Mīlestības attēlojums I. Ziedoņa epifānijās.

1.[ 9.lpp] Bērnība. Pasaules redzējums vēl nedzimušam cilvēkam.

* „Es pārkāpju savu pirmo slieksni, no kaut kā neatminama un nebijuša pāri slieksnim rīta miglā – ta ir mana bērnība.”

** „Un tad atveras istabas durvis, iznāk māte un saka : Drīz lēks saule. Un drīz Tu būsi mans dēls.”

2. [ 11. lpp] Spēja glabāt Mīlestību. Vecuma Mīlestība.

* „ O, lielā saule, pateicies manam tēvam un mātei, kas man deva mīlošu sirdi! Pateicies viņas tēvam un mātei! Mums ir silta rokas, mēs atmodinajām viens otru, mēs atsildījam viens otru, mēs kļ

ļ
ļuvām redzīgie.”

** „Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais? ”

3. [12. lpp] Tuvuma mīlestība.

* „ . Apiet apkārt. Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tik pat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu. ”

** „ Es eju gar pašu malu, izpletis rokas kā spārnus, un viena roka man ir zemes pusnakts miglā, un otra –
virs jūras. Tas ir tas, ko es saucu par tuvumu. Tas IR tas.”

*** „ Pavārs iet pa katla maliņu, pa šķīvja maliņu. Viņam ēdiens nav tikai bļoda, līdz malai pilna, vai karote kārā mutē, bet tā smaržu kupena pāri bļodai, mazie smaržu ta
a
aifūni virtuves debesīs.”

**** „ Strazdu tuvums bērzā, stārķa tuvums ozolā, bezdelīgu tuvums pažobelē un peoniju tuvums zem loga. Tā mājas kļūst tuvas, un es eju iekšā. Bērns vēl nav dzimis, bet viņš ir tuvumā. Tuvu tu esi, un drīz es tevi ieraudzīšu.

Tuvumā būt.

Tuvu būt.

Tuvu pie.”

4. [16. lpp] Vilinājums. Mirkļa darbība.

* „ Vistas es neganīju. Es vēroju, kā viņas ieiet kaimiņu daļā un atpakaļ vairs nenāk. It kā tur būtu citādas sliekas vai citādas tomātu dobes, ko izkārpīt, nekā mūsējās. Ko viņas tur līda? Bet līda. Kaimiņu puikas daudzīja viņām kājas nost, deva rīt uz āķa uzsprastus maizes gabaliņus, un tomēr viņas līda. Vai tad gailis, kas veda vistas citā dārzā, arī nedomāja : tikai uz īsu brītiņu? ”

** „ – Nevar taču piliens no lāstekas atrauties tikai uz
z
z mazu brītiņu. Sniegs no debesīm. Bulta no loka. Tikai uz mazu brītiņu. Nevar taču!”

5. [ 18. lpp] Netaisnība. Nepareizs lietu (jūtu) sadalījums.

* „ Allaž par daudz. Tā ir tā pilnības un pilnīguma, un pilnuma nepieklājība. Ka allaž par daudz.”

** „ Par daudz tava dūre grib, un tava mēle ir indīga kā čūska. Bet dusmu augļus gan – tos pasaule bauda, tikai tavas acis viņai nepatīk. Un mīlestības pārpilnība? Ko viņa klauvē pie durvīm, kas neatver? Kāpēc viņa nes rozes tam, kas tās negrib? Bet viņa nes.”

*** „ Sieviete no
o
okritīs uz ceļiem, un jūs teiksit, ka viņa savu lepnību zaudējusi. Vīrietis nesīs rozes – bet tās nepieņems. Tad cilvēks dzers un trakos, un darīs muļķības. Jo jūra ir izmisīgi liela. Un kalns ir izmisīgi liels.”

6. [ 20. lpp] Mākslīgi veidota Mīlestība. Darba smarža.

* „ Skaidas man ir dzives vitālākā zīme. Un nemaz nav savādi, ka skaidu smarža man – no tā zārka. Tas stāvēja klētsaugšā skaidu pilns, un mēs tam izdauzijām zaru caurumus. Mēs klētaugšā spēlējām jūrniekus, un vectēva nāve man nelikās bēdīga : viņš aizkuģoja un nogrima mūsu šķirstā diezin kur. Tikai skaidu smarža palikusi.”

** „ Galvenais, tad es varu daudz strādāt. Varbūt tieši tāpēc, ka skaidas smaržo pēc darba.”

*** „ Tagad nāk modē skaidu paneļi. Tā man liekas drausmīga vardarbība. Es iedomājos mazas koku drupiņas saspiestaja plaknē blakus citām drupatām no cita koka un citas koksnes, ar kaut kādu mākslīgu līmi zem preses salīmētas kopā, un tikai šī līme tās satur, nekas cits. Kā pārprastā laulībā. Kā aprēķina draudzībā. Skaidrs, ka šai līmei ir cita formula.”

**** „ Es šo skaidu pazīstu un cienu, kad to, sulas urbjot, izrauj no dzīvas bērza miesas. Lai tā satrūd pie sava bērza saknēm, pārvēršas zemē, izkūst sulā un atkal kāpj zaros, bet paneli mēs nemīlam. Tas ir mehanisks savienojums. Tas ir plakans. Un visbriesmīgākā ir līme, aks satur kopā – mākslīga un neorganiskā. Man patīk skaida, kas, atšķelta no sava koka, savu vērtību nezaudē. Grozu sapin bez līmes, bez naglām. Skals pie skala no viena koka. Un tas ir skaists!”

**** „Un tad man liekas : Ja es būtu skaida, tikai plika skaida, – arī tad es savu vērtību nezaudētu, jo esmu skaida no tā koka, kam ir saknes.”

7. [23. lpp] Laiks. Mājas sajūta. Mūžīgā vēlme doties.

* „ Es uzlieku roku savam akmenim uz pieres un jūtu, ka viņš ir uztraucies. Viņš uzbudināts elpo, temperatūra drudžaini ceļas un krīt. Es saku: – Tev nekur nav jāiet. Tu esi akmens savā vietā. Neviens akmens nav tik skaistā vietā. Bet akmeņi ir uztraukti. Visur ir labi, kur tu neesi. Tāpēc arī mans akmens ir satraukts.”

** „ – Tev nekur nav jāiet, tu labais un siltais. Nekur citur tu nebūsi varenāks, – es saku savējam. – Redzi, drīz tev visapkārt ziedēs rudzi. Tos te sēj kopš mūžības. – Bet viņš neskatās rudzu vārpās, bet tikai sliedēs, kas paliek, akmeņiem aizejot.”

*** „ – Jūs, dimanti, pulksteņu zobratiņos, – jūs esat laika ass. Jūs esat neaizvietojami. Stāviet stingri un pārliecināti. Laiks nedrīkst uztraukties. Laikam jābūt neuztraucamam.”

**** „ Bet, ja brīdi pasēž uz akmens durvju priekšā, var just, ka arī sliekšņi ir nemierīgi. Es prasu:

– Kur jūs iesiet? Kur būs labāk?

– Tur, kur tikai godīgi skoļi nāk istabā.”

***** „ Un, kad aprims visu akmeņu nemieru diena – laukakmeņu, dārgakmeņu, un bruģakmeņu skraidīšana, paliks vēl sliekšņakmeņu prasīgais, atbildīgais nemiers. Katrā mājā pāri slieksnim es kāpju, sirdij iedreboties: bet ja nu nelaiž?”

8. [ 26. lpp] Mīlestība pret dabu. Mīlestība pret cilvēkiem.

* „ Daudz prieka man gajis secen. Tāpat kā jums arī. Ir tādas likumības, kuras, prieku meklējot, mēs gandrīz nemaz neizmantojam. Palīdzēšanas prieks.”

** „ Pirmais, kas mani pārsteidza ir tas, ka cilvēki ir neuzticīgi. Viņi netic, ka tā nu tāds garāmgājējs palīdzēs – tik nesavtīgi un nez kāpēc un kādēļ. Viņi labāk saka: „Nevajag, nevajag. Ko jūs.. gan jau es pats.” Citi saka vēl tiešāk : „Mums jau nav ar ko jums atlīdzināt.” Citi – pavisam strupi : „ Ejiet vien savu ceļu! Gan mēs tiksim galā arī bez jums.” Te nu tad nav ko darīt.”

*** „ Visa jūlija tveice deg tavā mutē, sirds ir karsta un gaidoša, sviedru lāse kā asara notek pār tavu vaigu. Ja kāds kaut ar vienu aci paskatītos tagad uz tevi un redzētu, cik ļoti tu gribi dzert! Tas ir tas lielais brīdis, cilvēciskas cieņas un humānisma pārbaudes brīdis, kad tu redzēsi, vai tu esi kā cilvēks viņu acīs zaptsūdeņa un skābputras vērts un vai viņi ir tavas cieņas vērti.”

**** „Tagad tu esi pieņemts un, kaut arī par dīvaini uzskatīts, tomēr saprasts. Tavs draudzīgums ir pieņemts, un tava palīdzība ir pieņemta, un, kad pēdējais zārds būs sazarots, tevi aicinās mājā, launagā sēdinās tevi pie galda, un, ja suns pagalmā ries, tas tiks apklusināts, un, ja tev būs patikšana, tu varēsi kūtsaugšā pārnakšņot.”

*****” „ Bet var jau būt, ka pļavā tev dzērienu nepiedāvās. Tavu palīdzību neuzskatīs skābputras vērtu. Varbūt viņiem svešs viesmīlības tikums, varbūt viņiem krūtīs budziska sirds. Tad tu būsi ta kā kalps, tā kā svešs. Neies jau visiem garāmgājējiem grūst kanniņu rokā! Nu, ko, arī viņus tu sapratīsi, un tu paliksi guvējs. Ej tālāk uz palīdzi, kam jāpalīdz!”

9. [ 31. lpp] Kapsētas. Cilvēku maznozīmība tajās. Mīlestība pret aizgājušo.

* „ Reizēm es reformēju kapsētas. Pašlaik tās ir ļoti skaistas, sevišķi pie mums, bet ievirza cilvēku domāt tikai par dzīves niecību.”

** „Te ir publiska kapsēta, te es nāku pie saviem mirušiem. Es gribu zināt, par ko viņš aizdegās svētās dusmās. Nu labi, viņam nebija ne zvaigžņota prieka, ne svētu dusmu. Tad varbūt viņam bija grāmatu tārpa vai futbolista azarts?”

*** „ Tā es reformēju kapsētas. Es nodzešu vārdus un uzvārdus, sēras un dzimšanas, miršanas skaitļus, jo tie neko neizsaka, un visa kapsēta kļūst vienāda. Lieciet ziedus tepat uz Jāņa vai Pētera, Andersona vai Meļoja kapa, es saku ziedu nesējiem, vienalga, uz jebkura kapa šājā bezpersonības kapsētā, kur nulles ir nulles arī nāves priekšā. Redziet, piemiņas plaknes ir tukšas.”

**** „Es tevi saprotu sieva. Viņš bija tavs vīrs. Un tas ir vienīgais viņa dzīves attaisnojums. Jūs mīlējāt viens otru, bet jūsu mīlai nav pierādījumu, jums nav bērnu. (un bērni jau arī ne vienmēr pierāda mīlestību). Es zinu, tu nevari ierakstīt aukstā akmenī – tās tirpas no viņa pieskāriena, to gādību par tavām dienām, – tas viss ir netverami aizgajis, izzudis, nepierādāms. Bet varbūt lai paliek tavi atspulgi melnajā plāksnē – no jaunības spožajām acīm līdz viņa nāves dienas izmisumam tava vaigā. Milestība ir vislielākā vērtība pāri atomzinātnei un astronomijai, un to visgrūtāk atstāt, pierādīt un iešifrēt. Tai nav savas zīmes. Tā ir par lielu jebkurai zīmei un visām zīmēm.”

10. [35.lpp] Mūžīgā steiga. Nevērība.

* „ Satiksme, protams, mūsu pilsētā ir karsta, laiks ir karsts, cilvēki nervozi un karsti, bet es sēdēju zem platajām, vēsajām rabarberu lapām – vēroju un pētīju.”

** „ Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.”

11. [36.lpp] Gleznas. Pēdas, kuras atstājam. Nospiedumi, kuri pierāda mūsu klātbūtni.

* „ Gleznas ir slepeni seifi, slepenas durvis uz Kautkurieni.No gleznu rāmjiem savās mājās es tīšām neslauku putekļus. Kad aiziet ciemiņi es vēroju pēdas uz rāmja apakšmalas.”

** „ No tās reizes mani nemiers moka, tā kā šaubas, tā kā sauktu kāds. Reizēm dzirdu Jāzepu ierunājamies, bet tad atkal viss klusu. Varbūt tiešām es pats dzīvoju savā gleznā, pats esmu sajucis?”

12.[38.lpp] Mehānismi. Visa modernizētā nemīlēšana.

* „ Uzskrēju stāvus gaisā. Nekas tā nekaitina, kā mehānismi. Biju jau desmitiem reižu nolēmis, ka tiem nepieskaršos.”

** „ Ak, šie kaprīzie, nervozie, nestabilie ražojumi! Debīlas ir viņu acis, un zaglīgi nesaprotamas viņu sviras. Kur viņu eksaktā noteiktība un precizitāte – kur?”

*** „ Nevar sasniegt pilnību it visā. Daži cilvēki dzīvo bailēs, ka viņi sliktāki par citiem. Viņu cenšanās piemēroties visaugstākajām prasībām bieži vien izraisa slimīgus traucējumus. Katra cilvēka talanti ir ierobežoti.”

**** „Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt. Rokas nenāca : es viņas sasprindzinot, vienmēr kādās strāvās mokot un tirpinot. Es tās lūdzos. Acis nenāca : Viņas gribot skatīties pasaulē Adamsona mierā un mīlestībā. Man neesot brīvības. Es sevi darot atkarīgu no lietām, no sīkām lietiņām, sīkumiem.”

13. [ 41.lpp] Dabas mīlestība. Cilvēki = augi.

* „ Es jau esmu pieradis, ka mani vairs neņem par pilnu. Es neko neprotot apliecināt un ne par ko cīnīties. Var būt, ka tas ir tiesa. Mani nogurdina lielās lietas un norises. Es meklēju lielās norises mazajās. Pēdējā laikā es bieži eju uz tirgu. Mani jau tur pazīst. Kad es stāvu pie kāpostu mucām, tad man rādās kāpostu lauki. Kāpostu lauki ir zili, ne zaļi. Zili kā vizbulītes. Kāpostu lauki ir mana lielā mīlestība.”

** „ Puķu tirgus! Skaistuma, mīlestības un pārdošanās nostūris pasaules placī.”

*** „ Citai nebija laika, citai jautājums likās nenopietns, un daudzas jau nemaz nepzīst puķu dvēseli – viņas vienkārši pelna naudu. Bet viena no viņām bija kā silts saulgozis žogmalē. Man likās, ka viņa ir kā pati zeme, kur rozes aug. Viņai es pajautāju, un viņa man atbildēja : – Cilvēki zina, ko dara. Ir cilvēki, kas ir redzējuši, kā zāle aug un saule rītos līgo. Ja tev nav žēl laika, tu redzēsi, kā roze plaukst.

– Es paklausīju viņai un vairs nežēloju laiku. Kā roze plaukst, es vēl neesmu redzejis, bet es jau esmu redzējis, kā kamolā savēlies ezis atritinās un aiziet savu taku; esmu redzējis, kā sēne aug, kā mīlējas dzeņi, un drīz es redzēšu, kā roze plaukst. Tikai nedrīkst želot laiku.”

**** „ Man patīk vecmeitas. Viņās visu laiku kaut kas zied. Vai jūs tiešām neesat novērojuši, ka jaunas sievietes ātrāk nomet savu apziedu nekā pavecās, neprecētās? Viņām dvēselē kaut kas ilgi zied, un vasara ir visu ziedu zaļumballe.”

***** „ Bet majpuķīte ir prostitūta. Jā, tā man liekas, kaut gan mūsu sabiedrībā tādu nav. Majpuķītēs ir kaut kas aizdomīgs – gan tas, cik dārgi viņas sevi pavasaros pārdod, gan tas, ka bezkaunīgi mirkšķina ar acīm, izdzinušas un uzplaucējušas savu skaistumu ar herbicīdiem un citādām ķimikālijām.”

14. [ 43. lpp] Sakarības. Savstarpējās attiecības. Izpratne.

* „ Pasaule ir pilna ļoti interesantu sakarību. Un gudru. Mēs zinām un pazistam tikai dažas. Pašas parastākās, varbūt var teikt – pašas primitīvākās. Koks – saknes – zeme. Plāns – darbs – alga. Viņš – viņa – kāzas – bērns. Vai tāpat: Viņš – viņa – bērns.”

** „ Ir dienas, kad lietas var sajaukt kā kārtis, visjuceklīgākajā nekārtībā, bet paskaties – tās grupējās agrāk neredzētās kombinācijās, par kurām tev nebija ne jausmas : cepure, tava lepnā galvas sega, apgāžas otrādi, un kāds tajā met nabaga dāvanu.”

*** „ Tas tik no sākuma liekas tā nesaprotami. Dzīvē tā ir, ļoti interesanti ir, un to visu var redzēt. Ir tādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību.”

15. [ 45. lpp] Gaidīšana. Mānīšana. Pretējā dzimuma mīlestība.

* „ Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību, nopelniem bagāts gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties! Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana. Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet – ačgārni, kāpjamies atpakaļ. Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam.”

** „ Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ uz mums? Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams. Pagaidi! Pacieties! Pacieties! Netiecies! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tā tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.”

16. [ 46. lpp] Uzslavas. Cieņa. Atzinība.

* „ Tevi godinās un apsveiks delegācijas (apsveicējos būs arī valdības pārstāvji) – par to, ka tu esi. Ka tu labi strādā, ka tu esi godīgs cilvēks. Un, ja nu tu nestrādā, vai neesi nekāds godīgais, rīcības komisija tik un tā izzinās un izdibinās, ka tevī ir kaut kas labs un apsveicams. Jo pasaulē nav tik maza cilvēciņa, kuram mēs katrs nevarētu būt biedrs, draugs un brālis, kaut ko tādu teica Fransuā Vijons. Tātad kaut kas jau nu tevī ir apsveicams.”

17. [48. lpp] Sarunu konflikti. Vārdu spēks.

* „ Kāpēc daudz cilvēki nevar sarunāties, iesāk un apklust? Pavediens pārtrūkst. Nav par ko runāt. Tāpēc, ka viņi runā katrs savā stāvā. Viens runā pirmajā, otrs – otrajā. Ko var pateikt caur grīdu? Ko var dzirdēt caur griestiem? Citā stāvā runā asāks prats un lokanāka mēle. ”

** „ Un šie nav vienīgie stāvi, varbūt arī secība ir cita. Bet zini, mēle, ka vārds ir ikdienišķa maize, enerģijas nesējs, manasenerģijas nesējs, tev nesējs. Kad man pietrūks spēka, vai tavi vārdi atnāks un man palīdzēs? Kad mani vārdi būs Jaira meitiņa, vai tavi vārdi būs Jēzus Nācarietis? Vai tavo vārdi mani uzcels no miroņiem?”

18. [ 50 lpp.] Milestība pret bērniem. Ienaids pret pļāpām.

* „ Pļāpas ir nekaunīgi plēsoņas. Viņi aprij vājākos. Viņiem nepietiek, ka viņi nograuž ausis, viņi lien pa auss spraudziņu iekšējā ausī, smadzenēs, viņi ir tārpi ābolā.”

** „ Puapēstie bērni neskatās acīs. Kādreiz viņi ir skatījušies runātājā, bet tad nobijušies. Bērns acīs neskatās divos gadījumos: tad, kad pats ir nepatiess, un tad, kad otrs – lielais ir nepatiess.”

*** „ Humānisma vārdā, visu neaizsargāto cilvēku vārdā, atbrīvojiet cilvēkus, pasargiet savus draugus, savus mīļos no tās briesmīgās vientulības sajūtas, kāda rodas, kad runā pļāpa un nejēga. Nav labdabīgu pļāpu.

Ūdens plūdi aiznes ciemus un ielejas. Runu plūdos aiziet bojā kaut kas vairāk.”

19. [ 53. lpp] Divu plakņu mīlestība. Robežas. Spēcīga draudzība.

* „Šķautnē satiekas divu plakņu mīlestība un divu plakņu naids; šķautne ir līnija, kas vieno, un līnija, kas šķir. Vējš no viena spārna un vējš no otra spārna te saskrienas un sagriežas virpulī.”

** „ Robeža ir mūžsena, ataviska, bet nezūdoša pievilkšanās spēja. Tieši tā velk uz risku, uz sievieti, uz uguni, uz mākslu.”

*** „ Sevišķi es tagad mīlu nažu rijējus (tādus kā Ojāru Vācieti, piemēram), katrā ribstarpā viņam spīd pa nazim. Mans sapnis ir ļoti faķīrisks : es gribētu pastaigāties pa visasākajām šķautnēm – pa nažiem.”

**** „ Tagad jaunām gultiņām ir zemi gultgali. Gulēt ejot atspiežu pakausi pret gultgala šķautni. Tad rādās sapņi – asi kā giljotīna. Mīlu nažu rijējus!”

20. [ 57. lpp] Saruna. Cilvēka gars.

* „ Mēs ar savu garu palikām pilsētā, ceļazīmi mums iedeva ziemā, kad vairs nebija vasaras. Bet vasaru manam garam toreiz ļoti vajadzēja. Nevis gribējās, bet vajadzēja.”

** „ Un turpmāk es visur aizņemšu divas vietas – es un mans mētelis, kas ir arī mans gars un mana otrā dvēsele.

Tikai mieru, neuztraucies, sēdi mierīgs! Jo tev ir tiesības. Pilsone nesaprot.”

21. [ 59. lpp] Taisnības. To iedalījums. Katrai lietai ir divas puses.

* „ Mācos to māklsu – dzīvot ar visiem pa draugam. Kaimiņu puikas piekāva manējo, negribas tāpēc ar kaimiņu naidoties, pateicu puikam, lai piekrīt un nestrīdas.”

** „ No vienas puses un no otras puses, tā un šitā. Pamēģiniet : no vienas puses un no otras puses. Piekrītiet, kad jūs ieejiet veikalā un kad jums teic, ka Rīgas balzāma nav. Bet balzāmu var dabūt . no otras puses. Piekrītiet, ka tiem no otras puses arī ir taisnība. Taisnība ir vieniem, ir otriem. No kuras puses nauda ir nauda? No cipara puses vai no ģērboņa puses?”

*** „ Tāpat zirgi, siers, odekoloni, „baltie ceriņi”, „landīši”. No vienas puses un otras puses. Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.”

22. [60. lpp] Ēdiens un cilvēka tieksme pēc tā.

* „ Viņi rāda savu kuņģi, un tas ir pretīgi. Kad viņi ļoti grib ēst, ar kādu ļaunu īgnumu viņi kliedz uz saviem bērniem un tuviniekiem, ar kādu neiecietību.”

** „ Kad jūs stāvat rindā, nepazaudējiet sevi! Rindā stāvot, cilvēki sevi pazaudē. Ar kādu pretīgu kuņģību, ja viņiem atļauj, viņi tausta pirmos tomātus, gurķus un gaļu uz galdiem tirgū. Ak dievs, kā tie pārvēršas rindā, kad kastē vēl paliek tikai pieci kilogrami banānu. Desmit kuņģi sāk uztraukties, desmit kuņgi sāk domāt, apskaust un neieredzēt. Saspringst divdesmit elkoņu. Nav vairs filozofa, nav vairs prokorora, nav vairs dzejnieka. Neļaujiet kuņģim domāt! Atkal un atkal sevi pārliecināt, ka tā nav viņa darīšana. Neatļaujiet, jo viņš tālu aizdomājas – tālu, tālu atpakaļ, līdz ilkņiem.”

*** „ Stāvi klāt, mans Skaidrais Prāts, nebēdz, mana Labā Sirds, man šodien jāiet atkal rindā stāvēt.”

23. [63.lpp] Ģenialitāte. Katra cilvēka spēju robežas.

* „Ģeniāls ir tas mākslinieks, kas rada pārliecību, ka civlēka spējas ir neierobežotas. Dzied Gjaurovs. Lido Zeiferte. Lido daiļslidotaja. Publika neelpo. Punkts, aplausi. Prasa : lido vēlreiz! Viņa lido. Tikpat viegli. Publika neelpo. Aplausi. Vēlreiz! Un atkal viņa lido, un atkal viņa ir bezgalīga. Viņa var visu, es neredzu akmeni, pār kuru viņa kritīs. Tā strādā mākslinieks.”

** „ Kad māte kliedz uz saviem bērniem viņa man rāda savu spēju robežu. Viņi saka man : tālāk nav kur iet. Ar to viņi noliedz sevi. Un noliedz mani.”

*** „ Mēs nezinām, cik grūti ir vanagam, kas stāv debesīs un nekustina spārnus. Vanags to nerāda. Un mums tas nav jāredz. O, dziedātāja, nerādi mums savas diafragmas mocīšanos!”

24. [ 64. lpp] Izjūtas un sajūtas.

* „Jūtu sava prāta aprobežotību. Jutu kādu centru, ap kuru tinos. Jutu kā govs savu ķēdi. Jo vairāk un nervozāk skrienu ap mietiņu, jo ķēde tinās īsāka.”

** „ Tikai smalkais ir tāls nu sniedzošs. Un es atkal ļauju, lai roka sniedzas, cik var smalka, cik var tāla : tajā galotnē ir ābols! Mana roka kļūst arvien smalkāka, drīz tā lidos kā zirnekļa tīkls rudens rītā. Un tad kāds saka : – Tā jau nav roka. Tāda jau nav roka. Vai tad tāda ir roka? Ar tādu taču neviens nestiepjas pēc ābola. Tāda nemaz nedrīkst būt roka.”

*** „ Es nevaru aizsniegt ābolu galotnē. Tāpat – ar redzi. Tāpat – ar smaržām. Manas nāsis ir vijole. Kā viņa spēlēja tajā pērkona naktī, kad ziedēja jasmīni. Es sajutu to smaržu, kas ir līdzīga Jāņu dziesmai, – tā smaržo vīstošas meijas.”

**** „ Skaņas ir tik klusas kā skudru soļi mežā. Smaržas ir tik smalkas kā sēņu micēliji. Es jau jutu, kurā vieta sēne no sūnām izlīdīs, un gaidīju. Gandrīz jau sadzirdēju skudru smieklus aiz upes. Gandrīz jau aizsniedzu egles čiekuru debesīs.”

25. [ 67. lpp] Sabiedribas uzspiestās normas.

* „ Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zime: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savejais; tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsējais; tev ir ģitāra un pinkaini mati – tu esi mūsu puika. Tu esi džentlemenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis.”

** „ Es ilgi mocījos. Es biju pieņēmis no jums etiķeti. Es biju ilgi bijis pacietīgs, es biju igi sēdējis pie viena galda ar jums un baidījjies pakustēties. Es biju baidījies, vai mana kaklasaite kādam nav likusies šķība. Es biju baidījies, vai man elkonis nav ielikts jūsu salātos.”

*** „ Un es klausījos. Zobus griezdams. Mokās stenēdams. Līdz izmisuma septītajiem sviedriem. Baidījos piecelties un aiziet. Baidījos gāzt šim pa plecu, lai polsteri izmežģījas (Tev ir sveši vārdi, vecīt, vai tu neesi tos zadzis?), baidījos nokrist zāles vidū kā epilepsijas lēkmē un izmisīgi raustīties, kad tu runā. Baidījos pateikt, ka ķīselis saliets tavā taurē. Vai tu pats nemaz nedzirdi, kad tu spēlē šo maršu?”

**** „ Cilvēks elpo ar visu ķermeni, ar visu savu virsmu. Bet viņu aplīmēja tā, ka pietrūka elpas. Viņš paģība, neviens nezināja, ko ar viņu darīt.”

26. [ 69. lpp] Konflikti. Standarta teciens : Kā tu pret mani, tā es pret tevi.

* „ Neviens nestrīdas ar sevi. Visi strīdas ar citiem. Upe strīdas ar krastiem un akmeņiem. Vanags strīdas ar vēju. Viena mēle ar otru mēli. Acs oret aci un zobs pret zobu. Bet nav zoba, kas – pret sevi, un acs, kas – pret sevi.”

** „ Kad upē nav atvaru, tad ūdens ir remdens, kad alus ir novadējies, un cilvēki ar sevi nestrīdās, uzvar muļķi. Nešaubīgi. Nešaubīdamies.”

27. [70.lpp] Bēgšana. Pilsēta.

* „ Te visi tikai piedalās. Te visi nolemti tikai piedalīties. Tev ir tikai jāpiedalās, man teica. Un es piedalījos. Es piedalījos, dalījos, un atkal piedalījos. Un, kad es atkal biju dalījusies un piedalījusies, es vienu dienu jutu, ka es esmu pārdalījusies. Pēc tam – ka esmu sadalījusies. Kaut kas no manis bija atdalījies, kaut kas būtisks, kaut kas atdalījies, nodalījies, aizdalījies.”

** „ Dalīšanās bija notikusi, bet nebija raudies ne jauna amēba, ne jauns cilvēks, ne jauns akmens, ne jauna mīlestība! Un tad es sapratu, ka tālāk piedalīties vairs nedrīkst.”

28. [ 71.lpp] Pretspēka pārākums. Dabas spēks. Vēlme redzēt pasaules varenību.

* „ Man nav vairs spēka plīst no iekšpuses uz āru. Plēsiet mani no ārpuses uz iekšu! Es esmu tukšs kā jaundzimušā plaušas pirms elpas. (Iekliedzies manī gaiss!)”

** „ Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk. Klusums kā pensionārs mirst bez darba. Bezmiega naktī slimais gaida miegu. Tuksnesī beduīns mirst no slāpēm. Birzī kliedz vālodzes. Sausumā zemdega. Pērkons staigā apkārt nu tuvāk nenāk. Atveru logus un durvis, bet nav caurvēja. Noceļu jumtu un izsviežu lūgšanu gaisā kā balodi – noķer viņu, ja tu esi vanags.! Izsviežu lūgšanugaisā kā vanagu – nosper viņu, ja esi pērkons! Neatbild. ”

29. [ 73. lpp] Ģimenes mīlestība. Emocijas.

* „ Uztveres prieks. Zaļas krāsas prieks. Uzlikt bērnam roku uz galvas.”

** „ Kalni ir ļoti tālu, es saku. Kalni ir ļoti tālu, tur nevar aiziet, es saku sev. Balta mana māmuliņa, balta bērnība, baltās akācijas zied; uz visiem kokiem mežā balts guļ sniegs; baltā dzīve, vai no tevis man balti mati?”

*** „ Kaut kāds nelaimes tuvums ir tavās acīs, bet tu smejies un esi laimīgs, vēl nekā neiznādams. Man gribas tev to pateikt, bet negribas sāpes darīt. Lieli godi ar mazām cūcībām – gribas pateikt, bet negribas svētkus izjaukt. Mazs „nēvārdiņš” mirkšķina ar aci : „Nenodod”. Un es nenododu. (Bet vajadzēja nodot, jo tas „nē” ir maitīgs – viņš godina savu varoņu pieminekļus, bet neciena varoņus. ) Es nenododu, un tā es kļūstu līdzdalībnieks.”

**** „Šis vīrs nogalinās viņas smaidu. Es to sadzirdu kāzu maršā. Ko jūs lūdzat mani savās kāzās? Kāpēc man tas bija jāzina, ja nedrīkstu jums to pateikt? Lielais „jā” mazām neplaisām plaisā.”

***** „ Atkal es nokrītu no Putna Ceļa debesīs pie suņu būdas sliekšņa un aplieku sev ķēdi ap kaklu : sargā māu, sargā savējos.”

30. [ 75.lpp] Pārpratums. Neizpratne. Dāvanas mīlestība.

* „ Pirmais sniegs šogad Latvijā vispirms uzsniga Cēsīs, bet tu dzīvo Aucē. Vai es spēšu tev aiznest sniega piku pāri Latvijai? Kad es to paņēmu pie Cīrulīšu tramplīna, manas rokas bija siltas, un, lai neizkūst, es to turēju tikai ar pirkstu galiem. Pāri Amatai, cauri Kārļiem, es izgāju uz Pleskavas šosejas.”

** „ Laikam no malas tas izskatījās jocīgi : iet cilvēks, sīki puteņo sniegs, un viņam rokās ir sniega pika.”

*** „ Bet tu pretī neiznāci, durvis bija slēgtas, un kaimiņi teica, ka tevis nemaz nav mājās.

– Nekas, es teicu – es viņu pagaidīšu.

– Viņa tik drīz nebūs – kaimiņi atgādināja, lūdz iekšā pie sevis sasildīties.

– Viņa aizbrauca uz Cēsīm.

– Nekas – es teicu – es pagaidīšu.

Pie viņiem es negāju, jo sniegs sāka kust, rokas bija kļuvušas karstas, varbūt no uztraukuma. Es aizgāju mežā, tava ceļa malā, apsēdos uz celma un gaidīju. Sniegs kusa lēni, nenoturami. Un tad tu nāci.

– Kāds Cēsīs sniegs! Vienreizējs! . Daudz, daudz un balts – visa pasaule pilna. Es ta kā kucēns vārtījos sniegā, – tu teici un izņēmi man no plaukstas mazo ledus kripatu un nosviedi zemē. – Kādas tev aukstas rokas. – Jā, nosalušas.”

31. [ 77. lpp] Mīlestības skolījumi. Solījums = perspektīva.

* „ Zīmēšanas skolotaja mokās, mācot bērniem zīmēt tālumu. Kāpēc to tik grūti atrast – perspektīvu? Nolādēts! Kur viņa pazūd? Perspektīva! Ceļmalas līnijas atkal manā priekšā sakrustojas un neiet bezgalībā.”

** „ Soliet man ko! Apsoliet, soliet kaut ko, solījums arī ir perspektīva, kad citas vairs nav vai vēl nav. Cilvēki iet baznīcā tikai tāpēc, ka tur viņiem sola dzīvošanu mūžīgi mūžos. „Apsoli uzticību – mūžīgi, mūžīgi – uz visu mūžu! Apsoli mīlestību mūžīgi mūžos, ”, lūdzas mīlētaji. Tas tiek prasīts diendienā : apsoli tālumu! Apsoli mani tai tālumā, mani un tevi, mūs abus blakus tai tālumā mūžīgi mūžos. Un pat, kad neviens ne tev, ne man nekā nesola, mēs metam trīs rezerves glābšanas riņķus tālumā :

Iespējams.

Laikam.

Varbūt.

Un tie ir cerību daudzpunkti. Arī tā ir perspektīva. Bet tā nav tā.”

32. [ 78. lpp] Māņu ticība. Lietu mīlestība.

* „Šodien es pārrāvu viņai krelles. Pārrāvu, un tās izbira zālē. Nevaru skatīties, kā viņa tās sargā, bet katru dienu kāds sadauza pa odziņai vien.”

** „ Varbūt negrib redzēt. Jo krelles ir viņas ticība – savam skaistumam, mīlestībai un citu skaistumam. Tāpēc viņa sargā.”

*** „ Nevaru paciest pilienus. Pilieni nogurdina, atpil vai aizpil – vienlīdz vienmuļi, vienlīdz skumji. Kas dzer vīnu pa pilieniem? Kas pilina upi tuksnesī?”

**** „Nevienam neesmu teicis, kas viņa man ir. Arī viņai ne. Sāp krellītes, kas pazūd pa vienai, un nemaz nesāp diedziņš. Šodien es pārrāvu viņas krelles, un tās izbira pa zāli.Viņa visu laiku domā, ka es viņu neieredzu.”

33. [ 79. lpp] Piesaistīts un sasaistīts cilvēks. Līdzjūtība.

* „Skumjas ir brīvas. Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta. Ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes.”

** „ Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.”

*** „ Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. ( Neiedzedz gaismu izstabā!) Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat atļāvušies sev neiedegt gaismu istabā?”

34. [ 80. lpp] Mīlestība pret vienkāršo, nesamāksloto.

* „Nesoli man neko lielu. Man navajag. Šī ir tā mazā sērkociņu kastīte, tajā es dzīvoju.”

** „ Tu vari paņemt savu tālskati un pārnākt pie manis. Apsēdies man blakus gredzena vidū un paskaties apkārt. Vai tie nav abu mūsu vārdi, kas tur rakstīti horizontā?”

*** „Šī ir tā maza doma, ko es domāju : par pīsli un putekli, kuram man jāiepūš sava elpa, par mazu mūžu mazā gredzenā.”

35. [ 81. lpp] Pieturzīmes. To salīdzinajums ar cilvēkiem.

* „ Daudzpunkts ir muļķīgs un naivs. Daudzpunkts ir skolnieču mīlestības vēstuļu zīme, pubertātes zīme. Daudzpunkts ir stosteklis, kam trūkst vārdu. Debīlais daudzpunkts, infantīlais daudzpunkts. Jo prāts īsāks, jo daudzpunkts garāks. Ja puisis raksta meitenei vēstuli ar daudzpunktiem, tad paskaties, vai viņam nav tetovējumi uz rokas : čūska, sirds vai plika sieviete.”

** „ Ta cīnās pietruas zīmes. Mūžs ir pietruas zīmju okeāns. Jebkura pietruas zīme var aprīt jebkuru pieturas zīmi. Jebkura pietruas zīme ir relatīva, nosacīta, izdomāta, izdomājama, mainīga. Vienīgā neizdomātā pieturas zīme ir nāve.”

36. [83. lpp] Cilvēka vaibsti. Jaunība un vecums vienkopus.

* „ Kāpēc tavas acis tā mainās, bet manas nemainās? Kāds vējš pūs tavās acīs? Vai tas nav taspats četru debespušu vējš? Kāda zemestrīce nupat izjauca tavu mieru? Man baigi skatīties, kā dzīve skrien pa taviem vaibstiem.”

** „ Nekad nebiju redzejis, ka cilvēka seja tā atpsoguļo acumirkļus. Tu esi tik jauns, un pēkšņi tu kļuvi tik vecs. Un atkal kaut kas jauneklīgs izskrien no taviem lūpu kaktiņiem, iedegas smaidīdams zobos un apgāž smilšu pulksteni acīs, kā sacīdams : „Laiks neko nenozīmē”. ”

*** „ Kā gadalaiki uz tavas pieres skrien un sajūk! Aizlidoja taurenis, aizlidoja motocikls, priecīgi sākās pavasaris.”

**** „ Bija laiks, kad tu apskaudi akmens seju. Bija laiks, kad tu lūdzies akmens mieru. Zilas debesis tu lūdzi, lai tur neparādās neviens mākonis. Gludu sienu tu lūdzu robainos mūros. Mierīgu roku uz pieres. Bet tagad tu zini – akmenim ir sava dzīve un mierīgai rokai sava dzīve. Tev jādzīvo tavējā.”

***** „ Lēni svīst gaisma uz tavas pieres – cilvēks ir izcīnījis lielāko kauju no lielākajām – pats sevi uzvarējis. Es skatos cilvēka sejā, kad viss tajā atnāk uz zūd, un ir nenotverams. Bet akmeņi stāv mierīgi un nekustīgi – akmeņiem ir sava dzīve.”

37. [ 85. lpp] Dzīvība. Laiks. Meklēšana – atrašana.

* „ Tagad vajadzētu pacelt klausuli un teikt, ka es braukšu. Bet es laikam nebraukšu. Nebraukšu. „Bezgribas cilvēkam nav ne individuālas, ne sabiedriskas vērtības. Netiek viņš uz priekšu ne privātā, ne sabiedriskā dzīvē.” Tas ir par mani. ”

** „ Atkal zvana telefons. Nu tas vairs nav manas paaules lokators. Ar atbaidošu riebeklību tas pasludinās man pienākumu.”

*** „ Tā ir mana acs. Un otra. Abas ir manas acis. Viņas skatās pulkstenī. Laiks skrien maziem aplīšiem ap savu asi. Tik – kai, ti – kai, ti – -kai, ti ——ka—-i. Laiks ir kustības skaitlis, teica Aristotelis. Bet ksutība ir dzīvība. Tātad laiks skaita dzīvības soļus. Tātad man jāceļas un jāiet.”

**** „ To jūs neviens nevarat pateikt, kā jūs izsīkstat. Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis, atkal meklējis – atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īsta dzīve, citas dzīves īstenībā man nav. Tāpēc es nebaidos par sevi. Nebaidieties arī jūs par mani.”

38. [ 88.lpp] Akcenti. Katra cilvēka individalitātes izpausme.

* „ Es dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem : neviens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem : neviens nesāp. Un tad tu parādījies! Sīt, mēt, rīt! Tur tu nāc. Sān, skān, mān!

– Tu biji pazaudējis uzsvarus? – tu jautā. – Tā man teica. Vai šie nav tavejie? – Un tu izņem no somiņas vienu sauju un noliec uz mana galda. Te nu viņi ir. Manējie. Viņu ir tik daudz, un es nespēju vien nobrīnīties, pa kuru laiku tu man viņus esi nolaupījusi. – Tu pati esi mans akcents, – es saku. – Tu nāc kā trompetes dziesma naktī, kā jāņtārpiņš mētrās, kā auskars dieva ausī.”

** „ Jūs varat man teikt: cik tas viss ir nevietā! Ak, nevietā, jā, tu domā – ja tu pats esi vietā, tad akcenti arī ir vietā. Tā tu domā. Bet nāc pastrādā manā vietā. Tad tu redzēsi, kur liek akcentus, kurā vieta, ja kaut ko sajēdz šai lietā. Jā, man ir stipra mēle! Es nerunāju, bet, ko es gribu teikt, to es izklakšķinu. Tā. Tu zini, kā. Gandrīz nepieklājīgi.”

*** „ Atkal nevietā? Tavā nevietā, manā vietā. Neesmu gudrāks tapis. Varbūt jums taisnība, jums, kas vietā, varbūt jums taisnība. Lai dzīvo neuzsvērtās zilbes, jā? Lai dzīvo sērkociņi, kas neliesmo, suns, kas nekož, un cepure bez galvas! Es padodos. Es jums atdodu savu mēli – izgludiniet viņu!”

39. [ 91. lpp] Tumsas izpratne. Tās skaidrojums.

* „ Nekas nav tik viegli, kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā : paļauties? Nepaļauties? Iet tur? Vai neiet?”

** „ Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.”

*** „ Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.”

**** „ Kad es eju naktī, es jūtu, ka tumsa mani mīl.”

***** „ Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrast. Arī tev ir tavas kājas – gudrās un saprotošās, viņas akmeņus un sūnas, un dubļus, un zaru brīkšķēšanu pazīst. Arī tev ir tavas rokas : izstiep pa labi – paeglim, izstiep pa kreisi – ozolam, ja tu gribi, lai tevi kāds apliecina. Tev ir tavas acis nu ausis. Apse trīs, bet ozols neatdod lapas pat sniegā. Un ap tevi ir tava tumsa – lielā un bezgalīgā. Ko tev vel vairāk vajag?”

40. [ 93. lpp] Ģimenes mīlestība. Mīlestības veidi.

* „ Briesmīgais cilvēk! Visbriesmīgākais no briesmīgiem. Tu neko negribi. Tu esi briesmīgāks par tiem, kuri visu grib. Tu esi nepanesams – tu un tava negribība. Jebkuru gribēšanu vai kaprīzi var saprast, apjēgt, izpildīt vai noraidīt.”

** „ Es mīlu savus bērnus – viņi vienmēr kaut ko grib. Viņi dažreiz tiepjas pēc tā, kas nav, un tad es viņus noperu. Es mīlu savu sievu. Viņa arī grib vairāk, nekā es varu dot. Tad es varu dusmoties. Tad es varu iztapt. Tad es varu aizbēgt. Varu kreņķēties, piedzerties, sūdzēties draugiem – vienmēr ir kaut kas ko darīt, ja blakus ir kāds, kas kaut ko grib. Jā, pats es pazīstu negribību.”

*** „ Te es norkītu smiltīs un raudu. Es, liels cilvēks, kurs kādreiz bija iedomājies sava lielumā cits mācīt, – es nokrītu kā vējā nests pīslis smiltīs un raudu. Tik liela ir mana niecība, tik mazs ir mans varenums. Es pazistu negribību.”

41. [ 95. lpp] Dzīvības vērtība.

* „ Es iegaju sevī, un nu es eju ārā. Es eju no viņa ārā.”

** „ Es izeju no viņa ārā. Tagad man viņš jāiezārko. Lūdzu, man mežģīnes par desmit rubļiem. Lūdzu, man naglas – divarpuscollīgās. Krunkainais vītekli, pārāk ilgi es tevī dzīvoju. Tagad never tikai acis vaļā! Divarpuscollīgo – vienā stūrī, divarpuscollīgo – katrā stūrī! Tu esi miris, ienaglots, un tevi raks zemē. ”

42. [ 96. lpp] Dziesma – emociju izpausmes veids.

* „ Es jums saku : dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jums jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet sava pārākumā, kad jūs sit.”

** „ Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt? Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat – dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galtonē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.”

43. [ 99. lpp] Mīlestība pret tuveniekiem. Asinsbalss.

* „ Es atceros viņu tais retajas reizēs, kad mēs svinējām kādu notikumu viņas dzīvē. Radi ēda un dzēra, un runāja par darbu un naudu. Bet neviens neredzēja, ka viņai ir mazliet sastaipīta roka, fabrikā smagās kastes cilājot, ka viņai ir skaisti, cirtaini mati, zilas, godīgas acis un tās prasa mīlestību. Un neviens neprasīja : – ko tu nesaproti? Ko tev vajag palīdzēt? – Teica : – re, kur skuķis! Kā odziņa!”

** „ Un pēc tam – tev bija tavi bērni, un man bija mani bērni, tev bija tavs darbs, un man bija mans darbs, tev bija rūpes, man bija rūpes, un mums abiem nebija laika.”

44. [ 101. lpp] Milestība. Vienaldzība. Nozīmīgums.

* „ Un pēkšņi sāka runāt par savu dārgumiņu. It kā visu laiku kāda stga iekšā skanējusi ne vienam citam ne manāma, ne zināma.Vai naqv vienalga, kas runāja!”

** „ Viņi cits citu neredz, viņi nāk un iet, cits citam garām un cauri, klusi un priecīgi, ka viņus neviens neredz. Bet es redzu.”

*** „ Redzu ziedus, kurus tev gribēja atnest, bet neatnesa, augļus, kurus gribēja dāvināt, bet neiedāvināja. Jo vienaldzībā atzīstas viegli, bet mīlestību slēpj. Mīlestība ir putna ligzda mežā, bailīga nu noslēpusies.”

**** „ – Bet tevis man bija žēl. Tu biji kā stirnu bērns, es redzēju, ka tev ir atņēmuši mežu. Bet tu neaizbēgi. Savus bērnus tu baro ar veikala pienu. Uz visiem jums es esmu palicis pusceļā. Nu zvanu pie durvīm : savu nepateikto gribēju pateikt – cik mēs tuvu bijām.”

45. [104. lpp] Palīdzība. Raksturu salīdzināšana.

* „ Ja mēs droši rīkosimies, mēs būsim ieguvēji. Mēs piesiesim zilonim snuķi pie astes. Tikai nevajag baidīties. Kalendārā mēs varam izsvītrot visus vārdus un uzrakstīt jaunus. Un vilkus mēs padarīsim par mājdzivniekiem, ežus, zaķus, stirnubukus. Mēs nāksim no meža ar saviem brāļiem.”

** „ Mūsu muskuļi ir brūni kā baravikas, un mūsu sirdis skrien skaisti kā stirnas, No mūsu acīm, kad mēs nomirstam, rodas dzintari. Mūsu mātes mums ir iemācījušas ar acīm tikai labu darīt – nenoskaust, nedzelt, neienīst.”

*** „ Visi, kas knapi velkaties, nāciet, mēs jums palīdzēsim!”

46. [ 105. lpp] Tuvakā mīlestība. Netaisnīgums.

* „ Tad tu rādi man novītušas puķes un saki : novīta. It kā manā vāzē man pašan nebūtu vītušu puķu. Mīļais, tev ir tik skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?”

** „ Vai tu to sauc par sava tuvākā mīlestību?Un, kad tu atdosi pusi viņam, un, kad viņš atdos pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā ka – ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma.”

*** „ Kait tas, un kait tas. Tāda vaina un šitāda. Es esmu vainu pilns kā suns blusām. Vai tu gribi savas blusas pasaulē iznēsāt?”

47. [ 106. lpp] Dzīves ritmi un to meklēšana.

* „ Dejotāju prieks ir trīs ritmu saskaņa : mani ritmi, tavi ritmi un trompetes ritmi. Tas tiešām ir priecīgi – pasaulē ritmus meklēt.”

** „ Caurgājēji ritmi, caurskanētaji. Ne pāri, ne apkārt, ne zem. Bet caurvibrējošie. Kas tos atrod un kas tos saprot, tam ir miers virs zemes un priecīga dzīvošana.”

48. [ 108. lpp] Mīlestība pret dabu.

* „ Viņ ir likteņa izredzētie. Divas baltas neļķes pie nakts melnā smokinga. Divi kroņlukturi debesīs. Ir tik ļoti maz to, kuru mīlestība nav noslēpjama. Tie ir tie retie, kuri stāv augstu pāri mums. Viņi tur nav kāpuši, viņi to nav prasījuši, bet kāds brīnums pacēlis viņus mums pāri, un nu mēs tos nesaprotam. Mums ir grūti skaistos vakaros, smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tas mums ir nesasniedzams.”

** „ Mīlestība ir izlīdzināšanās ar dabu. Uz laiku dota spēja apjaust pilnību. Daba jūs paņem sevī un liek saprast, ka jūs kādreiz esat bijuši viņas bērni, un viņa uz laiku jūs paņem atpakļ, izrauj no vienaldzībā nobružāto cilvēku vidus. Jums dod dzīvnieku jutekļus un dievu brīvību.”

49. [ 109. lpp] Draudzība.

* „ Man ļoti patīk mans draugs. Jums viņa var nepatikt. Viņa ir mans draugs, mēs esam dzimuši vienā pasaulē. Mēs runājam vienā valodā to, ko mēs runājam, to nevar pārtulkot.”

** „ Mēs esam zābaki katrs savā kājā. Kad es kliboju, viņa neļauj ceļam nogriezties uz vienu pusi. Es esmu viena acs. Viņa ir otra acs. Un, kamēr viņa skatās šķībi ( viņai reizēm tā iepatīkas), tikmēr es skatos taisni, skatos par abiem. Kad es mizoju sīpolus, viņa raud līdz.”

*** „ Mēs esam dvīņu draugi. Mātei draudzībai mēs piedzimām abi reizē. Un tas ir gandrīz neticami.”

50. [110. lpp] Mīlestības temps.

* „ Iet garām cilvēki pa pāriem, abi it kā vienādi, bet, ja labi ieskatās – iet garām divi kamoli – viens ir liels un otrs maziņš, iet garām pārtīdamies, un to sauc visādi – par upuršanos, izdabāšanu, saprašanos, draudzību vai mīlestību. Laba mīlestība ir kā tīšanās un atapakļtīšanās.”

** „ Kad es tevi redzu rindā pie iepirkumu tīkliņu cilpas, tu kļūsti mazāka un mazāka. Visās rindās dēļ dienišķās maizes no tevis notin tavs vīrs, tavs dēls, tavs draugs, tavs mīļais egoists. Es apt nezinu, kad būs atpakaļtīšanās. Kurš kuru pārtin mīlestības naktīs? Kurš ņem un kurš dod?”

*** „ Un, kad to visu es nolasīju savam kamolītim viņš teica : – Tu jau krāpies. Tu esi diegos ietinusies futbolbumba.”

51. [ 112. lpp] Mainība. Augšana.

* „ Bet viņa kļūst ik dienas, jo laimīgāka. Gaita staltāka un lepnāka. Arī smagnējāka. Man liekas, ka nu viņa visīstāk jūt, kas ir Zemes pievilkšanās spēks.”

** „ Es vēroju, kur Viņa staigā. Viņa meklē augošus stādus un augļus, kas plēš mizu un čaulu. Kartupeļu bļodā viņa izvēlas pašus miltīgākos, kas mizu atlupuši un mirgo. Ja ābelē riņķo lapsenes, tad āboli ir saldi un pārplīsuši, un tur pie ābeles es Viņu atrodu.”

52. [ 117. lpp] Burbuļi. Dabas mīlestība.

* „ Es noriju katru rītu četrus, un tad man gribas dejot. Burbuļi sakāpj galvā. Ja jums nav laika rīta vingrošanai, rijiet burbuļus! Un pāris burbuļu paglabājiet zem mēles – ja nu ievajagas, var notikties, ka jums uzguļas akmens vai telefons, vai tramvajs uz sirds, tad jūs norijat pāris rezerves burbuļu un uzdzirkstījat kā Pērses dzirkstošais (nez kur palicis?).”

** „ Vai jums ir ventilātors? Tad grūdiet to kalendārā, tā lai lapas skrien, krustām plīsdamas.”

*** „ Paceļu cepuri kā burbuli un eju, burbuļus sveicinādams. Pirmo satieku Burbuļmāti. Saule kā burbulis karājas salmiņa galā, un koki tā līgojas, it kā viņi augtu uz burbuļiem.”

53. [ 119. lpp] Miesas pielīdzinājums. Atsevišķu detaļu mīlestība.

* „ Mana miesa ir dzejolis. Diendusas muša logā. Gurdena tveice. Biešu lauks noļukušām lapām. Mana miesa ir dzejolis. Sarkans saules smērējums priedēs. Miglas strēmele vakarā. Tikai strēmele. Sērkociņš pa zēveli! Āmurs pa riekstu – kraks! – un gatavs!”

** „ Es neesmu hokejs, es esmu tikai sitiens pa vārtiem. Be pamazām es sāku just, ka mana miesa kļūst episkāka.”

*** „ Kad es pierādu un iestāstu, manas rokas žestikulē un plātās kā publicistu dzejoļu cikls. Manas pēdas, piemēram, ir pasakas.”

**** „ Mana miesa ir traģēdija un komēdija reizē : Kāja liek klupt pāri sev otrai kājai, zobi smejas par biklo kūkumu mugurā. Mēle izpļāpā visu, ko tai nevajadzētu stāstīt, bet sirds apvainota griež zobus. Pat neticami, ka es esmu vesela teātra skatuve.”

54. [ 123. lpp] Dieva vara. Dzīve = spēle.

* „ Reizēm man liekas, ka ar mani Dieviņš trennējās kā ar futbolbumbu. Atvelk kāju un gāž pa ribām. (Cik nu Dieviņš vispār var gāzt!) Un nekā es nezinu, kur ir viņa vārti, un nekā es nezinu, ar ko viņš spēlē. Piespēlējis mani Velnam vai Firsovam, vai Pelem, vai tur puikām pagalmā, bet – nē, viņš spēlējas viens pats. Miķelis stāv pie vārtiem, bet vārtos Dieviņš mani nesit, tad es varu izripot pasaulē.”

** „ Dieva furbols ir ļoti vientulīga spēle. Mums abiem ir vientulīgi : vientulīgi ir Dieviņam, vēl vientulīgāk Dieviņa futbolbumbai. Ne autu, ne soda sitienu, ne kaušanās pie vārtiem. Nekā. Par regbiju debesīs nav ne mazākās nojausmas.”

55. [ 124. lpp] Apkārtejo apstakļu ietekme.

* „ Es nogatavojos tikai klātbūtnē. Es gadavojos, kad man stāv klāt. Puķu klātbūtne mani dara laimīgāku. Lielu koku klātbūtne mani dara drošāku, bet mazi kociņi manī pamodina tēva jūtas, es gribu bērnus.”

** „ Smagu lietu klātbūtnē es jūtu, kā es nobriestu. Man blakus stav akmens. Viņš veicina manu augšanu. Uz mana brokastgalda blakus kafijas tasei stāv akmens. Uz mana darbagalda blakus kanārijputniņam stāv akmens. Akmeni es ņemu līdz komandējumā, es to lieku ceļasomā un ņemu līdz.”

*** „ Kad man blakus cep pankūkas, es augu, man vajag, lai plītī deg uguns. Tur rosās māte. Lai manam tēvam vienmēr ir sērkociņu kastīte kabatā. Un lai Brāļu kapos deg mūžīgā uguns! Aiziesim pie torņiem. Aiziesim pie vārtu torņiem, pulvertorņiem un zvanu torņiem. Tādi vēji kā viņu logos tavos matos nav gaudojuši.”

56. [ 125. lpp] Rutīna ikdienas steiga.

* „ Starta čībām vajadzēja būt pie gultas, bet tās nomestas vakar pie finiša. Kurpju auklas arī pārtrūkušas, jāsameklē, jānopērk varbūt jaunas (pareizs laiks – deviņi un trīsdesmit minūtes, deviņi un trīsdesmit minūtes!).”

** „ Un tad jāuzsilda ūdens kafijai, nē, vispirms jānovāc galds. Pulkstens jau desmit. Šie droši vien jau kurā kilometrā! Naglas ecē skrejceliņu.”

*** „ Kā kontakta tapiņas iegrūstas elektriskā tīkla rozetē. Tu esi ieslēgts strāvas tīklā, un tirpulīts kāpj no pēdam pa lieliem ( pareizs laiks desmit un trīsdesmit minūtes, pusvienpadsmit!).”

**** „ Es paskatos pulkstenī – ir pusdivpadsmit. Izskrienu uz ielas ar sviestmaizi mutē. Finišē krosu vēl pārējie stīvie. Augstlēcēji līdzina ciet bedrītes skaidās. Vazājās vārguļi ar tranzistoriem, bet starta pistole jau pastrādājusi aiziet pustdienās. Šis rīts man sapuva no galvas.”

57. [ 127. lpp] Bara instinkts. Vilinājums.

* „ Lēksim bedrē, lēksim bedrē! . Dziedaja vardes bedres malā. Dziedaja droši, ieklausījās cita citā un, lielu vardību visapkārt juzdamas, dziedāja atkal.”

** „ Vardes lēca bedrē veselām ģimenēm, veseliem ciemiem, veseliem kolektīviem. Tās stāveja ap bedri ciešā masā, lēca iekšā mo visām pusēm, un no visām pusēm lēca arvien jaunas klāt. Tās, kas pie bedres malas netika, stāveja pie kioskiem rindā pēc limonādes, alus jau bija izpirkts.”

*** „ No bedres pacēlās visas kārotās mušas, un pāri varžu pulkam iedziedājās svēts un vienbalsīgs : lēksim bedrē!”

**** „ Es gāju pāri pļavai, un tur bija vēl kādas cetras piecas bedres ( cik nu daudz var būt vienam mūžam!). Mušas no tās tur bedres bija, protams, pārlaidušās jau uz šīm bedrēm. Es iedomāju vardes : kas ar viņam notiks? Es taču varēju ielaist bedrē dēlīti, un viņas izrāptos laukā. Bet es to neizdarīju. Es atcerējos dziesmas otro rindiņu.”

58. [ 129 lpp] Ceļš. Tā jēdziens un atspoguļojum cilvēku dzīvē.

* „ Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība. Kā bizonis ceļas cerība, kā baldriāns.”

** „ Ceļš ir zalktis, ātri tas lokās, man tikai jānoturas tā mugurā. Tur tālumā ceļa galvā spīd divas zelta austiņas. Es visu laiku turos uz ceļa tā, lai neattālinātos divas zelta austiņas.”

*** „ Naktīs ceļī guļ. Tie savelk sem grāvmalas virsū ar āboliņu un ķimenēm, un madarām, un vīgriezēm, un maziem sienāžiem, tikai pats ceļa vidus paliek grantains un balts kā taciņa.”

**** „ Ceļa putekļiem ir savs uzdevums, savs aicinājums. Tie neapaugļo ziedus, tie neapaugļo augus, tie apputekļo zābaus un riteņus.”

***** „ Man ir apputekšņoti un auglīgi zābaki. Reizēm man liekas, ka es esmu dzimis no zābaka. Ka nevis es esmu radījis šos zābakus, bet tie ir mani radījuši. Parasti gan dzīvība ir noteikusi, ka radītajam ir vairāki bērni, bet mums ir otrādi : es esmu vairāku zābaku vienīgais bērns. Visi viņi mani rada un noplīst, es palieku un eju.

Kādreiz es palikšu ceļā un vairs nevarēšu. Bet paliks vēl mans pēdējais zābaks. ”

59. [ 131. lpp] Laika un vārda telpa. Elpa.

* „ . Un spogulīts pie mirēja mutes. Ja norasos. Nenoraso. Tātad nav vairs telpas. Nāve. Nāve ir laika zīme un laika īpašība, un tā mani šodien neinteresē. Mani interesē vārda telpa.”

** „ Un nosvist lecekšu stikli. Siltumnīcas smagi pieelpotas. Vakaros migla kāpj no pļavām. Tiktāl. Tiktāl zeme elpo. Ceļas brīzes. Dienā zeme izelpo siltumu, naktīs jūra izelpo, zeme ieelpo. Ceļas brīzes.”

*** „ Zeme elpo smagi un mežonīgi, kaut kur dziļumā dun. Uzsprāgst nafta un izlīst kā melna gladiola. Glečeri, strūklakas. Pļepina karsti dubļi. Iet bojā Pompeja, un vienā izelpā nogrimst Atlantīda. Vārda telpa iet dziļumā – tur, kur magma vārās. Es esmu elpas krustā. Zemes vertikālā elpa kā stars nāk no Zemes centra līdz manim un iziet man cauri uz augšu pezgalībā, kur Mēness liek elpot Okeānam.”

**** „ Mana elpa ir visu elpu centrā. Un es esmu visu elpu centrs. Tā es to redzēju aizvērtam acīm, kad meklēju vārdam telpu. Katram vārdam ir telpa. Katram vārdam.”

60. [ 133. lpp] Katras lietas, cilvēka formula. Cilvēka bezspēcība.

* „ Es esmu kā aktieris, kas nevar nospēlēt Šekspīru. Šekspīrs visiem laikiem, visām paaudzēm, bet tos nevar piepildīt nedz viens aktieris, nedz viena paaudze. Es esmu kā siena klēpis, kas apjautis zārda kompozīciju, viens pats grib to aizpildīt. Es gribu būt uzdevumu krājums, bet es esmu tikai uzdevums. Es esmu kā pirksts mutē, kad mazbērnam zobi nāk, spiežu, kur kņud, plēšu, kur niez, un nevaru sagaidīt.”

** „ Es gribu aizpildīt formulu, bet formula nav aizpildāma. Formula ir tikai izmantojama. Un tā nav mana formula, to pildīs visi. Mūžam. Un neizpildīs nemūžam.”

*** „ Reizēm es ieraugu likumības tik skaidri kā armatūras režģus vai kā laivu ribas, vēl neapvilktas dēļiem. Dzejoļi parādās kā mazu kanu laivu skeletiņi, un es strādāju dienām, kamēr tos apvelku, aplīmēju, un tie kļūst gatavi peldēšanai.”

**** „ Un ir gruti gulēt un grūti runāt. Es nevaru to apvilkt ar mucu dēlīšiem. Es nevaru to apvilkt ar cūkaizgalda dēļiem. Bet lielāku dēļu man nav un nav kur dabūt. Un visu laiku tam caurvējš skrien caur ribām un kauc: „Tas ir tavs kuģis”.”

61. [134. lpp] Katra cilvēka pasaule = rāmis. Laime. Mīlestības logāts.

* „ Ar rāmjiem ir tā. Vieni tajos dzīvo un laukā nenāk nemaz. Otri tajos reizēm dzīvo, reizēm nedzīvo, iznāk laukā un aiziet atpakaļ. Trešie tajos nedzīvo. Viņi tajos tikai nomirst. Tas ir, viņi tajos arī nenomirst, bet pēc nāves viņus tajos ievelk.”

** „ Lielākais, ko viņš dara, – viņš pāriet no rāmja rāmī. Bet arī ļoti uzmanīgi. Ja rāmis kļuvis par mazu, vai par trūcīgu, vai sabiedriskajam stāvoklim par neatbilstošu, tad iepriekš tiek sagatvots cits rāmis. Tas tiek izmēgināts- ar vienu kāju, tā kā cinis, tā kā laipa, ar vienu kāju uz vecā rāmja malas, ar otru uz jaunā, tā, pasvērt, pamēģināt, ar vienu roku pieturēties pie vecā, ar otru pie jaunā, pārnest smagumu no vienas kājas uz otru. Riska nav?”

*** „ Es no saviem ramjiem, ziniet, nekad neizeju! Tie tur stūrī ir mani bērni. Un viņi, kamēr būs mani bērni, no ramjiem neizies! Ja vajadzēs, lūdzu, katram būs savs mazs rāmīts. Mums ir, mēs uzcelsim. Dēlam uzcelsim, meitai. Mēs varam atļauties. Viens no viņiem var palikt mūsu rāmī. Kad mēs aiziesim.”

**** „ Es esmu mazs. Visu sienu es nevaru aizpildīt, tāpēc man rāmji ir vajadzīgi. Rāmis ir drošības sajūta, un tas radies no bailēm. Rāmis ir bailes no bezgalības.”

***** „ Sieva ir akvarelis vīra ietvarā. Pametiet sievu bez rāmja, un viņa zaudē kompozīciju vai vismaz kompozicionālo nobeigtību. Vai arī otrādi : vīrs ierēmēts sievā. Katrā ziņā viens otra ir ierēmēts.”

****** „ Un tu vari ierāmēt pats sevi sevī. Ir paša gribas logāts. Ir mīlestības logāts.”

62. [ 137. lpp] Pieskāriens. Tā nozīme.

* „ Mēs tikai pieskārāmies. Aplis aplim. Lode lodei. Ne es tau centru zināju, ne tu manējo. Riepa ripoja pa asfaltu.”

** „ Un atkal – lodīte gar lodīti un riņķa līnija gar riņķa līniju. Ripa gar ripu un kūlenis gar kūleni. Un mūsu kustība ir pavirša ripošana. Un mūsu ripošana ir pavirša vēlēšanās. Un mūsu vēlēšanās ir pavirša garāmripošana.”

*** „ Bet pļavā bērns plūc pieneņu kātus, taisa mazus riņķīšus un sver citu citā. Viņš taisa savas pirmās ķēdes, viņš kārs tās kaklā. Kāds iedzimts spēks viņam liek to darīt.”

63. [ 138. lpp] Atbildība. Mīlestība pret cilvēcisko mantojumu.

* „ Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības. Ļoti viegli.”

** „ Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēkam. Savai vecmāmiņai, savam vectētiņam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Viņš apjucis sāks raudāt. Par ko?”

*** „ Tu noglaudīji – tu atgādinaji. Tāpēc – grūti ir noglāstīt galvu vecam cilvēkam. Roka neceļas atdot paradu par pieckapeiku.”

64. [ 141. lpp] Pareizā pieeja. Ēnas. Vājums un paļaušanās.

* „ Es ticu, ka var staigāt pa atspulgiem. Pa egļu, kalmju un ozolu atspulgiem upē. Pa tavu atspulgu es eju pāri.”

** „ Pamēģini pusceļā apšaubīt – daudzi ta ir noslīkuši. Ēnas ir atspīdumi, un čuksti, it kā aizsalusi upe, it kā neaizsalusi, it kā droša laipa, it kā gaismas ceļš ūdenī.”

*** „ Tā cilvēks iet pie cilvēka. Un neviens nezina, vai pārgāja. Nav kam prasīt. Viens gāja un nepārgāja, otrs ticēja un pārgāja. Abi gāja pa vienu un to pašu atspulgu ūdenī. Viens uzgaja debesīs, otrs nogāja ellē – pa vienu un to pašu „Nāc!”. ”

**** „ Tikai paliek viņa prieka vai baiļu kliedziens pār ūdeņiem. Uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.”

65. [142.lpp] Izaicinajumi. Stereotipi.

* „ Vienmēr zābaki bijuši par maziem un spieduši kājas. Vienmēr bikses par īsām – cik spocīgi viņš ir gājis. Katru dienu kā nepiedienīgi īsu kreklu viņš stiepis sev mugurā. Nekad viņš nav uzņēmis svētdienu kā atpūtas un miera dienu. Jo svētdiena nobremzē uzņemtoātrumu, atņem paātrinājumu.”

** „ Augstuma, vecuma, ātruma barjera. Viena no tām ir kalendāra barjera. Cik saraustīti īsiem soļiem iet cilvēki! Katram cilvēkam vajadzētu Savu kalendāru. Savejo, kas nerausta viņa kustību. Tas klātos kā skrejceļš, pa kuru kāpina un kāpina ātrumu un uz kura vairs neatgriežas.”

*** „ Nāve te ir tikai blakusskrējēja. Bet tāpēc, ka vienmēr zābaki bijuši par maziem un spieduši kājas. Tāpēc, ka diena kā nedabīgi īss krekls stiepta mugurā. Lode skrien pārāk lēni. Un arvien lēnāk un apstājas.”

**** „ Viņš skrējās ar nāvi? Nē, viņš gribēja dabūt ātrumu kvadrātā. Paātrinajumu kāpinot, tu sasniedz savu kritisko ātrumu, pie kura masa pārvēršas gaismā, un tu uzvari savu masu. Tu pārvērties gaismā. Sauciet to par nāvi, ja gribat. Tā ir jūsu darīšana.”

66. [ 144. lpp] Cilvēka nolemtība. Bezspēcība.

* „ Tie, kas mani radīja, tie nevar mani vairs glābt. Viņi ir mani no rokām izlaiduši un nevar vairs atsaukt atpakaļ. Ņem, māte, mani atpakaļ! Nevar māte mani vairs aizsniegt. Nevar māte mani vairs pažēlot. Es esmu izliets ūdens. Es vairs neesmu sasmeļams. Man jāiziet caur puķi, caur zupu, caur cūkēdienu.”

** „ Es esmu izliet ūdens un man ir bailes. Kaut kādi neiznāmi stāvokļi man vēl priekšā. Caur sabrukšanu, caur pārvēršanos vai kā to sauc. Kādas jaunas, neiznāmas pārvērtības – varbūt zupas, varbūt odekoloni. Man ir bailes. Kur būšu es? ”

*** „ Mēs esam optimisti. Pēc tam mēs sabīstamies un gribam atkal būt kā bērni : „ņem, māte, mani atpakaļ!” Bet nevar māte mūs vairs sasmelt. Mēs esam izliets ūdens un tad nāk bailes.”

67. [ 145. lpp] Steiga. Darbs. Apzinīgums.

* „ Tā samaitāts ar darbu, ka neprot atpūsties. Metamais kauliņš ripo, ripo un apstajas ar piecinieku, ar divneiku vai sešinieku un atpūšas nākamajam metienam.Viņš neprot. Ja pakrīt – tūliņ augšā, neatvelk elpu, it kā viņš būtu zāģis, kam ar vienu vilcienu jāpārzāģē.”

** „ Viņš gribētu ieķerties galdauta stūrī un apstāties, bet zina, ka noraus galdautu un izjauks citiem svētdienu. Viņš nav gaidīts viesis. Kad viņš sēž ciemos pie galda, viņa kāju pēdas izberž grīdā caurumu. Viņa domas riņķo pa istabu kā motocikls cirkus mucā. Viņš nav omulīgs. Viņš neklausās, kas notiek istabā, ausis kā lokatori grozās līdzi visam, kas aiz sienas.”

*** „ Vilcienu viņš panāk kā stafetes skrējienā. Viņš ir nelaimīgs. Viņš neprot apstaties. Ko lai darām?”

68. [ 147. lpp] Vieglprātīga cilvēka daba, centieni to mūžam saglabāt.

* „ Izdzina no manis ēzeli. Es vairs nevaru iesprūst durvīs, atsperties stīvām kājām tā, lai mani nosit. Es vairs nevaru gulēt uz asfalta mašīnām ceļā tā, lai mani aiz astes velk nost. Izdzina no manis ēzeli, un nu man ir bail no puļķa ribās.”

** „ Jo ēzeļa skelets ir enkurs pie mūsu sliekšņa – kuģiem, lakstīgalām, kazām, kas rāpjas uz jumta, un jauniem zirgiem, kam pātagas bail.”

69. [ 148. lpp] Mūžīgā nepieciešamība pēc lielām un dārgām lietām.

* „ Pamazām es pieradu. Izrādījās, ka gluži labi var iztikt ar visai ābecīgām dziesmām. Kad reiz mana sieva izgāza atkritumu kastē veselu varzu sadāvināto nieku, nebaidīdamās, ko teiks draugi un paziņas dāvinātaji par tādu attieksmi pret viņu dāvanām, – visi šie atkritumkušķu mērkaķīši, praulumalkas cibiņas, sprunguļgalu cūciņas, čiekuru zvirbulīši, skrandinu lāčplēsīši, dzītiņu meitiņas, diegugalu tautudēli – visi šie suvenīrarteļu sūdvambolīši pieprasīja, lai es šķiros no savas sievas.”

** „ Bet mana pirmā sieva ieprecējās citās mājās. Kāzās esot dāvinātas tikai lielas lietas : dzirnakmeņi, bluķuvīri, un varakrūzes. Viņas vīrs valkājot rupjus kamzoļus un cērtot granīta durakmeņus. Un viņi smejas par mani.”

70. [ 150. lpp] Kā būtu, ja būtu Pasaules mainīšana un idealizēšana.Mūžīgā neapmierinātība.

* „ Cilvēki kļuva harmoniskāki, simetriskāki, skaistāki. Samazinajās mikroklimata variācijas dabā. Klimats kļuva stabilāks, spiedienu maiņas retakās, skaidra laika vai lietus periodi precīzi regulāri. Baraviku rīti un pat stundas tika precīzi paziņoti pa radio un televīziju, precīzi arī norādot katrai iestādei savu lasīšanas vietu un laiku. Vējš zaudēja savu svaidīgumu un iztaisnojās – ilgi pūta un pūta vienā virzienā, tad, precīzi mainīts, pagriezās un ilgi pūta pretējā virzienā.”

** „ Protams, šāda precizitāte atvieglo arī kuģošanu (jo plostošana kā visnotaļ novecojies ūdens izmantošanas paņemiens sen jau izrādījies pārāk neracionāls) : katrā krastā mūs sagaida it kā sadzīvisks siltums un, varētu teikt, mūsu atpūtas dienu bāka.”

*** „ Taču mums, pašiem darītājiem, nedrīkst būt noslēpums tas fakts, ka novērojamas mīklainas blakusparādības. Mūsu pašu vidū, šaurā cēlāju lokā, jāsaka : mēs saduramies ar negaidūtām grūtībām.”

**** „ Ir piedzimuši bērni dažādām mātēm dažādos zemes rajonos, bet bez kādām individuālām iezīmēm, ja neskaita dzimumatšķirību. Pagaidām mēs piedzimušos izolējam speciālos bērnudārzos, bet viņu skaits aug. Ja mēs pazīstam dvīnīšus, trīnīšus, četrīšus, tad šos jaunpiedzimušos jau varētu nosaukt par tūkstonīšiem. Stāvoklis rada nopietnas bažas. Varbūt Greizos Ratus nevajadzeja iztaisnot?”

71. [ 155. lpp] Pārpratumi, kas būtība ir patiesība.

* „ O, ielāpainais veci! Cik tev glauns bikšdibens, bet kāda ielāpaina mēle! Kādiem ielāpiem tu runā!”

** „ Nereti nākas dzirdēt, ka mūsu dzīvē ne jau nu allaž, bet laiku pa laikam notiek. Jā, bet jūs neiedomājaties, ka tā ir mūsu dzīves likumība. Visnotaļ tas tā nav, tas tā nenotiek. Dažkārt, kad es rakstu, nakas pieskarties dzīves ēnas pusēm, jo saprotiet tikai mani pareizi, – pa reizei tas ir nepieciešams, varbūt ne nepieciešams, bet pieļaujams, jo dažkārt, varbūt pat nereti, bet vispār tomēr varētu teikt – palaikam dzīvē parādās vēl atsevišķi reti recidīvi, atsevišķi dažkārteji gadījumi, kad vietumis.”

*** „ Nē, man tomēr ir dziļas bažas, ka jūs varētu domāt. varbūt nodomāt dažkārt, ka es palaikam. ka man.. tas ir, ka es. ka jūs mani dažkārt varbūt varētu saprast ne nu tā. nu, dažkārt man bailes, ka jūs reizumis kaut kā varētu mani, varbūt, teiksim. pārprast.”

72. [ 157.lpp] Diemžēl – liecina par nelaimīgām beigām.

* „ Ir viens vārds, kas, teikuma beigās sacīts, visu uzspridzina. Vārds Diemžēl. Uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu.”

** „ Kaut tu to esi pateicis (skaļi vai pie sevis klusībā), kaut aks mirst, kādam tu esi nāves spriedumu parakstījis – draugam, tuvākajam, vai sev pašam. Kad saule no rīta kāpj debesīs, pasaki briesmīgo vārdu „diemžēl”, un tā, zēnīta netikusi, norietēs.”

73. [ 158.lpp] Sirds. Tuvība.

* „ Sirds. Draugs. Sirdsdraugs. Stipra vienība, labi saskan. Sirds pati ir plika un nabadzīga, bez šiem kopvārdiem, sirds vien, viena pati. Sirds. Sirdī manu sirdi, ar manu sirdi – tas nav nekas. Nav. Neskan.”

** „ Nejaucieties, lūdzu, manās sirdslietās! Tas ir – nebradājiet manās sirdsnarcisēs, neskrūvējieties manās sirdsskrūvītēs!”

*** „ Man gan reizēm šīs lietas sajūk. Kad man ir sajukums sirdslietās, tad es vienmēr iedomāju mazu sirds sekretārīti, tik smalku kā pati sirds lietvedība. Vispār sirdij vien būtu vajadzīgi veseli štati. Teiksim, sirds rēķinvedis. Ir daudz cilvēku, ar kuriem man vajadzētu norēķināties vai izrēķināties, bet neatliek ne laika, ne spēka.”

**** „ Tas būtu par sirdslietām. Tagad par procesiem, par parādībām. Maza sirdsklauvīte. Kas ir sirdsklauvīte? Kurš kuram klauvē? Vai tas ir „atdari” vai „laid mani laukā”? Vai tas ir flirts vai mīlestība? Vai tas ir sākums vai šķiršanās? Tā viss sarežģās un kļūst interesanti, kad sirdi spārno ar cietiem vārdiņiem. Bet tās ir tikai sirds kombinācijas ar lietvārdiem – kur tad vēl citas vārdšķiras.”

74. [ 162. lpp] Pa virsu. Cilvēki vienmēr meklē vieglāko ceļu – neiedziļināties.

* „ Pa virsu es mīlēju tevi, pa virsu, un bērni dzimst un aug, smeļ bļodā pa virsu, un uzdīgst pa virsu un uzaug.”

** „ Bet aiziet – pa kurieni aiziet? Ak, aiziet ari par virsu! Tie divi metri dziļumā neko nenozīmē. Pa virsu.”

75. [ 163. lpp] Jaunība un vecums. Tur, kur viss sākas, viss arī beidzas.

* „ Mēs neejam uz nāvi. Mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi. Mēs ejam satikt Sevi Otro. Dzīve ir it kā divu cilveku pretgājiens. Mans vecums iet satikt manu jaunību. Viņi satiekas kaut kur vīra gados.”

** „ Es visu laiku nāku sevim pretim. Kad satiksies mana sirmā bārda ar manu pirmo knupīti, tad es būšu visīstākais. Kad satiksies kalnu virsotņu sniegs ar Nīlas krokodiliem.”

*** „ Pat ja tu esi vecs kā vecais mēness, tad tu vari saukties jaunajā mēnesī, ja vien tu zini, ka tev ir jāsakuļas ar jauno mēness gaismu. Asaras ir tikai sūkalas.”

76. [ 164.lpp] Ļaut augt un veidot katram pašam sevi. Pretošānās spiedienam.

* „ Gana man visu pasauli macīt! Viens cilvēks jāatstaj nemācīts! Viens suns man blakus ar sarkanu mēli!”

** „ Un lai danco, kur neklājas! Kā tarantella un tarifikācijas tabulām! Viņa dejo plānā un uz plāna cipariem atdaudz kājas. Kādas skaistas kājas! Un kā man žēl, ka Viņa tās atdaudz uz plāna cipariem!”

*** „ Dzemdējiet vienu bērniņu, kas ir nemācīts! Lai viņš nepazīst pulksteni. Pasaule ir liela pulksteņa ciparnīca, pa kuru rādītājies triec ļaudis. Rādītājs nāk kā šķūre, kā liekšķere. No rādītāja bēg kā no izkapts, pa ciparnīcu apkārt skriet ļaudis.”

**** „ Uzirusi zeķe, nedzīta bārda, negludinātas bikses, netīrīti zobi, neapkalts zirgs un nepumpētas riepas – tā mēs bēgam, mums nav laika apstāties. Un aiz mums kā gans aiz aitām – nāk rādītājs.”

***** „ Viņš dzīvo, it kā laiks uz viņu nemaz neattiektos. Es gribēju pamācīt. Bet vismaz viens cilvēks jāatstāj nemācīts. ”

77. [ 167. lpp] Apdāvinātība. Veiksme un neveiksme.

* „ Mana māte saka : „ Kad es biju jauna, tad dejoju uz šķīvja”.Es nevaru. Es arī esmu jauna, bet nevaru. Mana māsa ir mātē iedzimusi.”

** „ Bet mana māsa dejoja visur un vienmēr.Kad viņa gāja vidusskolā, viņa pieciniekus izdejoja. Ne jau tikai fizkultūrā. Viņa mācēja izdejot visu. Viņa izdejoja Mendeļējeva sistēmas tabulu tik viegli, it kā mēs spēlētu pagalmā lēkāšanu pa rūtiņām.”

*** „ Mana māsa dejo vienmēr un visur. Viņa izdzer glāzīti un dejo glāzītēs; puikas, kas mums līdz, lej konjaku zemē un aicina viņu savā glāzītē. Es tā mīlu savu māsu, ka man bail viņu apskaust. Bet manas kājas sāp no nevērtības. Es gribu bērnus. Viņi dejos kā mana māsa. Viņi dejo jau tagad mani kā elektroni molekulā.”

**** „ Kur es tāda esmu gadījusies starp savu māti un saviem bērniem – kāklucis strautā, kā sieksta! Mani bērni ir mazi, balti mākonīši. Es esmu iemesta, kā akmens debesīs, visi ap mani dejo, tikai es nevaru pakustēties.”

78. [ 169.lpp] Dziesma = cilvēka mūžs.

* „ Kuru dziesmu izdziedāju, to satinu kamolā. Viņi domaja, ka kamoli ir tie drošākie. Bet kamoli ir nīcīgi un iet bojā. Tā ka es nezinu, vai mums ir palikušas viņas kamolu dziesmas. Bet viņa, varbūt pati to nezinādama, ir piedziedājusi visu mūsu sētu, un nu mēs vācamies prom uz jauno ciematu, un nu mēs to atrodam.”

** „ Es varētu turēt tās spoguļgalda atvilktnītē, teiksim, vienā, trīs jau pavisam tikai ir. Bet maz tur var ielikt, būs jāatlasa, bet es jau nezinu arī, kuras ir vērtīgākās, kuras ņemt, kuras neņemt.Dažreiz sirds iesāpas: nekā tu nejēdz! Kartupeļus proti izšķirot, kurš sēklai, kurš cūkai, kurš pašiem ešanai, bet no mātes dziesmiņām nekā tu nesaproti: vai ņemt no tam, vai vecajā miltu sietiņā, vai no tām, kas vecajā ķernē.”

79. [ 171. lpp] Nevērība.

* „ Strauja, strauja upe tecēj’ gar brālīša namdurvīm un ieteceja pa namdurvīm istabā un tai cauri.”

** „ No rīta es to iekūlu ziepju trauciņā un izpūtu ar burbuļiem debesīs. Un, kad viņa bija prom, mazgājamā bļodā palika vēl trīs zaļas lūdakas.”

80. [ 172. lpp] Iemīlēt un saprast dabu.

* „ Nedrīkstēju pāri jāti, baidās manis kumeliņš. Tā upe ir atkal priekšā. ”

** „Ar bērajām mēs braucam bērēs.Bet dābolainās mēs līmējam kā tapetes pie sienas.Jāj droši pāri! Tās upes ir mūsu! Ļauj Abavai ietecēt ausī,es jau neprasu, lai tu ļauj tai ietecēt sirdī.”

*** „Skrejiet līdz,ja jūs esat līdzskrējēji. Bet,ja jūs esat krutotāji, tad jājiet pāri! Varētāji, krustotāji. Zobens grieza baltu smilti, arī baltu akmeni pārgriezīs.”

83. [173. lpp ] Mūžīgā pretestība.

*Ko tad jūs tā neatdodaties? Upe skrej,straume skrej, ko tad jūs tā turaties pretī straumei, ieķērušies akmenī? Zirgs skrien, grib just abas pavadas, abas tavas rokas. Ko tad tu tā – ar vienu roku turi cepuri? Vai tev savu matu žēl? Vai tev bail no vēja ausīs?

** „ Nu tad ej bezmiegā! Esi pūce naktī! Pele skrien, ezis murkšķ, bērnu sapni mellenēs- visu pūces acis redz. Atdodies bezmiegam!”

*** „ Ko tad jūs tā nepaļaujaties?

Ko tad jūs, uzvilkuši buras, turaties enkuros?

Gribat, lai buras saplēš?

Ko tad jūs uzputoti nenākat pāri malām?

Ko jūs, bultu uzvilkuši, mokat to un vaļā nelaižat?

Atdodoes Jāni, Ilzītei!

Paļaujies Ilzīt, Jānim! ”

84. [ 174. lpp] Mīlestības tuvums un pretmīla.

* „ Ar naktstauriņiem ieskrien mīlestība logā. (Nodzēs uguni, citādi miera nebūs!) Ar naktstauriņiem ieskrien? Tā ir vēl tikai pati nojausma, pati mīlestība ir neaizsniedzama.”

** „ Tālu mēs esam viens no otra. Kā bērza dienvidu un ziemļu zari. Kādam vējam jānāk, lai mūs sanestu kopā? Mēs esam kā pretējās šķūņa durvis.Un šķūnī staigā caurvejš.”

*** „ Neaizsniedzama guļ mīlestība zem tava nama. Lai to aizsniegtu, jānoārda viss nams. Vai tu ļausi noārdīt tavu namu, vai tu noārdīsi to pati? It kā vienkārši likās : ar naktstauriņiem ieskrien mīlestība logā. It kā vienkārši tieši un tuvu. It kā mēs būtu putni un dziedātu galotnē. Bet mīlestība ir saknēs un tur, kur dziļi guļ zivis. Kā nojausma skrien ziedlapiņa.”

85. [ 175. lpp] Kopība

* „ O, Juta! Mēs to pasauli iztaisītu! Mēs zinam, kur ir strata bedrītes.”

** „ Es tev gribēju kaut ko teikt, bet to nevar te tā stāvot pasacīt. Un arī ejot to nevar pateikt. Jo man zobos ir zila rudzupuķe.”

86. [ 176. lpp] Tumsa. Laiks un izjūtas.

* „ Tu esi kā sērkociņu kastīte tumsā . Tu tik pazīstami tumsā iečabējies, ka es tūliņ pastiepu roku. Tikai sērkociņu kastītes tā čab! Es jau tevi nemaz nemeklēju, es stiepu roku pēc zaptes burciņas vai pēc cukurdozītes, es vairs neatceros.”

** „ Grāmatas tumsā bija visneizteiksmīgākās, bet visbrīvākie bija pulksteņi, tie grabinājās kā eži naktī, tie vaukšķēja kā veci suņi, kam nenāk miegs, tie klepoja kā vectēvi, ķiķināja kā vecas meitas ar puišiem pār palodu.”

*** „ Pēc kāda brīža man sāka likties, ka pulksteņi lēnām zogas uz manu pusi. Es ieklausījos – kā tad! Pa galddrānu, elpu aizturējis, zagās šurp zvanītājs, es viņu pazinu pēc kājiņas knakšķiem – labajai kājelei viņam bija vītenīte nogriezusies, un tāpēc tā mazliet klibi ļodzījās. „Nekrietnais klibiķis!” es klusībā pie sevis nolamājos, bet skaļi izsacīt baidījos – no visām pusēm nāca pulksteni.”

**** „ Bet pulksteņu nākšana kļuva ar vien biezāka, blīvāka.. Tie nāca no visām pusēm, ķēdē, tumsu kā mežu ķemmēdami. Es iedomājos, kā viņi nāk – radītāju bultas kā šķēpus padusē nes gatavus dūrienam noliektus lejup. Es dzirdēju, ka pasaule visapkārt aiz mājas sienām skanēja vienos pulksteņu tikšķos, kā sienāžu piedziedāta tumsa augstā – vienā skanēšanā, zvanīšanā, vibrēšanā.”

***** „ Bailes no manis nogāzās no ledus no jumta. Es vel smagi elsoju, bet biju jau gaismā. Es tevi atradu un izglābos. Es tevi pazinu tumsā. „Kā tu čabi! Čabulīti! Čabulīti manu!”.”

87. [ 178. lpp ] Sieviete.

* „ Sieviete ir smaržojošs siens vēlā rudenī siena šķūnī, tu vari, gājēj, siltumā ierušināties un atcerēties visu no gala : sieviete ir pūpoli, pirmā baltā atmošanās.”

** „ Mīlestības baltie cālēni, viņi barojas ar mūsu sirds dzeltenumu. Mīlestības siltā vista nepārtraukti perē. Balti cālēni knābā baltus putraimus no tavas plaukstas, balta puķe ezerā, balti zobi tumsā, baltas asaras uz vaiga. Logi ir silti naktīs, aizkari blāzmo. Lēni iekliedzas naktsputns. Tavas baltās zeķes uz krēsla, un sapņos – mūsu tuvība un tauta : baltgalvīši, baltgalvīši, baltgalvīši.”

88. [ 179.lpp] Smiekli.

* „ Tu nosmej visu nost.

Ja tu smietos pie kāršu namiņiem vai pienenēs, vai citās pūkās.”

** „ Es esmu savā gadījuma rūpējies, tik viss ir smieklos aizauļojis. Zāļu tējiņas no avīžu lapas un siena stirpas no pļavas tavs vējš aiznesa. Manas izžautās zeķes un pašmazgātos kreklus. Manu nopietno āpsi tavi suņi dzen. Tavi smiekli kā takši lien alās.”

*** „ Manu cepuri tavs vējš aiznesa. Tavu smieklu vējš. Kad es no rīta pamodos, aizrautu mākoņu malā, vēl plīvoja vējā manas bikšu staras. Kur lai es eju sportabiksītēs?”

89. [ 180.lpp] Domu cīņa.

* „ Tai vakarā, kad jumti dega sarkanā saulē, un sarkani skursteņi pār jumtiem. Tai vakarā es tevi saucu pāri upei.”

** „ Tai vakarā ziedēja rudbekijas. Un kreses bija nevainīgas. Vējš bērza kažociņus grieza otrādi. Tai vakarā es cīnījos ar sānvēju, ar šķērsvēju, ar krustenisko.”

90. [ 181.lpp] Vasara. Ziedi. Vītums.

* „ Viegla vītuma vēsma. To nesajūt stiprais. Viegla vītuma vēsma. Margrietiņu sarunāšanās pa telefonu.”

** „ Un neticēs neviens, ka tā ir.Jo stiprais to nesajūt, un vārgais neatzīsies, jo viņam tas dara sāpes. Bet tomēr tik skaistas ir naktis, kad vīgrieze debesīs danco. Un dienā guļ nogurusi. Vēlāk jau tas ir – tikai siens. ”

91. [ 182. lpp] Sapņu kuģi.

* „ Grimst manī mazs kuģītis. Atkal viens nogrimst. Sirds smaga. Sirds pukst starp nogrimušiem kuģīšiem.Tie man bija skaisti kuģi. Un vēl tagad tie ir skaisti starp krabjiem.”

** „ . šis nogrima viņas dēļ. Vai tas mans kuģītis ātrāk nemaz neejot? Es zināju, ka tas ātrāk nevar, bet gāzu kurtuvē tīru degvielu. Kurtuve uzgaja debesīs un vēl tagad riņķo ap Venēru.”

*** „ Tā aizgaja dzīve – kuģīšus grmedējot. Tikai par sirdi nepadomāju. Tai ir pārsitieni. Viņai nekas nekait, tikai – laikam kāds kuģīša masts piespiedis, un tur apakšā nav neviena, kas tai varētu palīdzēt.”

**** „ Vienīgā cerība, ka sirdij var palīdzēt kāda sveša zemūdene. Es nu savējās arī būvēju, bet var gadīties, ka nepaspēju.”

92. [ 185. lpp] Mīlestības vajadzība pret jūtīgumu.

* „ Punkta serdē, kur ir tik ciets, ka nevar ne smaidīt, ne atgulties. Punkta centrā, punkta cietumā. Visu spiedienu kodolā. Palikšu vienu gadu, izturēšu un pārakmeņošos. Metalizēšos. Tērauddziļa griba, gandrīz neiespējama, būs mana māte. Tērauddziļa mīlestība būs mana sieva.”

** „ Mīlestība nemīl cietus priekšmetus, cietas virsmas, cietus cilvēkus. Viņa meklē irdenu plaisu, mazu iedobumu, kur pielipināties un pielipt. Man nav! Lai man nav! Mīlestība mīl putuplastu un apelsīnu mizas, porainu raksturu. Nedod viņai! Neatmiekšķēta, spīdīga maza lod krūtīs. Kas var paciest tik blīvu punktu, neciešami blīvu un spīdošu?”

93. [ 186. lpp] Griba un gribasspēks.

* „ Rīta pavele. Uvarošā rīta pavēle. Nekoncentrēties pa vienu līniju. Uzvaroši iet pa līniju. Šodien iet pa smiltīm! Pa baltām, pa melnām, pa dzelzsbrūnām smiltīm. Nepacelt galvu uz debesīm, kas tur augšā, vai velns zina kur. Šodien debesu nav un nav citas līnijas. Tikai smiltis dziedošās, stiegošās, smiltis tuksnesī degošās. Uzvaroši caur smiltīm.”

** „ rīt – pa paeglīša matiem. Nokaitēta lode. Putēdama caur tukšām serdēm. Čukstēdama caur sveķu mazēriem. Smilkstēdama un zāģēdama, griezdama un griezdamās.”

*** „ Parīt – kā stars cauri ciemam. No suņiem nebaidīdamās līnija, pie durvīm nepārtraukdamās. Senos mūros atrod zelt naudu, mīlestības vēstules un senas proklemācijas. Redz un iet caur sienām. ”

94. [188. lpp] Pamats. Atsperšanās punkts.

* „ Nav punkta, no kā atsperties. Nav atbalsta punkta. Es esmu, bet cinis grimst. Nav no kā lēkt, nav uz ko. Nav mieta, nav sprunguļa. Nav līnijas. (Ir līganā līnija. Lokanā, līganā.) Nav punkta, nav līnijas. Kāda te var būt runa par platformu, ja nav ne līnijas. Es esmu līdz ceļiem ūdenī. Grimst atbalsta punkti.”

** „ Zvaigznes ir pieturas punkti. Visi slīcēji ir turējušies pie zvaigznēm, un neviens nav izglābies. Zvaigznes ir ļoti tālu.Dzimumzimīte uz viņas vaiga, uz viņas krūtīm. O, tu vari būt grezns nieks, pakārts pie viņas dzimumzimītes! Tas ir tas tuvais un cerīgais pieturas punkts, ja tu esi medaljons. Bet, ja tu neesi tikai medaljons?!”

*** „ Vai te ir galapunkts?

Vai te ir tavs galapunkts?

Vai te ir visu galapunkts?

Vai tas ir visa galapunkts?”

***** „ LIKTENIS ir mazais likums. Tu esi dzīvojis pēc mazajiem likumiem – tikai pēc viena lielā NEZūDAMīBAS likuma paragrāfa – pēc likteņa paragrāfa. Šis ir tas brīdis, kad pārbauda tavu aklumu. Vai tu redzi līniju arī tālāk – tālāk par savu likteni?”

95. [ 190. lpp] Dzīve. Tās ģeometriska mērīšana.

* „ Cik tālu lec zaķis mežā iekšā? Līdz vidum, pēc tam viņš lec jau laukā. Vai tā ir tikai vārdu spēle? Tu nelielies, ka esi iedziļinajies un iedziļināsies vēl dziļāk! Neesi tik pārliecinats! Tu dziļinies pasaulē iekša un pēkšņi – esi izracies jau otra pusē laukā! Tu nemaz nezināji, ka biji centrā.”

** „ Kaut kas ir vien pudeles vidū, draudzības vidū. Tā mīlestībā, tā draudzībā, tā brīvībā. Un mēs nezinām, kur ir vidus. Tāpēc tas ari ir tik nepiedzīvots. ( Mēs dzīvojam gar malām.) Kad mēs esam mīlestības vidū, mums tomēr nav miera, mēs gribam tālāk un tālāk un, paši nezinot, ejam no tās laukā.”

96. [ 192. lpp] Krustojums. Nemitīga šķelšanās.

* „ Tie, kas krustojas taisnā leņķī, taisnā leņķī ari viens no otra aiziet. Aiziet jau jebkura taisne viena no otras, bet slīpleņķa krustojumos ir ilgāka tuvība.”

** „ Pēc Kulminācijas mēs kļuvām savējie, mani saista zināšana par tevi, tevi saista zināšana par mani, mūs abus saista kopīga mīlestība pret kādu trešo, pret vairākiem trešajiem, pret bērniem, pret lietām, pret saules likumu. Mums ir ar ko aizpildīt sektoru starp mums. Tas kļūst lielāks un lielāks, mēs – arī! Mēs vairs netaustamies viens uz otru, kā uz krustpunktu ejot, mēs zinām, kā vienam otru atrast. Un mēs zinām, ka šis aiziešanas sektors mums jāaizpilda.”

*** „ Paskaties savas vecmāmiņasfotogrāfijā. Un jūs redzēsit viņas acīs vectētiņu. Abi viņi ir miruši. Tad no kā mums sirds ietrīsējās?”

97. [ 194. lpp] Figūra. Noteiktība attiecibām.

* „ Es varu dzīvot tikai trīsstūrī. Trīsstūrim ir raksturs. Trīsstūra raksturs man patīk labāk par četrstūra raksturu. Cilvēce vienmēr domājusi trīsstūros.Bībelē : cerība, ticība, mīlestība.”

** „ Man patīk arī bezveida, bezlīniju, bezrobežu formas – dumu kūleņi debesīs, burti uz lapas, ko ķēris lietus, pļāpāšana tāpat par neko. Man patīk klaiņot pa tekošām smiltīm, pa čalošanu viesībās, pa rudens dubļiem, kur pēdas pazūd. Bet vienmēr es atgriežos trīsstūrī kā mājās.”

*** „ Trīsstūris, jūs jau zināt, ir figūra, ko veido starp trīs punktiem novilktas taisnes. Taisnību sakot, katram mums ir vairāki trīsstūri, kuros mēs dzīvojam.”

**** „ Trīsstūris ir visstabilākā dzīves forma, jo tas ir nesadalāms(nav taču divstūru!). Jebkuru daudzstūri var sadalīt trīsstūros. Četrstūri sadala trīsstūros diognāles.”

98. [ 199. lpp ] Meklēšana un neticēšana. Vienmēr ir labak tur, kur tu neesi.

* „ Skrūvatslēga pārsita cilvēkam galvu, tātad nebija savā vietā. Nagla ieberza papēdī tulznu, tatad nebija savā vietā. Muļķis respektabli ģērbās, tātad nebija savā vietā. Nevajag pāraudzināt. Neviens nav pāraudzināms.Bet ikviens būtu noliekams savā vietā. Tikai – nav kas noliek. Un cilvēki meklē paši savu laimīgo vietu.”

** „ Laime ir laiks. Piepildīts laiks. Laime ir skaņām, krāsām un garšām piepildīts laiks. Tu saki : citiem ir skaistas sievas un skaisti bērni, labs darbs un saskanīga dzīve, tikai manam galdam ir trīs kājas un suns guļ pagaldē neķemmēts.”

*** „ Mana meitene ir mans laiks, mana sieva ir mans laiks, mani bērni ir mans laiks. Kāpēc mēs esam tik laimīgi atcerēties? Ko tad mēs pirmkārt atceramies – telpu vai laiku?”

**** „ Mīlestība ir laimīga, vienalga, kur tā bijusi : rozēs vai pelnos. Mīlestība neapšaubami ir laiks: pirmā, visas pārējās, līdz pēdējai. Un audzināšana ir laiks, kad tu ieraugi sevi laikā – visā šajā nebeidzamībā.”

99. [ 202. lpp] Vadīšana. Kontrolēšana.

* „ Skaties ka teikuma priekšmets grupē vārdus ap sevi. Papildinātajs papildina, un izteicējs izteic. Apstākļi palīdz. Un, kad nav ne kas palīdz, ne papildina, teikuma priekšmets veido teikumu viens pats.”

** „ Tā kā gulbis uz ziemeļiem, ta kā zutis uz Karību jūru, kā uz zibens novadu zibens, vēlreiz un vēlreiz tā.”

100. [ 203. lpp] Sapņi = kuģi.

* „ Tas ir lielākais kuģis, kāds man vispār ir. Lielāku es tev nevaru uzdāvināt. Šis ir tā īstā štīmja pilns. Redzi, kā viņš griež? Griež jūru uz pusēm. Tādu kuģi ir vērts turēt vannas istabā. Tad no rītiem labāk gribas muti mazgāt. Maldīgi domāt, ka kuģi peld tikai jūrās un ūdeņos.”

** „ Es zinu, ka jums sēkļu bail. Jūs neticat, ka var braukt pa birztalām un vēriem. Bet paskatieties uz bērziem vejā, kā tie skrien! Un kā enkuri trīc! Un aurē un smilkst ķēdes. Un noraujas kuģi no enkuriem! Un aizskrien pa plaukstošiem bērziem. Un viņu sāni ir zaļi kā salātu sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzneskrūves smaržo pēc piparmētrām! Ahoi! ”

101. [ 204. lpp] Viss mainās. Nekas nestāv uz vietas.

* „ Sveika, nāve, tu lielā brīnumsvecīte! Viss sadeg. Sadeg mana vecmāmiņa. Sadeg viņas ģeorģīnes.”

** „ Es te sēžu savā istabā. Un viss ap mani sadeg dzirksteļodams. Tava fotogrāfija deg mirdzēdama. No viena gala deg lineāls, un centimetri nobirst uz pelniem. Telefona klausule deg kā brīnumsvecīte, tik īsa ir mūsu saruna. Es saku „paldies”un „sveiki” un vārdi sadeg mirdzēdami.”

*** „ Es gribu vēl kaut ko teikt, bet viss, ko es saku, sadeg kā brīnumsvecīte. Un šis ir pēdējais teikums – „Sirds sadeg mirdzēdama”.”

102. [ 205. lpp] Katram cilvēkam savs laiks.

* „ Krīti, kamēr tu vēl spīdi! Vēlāk vairs neticēs, ka tu esi bijusi zvaigzne. Aizej, pirms nodzisusi.”

** „ Tavs laiks, zvaigzne, ir – pirms laika. Tas ir krītošas zvaigznes laiks. Nenokavē! Saskandini, atstāj kristāla skaņu gaisā un aizej.”

103. [ 206.lpp] Skaistums. Katras dienas savādība.

* „ Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gajis un neesi to redzejis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.”

** „ Man bija pulkstenis, kas tikšķēja, bet nebija, rādītāju. Diena ir tumsa, kurā jāuzliesmo rādītajam. Akemenim, kuru mēs metam gar ūdens virsu, pirms tas nogrimst, ir jāpalecas. Šovakar tas nogrima nepaliecies.”

*** „ Viņi bija jauni, gaja pa rudens ceļiem, dziedaja pie krūtīm un puķu dobēs, viņi dziedaja pie alus putām un sadziedājās ar mazām zivtiņām.”

104. [208. lpp] Veltījums Imantam Kalniņam.

* „ Teiks: burbulim nav savas formas. Teiks : burbulim satura nav. Teiks: burbulis ir tikai forma. Un mūžīgi tā : kad piens nāk pāri, kad alus izsit spundi. Kas tur tas sakūltais ārdās – forma vai saturs?”

105. [ 209. lpp] Pakļaušana.

* „ Bet es tā nedomāju. Es nedomāju tā kā jūs. Ja jūs reizēm domājat ta kā es un ja es reizēm domāju tā kā jūs, tad tā ir sakritība, laba sakritība un mēs savu tuvību varam apliecināt kopējos aplausos.”

** „ Tas ir dvēseļu kontrapunkts. Bite ziedā. Bet bite ziedā vāc medu, viņa nedomā par zieda apputeksnēšanu. Un tomēr apputekšņo. Tas ir bites un zieda kontrapunkts.”

*** „ Dziedāšana ir laiks, un sadegšana ir laiks. Bet laiks nevienam nepieder. Jūs varat teikt : „Bet šis ir mūsu laiks, šis laiks mums pieder.” Nē, tikai telpa šai laikā. Un arī -tikai daļa telpas, tā, ko jūs saprotat. Jums pieder tiesības pārveidot telpu šajā laikā. Pārgrūstīt mēbeles, iekārtot jaunas. Mainīt dekorācijas. Radīt vērtības, celt aizsprostus upē, selekcionēt jaunas puķes. Jums pieder dažas stundas svešā pilsētā.”

106. [ 211. lpp] Katras runā savā valodā.

* „ Sveika, kļava! Parunāsimies par dzīvi. Kad tu skrien pavasarī tāda zeltaini zaļa ziedēdama un visi putni tevī noskatās, vai tu nekad nenicini citus kokus? Vai tev ir blats pie dieva tēva, ka tu vari dabūt tādus gaišzaļus krimplenus?”

** „ Ar krokodilu nav ko jokot, un taureņus nav ko aicināt mālus micīt. Doma koncertzālē tu taču neiesi spēlēt uz ķemmītēm, bet aģitvilciena vagonā ērģeles nevar dabūt iekšā. Cūku pūslis ar zirņiem rūc kaķim pie astes, bet Pērkons rūc debesīs. Tāpēc es saku : ir jāprot valodas.”

107. [ 213. lpp] Principi, kurus ieaaudzina jau no bērnības.

* „ Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Bērniņ, nekad neēd, kad dziesmu dzied, bērniņ mans! Tur dziesmā maza dvēselīte lūdzas, varbūt viņa ir izsalkusi šai brīdī. Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied.”

** „ Vienas ir durvis karotei un dziesmai. Vai karote apstajas mutes priekšā, kad dziesma nāk dziedādama? Bērniņ, paņem karoti pie rokas un paved malā, palaid dziesmu pirmo, bērniņ mans.”

108. [ 214. lpp] Cilvēki = ziedi.

* „ Paņemiet mani jūs savā vidū, jūs puķes dārzā! Noslēpiet mani savā vidū, jūs, skaistās, mani neskaisto. Ļaujiet man gadiem ilgi dzīvot jūsu vidū neievērotam. Varbūt es sāku elpot līdzīgi jūsu elpai.”°

** „ Noglāsti man galvu, krizantēma. Zini, cilveki ir lieli un aizmirst ko darīt. Plecus un krūtis un daudz ko vēl skaistāku viņi glāsta. Noglāsti man galvu, krizantēma.”

109. [ 215. lpp] Veltījums Konstantinam Čurļonim.

* „ Te varēja dzīvot. Pļavā staigāja balts stārķis, un smaržoja kalmes. Te varēja palikt. Bet vakarā gulēja migla pār dīķiem. Gulēja kā balta strēmele pāri un līdz niedrēm nenolaidās. Es nezināju, ka no rīta tā atkal pazudīs. Te apakšā bija labi, smaržoja un ziedēja, bet nakts kaut kur sarunājās ar naktsputniem, mani uztrauca slepenas skaņas, tās nāca no augšas, bet migla gulēja pāri – es te nevarēju palikt.”

** „ Es spraucos augstāk. Nav vēl mana lapu laika. Es esmu sauciena asns. Smaržu sprinteris tumsā.”

*** „ Tā es jūtu saucienu. Man saka : ta ir tikai tiecība. Tā nav mērķtiecība. Tev nav nobeigtības. Varbūt, bet varbūt, ka ne. Varbūt man vienkārši nav tuvā mērķa. Varbūt to nesauc par mērķtiecību tikai tāpēc, ka mērķis ir ļoti, ļoti tālu. Strēlnieks šāva debesīs. Jūs domājat – bezmērķīgi.”

110. [ 217. lpp] Atmiņas. Dārgakais, kas pieder.

* „ Mīļo debestiņ, man izbira saule. Tāds kauns – visi iet garām – un man saule izbirusi. Visi iet apkārt, un es uz ceļiem ceļa vidū lasu un metu maisā.”

** „ Es mīlu savu maisu – un nezinu, kā tas notika. Es esmu vistām putraimus kaisījis un sējis savas dienas vejā, un daudz kas man ir izkritis arī no atmiņas. Un nu saule izbira.Man ļoti neērti jūsu priekšā.”

Leave a Comment