Lielbritānija

Vispārējas ziņas par Lielbritāniju.

Iedzīvotāju skaits: 60,2 milj. (2003)

Platība: 244 820 km2

Iedzīvotāju blīvums: 249 cilv./km2

Galvaspilsēta: Londona

Laika starpība: -2 h

Tālruņa kods: (+44)

Valsts valoda: angļu

Politiskā sistēma: konstitucionāla monarhija

Nacionālā valūta: sterliņu mārciņa (GBP, £)

Valsts apzīmējums: GB (arī UK)

Valsts dibināta: 1801.gadā

Valsts himna: God Save the Queen

Lielbritānijas ģeogrāfiskais stāvoklis un daba.

Robežas: DR – Īrija

Apskalo: Z, R – Atlantijas okeāns un Īrijas jūra, A – Ziemeļjūra, D – Lamanšs, Padekalē šaurums

Krasta līnijas garums: 12 429 km

Augstākā virsotne: – Beneviss (1343 m)

Lielākās upes: – Temza, Sevērna, Trenta, Ūza

Lielākie ezeri: – Neja ezers, Lomonda ezers, Lohness

Apvienotā Karaliste aizņem lielāko Britu sa

a
alu daļu, kas atrodas netālu no Eiropas ZR krasta. Mazu salu vidū divas lielākās ir Lielbritānija un Īrija. ~8 % valsts teritorijas klāj meži.

Lielbritānija ir blīvi apdzīvota industriāla valsts. Taču blakus lielām pilsētām plešas omulīgas lauku ainavas: Skotijas viršiem apaugušās ielejas, Velsas kalni un ieplakas, Anglijas un Ziemeļīrijas pauguri un zaļojošās pļavas. Pateicoties maigajam un mitrajam klimatam zemes šeit ir auglīgas.

Vistālāk uz ziemeļiem atrodas Šetlendas un Orkneju salu arhipelāgi, kas ietilpst Skotijas apgabalā. Skotijas ziemeļu apvidus ir klinšains un mežonīgs. Šeit atrodas va
a
alsts augstākās kalnu smailes un šauri gari ezeri. Atlantijas okeānā, Skotijas rietumos stiepjas Hebridu salu dubultā ķēde. Tālāk uz dienvidiem kalniene nolaižas pie platās Klaida upes. Šis paugurainais apvidus ir ideāls zemkopībai. Augstāki pauguri un viršu klajumi atzīmē Skotijas un An
n
nglijas robežu. Pāri visai Anglijas ziemeļu daļai stiepjas Penīnu kalnu grēda. Lielāko centrālās Anglijas daļu aizņem paugurains līdzenums, bet Ziemeļjūras piekraste ir plakana zemiene. Ar Īrijas jūru no Anglijas nodalītajai Ziemeļīrijai ir dziļi izrobota krasta līnija. Tās teritorijā atrodas Britu salās lielākais ezers – Neja ezers. Anglijas dienvidaustrumu daļas ir blīvi apdzīvotas.Te virs auglīgām zemēm augšup slejas kaļķakmens pakalni. Dienvidos Lielbritāniju no kontinentālās Eiropas atdala Lamanšs (tiek saukts arī par Angļu kanālu) un Padekalē (Duvras šaurums).

Kādreiz lielāko daļu Lielbritānijas klāja meži, bet tūkstošiem gadu ilgā teritorijas apdzīvotība un cilvēku saimnieciskā darbība katastrofāli ir samazinājusi mežu platību. Lai gan kopš 20. gadsimta sākuma notiek mežu atjaunošana, Lielbritānija ir viena no tām Eiropas valstīm, kurā mežu ir vismazāk. Skotijā aug skujkoki, piemēram, priedes, tomēr vi
i
isizplatītākie koki Lielbritānijā ir bērzi, oši, ozoli un kastaņas. Lielākais savvaļas dzīvnieks ir staltbriedis, kurš biežāk sastopams Skotijā un Eksmūrā Anglijas dienvidrietumos. Daudz ir mazāku zīdītāju – lapsas, ciršļi, peles un vāveres.

Dzīvžogos, tīreļos un jūras piekrastē mājvietu atradušas daudzas putnu sugas. Taču visu sugu dzīvnieki un arī bagātīgais augājs cieš no to dzīves vides iznīcināšanas un augošā gaisa un ūdens piesārņojuma.

Apmēram 7 % Lielbritānijas teritorijas aizņem dabas aizsargājamās teritorijas- -nacionālie parki, piemēram, Snoudonijas parks Velsas ziemeļos, Leikdistrikts un Nortjorkmūras parks, kas atrodas 15 km uz
z
z dienvidiem no Midlsbro. Liela daļa valsts teritorijas ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kurā audzē labību. Plašu teritoriju aizņem pļavas, kuras izmanto ganībām. Lai gan tikai viens procents no visiem strādājošajiem ir nodarbināti lauksaimniecībā, Lielbritānija saražo 60% no tai nepieciešamās pārtikas un lopbarības.

Lielbritānijas klimats.

Mērens okeāna klimats, maigs un mitrs (mitrāks ir Ziemeļīrijā, sausāks un vēsāks Skotijā). Klimatu pārsvarā ietekmē siltā Golfa straume un Atlantijas straumes Vidējā janvāra temperatūra ir no +3ºC līdz +7ºC, vidējā jūlija temperatūra ir no +11ºC līdz +17ºC. Vidējais nokrišņu daudzums ir 600 – 750 mm gadā. Bieži ir novērojama migla. Tautā Anglija tiek dēvēta par miglas un lietus valsti, bet patiesi nav daudz tādu dienu, kad nelīst.Uz valsts rietumu krastiem jūras vējš bieži nes bagātīgas lietus gāzes, bet austrumu daļā klimats ir sausāks. Vislabāk valsti ir apmeklēt no aprīļa līdz septembrim.

Lielbritānijas vēsture

Jau kopš paleolīta Lielbritānijas teritoriju apdzīvoja ķelti (skoti, pikti u.c.), vēlāk arī briti. 55. gadā p.m.ē. Britāniju iekaroja romieši. Romiešu tirgotāji un zaldāti veicināja kristietības izplatīšanos un daudzu pilsētu celtniecību. Kad 5. gs. Romas impērija sabruka, teritoriju iekaroja ģermāņu (angļu un sakšu) ciltis, 9. gs. vairākas sīkas karalistes apvienojās, izveidojot Angliju. Velsa un Skotija palika ķeltu varā. 1066. gadā Angliju ieņēma vikingu pēcteči – normaņi, kas dzīvoja Francijas ziemeļos.

Viduslaikos Anglija kļuva par spēcīgu feodālu valsti un bieži karoja ar blakus valstīm. (piemēram, Simtgadu karš (1337–1456) ar Franciju). 16. gs. vidū tā apvienojās ar Velsu. Jau sākot ar 16. gs. valsts sāka pārvērsties par varenu jūras impēriju un ieguva daudzas kolonijas.

Anglijas buržuāziskā revolūcija 1649. gadā sekmēja kapitālisma attīstību. Kad 1707. gadā Anglijai pievienojās Skotija, valsts ieguva Lielbritānijas nosaukumu. Lielbritānija bija pirmā valsts pasaulē, kurā tika paveikta industriālā revolūcija – sākot ar 18. gs. 60. gadiem notika pāreja no agrārās ražošanas uz rūpniecisko.

Lielbritānijas tautu dzīvē jūrai vienmēr ir bijusi ārkārtīgi svarīga loma. 18. un 19. gs. britu flote bija spēcīgākā pasaulē. Pateicoties savai kundzībai jūrās briti izveidoja milzīgu impēriju un uzturēja plašus tirdznieciskos sakarus.

1801. gadā Lielbritānijai pievienojot Īriju tapa Apvienotā Karaliste. 19. gs. 2. pusē Lielbritānija kļuva par lielāko koloniālo valsti. 1899. gadā Britu koloniālās impērijas teritorija bija 30 000 000 km2, tajā dzīvoja 345 000 000 cilvēku. 19. gs. 80. gadu vidū sāka veidoties monopoli.

Lielbritānija bija aktīva 1. pasaules kara sagatavotāja un pēc kara uz Vācijas rēķina paplašināja savus koloniālos īpašumus. 1918–1920 kopā ar ASV un Franciju organizēja intervenciju pret Padomju Krieviju. 1921. gadā Dienvidīrija panāca neatkarību. 1939. gadā Lielbritānija iesaistījās 2. pasaules karā pret fašistisko Vāciju. Kopš 1945. gada ANO locekle. Ir viena no NATO (1949) un SEATO (1954) organizētājām. 1956. gadā Lielbritānija kopā ar Franciju un Izraēlu iebruka Ēģiptē, 1958. gadā – Jordānijā. Līdz 1960. gadiem lielākā daļa angļu koloniju atguva neatkarību. 1973. gadā Lielbritānija iestājās Eiropas Savienībā.

Mūsu dienās Apvienotā Karaliste joprojām ir augsti attīstīta industriāla valsts, taču tagad tai vairs nav tik liela ietekme pasaules politikā kā agrāk. Kaut arī Lielbritānija ir karaliste, tomēr reālā politiskā vara ir parlamenta rokās. Pēdējā laikā Skotijas un Velsas iedzīvotāji iestājas par neatkarīgu parlamentu izveidošanu. Daļa Ziemeļīrijas iedzīvotāju pieprasa tās pievienošanu Īrijas Republikai. Tas bija iemesls nežēlīgam pilsoņu karam, kas sākās 1961. gadā, bet 1994. gadā noslēgtā vienošanās par uguns pārtraukšanu iedveš cerības uz mierīgu jautājuma risinājumu. 1997. gadā tika nodota Ķīnai britu kolonija Honkonga.

Pirmā industrializētā valsts

Lielbritānija bija pasaulē pirmā valsts, kurā notika rūpnieciskā revolūcija jeb otrais tehnoloģiskais apvērsums. Par rūpniecības galvenajām nozarēm kļuva ogļrūpniecība, metalurģija un tekstilrūpniecība. Līdz ar daudzu rūpniecības nozaru mehanizāciju attīstījās un nostiprinājās ekonomika, valsts kļuva bagāta. Mūsdienās ogļrūpniecības, tēraudražošanas un kuģubūves nozīme ir mazinājusies. To vietā ir radušās jaunas nozares, piemēram, progresīvās tehnoloģijas, farmaceitiskā un ķīmiskā rūpniecība, elektrotehniskā mašīnbūve, kuras strauji attīstās. Lielu nozīmi ieguvusi pakalpojumu sfēra. Tieši naftas un dabasgāzes resursi šelfa zonā ir sekmējuši to, ka Lielbritānija kļuvusi par ceturto attīstītāko valsti pasaulē un ieguvusi lielu nozīmi starptautiskajā tirdzniecībā.

Ekonomiskā situācija valstī

Lielbritānija ir ceturtā ekonomiski spēcīgākā valsts pasaulē un pēdējo ekonomikas lejupslīdi ir izturējusi salīdzinoši labāk kā pārējās G8 valstis.

Lielbritānijas valdības ekonomikas stratēģija paredz uzlabot ekonomisko izaugsmi un nodarbinātības līmeni, panākot stabilu ekonomisko vidi, kas ir balstīta uz zemu inflāciju, piesardzīgu valdības aizņemšanās līmeni, labākiem nosacījumiem ilgtermiņa investīcijām rūpniecībā, infrastruktūrā, zinātnē un tehnoloģijās, kā arī izglītībā un apmācībās.

Lielbritānijas ekonomika, galvenokārt, ir balstīta uz privātajiem uzņēmumiem, kuri nodrošina aptuveni četras piektdaļas no saražotās produkcijas un darba vietām Lielbritānijā. Kopš pēdējās globālās ekonomiskās lejupslīdes, kas notika no 1990.-1992.gadam, Lielbritānijā ir novērota pastāvīga izaugsme un zema inflācija. Ir sasniegts arī valsts vēsturē augstākais nodarbinātības līmenis.

Lielbritānija tiek uzskatīta par Eiropas biznesa centru ar visatvērtāko uzņēmējdarbības vidi Eiropas Savienībā.

Divas trešdaļas Lielbritānijas IKP sastāda pakalpojumu sektors. Londona joprojām ir pasaules lielākais starptautisko finansu pakalpojumu biznesa centrs, kurā ir centralizētas daudzu starptautisko banku operācijas Eiropā.

Lai gan Lielbritānija nav pievienojusies Eiro-zonai, tomēr 31% pasaules ārvalstu valūtu eiro darījumu notiek Londonā.

Lielbritānijai ir ļoti cieša ekonomiskā sadarbība ar ASV. Lielbritānija ir ASV lielākais ārvalstu investors un otrādi. Gandrīz 45% ārvalstu investīcijas aiziet uz ASV un 40% ārvalstu tiešās investīcijas nāk no ASV. Lielbritānijas uzņēmumi nodarbina aptuveni 1 milj. amerikāņu un tieši tāds pats skaits britu ir nodarbināti ASV kompānijās.

Lielbritānijas iedzīvotāji.

Tautības angļi – 80%, skoti, velsieši, īri – 15%

Ticīgie – galvenokārt protestanti (Anglijā – anglikāņi, Skotijā – prezbiterieši), Ziemeļīrijā – katoļi

Iedzīvotāju skaita ziņā Lielbritānija ir ceturtā lielākā valsts Eiropā pēc Krievijas, Vācijas un Francijas. Apdzīvojuma blīvums ir apmēram 250 cilv./km2 , un 90% iedzīvotāju mīt lielajās pilsētās vai to apkaimē.

Iedzīvotāju dzīvesvietas

Pagājušajā gadsimtā apdzīvotās vietas pletās plašumā, gan radot jaunas pilsētas, kā, piemēram, Miltonkīnesu pusceļā starp Londonu un Birmingemu, gan veidojot aglomerācijas. Arī Birmingemas aglomerācijā ir saplūdušas vairākas pilsētas.

Gan Anglijā, gan Skotijā, gan Velsā vairums iedzīvotāju ir koncentrējušies to dienviddaļā. Velsas dienvidos atrodas lielākās pilsētas – Kārdifa, Ņūporta un Svonsi. Savukārt Skotijas lielākās pilsētas Glāzgova un Edinburga izvietotas teritorijā starp kalnieni ziemeļos un augstieni dienvidos. Anglijā visbiezāk apdzīvota ir dienvidaustrumu daļa, kur atrodas Londona. Tās uzplaukumu mūsdienās ir veicinājušas pakalpojumu sfēras nozares, tādas kā apdrošināšana, finanses, tirdzniecība. Daudzās vēsturiskās ēkas un parki katru gadu Londonai piesaista miljoniem tūristu.

Iedzīvotāju ieceļošanas vēsture

Tā kā Lielbritānija ir salu valsts un atrodas tuvu Eiropas kontinentālajai daļai, pagātnē tā ir piedzīvojusi gan izolāciju, gan iebrukumus. Tur ieceļoja Ķelti, to iekaroja romieši, pieredzēta arī dāņu, sakšu, vikingu un normaņu ienākšana. Katra no tām ir atstājusi paliekošas zīmes valsts vēsturē. Daudzi no tagadējiem iedzīvotājiem ir šo iekarotāju vai ieceļotāju pēcteči. Lielas kopienas izveidojuši iebraucēji no agrākajām britu kolonijām Āfrikā, Karību reģionā un Dienvidāzijā, kā arī ķīnieši, ebreji un ieceļotāji no citām Eiropas valstīm. Lai gan ķeltu valodas vēl pastāv, īpaši – Velsā, valdošā ir angļu valoda. Tā ir veidojusies no anglosakšu un normaņu franču valodas.

Angļu valoda ir izplatījusies pa visu pasauli, tā tiek arī piekopta visā Britu salu teritorijā daudzo izlokšņu veidā.

Sports.

Briti ir aktīvi sportotāji. Ziemā viņi parasti spēlē futbolu un regbiju, savukārt vasaras mēnešos populārs ir krikets un golfs. Tagad visā pasaulē izplatītās spēles regbijs, krikets un golfs radās Lielbritānijā. Mūsdienu futbola noteikumi izstrādāti pēc Anglijas zēnu skolās spēlēto spēļu noteikumiem.

Saimniecība.

Ekonomiskā potenciāla ziņā Lielbritānija ietilpst 5 spēcīgāko kapitālistisko valstu grupā – līdzās ASV, Francijai, Vācijai un Japānai. Rūpniecība dod > 50 % iekšējā kopprodukta. 19. gs. plaši tika izmantotas akmeņogles, kas bija valsts svarīgākais dabas resurss, tagad pirmajā vietā ir naftas un dabasgāzes ieguve, tiek iegūtas arī dzelzs, alvas un poli metālu rūdas. Attīstīta automobiļu, traktoru un elektrotehnikas rūpniecība, kā arī kuģubūve un naftas pārstrāde, arī apavu, šūšanas un tekstilrūpniecība. Anglijas vidienē izplatīta piena lopkopība, Anglijas ZA un DR, Skotijas A – gaļas lopkopība. Aitkopība tiek piekopta gk. Skotijā.

Lielbritānija eksportē mašīnas un iekārtas, rūpnieciskos pusfabrikātus, kā arī naftu un naftas produktus.

Lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir nodarbināti apkalpošanas sfērā – vadības, finansu, veselības aizsardzības, izglītības un tūrisma jomās. Attīstīta arī zivju pārstrāde. Lielbritānijas zvejniecības flote ir viena no piecām lielākajām Eiropas Valstu Sadraudzībā.

Daži fakti par angļiem:

Angļi dzīvo visai pieticīgi. Mājokļi ir samērā šauri, ne tik ērti kā Vācijā vai Skandināvijā.

Angļu māja parasti ir trīsstāvu nams ( precīzāk – trīsstāvu dzīvoklis). Mājas izvietotas garās rindās cita pie citas. Ēkas otrā pusē izveidots neliels dārziņš.

Kaut arī angļi var jūsmot par franču virtuvi, tie nekad to neieviesīs savās mājās.

Angļu vannas istabā nav siltā un aukstā ūdens sajaucējs, taču katrai izlietnei ir aizbāznis. Īsts anglis nemazgājas zem tekoša ūdens!

Anglis aukstumu neuztver kā problēmu, bet gan kā iespēju norūdīt raksturu. Tas attiecas arī uz komfortu – guļamistabas Anglijā joprojām nav apkurināmas!

Anglis parasti nelepojas ar sasniegumiem darbā un karjerā. Jūs varat pļāpāt par visu ko, bet tā arī neuzzināsit, ka jūsu sarunbiedrs ir, piemēram, parlamenta deputāts.

Angļi ļoti mīl dzīvniekus. Ja jūs neiepatiksieties saimnieka sunim vai kaķim, tad zaudēsiet arī viņa simpātijas.

Pēc angļu domām lutināšana ir bērnu samaitāšana.

Anglijā klusēšana ir zelts. Turklāt tā nav nepieklājības izrādīšana.

Anglija ir ”privātās dzīves valsts” , kur, atšķirībā no amerikāniskās kultūras, galvenais ir nejaukties otra cilvēka dzīvē. Tiesa, ir divi izņēmumi – dārzs un krogs.

Angļa ideāls – sēdēt krodziņa dziļumā un sajust sev apkārt paziņas ( lauku krodziņos).

Francūzis sapņo par to, lai varētu dzīvot Parīzē, bet anglis nemaz netiecas dzīvot Londonā.

Muita

Ievest un izvest bez ierobežojuma atļauts gan vietējo, gan ārvalstu valūtu. Valstī atļauts ievest 200 cigaretes, 50 cigārus, 250 gr tabakas, stipros dzērienus virs 22% – 1 l, zem 22% – 2 l. Suvenīrus atļauts ievest uz summu līdz 50 Eiro. Valstī aizliegts ievest narkotikas, ieročus, viltotu naudu, gaļu, putnus un to izstrādājumus, augus. Bez speciālas atļaujas aizliegts antīku senu un priekšmetu tranzīts, kā arī retus dzīvniekus. Aizliegts ievest arī medikamentus, izņemot personīgās lietošanas medikamentus.

Nacionālā virtuve

Angļi plaši nepielieto ne garšvielas, ne mērces. Ļoti populāri ir zivju ēdieni un dārzeņi, kā arī cepta gaļa. Nacionālais dzēriens ir tēja, kuru parasti dzer ar pienu un cukuru. Nedaudz no angļu virtuves atšķiras velsiešu un skotu virtuve. Tās ir nedaudz krāsaināka un pikantāka. No stiprajiem dzērieniem populāri ir viskiji, džini. Iecienīts ir arī alus un sidrs , kurš ir diezgan stiprs.

Apskates objekti

Valsts galvaspilsēta ir Londona. Mūsdienīga pilsēta ar senatnes gaisotni. Apskates vērts ir Parlaments, Big Bens, Vestminsteras abatija, Bekingemas pils, Trafalgaras laukums, Tauera tilts, Vest endas rajons ir pazīstams ar daudzajiem veikaliņiem, Admirāļa Nelsona piemineklis, Sv. Džeimsa pils, Sv. Pāvila katedrāle, Tauers, Panorāmas rats „Londonas acs”. Pilsētā atrodas vairāk nekā 30 muzeji, no kuriem populārākie ir Britu muzejs, Šerloka Holmsa muzejs, Viktorijas un Alberta muzejs, Londonas vēstures muzejs, Dabas vēstures muzejs, Impērijas karu muzejs, Transporta muzejs, Kurto galerija un Institūts. Pilsēta ir bagāta arī ar parkiem, no kuriem populārākie ir Haidparks, Ridžentis parks, Sentdžeimsa parks.

Ginesa rekordu muzejs

Vaska figūru muzejs

Bigbens.

Tas ir pulksteņtornis ar Anglijas lielāko laikrādi. Tā diametrs ir 7.5m, rādītāji – 4,25 m garas metāla caurules, bet zvanu skaņas atsauc atmiņā Londonas radio raidījumus. Vislabāk Bigbens saskatāms no Temzas puses. Kopā ar Parlamentu tas veido vienu no Londonas centra klasiskajiem skatiem.

Vindzoru karaliskā pils.

Šajā vietā Viljams Iekarotājs 11. gs vidū uzcēla koka cietoksni, vēlākajos gadsimtos to pārvērta par mūra cietoksni un tas daudzkārt tika būtiski pārbūvēts. Jau karalienes Viktorijas laikā pils telpas bija pieejamas publikas apskatei. Pilī atrodas milzīgas mākslas vērtības – Rubensa, Van Deika, Rembranta u.c. gleznas. 1992. gadā ugunsgrēks tai nodarīja lielus bojājumus.

Stonhendža.

Stāvošo akmeņu komplekss, kura celšanas nolūks joprojām nav pilnīgi skaidrs. Celts iespējams 6 000 līdz 4 000 gadu atpakaļ. Atrodas Anglijā, Viltšīras grāfistē, netālu no Solsbērijas pilsētas.

Adriana valnis.

Tiek saukts arī par romiešu valni. Plešas 120 km garumā, ~4,5 m augsts, 2,5 līdz 3 m plats. Valni uzcēla romiešu kareivji mūsu ēras 2. gs. lai norobežotos no Skotijas teritorijā dzīvojošajām ciltīm, kuras neizdevās pakļaut. Valnis celts paralēli Tainas upei, tas šķērso Ziemeļangliju no rietumu līdz austrumu krastam, netālu no robežas ar Skotiju.

Tērauda tilts pāri Severnas upei – pirmais pasaulē tērauda tilts, celts 1779. gadā. Atrodas netālu no Birmingemas.

Svētā Pāvila katedrāle.

Viena no skaistākajām, turklāt pati lielākā pilsētas katedrāle – Londonas bīskapa sēdeklis. Tur savulaik notika Velsas prinča Čārlza un lēdijas Diānas kāzu ceremonija.

Tauers.

Vieta, kura ir neskaitāmu cilvēku asiņu slacīta. Pirms 900 gadiem tornim bija pilsētas aizsarg cietokšņa loma, taču pēcāk tas tapa par valdnieku mītni, tad par politiski ieslodzīto cietumu un soda izpildes vietu. Šodien tur ir ieroču glabātava un Dārgumu krātuve. Pie Tauera pāri Temzai slejas augstais Tauera tilts – vēl viens Londonas simbols, kas uz upes ūdeņiem noraugās jau 105 gadus. Tilta savdabīgā forma veidota tādēļ, lai cauri varētu izkļūt liela izmēra kuģi. Literatūrā minēts fakts, ka 305 m garie un ap 1000t smagie posmi paceļas 90 sekunžu laikā. Angļi mēdz arī piebilst, ka mehānisms darbojas nevainojami un savā pastāvēšanas laikā nav ne reizi sabojājies. Tilta iekšienē ir iekārtots muzejs, apskatāms arī pacelšanas mehānisms.

Administratīvi – teritoriālais iedalījums

Anglija (England, latinizēti Anglia)

Galvaspilsēta – Londona

Platība – 130 410 km2 (53,4 % valsts teritorijas)

Iedzīvotāju skaits – 49 089 000 (1996; 83 % Lielbritānijas iedzīvotāju); 4/5 dzīvo pilsētās, blīvums 376 cilvēki/km2, kas viens no pasaulē augstākajiem rādītājiem

Administratīvās iedaļas – 34 grāfistes, 46 metropolgrāfistes, Lielā Londona

Anglijā ražo 4/5 Lielbritānijas rūpnieciskās produkcijas. Tāpat tā ir galvenais valsts lauksaimniecības rajons (2/3 aramzemes un liellopu). Blīvs dzelzceļu tīkls. Ostas: Londona, Liverpūle, Mančestra, Halla, Sauthemptona.

Skotija (Scotland)

Galvaspilsēta – Edinburga

Platība – 78 790 km2 (32,3 % valsts teritorijas)

Iedzīvotāju skaits – 5 128 000 (1996; ~9 % Lielbritānijas iedzīvotāju)

Administratīvās iedaļas – 12 apgabali

3/4 Skotijas iedzīvotāju koncentrējušies industriālajā Vidusskotijas zemienes rajonā. Skotija dod 10 % Lielbritānijas iekšējā kopprodukta. Rūpniecībā nodarbināti >1/3, lauksaimniecībā 1/10 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju.

Velsa (Wales)

Galvaspilsēta – Kardifa

Platība – 20 760 km2 (8,5 % valsts teritorijas)

Iedzīvotāju skaits – 2 921 000 (1996; ~5 % Lielbritānijas iedzīvotāju)

Administratīvās iedaļas – 8 grāfistes

Aizņem Lielbritānijas salas Velsas pussalu, kā arī Englsi salu. D–Velsa ir viens no galvenajiem Lielbritānijas metalurģijas rajoniem, šeit ražo 30 % Lielbritānijas metalurģiskās produkcijas. Kalnu rajonos attīstīta aitkopība, kā arī gaļas un piena lopkopība, piekrastes zemienēs – augkopība.

Ziemeļīrija (Northern Ireland)

Galvaspilsēta – Belfasta

Platība – 14 160 km2 (5,8 % valsts teritorijas)

Iedzīvotāju skaits – 1 663 000 (1996; ~3 % Lielbritānijas iedzīvotāju)

Administratīvās iedaļas – 26 apgabali

Atrodas Īrijas salas ZA daļā. ~2/3 iedzīvotāju ir olsterieši (galvenokārt protestanti), pārējie īri (katoļi). Ekonomiski vismazāk attīstītā Lielbritānijas sastāvdaļa. Rūpniecība koncentrēta galvenokārt austrumu rajonos. Lopkopība dod ~80 % lauksaimnieciskās produkcijas vērtības. Galvenokārt gaļas un piena lopu audzēšana. Lielas platības aizņem ganības

Izmantotā literatūra

www.google.lv

„Lielā ilustrētā enciklopēdija”

„Eiropas skaistākās vietas”

„Eiropa”

„Avene”

www.durbeture.lv

www.wikipedia.org.lv./Anglija

www.abc.lv/Lielbritānija