Daiļdarba analīze
Lugas tēmas raksturojums
Mārtiņš Zīverts savā lugā „Minhauzena precības” atklāj melu tēmu, īpaši uzsverot to, ka meļi nepatīk nevienam un, ka no tiem vajag uzmanīties jo īpaši. „Pasaulē ir daudz netikumu, bet meli viņu starpā ir tas ļaunākais. Tāpēc sargies no tā, kas melo”.
Līdztekus tiek risināta arī sāncensības tēma. Tā noris starp Uksenu, Nariškinu un Minhauzenu, kuri visi trīs vēlas iegūt Jakobīnes roku.
Autors pievērsies arī paaudžu attiecību tēmai, kura tiek risināta starp Nariškinu un Sofiju Frederiki Amāliju jeb Fīki, atklājot to, ka vecumam ir mazāka nozīme, nekā sadalījumam pa iedzīvotāju slāņiem.
Nemazāk svarīga šajā lugā ir mīlestības un laimes tēma, kas vēsta par to, ka nav jābūt bagātam, lai justos laimīgs.
Lugas konflikta raksturojums
Galvenie konflikti galvenokārt risinās dēļ Minhauzena melošanas. Ārējie konflikti noris starp Minhauzenu un apkārtējiem, pēc tam, kad Minhauzens ir atvinnējis no Uksena Duntes muižas parādzīmes. Un pēcāk no šī izriet konflikts par to, kuram beigu beigās pienāksies Jakobīnes roka. Savukārt iekšējais konflikts noris, kad Minhauzens izklāsta savas bēdas un priekus Rožainajai maskai masku ballē. Kā vēsta citāts: „Bet tu nezini, cik man smagi ap sirdi… Gluži viens es mētājos dieva pasaulē”, tad Minhauzens nemaz nav tik varens, kā viņš izliekas, bet viņš cīnās ar sevi, lai to neizrādītu citiem.
Konflikta virzība notiek brīdī, kad Fīke paziņo, ka Minhauzenam ir jāprec Jakobīne.
Lugas uzbūve
Lugas darbība noris Duntes pilī 1744. gada janvāra pēdējās dienās.
Lugas darbība aizsākas brīdī, kad Uksens ir ieradies pie Jakobīnes, lai kārtējo reizi saņemtu samaksu par muižu, kura pēc kādas kāršu spēles, tagad pieder viņam.
Sarežģījums sākas brīdī, kad, sniegputeņa iztraucēti, Duntes pilī ierodas Krievijas ķeizariene ar savu svītu, lai tur pārlaistu nakti un pagaidītu līdz viņu kamanas tiks salabotas.
Kāpinājums noris brīdī, kad ierodas Minhauzens un acumirklī sastingst ieraugot Jakobīnes skaistumu un iemīl to.
Tad seko vēl viens kāpinājums, kurā Minhauzens, cenšoties palīdzēt Jakobīnei un viņas muižai, kāršu spēlē uzveic blēdi Uksenu un atgūst parādu zīmes, tādā veidā atgūstot arī pašu muižu.
Lugas kulminācija ir vērojama brīdī, kad tiek rīkota masku balle. Izskan baumas, ka baronese Jakobīne ir samainījusies tērpiem ar savu kalponi. Tas liek Nariškinam sarausities un ķerties pie sava ilgi lolotā sapņa- iegūt Jakobīni sev.
Atslābums ir brīdī, kad Minhauzens savai maskai (domādams, ka tā ir Irme) atzīstas, ka nav viņam nekādu bagātību, ka nav nekādas Ulubeles, un ka, neskatoties uz riebumu, kas viņam radies pret Jakobīni, viņš sirds dziļumos viņu tomēr mīl.
Atrisinājums vērojams tad, kad balle noslēdzas un atklājas patiesie tēli, kas slēpjas aiz maskām. Šajā brīdī Jakobīne saprot, ka Minhauzenam ir laba sirds un Minhauzens bildina Jakobīni.
Lugā galvenokārt ir izmantoti dialogi, bet pa reizei arī vairāku cilvēku sarunas. Savukārt monologs ir vērojams masku balles laikā, kad Minhauzens Irmei izklāsta savas pārdomas un sāpes, savus sapņus un ieceres.
Remarkas ir lietotas maz. Tās galvenokārt norāda uz personāžu rīcību un kustību kādā noteiktā lugas brīdī.
Lugas tēlu raksturojums
Lugas galvenie tēli ir Brīvkungs fon Minhauzens, Jakobīne, Semjons Kirilovičs Nariškins un Irme. Ne mazāk svarīgi ir arī Sofija Frederike Amālija. Uksens un Jukums, kā arī visi pārējie.
Minhauzens- fantasts, kurš aizgūtnēm spēj runāt par saviem piedzīvojumiem un par savu veiksmi, un par savu zemi-Ulubeli. Viņam piemīt labestība, ko dažkārt citi nedaudz izmanto. Kā katrai dzīvai personai viņam ir savi untumi, kas dažkārt ir pat pārgalvīgi:
Uksens: ”Cik jūs liekat?”
Minhauzens: „Visu, kas galdā”
No citu tēlu puses Minhauzens tiek atklāts kā melis un sapņotājs, kā arī kā blēdis un neģēlis.
Jakobīne ir vienkārša muižas saimniece, kas dažbrīd sevi parāda, kā dumpīgu un kaprīzu dāmu, bet dažkārt kā noslēgtu sevī, taču galvenokārt viņa pastāv par sevi un par taisnību.
Nariškins ir valdonīgs, viņš zina ko grib un tāpēc pēc tā tiecās cik vien spēdams, tāpēc var teikt, ka viņš ir mērķtiecīgs, impulsīvs, brīžiem nepacietīgs un pat neiecietīgs, un par rupjš.
Irme ir jauka dāma, kas gādā, lai viņas saimniecei viss veiktos labi. Viņai ir pūrā dzīves gudrības un rūdījums, kas Jakobīnei, Minhauzenam un Nariškinam vēl nav.
Minhauzena un Jakobīnes savstarpējo attiecību saasinājums ir vērojams jau no paša sākuma, jo abiem ir savādāka dzīves uztvere. Neskatoties uz to, beigās viņi spēj rast kompromisu un saprasties, lai spētu dzīvot kopā.
Valodas raksturojums
Lugas tekstā dominē sarunvaloda, jo tajā ir daudz sadzīviskas epizodes. Lai gan lugas darbība risinās 18.gs., tajā nav izmantoti daudz vecvārdu.
Katra personāža runa liecina par viņa raksturu, tāpēc no tā teiktā varam iztēloties, kāds ir šis varonis. Piemēram, no Nariškina teiktā „Jei bogu – velns!..” varam izsecināt, ka viņš ir valdonīgs un rupjš. Šis varonis bieži lieto dažādus lamu vārdus un žargonismus.
Lugā ir lietoti īsi un aprauti teikumi, kā arī dažviet ir novērojama stostīšanās, kas liecina par neziņu un ne pārliecinātību par teikto. „Minhauzens (pakausi kasīdams, domā, kā izmeloties):”Tas bija tā… Hmm… Kad es reiz Rīgā apciemoju kādu dāmu…. gadījās, ka..””
Recenzija
Mārtiņa Zīverta lugas gadu desmitiem ilgi dzīvojušas, skatuves prožektoru apmirdzētas, un devušas veldzi skatītāju simtiem. Luga „Minhauzena precības” ir tā Mārtiņa Zīverta luga, kas ir vispieprasītākā, tāpēc arī tā ir visvairāk uzvestā luga, no viņa krājuma.
Autors lugas materiālu ir aizguvis no vācu leģendārajiem stāstiem, par laimīgu mīlestību, par ideālu dzīvi, kāda tā varētu būt, ja cilvēks tīšuprāt to nepiesārņotu ar negācijām.
Režisors Edmunds Freibergs ir centies šo lugu atdzīvināt, ieviešot tajā vairāk lamu vārdus un arī dažus mūsdienu izteicienus, taču citādā ziņā lugas teksts ir saglabāts tāds, kāds tas ir oriģināldarbā.
Aktieru izvietojums uz skatuves bija pārskatāms. Katram bija sava vieta, no kuras aktieri ērti varēja pārvietoties uz citām, un labi pārskatīt visu skatuvi. Pat brīžos, kad vienlaikus uz skatuves bija daudz aktieru, viss vija labi pārskatāms.
Skatuves ietērps bija ieturētā estētikā ziemas nakts vīzijas ietērpā. Netrūkst ne pūkainu milzu kupenu, ne nakts debesīs virpuļojošu briljant spožu sniegpārsliņu, ne Duntes muižas glazēta piparkūku namiņa (kas vienlaikus rada asociāciju ar Minhauzena slavenās sapņu salas Ulubeles neizmērojamām bagātībām un mājību, jo “Ulubele ir tur, kur sirds”).
Aktieri bija labi iejutušies savās lomās. Brīžiem likās, ka viņi nevis tēlo, bet izdzīvo šos notikumus, tā kā var teikt, ka režisoram ir izdevies realizēt savas ieceres.
Aktieriem kostīmi ir sadalīti atkarībā no tā lomas izrādē. Galma kundzēm ir krāšņas kleitas, Kungiem ir melni mēteļi ar gariem zābakiem. Savukārt kalponēm ir vienkāršas kleitas, kas neizceļas ar neko īpašu.
Izrādes laikā pārsvarā tika attēlota gaisma, kāda ir tad, kad tā deg istabā. Ar vizuļojošām zvaigznēm un melna fona tika attēlota nakts ar savu burvību.
Mūzika izrādes laikā skanēja nedaudz. Galvenokārt tā bija balles laikā, kad tā bija jautra un lustīga, un izrādes noslēgumā, kad tā bija lēna un romantiska. Tā izrādei piešķīra papildus burvību.
Nobeigums
Izrāde bija veidota pieturoties pie grāmatas teksta. Tikai dažās vietās es pamanīju atkāpes no oriģinālteksta, bet tas izrādei, manuprāt, piešķīra to „rozīnīti”, kas nedaudz trūka grāmatai.
Lasot grāmatu, es šo izrādi biju iztēlojusies nedaudz savādāk, bet doma jau bija līdzīga. Arī aktierus es biju iedomājusies savādākus. Manās domās tie nebija ar tik krāšņiem tērpiem un tik dzīvelīgiem tēlojumiem.
Es zināju, ka Minhauzena stāsti ir balstīti uz patiesiem notikumiem (piemēram, par turku karu), tikai, ka tie ir pamatīgi izpušķoti, tāpēc šī izrāde likās tik interesanta un aizraujoša.
Izrādes laikā es pamanīju daudz tādas lietas, kuras nepamanīju lasot grāmatu. Tās tur bija, bet nelikās tik svarīgas. Piemēram, kad Minhauzens skaidroja: „pasaulē nav melu, jo nav arī patiesības.Ja Jūs man jautātu, cik vecs es esmu, tad, kamēr es to pateiktu, tikmēr jau es būtu palicis par kādām 10 sekundēm vecāks, un tāpēc es jums melotu par savu vecumu”. Šis man lika nedaudz aizdomāties.
Uzskatu, ka izrāde bija lieliska. Tā bija labāka, nekā es to biju gaidījusi.
Izmantotā literatūra
• Mārtiņš Zīverts: „Lugu izlase” Zvaigzne ABC., 1996.gads, Rīga
• www.teatris.lv 21.38
• http://www.tvnet.lv/izklaide/printArticle.php?id=252658 22.05
• http://www.tvnet.lv/izklaide/printArticle.php?id=252658 11.42
• http://www.vdt.lv/?r=36 12.23
• www.minhauzens.lv 15.55
• Izdales materiāli+ teātra buklets+ Minhauzena muzeja brošūra