mitiskais cilveks

Cilvēka ķermeņa mītiski simboliskās interpretācijas jēga saistīta ar nepieciešamību atrast cilvēka un pasaules samērojamību, noteikt cilvēka vietu pasaulē. Mūsdienu filozofisko un zinātnisko pētījumu centrā ir izvirzīts reālais, ķermeniskais cilvēks, kurš ietver sevī un izstaro no sevis visus dabas spēkus.

Jo universālāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš cenšas izprast sevi un jo daudzveidīgāk, daudzpusīgāk viņš izpauž un apgūst arī savu ķermeni.

Ķermenis cilvēkam piešķir reālas būtnes statusu. Tikai kā indivīds, kas apveltīts ar ķermeņi cilvēks ir reāls, iesaistīts pasaules dabiskajā un noturīgajā kārtībā. Kā

ā
ā ķermenis – cilvēks pasaulē ieņem noteiktu vietu, un ietver sevī visas pasaules saites. Viņa garīgā dzīve vienotībā ar ķermeni veido realitāti, kuru sauc – cilvēks. Garam bez ķermeņa nebūtu “pasaulē esības efekta”.

Pateicoties ķermenim, mēs vispār esam, ķermenis ir identisks ar dzīvības faktu.

Ne tikai garīgā dzīve, bet arī ķermenis ir socializācijas (cilvēces pieredzes) rezultāts. Modificējies tas iegūst noteiktu sociālu lomu, veic noteiktas sabiedriskas funkcijas.

Mīts ir pirmā universālā pasauluztveres forma, kuru izstrādājusi sabiedrība savā vēsturiskās attīstības gaitā.Etniskā specifika nav izprotama, ja mēs nezinām tā
ās ie
ekšējo simbolisko dzīvi – garīgās dzīves pirmavotu.

Mīta izpratne dod mums iespēju pamatīgāk ielūkoties sevī, savas psihes dziļumos. Mīts ir arī šodienas dzīve, kuru nezinot nav iespējams orientēties tādās parādībās, kā kino, mode utt.

Mīts ir stāstījums, vēstījums par to, kā izcēlusies pa
asaule ko
opumā un cilvēka ķermeņa daļām.

Mītā atspoguļojas radušies cilvēki un kā viņi iemācījušies runāt, mēdīt, sēt un pļaut, ievērojot paražas. Šodienas cilvēks šādus aprakstus uztver kā pasaku. Tacu senais cilvēks pret tiem attiecās pavisam savādāk.

Mitoloģiskās pasaules aina ir vienota un vesela. Mīts visu vērš dzīvu, apveltī ar dvēseli, tā ietvaros viss ir iespējams. Fantāzijas, pārdzīvojuma tēli ir patiesā realitāte.

Pasauli aprakstot, vēstot par to, tā tiek arī izskaidrota. Mīts ir tāda domāšanas forma, ar kuras palīdzību var izprast visu, kas notiek. Tā senie grieķi bija pārliecināti, ka viņu dzimšanu un nāvi nosaka liktenis, visas nejaušības, apstākļu sakritības – laimīgās un nelaimīgās – arī liktenis, tāpat kā viss neizbēgamais; liktenis ir arī sods, atriebība par noziegumu. Un vispār pasaulē valda augstākā taisnība, likums kā

ā liktenis, ka
as nosaka visa pastāvošā kārtību.

Senajā Indijā visa esošā ritējumu noteica karma – lēmējas, noteicējas, rīkotājas.

Mitoloģijā cilvēks vienmēr ir aprūpēts, viņš nav vientuļš un pamests.

Mīts ir kārtības iedibinātājs, drošības nesējs pasaulē, miera radītājs cilvēka dzīvē.

Mīts, kas vēstī par pasaules veselumu, cilvēka garīgās veselības pirmavotu. Mīts cilvēkam dod arī striktu orientāciju. Orientācija – tā ir kārtība.,dezorientācija – haoss, sajukums. Neorientēts cilvēks ir bīstams, viņam nekas nav svēts.

Mīts ir pasauluzskats un iekļauj sevī reliģiskos priekšmetus, rituālus, kosmoloģiju, ētiku, estētiku, maģiju.

Mitoloģiju caurauž maģija. Abas tās vi
ieno doma pa
ar cilvēka eksistences atkarību no kādiem viņam pāri stāvošiem spēkiem.

Mitoloģija akcentē cilvēka atkarību no dievišķās gribas. Maģijas pasaulē iespējams viss, tajā nav nekā neiespējama. Galvenais paņēmiens maģijā – buršana, apvārdošana. Bieži mitoloģija nonāk maģijas pakļautībā, jo burvjiem, kuri izrunā buramvārdus, svarīgi ir nevis dievi, bet gan pašu burvju spējas izmantot tos maģijas interesēs, izvilināt no viņiem kādu labumu ar maģiskās tehnikas palīdzību.

Mitoloģija tādējādi ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kā iekārtota pasaule, kāds ir to vai citu dabas un sabiedrisko procesu norišu mehānisms.

Cilvēka ķermeņa mītiski simboliskās jēga saistīta ar nepieciešamību atrast cilvēka un pasaules samērojamību, noteikt cilvēka vietu pasaulē.

Cilvēkam kā ķermeniskai būtnei ir noteiktas prasības attiecībā pret pasauli – viņam ir izzināma un saprotama tikai tāda pasaule, kurā daba un tās likumsakarības sniedz noteiktas garantijas cilvēkam, ka viņš var pastāvēt, dzīvot, ka viņam jau no paša sākuma tiek iedalīta noteikta vieta dabas struktūrā.

Pasaulē, kurā cilvēks nevar rasties kā ķermeniska būtne, viņš nevar arī dzīvot. Zeme rada cilvēku, saskaņā ar saviem likumiem tā pieļauj viņa pastāvēšanu

Pasaules mitoloģiskajā ainā senie cilvēki uzskatīja zemi par savu mājvietu.

Cilvēks izjūt savu identitāti ne tikai ar dievišķo pasauli, organisko dabu, bet arī ar neorganisko. Nav cilvēkā tāda elementa, kas nebūtu iesaistīts pasaulē kā vienotā veselumā.

Cilvēkam pasaule ir tieši pieejama tikai ar ķermeņa un tā orgānu starpniecību. Svarīga nozīme ir bijusi ožai. Smaržu simboliskā valoda ir viens no līdzekļiem, kas regulē cilvēka darbību.

Senie indieši uzskatīja, ka objektīvu pasaules atspoguļojumu nodrošina sešas sajūtas – pieci sajūtu orgāni (ausis, āda, acis, mēle, deguns) un sestā – prāts, kas atbild par objekta sākotnējo veselumu.

Cilvēks pateicoties savam ķermenim, ir ne tikai visciešākā veidā saistīts ar nedzīvo pasauli un tieši tāpēc spēj to izzināt, bet arī dzīvo pasauli, kurā tāpat tiek atklātas viņa ķermeniskās iezīmes, īpašības.

Visu tautu mītos atspoguļojas vispārcilvēciska, cilvēkam raksturīga tendence apzināties savus pienākumus kā pienākumus pasaules veseluma ietvaros, vienotībā un saistībā ar to. Tāpēc visai ļaužu dzīves kārtībai, visiem principiem, kas regulē attiecības starp cilvēkiem, ir jābūt atvasinātiem no pasaules veseluma.

Vēdu mitoloģija vēsta par to, kā radās pasaule. Ir divas radīšanas stadijas. Pirmā- zemes rašanās sākotnējos ūdeņos: sākumā bijis tikai ūdens, kas nesa sevī dzīvības sēklu. No ūdens dzīlēm virspusē pacēlāš neliela zemes pika, kas palielinājās un kļuva par kalnu zemes sākumu, tacu joprojām peldēja virs ūdens. Šis sākotnējais veseluma stāvoklis, kad nebija ne debesu, ne zemes, ne dienas, ne nakts drīz beidzās.

Radīšanas otrā stadija sākās ar brīdi, kad uzradās dievs Indra, kura mitoloģiskā funkcija – nodalīt gaismu no tumsas, dzīvību un nāvi, labo un ļauno, pārvērst potenciālo pasauli par reālo.

Cilvēku kopš pašiem pirmajiem pastāvēšanas mirkļiem ir interesējis savas fiziskāš dzimšanas noslēpums. To izprata kā pāreju no tumsas, saules gaismā.

Visas parādības izraisīja ne tikai ziņkāri un apbrīnu, bet arī bailes no noslēpumainības, neizprotamības dēļ.

Daudzos antropogēnos mītos pasaules – visu būtņu, dzīvnieku, lietu parādību – izcelšanās tiek aprakstīta kā ģenēze no “pirmā cilvēka ķermeņa daļām”.

Arī vecās derības bībeliskā mitoloģija runā par cilvēka un zemes sākotnējo vienotību, jo Ādams ticis radīts no zemes pīšļiem. Ar to tika uzsvērts, ka gan zeme, gan arī pats cilvēks ir Dieva radība, kuram tiek dāvāta dvēsele.

Senajā Ķīnā viena no visizplatītākajām mitoloģiskajām versijām ir pasaules izcelšanās no pirmā cilvēka.

Rituāls – visu lietu un parādību saistības un vienotības princips, zīme esības nedalāmai pilnībai. Rituāla saturs – visaptrverošu notikumu apraksts, kas iekļāva cilvēku pirmatnējā kolektīvā.

Rituāls palīdz cilvēkam noturēties dabas apritē, ar kuru senatnē visciešākā mērā bija saistīts arī sociālais ritms. Tas sakārto arī cilvēka rīcību, saista viņus ar iepriekšējo paaudžu atstāto mantojumu (tradīcijas, paražas), nodrošina saistību ar nākamajām paaudzēm. Rituāls māca, kādus priekšstatus un noteikumus nepieciešams ievērot, lai cilvēks savā rīcībā gūtu panākumus un nenodarītu ļaunu pats sev un savam kolektīvam.

Rituāla un mīta kopsakars vērojams dažādās mitoloģijās.

Skaidras rituālu un mitoloģijas mijiedarbības pēdas saskatāmas Vecajā derībā. Piemēram, vēstījums par to, kā Ābrams upurēja savu vienīgo dēlu Dievam, tas ir mitoloģijas pamatojums rituālam, kurā Dievam tika veltīti pirmdzimušie dēli.

Cilvēkam radās nepieciešamība pakļaut savu uzvedību, īpašam ritmam, kārtībai, kura nav reducējama uz bioloģisko nepieciešamību.

Atbilde tika atrasta: pirmatnējās sabiedrības ietvaros pamazām izveidojās un nostiprinājās īpašu aizliegumu normu un rituālu sistēma, kas senajā sabiedrībā aptvēra visas dzīves puses – medības, karadarbību, laulības u.c. Šīs sistēmas uzdevums bija regulēt attiecības starp pirmatnējā kolektīva locekļiem, apliecinot cilvēku jau kā sabiedrisku, nevis tīri bioloģisku būtni.

Senais cilvēks nepazina abstrakciju “telpa”. Visums nav tieša, plaša atklāta telpa. Telpa vienmēr ir konkrēta, piepildīta ar notikumiem, priekšmetiem, emocionāli piesātināta, no konkrētiem notikumiem un lietām, atkarīga, neviendabīga.

Lai izdzīvotu, telpa ir jācilvēcisko, tā jāpadara cilvēkam tuva un izprotams. Jāveic telpas sakārtošanas akts. Lai pārvarētu šo haotismu, kurā cilvēks dzīvot nevar, telpa ir jāsavāc.

Pateicoties ķermenim cilvēks ir pasaules daļa, kas var izzināt veselo pasauli kopumā. Tāpēc cilvēks savu īpašo sūtību sāk apzināties “dvēseles un miesas” terminu valodā izprotot ne tikai abu ciešo vienotību, bet arī pretstatu, kas pastāv starp garīgo un materiālo.

Apziņas un esamības pretstata apzināšanās saistīta ar gara dzīves norobežošanos no ķermeniskās, un tas notika vienlaicīgi ar garīgā darba nodalīšanos no fiziskā.

Atšķirot dabu no sevis, cilvēks sāka nodalīt sevi arī no savas fiziskās dabas. Cilvēks kā sabiedriska būtne neidentificē sevi ar savu fizisko ķermeni, miesu, jo izprot, ka viņā mājo kaut kas augstāks, būtiskāks, ko nevar pilnībā reducēt uz fizioloģiskajiem procesiem, ķermeņa uzbūvi. Tas rosina jautājumu par attiecībām starp “ķermeni” un “dvēseli”.

Šodienas cilvēks labi apzinās gara un ķermeņa pretstatu. Tacu senatnē, kad valdīja antimistiskie priekšstati, pretstats starp materiālo un garīgo tikai iezīmējās. Dvēseli centās izprast pēc cilvēka organismā notiekošajiem dzīvības procesiem. Dvēsele tika identificēta ar elpošanu un asinīm. Tā viņuprāt ir tīri materiāla, nav striktā pretstatā ar ķermeni un izsaka noteiktas tā funkcijas.

Katram cilvēkam ir dvēsele, kura neredzama, gaisīga un atrodas ķermenē. Tacu vienlaicīgi tā ir materiāla, atšķiras no ķermeņa, var pēc savas vēlēšanās pamest to. Dvēselei piemīt visi cilvēka tikumi un netikumi, tā var just izsalkumu, priecāties, dusmoties. Dvēseles īpašības ir atkarīgas no konkrēta cilvēka personiskajām iezīmēm, vecuma un fiziskā stāvokļa.

Risinot dvēseles un ķermeņa attiecību tēmu, senais cilvēks saskārās ar jautājumu par nāvi. Saprotams, ka nāve kā pilnīga iznīcība ir ļoti augstas pakāpes abstrakcija, ignorēšana. Tāpec senatnē nāve nav neesamība, bet pāreja citā pasaulē, kura ir līdzīga šai. Dzīvība nebeidzas līdz ar fizisko nāvi.

Iestājoties nāvei dvēsele pamet ķermeni, aizlido no tā, tacu saglabā savu ķermenisko apvalku un tādēļ pēc līdzības var tikt atpazīta. Tāpec arī uzskatīja, ka izmaiņas ietekmē arī dvēseli.

Mītiskajā pasaulē raksturīga ticība gan dvēselesaizkapa dzīvei, gan tā atdzimšana citā ķermenī.

Pasaule ir vienota un tajā viss ir savstarpēji saistīts. Tāpēc arī psihiskā koncentrēšanās var radīt fiziski efektu.

Ideja par organisma un ķermeņa vienotību varēja būt apmātība ar kādu dēmonu, burvestība – ļaunums, kuru uzsūtījis ienaidnieks, vai arī apgrēcība kāda dieva priekšā. Slimību un grēku aplūkoja kā substanci (lietu), kura varēja iemājot cilvēkā. Burvja uzdevums bija izdzīt dēmonu vai slimību, uzsūtīt slimību citam cilvēkam. Slimība vispār ir neizbēgamas sekas kosmiskā likuma neievērošanai.

Tibetiešu medicīna ir māksla ārstēt vienīgi ar dabisko līdzekļu palīdzību, kā zāles var kalpot viss, kas atrodas telpā, ieskaitot pašu telpu. Medicīnas līdzekļu galvenais uzdevums ir stimulēt organismu, lai tas pats uzveic slimību. Cīņai ar slimību ārsts ņem materiālu no trim valstībām – no dzīvnieku, minerālu un augu valstības.

Lai cilvēks būtu labs, uzsver tibetiešu ārsti, viņam jābūt arī veselam. Lai palīdzētu pilnveidoties, ir jāprot ārstēt garīgas un fiziskas ciešanas. Ja cilvēks grib pilnveidoties, viņam jābalstās uz stingra pamata, uz savu fiziski un garīgi stipro ķermeni.

Seno Austrumu medicīna jau no paša sākuma orientē ārstēt cilvēku viņa veselumā, bet nevis vienu vai otru orgānu izolēt no pārējiem.

Darba autore secina, ka visa pamatā ir mīts. Mīts sākot ar senatnes parādībām un sakarībām līdz pat šodienai. Daudzas parādības nav izzināmas līdz galam, tās ir mītiskas.

Cilvēks pats ir mītiska būtne. Es uzskatu, ka cilvēks ir kā mīkla sev un pārējiem.

Literatūra un avoti

1.Kasīrers E. Apcerējums par cilvēku. – R.:Zvaigzne, 1977.

2.Klīve V. Ticības ceļos. – R.:Zvaigzne, 1996.

3.Rubenis A. Cilveks mītiskajā pasaules ainā. -R.:Zvaigzne, 1994.

Leave a Comment