļa no Remtes pagasta mežiem pieder privāto mežu īpašniekiem.
8. Remtes privāto mežu īpašnieki savus mežus ir mantojuši.
9. Raksturīgākie dzīvnieki Remtes pagasta mežos ir stirnas, āpši, bebri, lapsas, meža cūkas.
10. Visi aptaujātie privāto mežu īpašnieki veic meža tīrīšanu.
11. Īpašnieki savus mežus izmanto gan malkas pārdošanai, gan arī pašu vajadzībām.

Literatūras saraksts

1. Ozoliņa -Molla L. un Molla M. Latvijas Nacionālie parki un Rezervāti. – Zvaigzne ABC, 6. -7. lpp
2. Rudovics A. Latvijas ģeogrāfija. – Zvaigzne ABC, 34. -35. lpp
3. Saliņš Z. Meža izmantošana Latvijā. –Jelgava. :LLU Meža izmantošanas katedra, 1999. -7. -25. lpp.
4. Sēja G. Mana Latvija.- Zvaigzne ABC, 58.-59.lpp
5. http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml
6. http://www.pbla.lv/izglitiba/daba/berzs.htm
7. http://www2.zeltaskudra.lv/4purespsk/koki/priede.htm
8. http://raksti.daba.lv./referaati/2001/GMmalcere/
9. http://www.pbla.lv/izglitiba/daba/apse.htm
10. http://www.lvm.lv/lat/mezs/par_mezu/

Pielikums

Pielikums Nr.

Anotācija