Mode viduslaikos un renesansē.
Viduslaiki aptver posmu no 5.gs. līdz 15. gs. un tas tiek iedalīts vairākos sīkākos posmos : agrīnie, attīstītie un vēlīnie. Šajā laikā īpaša ietekme ir reliģijai – kristietībai uz visām sociālajām un kultūras jomām. Īpaša ir māksla, arhitektūra, literatūra, mūzika, cilvēku attiecības un mode. Šķiet, šajā jomā apvienojās gan reliģiskie uzskati, amatniecības sasniegumi, mākslinieciskums un cilvēku vēlme būt skaistiem, izpaust sevi, protams, ņemot vērā visus tā laika ierobežojumus un uzskatus par skaistumu. Viduslaiku kultūra top uz antīkās pasaules drupām un izveidojas kā pretstati. Antīkā laikmeta sievietes valkāja tērpus no viegli krītoša auduma, kas vēl vairāk izcēla sievietes ķermeņa skaistumu. Savukārt, viduslaikos tērpus darināja no smaga brokāta, zīda, zvērādām.
Audums, krāsa, tērpa detaļas un forma, galvassegas, rotas, apavi un gaita, dejas un manieres, etiķete – tas viss ir katra laikmeta izpausmes veids un atšķirības zīme, kam ir noteikts pamatojums. Tas viss ir jāņem vērā, atspoguļojot katru laika posmu, lai izprastu modes nozīmi un tās vēsturisko attīstību.
Agrīnajā viduslaiku periodā māksla ieguva abstraktu mērķi un uzdevumu, tā kļuva vairāk simboliska un mazāk attēloja dzīves realitāti. Cilvēks tika gleznots shematiski, tomēr paralēli tam, tika uzsvērts tērpa bagātība, katra tā daļa, krāsa pauda noteiktu ideju vai simbolu. Gaiši zilā krāsa atspoguļoja debesis, zaļā simbolizēja cerību, zelts apliecināja dievišķo. Attīstoties amatniecībai un it sevišķi aušanai un dārgu audumu ražošanai, valdošā šķira savu varenību centās izcelt ar krāšņiem un dārgiem tērpiem. VI gs. sevišķi attīstījās brokāta, zīda un vilnas audumu ražošana un tirdzniecība. Bizantijas audumu kultūru var uzskatīt par grieķu kultūras turpinājumu. Audumu darināšanas pamatos liktās grieķu tradīcijas papildinājās ar Rietumu un Austrumu kultūru ietekmi. Bizantijas audumiem raksturīgs precīzs raksts, dažādos krāsu toņos ieaustie metāla pavedieni tērpa valkātāju padarīja stingru un svinīgu.
Ap XIII gs. izveidojās romāņu stils, kam raksturīga savdabīga celtniecība un tam atbilda arī tā laika apģērbs. Tas bija praktisks, tomēr ievērojot zināmas prasības, bieži vien ar reliģisku ievirzi. Sievietes noteikti valkāja pāri galvai apliktu apaļu lakatu ar ovālas formas izgriezumu sejai, lakatu nostiprināja ar stīpu vai lentu. Tērpi parasti bija no vienkrāsaina auduma, bet vēlāk parādījās izšuvumi, arī ar simboliskām iezīmēm. Sievietes un vīrieši valkāja spilgtu krāsu apmetņus, cieņā bija sarkanā, zilā, zaļā, pelēkā, violetā krāsa, dzelteno uzskatīja par viltus un nodevības zīmi – tā asociējās ar Jūdas vārdu.
Savukārt, franki, izcēla atšķirību starp karali ( karalis bija kā Dieva iecelts vietnieks virs zemes ) un pārējiem ar apavu palīdzību. Franku tērpa īpatnība bija tā, ka apavu vietā valkāja ādas zeķes, kuras augšdaļā saturēja ādas siksnas. Karalis drīkstēja nēsāt slēgtas zeķes, bet visiem pārējiem kāju pirkstu bija atsegti.
Laicīgā vara tiecas apvienoties ar garīgo, garīgums valda it visur – šo periodu apzīmē kā gotiku. Šos centienus atveidoja jaunajā celtniecības stilā ar augstiem torņiem, lielām logu ailēm, krusta un zvaigžņu velvēm. Iedzīvotāju skaits pilsētās pieauga, parādījās skolas un arī universitātes. Pieauga amatu un profesiju daudzveidība un šo daudzveidību izcelšanai tika radīti attiecīgi, katram amatam atšķirīgi tērpi.
Zemnieku un pilsētu trūcīgo iedzīvotāju apģērbs palika laika gaitā nemainīgs un vienkāršs: ērtas bikses vai brunči, veste, apmetnis ar kapuci, pastalas vai koka tupeles. Modes tendences neattiecās uz zemnieku kārtu, to aizliedz gan likums, gan materiālās iespējas nebija pietiekošas. Pie tam, viņiem bija jādomā par savu darbu un pienākumiem pret dižciltīgajiem. Visam tajā laikā bija sava noteikta vieta un to vajadzēja ievērot, piemēram, sievietei uzvilkt vīrieša apģērbu, tā bija sodāma rīcība.
Baznīcai joprojām bija milzīga ietekme uz celtniecību, glezniecību, lietišķo mākslu, mūziku un literatūru. Tās pārziņā bija vēl uzvedība un morāle, kā arī apģērbs. Baznīca noliedza sievišķīgo kā grēcīgu parādību, taču sludinot Dievmātes Jaunavas kultu, bruņniecībā tika veicināts skaistās dāmas jeb sirdsdāmas pielūgsme. Tas radīja mīlas un sievietes daiļuma liriku literatūrā. Spītējot visiem aizliegumiem un aizspriedumiem, feodāļi savus tērpus padarīja krāšņākus un sarežģītākus. Skatot tā laika gleznas, pirmajā mirklī šķiet, ka sievietes augums pazudis tērpa smagumā, tomēr ieskatoties vērīgāk, atklājas prasmīgi slēpti tā laika liegumi – sieviete tik un tā prata būt eleganta, smalka, skaista. Sievietes tērpa gotisko ievirzi izcēla ar tajā laikā modē nākušo galvassegu, kas atgādināja cukurgalvas formu, bija nošūts ar zīdu, brokātu, augšpusē gaisīgs plīvurs. Tērpu vieglu un graciozu padarīja darbā nesapūlētās rokas, kas vienmēr pieturēja svārkus. Rokas atlaižot un atkal paceļot, radās gaismēnu un krāsu spēle. Sevišķi skaisti tas izskatījās lēno un svinīgo deju laikā. Šādā veidā, cilvēki tomēr spēja parādīt savu ķermeņa skaistumu un bagātību, kaut tas bija pretrunā ar baznīcas nostāju.
Tā laika modes avangardā, kā arī tagad, bija jaunatne un modes dendiji. Apģērbā ietilpa divas vai par četras krāsas – viena vestes puse bija sarkana, otra zila. Tādas pašas krāsu kombinācijas parādījās arī bikšu staru pretējās pusēs, bet vēlāk tā ģērbās tikai galma nerri, kaut sākotnēji šo modi sargāja likums, īpaši priekš dižciltīgajiem. Dižciltīga dāma savā tērpā izmantoja savas dzimtas ģerboņa krāsas, svārku velce bija gara un smaga, aube milzīga, visur iezīmējas gotikas stila proporcijas – viss tieši tāds, lai rosinātu skaudību citām dāmām. Bet – šādas greznas kleitas viņa varēja šūt tikai četras gadā, jo tāds bija likums.
13.gs. Francijas karalis Filips Skaistais izdod īpaši ediktu, kas liedza nēsāt zelta jostas, zīdu un sermuliņa ādas sievietēm, kuras nav dižciltīgas izcelsmes. Savukārt, vīrieši valkāja triko, bet, ja kājas nebija pietiekami slaidas, tās vienkārši ar polsteru palīdzību “uzlaboja”.
Mūsdienu skatījumā kuriozs ir vīriešu puszābaciņi ar smailiem purngaliem. Sākot ar XIV gs. feodāļi šo apavu purngalus pagarināja līdz pat olektij, lai nesapītos tajos, purngalos piestiprināja aukliņas, tās piesēja pie potītes. Protams, arī uz šiem apaviem tika attiecināts likums, kas noteica, kuri feodāļi, cik garus drīkst valkāt šos apavus. XV gs. sāk iezīmēties pārejas periods no viduslaikiem uz renesansi un tā laika modernākais audums ir samts. Tērpiem netiek taupīts skaistais, mīkstais audums, krokojums kļuva tik bagātīgs, ka grūti tapa izšķirt sieviešu un vīriešu tērpus. Pēc Simtgadu kara Eiropā iedzīvotāju skaits stipri saruka un grūtnieces šajā laikā tika godātas kā labklājības vairotājas, pretstatā vēlākam laikam, kad sievietes ķermeni ievietoja tādā kā futrālī.
Renesanses kultūra visagrāk attīstījās brīvajās pilsētās Venēcijā, Dženovā, Florencē. Šā laika apģērba skaistums slēpās nevis gotiski grafiskajā silueta skaidrībā, bet gan daudzkrāsaino audumu mākslinieciskajā kritumā. Skaistumu vairs neuztver kā grēcīgu, gluži otrādi, tas tiek pielūgts, tā ir vērtība, ko viduslaikos centās iznīcināt. Pat tērpa detaļās izzuda viduslaiku apģērba iezīmes. Moderno apģērbu izgatavošanai izmantoja dārgos un krāšņos zīdus, samtu, brokātu, mežģīnes. Tērpus rotāja ar izšuvumiem, ornamentiem, aplikācijām, cēlmetāla un dārgakmeņu rotām. Modernākās krāsas saskaņotās proporcijās bija vīna sarkans, zaļš, zils, balts, violets un melns. Vēl vairāk tika izdoti likumi, kas ierobežoja dažu apģērba gabalu, rotu valkāšanu ne-dižciltīgajiem, bet pieaugot viņu bagātībai, jo vairāk šie likumi netika ievēroti. Individualitāti apbrīnoja visi, katram bija iespēja izpaust sevi.
Renesansē savā starpā modes tendencēs sacentās Itālija, Spānija, Francija. Itāļi jaunekļi izcēlās ar erotiskiem triko, kas izcēla augumu – tagad to varēja atļauties. Sievietēm, atzīstot antīko, apģērbs neatkailināja ķermeņa daļas, bet tās noteikti iezīmēja. XVI gs. modes noteicēja kļuva Spānija. Vīriešu tērpi veidojās formā stingrāki, krāsās atturīgāki. Arī šajā valstī antīkās pasaules uzskatiem bija liela nozīme – pēc striktajiem skaistuma ideāliem tiecās gan mākslinieki un dzejnieki savos darbos, gan arī tā laika sievietes. Šādos modes kanonos nereti valdīja liels pārspīlējums, tomēr tas nevienam nebija kavēklis realizēt jaunākās tendences. Itāļu sievietes, lai izskatītos slaidākas, garākas, nēsāja apavus ar ļoti biezu zoli, līdz pat divdesmit centimetriem, tāpēc viņas nevarēja pārvietoties bez citu palīdzības. Sinjoras, izejot uz ielas, uzlika sejai priekšā melnu pusmasku. XVI gs. tas bija nepieciešam estētisku apsvērumu dēļ, var vilkt paralēles ar viduslaiku karnevālu, kur šāda mode aizsākās. Karnevāla elements tiek ieviests dzīvē, kā nepieciešamība, kā spēles turpinājums dzīvē.
Savukārt, Francijā daudz ko aizguva no Spānijas, bet spāņu tērpu sastingušās formas nepieņēma. Franču tērpi bija viegli, plastiski, koši. Karalis Fransuā I teica, ka galms bez dāmām ir kā pavasaris bez ziediem. Un vārdus apstiprināja ar darbiem, uzturēdams bagātīgu un greznu galmu. Sievietes bija franču galma greznums, viņas sev līdzi nesa smalkumu un galantumu. Šajā laikā veidojās un nostiprinājās galma ceremonijas. Taču Francijā mode bija tik nepastāvīga – katrs nākošais karalis noteica savu stilu, dažkārt pat pilnībā atbrīvojoties no iepriekšējās, un karaļi mainījās tik bieži, negaidīti. Galmā aizvien vairāk sāka dejot. Deju pamatā bija reveransi, tā uzsverot pieklājību, solis bija cēls, svinīgs, ar augstprātīgu stāju un plūstošu gaitu, kas spilgti atainoja tā laika Francijas aristokrātu uzpūtību.
Kamēr Francijā Monteņs rakstīja esejas arī par galma dzīvi, Fransuā I galmā darbojās itāļi Benvenuto Čellīni un Leonardo da Vinči, Vācijā Albrehts Dīrers gleznoja savus pašportretus, pēc kuriem var spriest par tā laika un vietas apģērba kultūru. Atšķirībā no Itālijas vitālās sievietes, vāciete ar piemiegtām acī raudzījās nenoteiktā virzienā, šķiet, iegrimusi kā pussnaudā. Sejā vairāk jūtamas sāpes nekā dzīvesprieks, šaurais ņieburs viņu iežņaudz it kā važās, neļauj elpot, ir liegtas jeb kādas garīgas izpausmes – viss ir apspiests. Vācijā mazāk tiecās pēc antīkās kultūras atdzimšanas, vairāk pēc kristietības sākuma posma, kā “tīro kristietību”.
Spānija XV gs. daudz ietekmējās no mauru kultūras, tās pēdas juta gan arhitektūrā, gan apģērbā, gan attieksmē pret sievieti. Modi veidoja galms un baznīca, sievietē noliedzot visu sievišķīgo. Aizdomas, greizsirdība, atkarība no vīra – visi šie aizguvumi padarīja sievieti padevīgu un atspoguļojās arī tērpā. Vīrieša tērpā atspoguļojās visa viņa uzpūtība. Spāņu vīrietim apmetnis bija ļoti plats zem kura varēja paslēpt mandolīnu vai ģitāru, lai atbilstoši temperamentam, varētu uzspēlēt serenādi vajadzīgajā brīdī. XVI gs. , kad Spānijā plosījās inkvizīcija, arī cilvēki sadrūma, apģērbi kļuva tumšāki, atturīgāki. Bet sievietes apdziedāšana un apjūsmošanas turpinājās, neievērojot viņu atkarību no baznīcas ierobežojumiem, galma etiķetes un vīra greizsirdības. XV gs. beigās sievietēm modē nāca tērpi, kura pamatā bija karkass. Vēl jo projām tiek noliegts viss sievišķīgais, īpaši ķermenis, tāpēc kleita ar karkasu to apslēpa. Pretstatā zemnieču brīvie tērpi, kuri izcēla sievietes augumu, krūtis, skaistumu, kaut kājās smagas koka tupeles.
Savdabīga mode valdīja Anglijā, kurai nebija nekādas līdzības ar Eiropas modi. Impērijā, kurā nekad nenoriet saule, kura sagrauj “Neuzvaramo spāņu armādu” ir lepnuma un pašpārliecinātības pilna, kas arī atspoguļojās sabiedrībā. Valdnieka tronī nereti šajā zemē ir sievietes un to kaprīzēm tika pakļauta arī mode. Anglijas karaliene savā tērpā lika atspoguļot visu impērijai pakļauto zemju floru un faunu. Iekaroto zemju bagātības tika vestas uz Angliju un bagātie valdnieki varēja atļauties daudz. Dažkārt dižciltīgo tērpi bija bezgaumīgi pārbagāti, tomēr tika ievērotas zināmi noteikumi. Sievietes tik un tā valkāja korsetes-karkasus, augstas apkakles, ko var saistīt ar angļu puritānismu.
Lai arī cik kroplīgi vai smieklīgi, pārspīlēti un neērti bija apģērbi, aksesuāri viduslaikos un renesansē, tik un tā aristokrāti pakļāvās šīm kaprīzēm. Tomēr tā visām bija pamatojums, to varēja meklēt gan politiskajos apstākļos, ekonomiskais uzplaukums, vai nabadzība, rodas vēlme pēc zināšanu iegūšanas, vai baznīcas ietekme. Būt skaistam, neatpalikt no pārējiem un paralēli ievērot aizliegumus, tajā laikā cilvēkiem nebija viegli. Tas viss bija kā spēle ar striktiem noteikumiem, kurus neievērojot, draudēja nāve. Tāpēc nav brīnums, ka cilvēki spēlēja šo dzīves – nāves spēli. Bet, kas notika aiz augstajiem cietokšņu mūriem, slēptajās piļu istabās, kad cilvēks bija viens un jutās droši, varam tikai minēt. Iespējams, ka katrs tad dzīvoja pēc saviem noteikumiem.
_________________________________________________
Izmantotā literatūra :
• Estētika. Estētisko ideju vēsture Eiropā. Jeļena Celma, Ilze Fedosejeva. Zvaigzne ABC, 2000.
• Estētika. Rīga, Zvaigzne 1989.
• Laiks. Laikmets. Mode. Igors Freimanis, Rīga 1998.