„Otrais pasaules karš

Audzēkņa

„Otrais pasaules karš

(1939.-1945.g.)”

patstāvīgais darbs

Rīga

2008

Otrais pasaules karš bija lielākais un postošākas cilvēces vēsturē. Tajā iesaistījās ap 80 miljoniem cilvēku un karadarbība norisinājās gandrīz visos okeānos, jūrās un valstīs. Kopumā karā iesaistījās 61 valsts. Tas prasīja 57 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. Pēc otrā pasaules kara pilnībā izmainījās spēku samērs pasaulē.

Par konflikta cēloņiem uzskata pasaules politisko situāciju pēc Versaļas līguma 1.pasaules kara beigās (Vācija neievēro Versaļas līguma noteikumus (militāro spēku atjaunošana, Reinas apgabala militarizācija, „Austrijas anšluss” u.c.)), R-lielvalstu un jauno Eiropas valstu nespēju izveidot stabilu ko

o
olektīvās drošības sistēmu Eiropā, ASV piekopto izolacionisma politiku un nevēlēšanos iejaukties Eiropā notiekošajos procesos. Līdz pašam karam bija aktīva bruņošanās un sērija mazāku reģionālu karu, kas pamazām iesaistīja aizvien vairāk valstis.

Pirms 2.pasaules kara norisinājās dažādi nozīmīgi starptautiski notikumi:

• 1933.g. Vācija izstājās no Tautu savienības

• 1935.g. Vācija ievieš vispārēju karaklausību un ieiet Zāras apgabalā

• 1936.g. Vācija okupē Reinas demilitarizēto teritoriju

• 1938.g. „Austrijas anšluss”

• 1938.g. Minhenes vienošanās (Vācija un R-valstis sadala Čehoslovākiju). Vācija okupē visu Čehiju

• 1939.g. Vācija pievieno Klaipēdu

• 1938.g. Lielbritānija un Francija noslēdz savstarpējas palīdzības līgumu

• 1936.g. „Berlīnes To

o
okijas ass”

• 1939.g. „Molotova – Rībentropa pakts”

Karadarbības pirmais periods 1939.g. 1.septembris – 1941.g. 22.jūnijs

2.pasaules karš sākās Polijas ieņemšanu austrumos un minimālu karadarbību Rietumu frontē. Kara pirmajam periodam raksturīgi „ass” valstu lielie militārie panākumi. Šajā posmā ievērojami pārāka bija fašistiskās Vācijas militārā stratēģija. Jau 3.

.
.septembrī Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācija, taču aktīvu karadarbību neuzsāka. Arī Vācija pārvietoja savu karaspēku uz rietumiem, bet karadarbību neuzsāka. Šāda situācija ilga 8 mēnešus – līdz 1940.gada pavasarim un ieguva nosaukumu „savādais karš”. Vācija varēja sagatavoties tālākai karadarbībai, bet R-valstīm radās maldīgs priekšstats, ka karš neturpināsies.

Pēc A-Polijas sagrābšanas PSRS sāka nostiprināt savu ietekmi Baltijā un Somijā. Uz Maskavu tika izsaukti šo valstu pārstāvji un piespiedu kārtā uzaicināti parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus ar PSRS. Baltija valstīs tika ievest padomju karaspēks, izveidotas kara bāzes un lidlauki.

Padomju – somu karš. Arī Somija 1939.g. 5.oktobrī saņēma PSRS ultimatīvu uzaicinājumu ierasties uz sarunām Maskavā. PSRS izvirzīja ļoti smagas prasības par teritoriju atdošanu un karabāzu ierīkošanu, bet Somijas valdība tām nepiekrita un sarunas beidzās bez rezultātiem. PSRS in
n
nscenēja robežkonfliktu, kurā apvainoja Somiju. Tas tika izmantots kā iegansts, lai 30.novembrī PSRS uzsāktu karadarbību pret Somiju. Kaut arī Sarkanās armijas pārspēks bija milzīgs, tā nespēja pārvarēt Somijas aizsardzību. Visa demokrātiskā pasaule nosodīja padomju agresiju. 1939.gada 14.decembrī PSRS kā agresors tika izslēgta no Tautu savienības. Abu pušu zaudējumi bija milzīgi, un Somija piekrita miera sarunām. To rezultātā 1940.gada 12.martā Maskavā tika parakstīts miera līgums, saskaņā ar kuru Somija zaudēja 10% no savas teritorijas (40 tūkst. km2 ), taču saglabāja brīvību un valsts neatkarību.
b
br />
Vācijas militārās kampaņas Skandināvijā un Rietumos. 1940.gada 9.aprīlī Vācija atsāka karadarbību, uzbrūkot Dānijai un Norvēģijai. Hitlers baidījās, ka sabiedrotie (Lielbritānija un Francija) var izsēdināt desantu Norvēģijā un apdraudēt Zviedrija dzelzs rūda eksportu uz Vāciju. Dānija kapitulēja divu stundu laikā, bet Norvēģijā cīņas ilga līdz 8.jūnijam. Taču Norvēģijai nepalīdzēja arī sabiedroto desanta izsēdināšana, un Vācija ieņēma svarīgākās piekrastes pilsētas un Galvaspilsētu Oslo.

1940.gada 10.maijā Vācija uzbruka Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai, taču galvenais mērķis bija Francija. Pēc visu triju valstu kapitulācijas, 5.jūnijā vācu armija sāka plašu uzbrukumu Francijai. 14.jūnijā tikai ieņemta Parīze, Francija kapitulēja. 22.jūnijā Kompjeņas mežā Francijas un Vācijas pārstāvji parakstīja pamieru.

Kauja par Angliju. Hitlers cerēja, ka Francijas kapitulācija piespiedīs arī Angliju noslēgt mieru ar Vāciju. Tomēr Anglija, V.Čērčila vadībā, bija nolēmusi cīnīties līdz galam. Vācija nespēja pieveikt Angliju gaisā un bija spiesta atcelt uzbrukumu. Tas bija pirmais Vācijas zaudējums.

Balkānu kampaņa. 1940.gada 28.oktobrī Itālijas armija no Albānijas iebruka Grieķijā, taču piedzīvoja sakāvi. Dienvidslāvijas un Grieķijas kapitulācija tika panākta ar Vācijas palīdzību.

Trejsavienības pakts. 1940.gada 22.septembrī Vācija, Itālija un Japāna parakstīja trejsavienības paktu, kas faktiski bija līgums par pasaules sadali. 1940.-1941.gadā šim līgumam pievienojās arī Ungārija, Rumānija, Bulgārija un Horvātija. Tādejādi līdz 1941.gada pavasarim Vācija bija koncentrējusi savās rokās milzīgu ekonomisko potenciālu un varēja sekmīgi gatavoties tālāko agresijas plānu realizācijai.

PSRS – Japānas neitralitātes līgums. Tas tika parakstīts 1941.gada 13.aprīlī Maskavā. Saskaņā ar šo līgumu, ja viena pusēm iesaistīta konfliktā ar kādu trešo valsti (valstīm), otra līgumslēdzējas valsts apņemas šajā konfliktā ievērot neitralitāti. Japāna šo līgumu stingri un godīgi ievēroja līdz galam, un PSRS ieguva zināmas garantija savu austrumu robežu drošībai.

Baltijas valstu okupācija

Triju miermīlīgu kaimiņvalstu okupāciju un aneksiju bija sagatavojuši jau 1939.gada rudenī Maskavā parakstītie savstarpējās palīdzības pakti, kas faktiski nozīmēja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija kļuvusi par Padomju Savienības protektorātu.

Pēc 1939.gada 5.oktobra pakta noslēgšanas notika nekontrolēja Sarkanās armijas kontingenta ievešana Latvijā.

1939.gada oktobrī Vācija noslēdza līgumus ar Baltijas valstīm par vācu tautības pilsoņu atgriešanos Vācijā. Tas nepārprotami liecināja, ka Baltijas valstis tiks pakļautas PSRS okupācijai.

Padomju Savienības karš ar Somiju uz laiku aizkavēja Baltijas valstu okupāciju, tomēr 1940.gada jūnijā, kad visas pasaules uzmanība bija pievērsta karadarbībai Francijā , padomju spiediens atjaunojās. Gandrīz vienlaikus visas Baltijas valstis saņēma ultimatīvas notas no PSRS. Tajās tika apgalvots, ka Baltijas valstis pienācīgi nepilda savstarpējo palīdzības līgumu noteikumus tādejādi apdraudot PSRS drošību. Tādēļ PSRS valdība pieprasīja Baltijas valstīm sastādīt jaunas, Padomju Savienībai draudzīgas valdības un nekavējoties ielaist Baltijas valstīs padomju armijas daļas neierobežotā daudzumā. 16.jūnijā sasauktajā sēdē tika nolemts izpildīt visas Maskavas prasības

Andreja Višinska (PSRS TKP priekšsēdētāja vietnieks) vadībā tika izveidota jaunā Latvija valdība, kuras sastāvs jau bija iepriekš saskaņots Maskavā. Lielākā daļa ministru bija noskaņoti par labu Padomju Savienībai. Savu darbību jaunā valdība sāka 21.jūnijā, un tās pirmais lēmums bija politieslodzīto atbrīvošana. Tika pieņemti lēmumi par padomju varas nodibināšanu un iestāšanos Padomju Savienībā. Netika turēti solījumi par Latvijas valsts neatkarības saglabāšanu, par īpašuma tiesību saglabāšanu, kā arī sākās represijas pret civiliedzīvotājiem.

1940.gada 30.jūlijā uz Maskavu izbrauca Latvijas delegācija 20 cilvēku sastāvā, kuru vadīja A.Kirhenšteins. Tās uzdevums bija iesniegt „lūgumu” par Latvija uzņemšanu PSRS. 5.augustā PSRS Augstākā padome šādu lēmumu vienbalsīgi pieņēma. Bija beidzies Latvijas pievienošanās formālais process.

Līdzīga notikumu attīstība bija arī Lietuvā un Igaunijā, kura PSRS sastāvā tika iekļautas attiecīgi 3. un 6.augustā.

No Rietumu lielvalstīm tikai ASV izteica kategorisku protestu pret Baltijas valstu okupāciju; Eiropas lielvalstis bija pārāk aizņemtas karā, lai reaģētu uz Baltijas valstu okupāciju.

Latvija PSRS sastāvā

Pēc iekļaušanas PSRS sastāvā Latvijā sākās strauja politiskās un saimnieciskās dzīves pārkārtošana atbilstoši staļiniskā sociālisma modelim.

Tika pieņemta LPSR konstitūcija; pilsētās, apriņķos un pagastos tika ieceltas izpildkomitejas, kuru darbību kontrolēja komunistiskās partijas vietējās organizācijas. Tika nacionalizēti visi rūpniecības uzņēmumi, kuros strādājošo skaits pārsniedza 10 cilvēkus. Visus nacionalizētos īpašumus atņēma bez jebkādas kompensācijas. Tika paceltas preču cenas, dzīves līmenis ievērojami pazeminājās. 1941.gada 25.martā Latvijas latu kā maksāšanas līdzekli likvidēja vispār, vienlaikus konfiscējot visus privātos noguldījumus bankās, kas pārsniedza 1000Ls.

Agrārā reforma. Visa zeme tika pasludināta par valsts īpašumu, bet zemnieku lietošanā atstāja ne vairāk kā 30 ha zemes vienai saimniecībai. Pārējo zemi iekļāva zemes fondā , no kura piešķīra pa 10 ha kalpiem un bezzemniekiem jaunsaimniecību izveidošanai. Tā tika izveidotas apmēram 50 tūkstoši jaunsaimniecību bez nekāda materiāla un finansiālā pamata. Novājinot Latvijas lauku turīgo zemniecību centās pierādīt, ka atsevišķa saimniekošana nav iespējama un jāveic lauksaimniecības kolektivizācija (jāveido kolhozi).

Masu represijas. Pēc LPSR pasludināšanas sākās represijas pret Latvijas valsts pārvaldes, saimnieciskajiem un militārajiem darbiniekiem, kā arī inteliģenci. Par „pretpadomju darbību” 1940.-1941.gadā – t.s., „baigajā gadā” – Latvijā represijām tika pakļauti 35 tūkstoši cilvēku, no tiem 1488 tika nošauti bez izmeklēšanas un tiesas.

Karadarbības otrais periods 1941.gada 22.jūnijs – 1942.gada novembris

1941. g. 22. jūnijā fašistiskā Vācija un tās sabiedroto bruņotie spēki iebruka PSRS. Sākās PSRS Lielais Tēvijas karš, kas kļuva par svarīgāko un izšķirošo otrā pasaules kara sastāvdaļu. Pēc Vācijas iebrukuma PSRS sāka veidoties plaša antihitleriskā koalīcija. Starp PSRS un ASV, Lielbritāniju un citām valstīm izveidojās sabiedroto attiecības. 1941. g. jūlijā tika noslēgts PSRS un Lielbritānijas nolīgums par kopīgu rīcību karā pret Vāciju, 1941. g. augustā – PSRS un ASV vienošanās par militāro un ekonomisko sadarbību un materiālās palīdzības sniegšanu Padomju Savienībai. 1941. g. augustā ASV un Lielbritānija pasludināja Atlantijas hartu ; 24 .septembrī tai oficiāli pievienojās PSRS. 1941 gadā notika PSRS, ASV un Lielbritānijas pārstāvju apspriede Maskavā. Maskavas kauja (1941 – 1942) beidzās ar Sarkanās Armijas uzvaru un Vācijas avantūristisko “zibenskara” plānu (“Barbarosas plānu”) pilnīgu sagrāvi.

1941. g. 7. decembrī ar uzbrukumu amerikāņu kara bāzei Pirlharborā Japāna sāka karu pret ASV. 8. decembrī ASV, Lielbritānija un citas valstis pieteica karu Japānai. 11. decembrī Vācija un Itālija pieteica karu ASV. 1941. g. beigās Japāna sagrāba Malaju, Indonēziju, Birmu, gatavojās iebrukumam Austrālijā. Antifašistiskās koalīcijas valstis 1942. g. 1. janvārī parakstīja Vašingtonas deklarāciju (tā saukto 26 valstu deklarāciju) par militāro un ekonomisko resursu apvienošanu fašistiskā bloka sagrāvei .1942. gada 26. maijā PSRS un Lielbritānija noslēdza līgumu par savienību karā pret Vāciju un tās sabiedrotajām Eiropā. 1942. 11. jūnijā PSRS un ASV noslēdza līgumu par savstarpējās palīdzības principiem karā pret fašistisko agresiju. 1942. g. vasarā Vācija sāka jaunu uzbrukumu padomju – vācu frontē.

Lūzums kara gaitā. Otrā pasaules kara noslēgums.

No pirmajām Vācijas – PSRS kara dienām centrālā vieta sabiedroto attiecībās bija Otrās frontes jautājumā. 1942. g. maijā – jūnijā PSRS, ASV un Lielbritānijas sarunās tika

pieņemts lēmums par Otrās frontes atklāšanu Eiropā 1942. gadā. Taču ASV un Lielbritānija Otro fronti neatklāja, bet 1942. g. novembrī izcēla savus spēkus Z-Āfrikā un sāka uzbrukumu tur izvietotajiem nelielajiem Itālijas un Vācijas militārajiem formējumiem. Sarkanās Armijas uzvara Staļingradas kaujā (1942 – 1943) iezīmēja radikālu lūzumu otrā pasaules kara gaitā.

1943. gadā Lielbritānija un ASV joprojām vilcinājās sākt plašākas militāras operācijas R-Eiropā. Kasablankas konferencē (1943. gada janvārī) no jauna tika atlikta Otrās frontes atklāšana Francijā un pieņemts lēmums par militāru operāciju izvēršanu Vidusjūras baseinā. Šajā laikā notika slepenas sarunas ar Vācijas pārstāvjiem par iespēju noslēgt separātu mieru. 1943. gada vasarā padomju karaspēks guva uzvaru Kurskas kaujā; šī uzvara nodrošināja Sarkanajai Armijai stratēģisku iniciatīvu kara turpmākajā gaitā. Padomju karaspēks izvērsa plašas uzbrukuma operācijas visā Austrumu frontē. Polijā, Dienvidslāvijā, Itālijā, Francijā un citās zemēs pastiprinājās Pretošanās kustība. 1943. g. jūlijā Itālijā tika gāzts Musolīni fašistiskais režīms, un jaunā Itālijas valdība parakstīja kapitulācijas aktu. Fašistiskais bloks sāka sairt. Teherānas konferencē 1943. gadā tika pieņemts lēmums par Otrās frontes atklāšanu Eiropā.

1944. gadā Sarkanā Armija atbrīvoja gandrīz visu Padomju Savienības teritoriju. 1944. g. 6. jūnijā sabiedroto karaspēks, sākot Normandijas desanta operāciju Francijā, atklāja Otro fronti un līdz 1944. g. septembrim ar Francijas Pretošanās kustības spēku palīdzību atbrīvoja no fašistiskajiem okupantiem gandrīz visu Francijas teritoriju. Okupētajās Eiropas zemēs aktivizējas Pretošanās kustība. 1945. g. aprīlī sabiedroto spēki atbrīvoja Z-Itāliju un Vācijas rietumu rajonus. Krimas konferencē (1945. gada februārī) tika saskaņoti sabiedroto valstu militārie plāni par pilnīgu fašistiskās Vācijas sagrāvi, kā arī noteikti galvenie pēckara politikas principi miera un starptautiskās drošības nodrošināšanai. 1945. g. 2. maijā padomju karaspēks ieņēma Berlīni. 1945. g. 8. maijā Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstē Vācija parakstīja bezierunu kapitulācijas aktu. Potsdamas konferencē (no 1945. g. 17.jūlija līdz 2. augustam) tika apspriesti pēckara Eiropas teritoriālie jautājumi. 1945. g. augustā PSRS, Lielbritānijas, ASV un Francijas valdības noslēdza nolīgumu par galveno kara vaininieku sodīšanu Nirnbergas procesos.

1945. g. augustā ASV nometa atombumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki, izraisot ārkārtējus postījumus. Šis faktors paātrināja Japānas kapitulāciju. 1945. g. 2. septembrī Japāna parakstīja bezierunu kapitulācijas aktu. Otrais pasaules karš beidzās ar pilnīgu antihitleriskās koalīcijas uzvaru.

Latvija Vācu okupācijā.

Latviešu tauta pēc pārdzīvotajām šausmām Baigajā gadā vācu karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus. Latvieši brīvprātīgi pieteicās sardzes bataljonos un palīdzēja vācu regulārajai armijai atbrīvot Latviju no sarkanarmiešiem. Vācieši nedomāja dot latviešiem nekādas privilēģijas. Tika nodibināta vācu pārvalde, kas uzsāka teroru pret ebrejiem un kaitnieciski noskaņotajiem komunistiskajiem elementiem. Vācieši masveidā sāka veidot koncentrācijas nometnes, kurās tika nogalināti tūkstošiem cilvēku, arī latvieši. Būtībā vācu attieksme pret latviešu tautu bija tādi pati kā PSRS. Vācijas valdība negribēja pieļaut Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Vācieši ar steigu sāka veidot okupēto rietumvalstu, Baltijas, Ukrainas, Kaukāza, Vidusāzijas un pat krievu divīzijas, brigādes un citas kaujas vienības. No 33 Eiropas un Āzijas tautu pārstāvjiem tika saformētas 20 divīzijas. Jau 1941. gada rudenī Latvijā sāka veidot brīvprātīgo policijas vienību formēšanu, kuras galvenokārt izmantoja kā apsardzes rotas, kā arī tika nosūtītas uz Baltkrieviju, Poliju, Pleskavu partizānu darbības apkarošanai. Daļa šo vienību karoja Ļeņingradas frontē.

Vācu lielie zaudējumi frontē un katastrofa pie Staļingradas 1943. gadā vācu vadībai lika mainīt attieksmi pret okupētajām un pakļautajām tautām, kas galvenokārt arī noteica šo valstu dzīvā spēka izmantošanu frontē. 1943. gadā sāka ļoti steidzīgu latviešu vīru iesaukšanu vācu armijā. Tas bija sākums nepamatotai latviešu leģiona veidošanai, ar kuru tika pārkāpta Hāgas konvencija, kas aizliedza izmantot okupēto valstu cilvēkus iesaistīšanai karadarbībā. No latviešu leģiona saformēja divas latviešu divīzijas – 15.un 19.

Vācu 16. un 17. armijas atiešanai no Ļeņingradas pēc plāna “Astere” 15. un 19. divīzijas daļas izmantoja kā sedzējvienības atvelkot šīs vācu karaspēka daļas no Volhovas, Novgorodas, Ļeņingradas un Igaunijas frontēm, kas ļāva vāciešiem realizēt šo plānu. Pēc atkāpšanās no Volhovas frontes kaujām 15. divīziju kara pārvietoja uz Pomerāniju (24000 vīru), un 19. Divīziju uz Kurzemes cietoksni.

Pēc aptuveniem datiem, vācu armijai iebrūkot Latvijā, Latviju atstāja 300000 cilvēku gan piespiedu kārtā, gan baiļu dzīti. Kopā ar bēgošām krievu karaspēka daļām Latviju atstāja Latvijas armijas paliekas, kuras bija izvietotas Litenes un Ostroviešu nometnēs. Īsi pirms kara sākšanas 14. jūnijā no Latvijas armijas daļām tika apcietināti virsnieki, kuru skaits sniedzās ap tūkstoti.

Pēc Latvijas komunistiskās kliķes “lūguma” tika atļauts formēt atsevišķas latviešu karaspēka daļas. Latviešu daļu formēšana Krievijā notika Verhojanskas lāgerī, kur saformēja 201. latviešu divīziju. Pirmās kaujas kristības divīzija saņēma Maskavas pievārtē pie Narofominskas, vēlāk divīziju pārdēvēja par 43. gvardes divīziju. Latvijā divīzija piedalījās vairākās kaujās pie Vietalvas, Cesvaines, Baldones un citās vietās. Divīzija karoja arī Kurzemes cietoksnī 1944. gadā. Tajā pašā laikā komunisti no Latvijas teritorijām nepamatoti mobilizēja latviešu jauniešus. Pirmo reizi otrā pasaules kara vēsturē latvieši karoja cits pret citu.

Pret vācu okupācijas režīmu Latvijā bija vērsta pretestības kustība, kuru var iedalīt divos virzienos. Komunistiskās pretošanās kustība bija saistīta ar Padomju Savienību, un par savu mērķi tā izvirzīja vācu armijas padzīšanu un padomju varas atjaunošanu Latvijā. Savukārt nacionālā pretestības kustība orientējās uz sadarbību ar R-valstīm un par savu mērķi izvirzīja neatkarīgas Latvija Republikas atjaunošanu.

Komunistiskā pretošanās kustība izpaudās gan kā partizānu, gan kā antifašistiskās pagrīdes kustība un galvenokārt tika organizēta no PSRS neokupētās teritorijas.

1941. un 1942.gadā vērā ņemamu pretestības kustību izvērst neizdevās. 1943.gadā A-frontē iestājas lūzums un Partizānu kustība sāka ievērojami attīstīties.

Antifašistiskajā pagrīdes kustībā galvenokārt darbojās Latvijā palikušie un vēlāk arī izsūtītie komunisti un komjaunieši, kuri veica sabotāžas aktus un diversijas, slēpa izbēgušos karagūstekņus, nodarbojās ar propagandu un atbalstīija partizānus.

Par nacionālās pretošanās kustības līderi kļuva pirmā LR prezidenta dēls Konstantīns Čakste. Viņa vadība 1943.gada augustā nodibinājās Latvijas Centrālā Padome (LCP).tajā bija pārstāvētas lielākas bijušās LR politiskās partijas un inteleģence. LCP politiskā platforma ietvēra prasības par LR atjaunošanu, balstoties uz 1922.gada Satversmi. LCP cerēja uz R-valstu atbalstu, tomēr, kaut arī sakari tika nodibināti, R-valstis ieturēja neitrālu pozīciju, jo nevēlējās saasināt attiecības ar savu sabiedroto – PSRS.

1944.gada pavasarī nacistiskās okupācija vara izsekoja un apcietināja LCP dabiniekus. Viņus eslõdzīja Salaspils koncentrācijas nometnē un vēlāk pārveda uz Vaciju. Tomēr savu darbību LCP nepārtrauca. Kara beigās aktivizējas LCP militārā komisija, kuru oficiāli vadīja Jānis Kurelis, bet faktiski Kristaps Upelnieks. Viņu vadība 1944.gadā sāka, t.s., kureliešu kustība, kas bija vērsta gan prêt sarkano armiju, gan prêt vāciešiem, taču kureliešu vienības tika sakautas, bet K.Upelniekam un četriem citiem aktīvajiem virsniekiem piesprieda nāvessodu.

1945.gadā Vācijas valdība nolēma atļaut veidot Latvijas nacionālo komiteju (LNK) ar nosacītām Latvijas pagaidu valdības funkcijām. LNK tika izveidota 20.februārī Postdamā, un par tās prezidenru ievēlēja Rūdolfu Bangerski. 1945.gada sākumā LNK pārcēlās uz Liepāju, bet pierādījās, ka LNK izveidošana bija tikai propagandisks manevrs, jo vācu varas iestēdes paziņoja, ka par Latvijas valsts atjaunošanu nevar būt ne runas un, ka LNK var pildīt tikai pašpārvaldes funkcijas. Šādā situācijā 3.maijā LNK pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju un liepājā tika izveidota jauna “vadība”, kuru vadīja leģiona pulka komandieris pulkvedis R.Osis. Viņš cerēja, Vācija noslēgs pamieru ar Lielbritāniju un ASV un karadarbība turpināsies pret PSRS. Arī R.Oša valdību neviens neņēma vērā, un īsi pirms vācu armijas kapitulācijas tā aizbēga uz Vāciju.

Tādejādi pilsoniskā nacionālā pretošanās kustības apliecināja latviešu centienus atjaunot valstisko neatkarību, bet, nesaņēmusi atbalstu ne no vācu, ne R-valstu puses, piedzīvoja sakāvi

Otrā pasaules kara laikā vairāk nekā 70 valstu bija kara stāvoklī, lai gan ne visas bija iesaistījušās karā ar saviem bruņotajiem spēkiem, Afganistāna, Īrija, Portugāle, Spānija, Šveice un Zviedrija formāli saglabāja neitralitāti. Spānija un Portugāle faktiski piedalījās karā fašistiskā bloka pusē. Otrā pasaules karā bija mobilizēti ~110 milj. cilvēku, neskaitot partizānus. Vairāk nekā 50 miljoni cilvēku krita, 35 miljoni tika ievainoti un sakropļoti. Valstu tiešie kara izdevumi sasniedza gandrīz 1400 miljardu dolāru.

Izmantotā literatūra

• „Jaunāko laiku vēsture”, Juris Freibergs „Zvaigzne ABC” 1998

• „Pasaules vēsture vidusskolai III”, „Zvaigzne ABC” 2002

• www.worldwars.times.lv

• vip.latnet.lv