mikalandželo

Netālu no Florences dzimušais Mikelandželo Buonarroti (Michelangelo Buonarroti; 1475-1564), līdzīgi kā Leonardo da Vinči, bija ļoti daudzpusīga personība. Viņš bija ģeniāls tēlnieks, gleznotājs, arhitekts, inženieris un dzejnieks, tikai, atšķirībā no da Vinči sabiedriskuma, Mikelandželo uz visu un visiem raudzījās ar neuzticību. Viņam likās, ka apkārtējie vēl māksliniekam ļaunu, pārtver viņam domātos mākslas darbu pasūtījumus, pat vēlas viņu noindēt! Mikelandželo iekšēji bija ļoti sirsnīgs cilvēks, bet ārēji skarbā rakstura dēļ viņš pats sev vairāk nodarīja ļaunumu nekā to būtu vēlējušies citi.

Lai nu kā

ā
ā, Mikelandželo tomēr bija izcils tēlnieks un gleznotājs un viņa daiļrades galvenā tēma bija cilvēks, cilvēka figūra, tās plastiskā izteiksmība.

Buonaroti dzimta nebija sevišķi turīga, taču lepna uz savu dižciltību. Jaunpiedzimušo nodeva zīdītājai, kādai akmeņkaļa sievai. Un vēlāk Mikelandželo mēdza teikt, ka ar aukles pienu sevī uzņēmis mīlestību uz marmoru kā tēlniecības materiālu. Sākumā Mikelandželo mācījies Florences gleznotāja Domeniko Girlandajo darbnīcā, bet vēlāk tēlniecību pie kāda no Donatello skolniekiem Bertoldo di Džovanni, kas bija liels antīkās mākslas cienītājs. Drīz vien ap
pdāvināto ja
aunekli ievēroja Mediči dzimtas hercogs Lorenco Lieliskais, un jau ap 1490. gadu Mikelandželo tika uzņemts hercoga galmā kā mākslinieks. Mikelandželo bija ģeniāla mākslinieka redze, un jau marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pē
ēc iz
zjūtas atskaldīdams nost lieko. Tā tapuši visi viņa iekšēja sprieguma pilnie darbi.

Pirmie paraugi jaunajam tēlniekam bija antīkās skulptūras Florences nekronēto valdnieku Mediči dzimtas īpašumā – Mediči dārzos. Agrīnie darbi – ciļņi “Kentauru cīņa” un “Madonna pie kāpnēm” (abi 1490-1492) liecina par antīkās mākslas ietekmi. Taču ļoti drīz Mikelandželo sāka iet pilnīgi patstāvīgus ceļus. Arvien vairāk iezīmējās traģiskie vaibsti viņa personībā. Viņš jutās nesaprasts, svešs Florences spožajai sabiedrībai.

Kad Lorenco Lieliskais nomira un Mediči dzimta tika padzīta no Florences, Mikelandželo devās uz Boloņu, bet pēc tam uz Romu. Sāka nākt pirmie pasūtījumi. Mākslas ietekmes spēka sapratēji – laicīgie un garīgie Itālijas valdnieki – sāka izmantot Mikelandželo talantu. Un visa viņa turpmākā dzīve nemitīgi saistās ar diviem Renesanses mākslas centriem – Florenci un Romu.

Romā Mikelandželo izcirta marmorā divus da
arbus, ka
as viņu padarīja slavenu. Tie bija Bakha statuja (1496-1497) un skulpturāla grupa “Pietà” (1498-1500) – mirušā Kristus apraudāšana (Sv. Pētera katedrālē).

Darbā “Pietà” Mikelandželo ļoti spēcīgi izcēlis tēlu psiholoģisko traktējumu. Marija, kam uz ceļgaliem guļ no krusta noņemtā dēla ķermenis, pauž bezgalīgas sāpes. Mātes labā roka aptvērusi nedzīvā dēla plecus, galva skumjās pieliekta. Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi apvienoti tik harmoniski, ka izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšēja līdzsvara pilnā vienādsānu trīsstūra kompozīcija.

Interesanti, ka Mikelandželo laikabiedri negribēja atzīt jauno tēlnieku par “Pietà” autoru, jo
o tā
ā bija tik neticami meistarīgi veidota! Tad Mikelandželo vienīgo reizi savā daiļradē parakstīja darbu – uz lentes, kas iet pāri Marijas pleciem, viņš iekala savu vārdu. Diemžēl mūsdienās šo slaveno skulpturālo darbu var aplūkot tikai no krietna atstatuma cauri neplīstoša stikla sienai un redzēt tikai no viena skatpunkta – pretskatā. Kā raksta A. Belmane savā grāmatā “No Leonardo līdz Pikaso” – “tas tāpēc, ka reiz kāds aktīvs cīnītājs pret kristietību bija iedomājies, ka pakalpos sabiedrībai, sapostīdams katoļu baznīcas svēto attēlus. Neizpratis mākslas darbā ietvertās vispārcilvēciskās estētiskās kvalitātes, viņš dusmu lēkmē bija atskaldījis Mikelandželo Kristum kājas. Lai šādi huligānisma akti neatkārtotos, «Pietà» ir ieslēgta stikla būrī.”

1501. gadā Mikelandželo atgriezās Florencē, kur izmantojis kāda tēlnieka sabojāto marmora bluķi, izkala no tā savu slaveno Dāvida statuju (1501-1504), ko florencieši kā savas pilsētas simbolisku aizstāvi nolēma novietot uz laukuma Palazzo Vecchio priekšā. Dāvida statujas iecerei izmantota populārā Bībeles leģenda par jaunā gana Dāvida uzvaru pār milzi Goliātu, ko jau agrās renesanses posmā bija bronzā iedzīvinājuši tēlnieki Donatello un Verrokjo. Taču Donatello un Verrokjo atveidoja Dāvidu brīdī pēc uzvaras pār Goliātu, turpretim Mikelandželo – pirms šīs nevienlīdzīgās cīņas. Ārēji mierīgs, bet viss iekšēji sasprindzis, ienaidnieka tuvošanos gaidot, ir šis jaunais gans, kas apņēmies doties divcīņā ar fiziskā spēkā vareno milzi Goliātu. Un no senās leģendas arī zināms, ka Dāvida spēja koncentrēties izrādījās pārāka par milža trulo varmācību. Tāpēc šīs leģendas varonis bija tik iecienīts Renesanses laikā.

1505. gadā Mikelandželo pēc pāvesta Jūlija II uzaicinājuma sāka strādāt pie pāvesta iecerētās grandiozās kapenes būves, ko bija paredzēts izgreznot ar vairākiem desmitiem marmora statuju. Grandiozā iecere par daudzajām statujām palika neīstenota, un tikai 1545. gadā, jau pēc pāvesta nāves, Mikelandželo uzcēla pāvestam domāto kapeni, tikai daudz pieticīgāku, nekā bija iecerēts. Tajā atradās tikai trīs marmorā cirstas skulpturālas figūras – titāniskais Mozus stāvs (1513-1515) un divas vergu figūras – “Sacēlies vergs” un “Mirstošais vergs” (ap 1513-1516). Milzīgā Mozus figūra reizē pauž lielu garīgo spēku un kāpinātu dramatismu, uz mirkli apvaldītu traucošu dinamiku saspringtajā ķermenī. Savukārt vergu figūras ir kailu, skaistu, spēcīgu jaunekļu tēli, kas saistīti važās. Viens no viņiem vēl pēdējiem spēkiem mēģina pretoties, bet otrs jau salauzts un slīgst mūžīgā miegā. Šajā tēlā īpaši atklājas Mikelandželo daiļradei cauri strāvojošā ciešanu tēma, traģisms.

Mikelandželo vienmēr sevi uzskatīja par florencieti, un pilsētai grūtajās dienās 1530. gadā, kad tās iedzīvotāji negribēja pieļaut, ka atjaunojas Mediči tirānija, Mikelandželo ar ieročiem rokās cīnījās par Florences neatkarību. Mediči dzimta tomēr no jauna ieguva varu Florencē, un Mikelandželo dzīvē sākās smags posms: viņš bija spiests veidot piemiņas kapelu ar skulptūrām (1519-1534) Mediči dzimtas piederīgajiem, slavināt savas dzimtenes ienaidniekus.

Mediči kapela ir viens no lieliskākajiem divu mākslu – arhitektūras un tēlniecības – harmoniska apvienojuma piemēriem pasaules mākslā, Mikelandželo radošā ģēnija spilgts apliecinājums. Taču tajā velti meklēt renesanses mākslai raksturīgo iekšējo harmoniju, līdzsvaru un skaidrību. Džuliāno un Lorenco Mediči kapenes rotājuma kompozīcijās gan vēl saglabājies Dižrenesansei raksturīgais trīsstūris. Taču sarkofāgu figūras – alegoriski Rīta, Vakara, Dienas un Nakts attēlojumi – ir nemierīgas, dinamiski spriegas, iekšēja traģisma pilnas.

16. gadsimta sākumā, uzturēdamies Florencē, Mikelandželo pievērsās arī glezniecībai. Viens no viņa pirmajiem darbiem ir apaļformāta glezna (tondo) “Svētā ģimene” (ap 1504) un kartons freskai “Kauja pie Kašinas”, kas bija paredzēta Florences Valdības nama (Palazzo Vecchio) sēžu zālei (pazīstama pēc vēlākā laika gravīrām un kartona kopijām). Būdams vairāk tēlnieks nekā gleznotājs, Mikelandželo savos darbos vienmēr centās parādīt cilvēka ķermeņa izteiksmīgumu. Arī “Kaujā pie Kašinas” viņš bija izvēlējies ne tieši kaujas tēlojumu, bet mirkli, kad sāk skanēt trauksmes signāls un karavīri pēc peldes Arno upē steidzīgi kārtojas kaujai. Mikelandželo darbu Florencē pārtrauca pāvests Jūlijs II, izsaukdams viņu uz Romu. Tā Florences vadības pasūtījums palika neizpildīts.

Laikam gan pats apbrīnojamākais Mikelandželo talanta apliecinājums ir Siksta kapelas plafona (griestu) gleznojums Vatikānā. 600 m2 lielo griestu gleznojumu viņš veica nepilnu 4 gadu laikā (1508-1512), gulēdams uz paša konstruētām sastatnēm.

Gleznojuma centrālajā daļā izvietotas 9 kompozīcijas ar Bībeles sižetiem. Tur ir pasaules radīšanas aina, leģenda par pirmajiem cilvēkiem Ievu un Ādamu, grēku plūdu atainojums un citi. Dievs Tēvs šeit attēlots kā Radītājs, kas ar viena pirksta pieskārienu iedzīvina pirmo cilvēku – Ādamu. Blakus uz gleznotajām dzegām (sienu vainagojošā josla, kas atdala sienu no jumta; arī – sienu sadalošā josla – starp diviem stāviem, virs logiem un durvīm) un griestu velvēm izvietoti 12 pravieši un sibillas – sengrieķu mitoloģijā pareģes. Griestu stūros raksturīgas ainas no Vecās Derības notikumiem. Viss gleznojums aptver pavisam 343 daudzveidīgos rakursos tvertas figūras, katram personāžam šeit atrasts savs plastiskais risinājums un izteiksme, īpaša poza, kustības un žesti.

Viens no pēdējiem Mikelandželo monumentālajiem gleznojumiem ir milzīgā freska “Pastarā tiesa” (1535-1541), kas arī darināta Siksta kapelai Romā. “Pastarā tiesa” uz Siksta kapelas altāra sienas tapa gandrīz 25 gadus vēlāk par griestu gleznojumu. Tas jau ir pavisam cits Mikelandželo, kas stāsta par Kristus rokas žesta iedarbināto vareno kustību, kura ceļ augšup taisnīgos un nesaudzīgi nolemj pazudināšanai grēciniekus. Kristum līdzās stāv svētie baznīcas mocekļi ar moku rīkiem. Arī Bartolomejs ar viņam dzīvam noplēsto ādu, kuras sejas vaibstos var saskatīt paša Mikelandželo sāpīgo grimasi. Šajā darbā dominē tumšo un gaišo krāstoņu dramatiski pretstati.

Mikelandželo piedalījies arī vairāku sakrālās arhitektūras objektu projektēšanā un celtniecībā.

Ar Mikelandželo daiļradi beidzas renesanses mākslai raksturīgais izlīdzinātās, līdzsvarotās personības tēlojums un ienāk traģisku pretrunu plosītu cilvēku atainojumi.

Leave a Comment