Referāts
“Bilingvisma un multilingvinisma dažādie aspekti”
Liene Kļaveniece 11.b
Ievads
Nevienā pasaules valstī nedzīvo tikai tieši šīs valsts nacionālās valodas runātāji. Katra tauta sastāv no pamatiedzīvotājiem[pilsoņiem kopš dzimšanas] un minoritātēm, tātad katrā valstī risinās sociolingvistiskie procesi, kuri ļauj valodai vai nu attīstīties vai arī degradēties.
Tas ir atkarīgs no pašas sabiedrības, no tās interesēm, vajadzībām un vēlmēm, kā arī no nepieciešamībām.
Lai gan katrā valstī šie procesi ir unikāli un neatkārtojami, risinās tie apmēram vienādi, jo vienas valsts pilsonis emigrējot uz citu valsti kļūst par otras valsts minoritātes indivīdu.
Valodas situācijas sociolingvistiskās analīzes pamatprincipi
Valoda nav tikai zīmju sistēma, kas nodrošina verbālo komunikāciju. Daudzas valodas ir ieguvušas papildu funkcijas, piem., simbolisko funkciju, kas ir ļoti nozīmīga imigrantu un
minoritāšu lingvistiskās lojalitātes analīzē. Valoda ir daudzu zinātnes nozaru izpētes objekts. Tradicionālās līmeņu valodas parādības sinhroniskā vai diahroniskā aspektā, abstrahējoties no šīs valodas runātāju kolektīva; sociologi un demogrāfi, kas analizē sabiedrības lingvistisko diverģenci, savukārt nevelta uzmanību valodu lingvistiskajam raksturojumam, politiķi un starptautisko tiesību speciālisti parasti ignorē valodu konkurences likumsakarības.
Valodas situācijas [apstākļu kopums, kuros noteiktā vēstures periodā valstī vai valstiskumā veidojumā funkcionē valoda vai valodas] specifiku nosaka lingvistiski, vēsturiski, demogrāfiski, ekonomiski, politiski un kultūras faktori; īpaša nozīme ir valodas politikai. Tā atspoguļo sabiedrības etnisko un sociālo diferenciāciju, kas izpaužas kā valodu funkcionālais sadalījums gan sabiedrības, gan indivīda līmenī.
Valodas situāciju tipoloģijas izstrāde beidzamajos gados atzīta par vienu no svarīgākajiem lietišķās sociolingvistikas uzdevumiem.
Valodas situācijas izpētes organizācijā vairumā pasaules valstu pašlaik iezīmējas vienas un tās pašas tendences:
1) Starpdisciplinārā pieeja,
2) Sadarbība ar citu valstu pētniekiem valodas situācijas dokumentēšanas kritēriju izstrādē,
3) Institucionalizācija – valodas situācijas izpēte ir īpašu valsts finansētu institūciju, nevis atsevišķu pētnieku uzdevums.
Valodas situācijas izpētes metodoloģijas jautājumi plaši tiek apspriesti starptautiskās konferencēs un sociolingvistikas žurnālos, tomēr joprojām pastāv dažādība gan terminu lietojumā, gan lingvistisko un politisko faktoru mijiedarbības traktējumā. Valodas situācijas īpatnību neizpratne un šķietami terminoloģiskas neprecizitātes valodas situācijas aprakstā var būt par pamatu neadekvātam konkrētas valsts valodas politikas vērtējumam gan valsts, gan starptautiskā līmenī. Tādējādi valodas situācijas iespējami pilnīgākai izpēteiun aprakstam ir nozīme gan valsts valodas politikā, gan valsts ārpolitikā.
Oficiāla vai vispārpieņemta valodas situācijas apraksta modeļa pasaulē nav, jo nav divu valstu, kurās valodas situācija būtu identa; atšķirīga būs arī valodas situācijas parametru nozīme un to mijiedarbības iezīmes. Līdz ar to katrā valstī jāizstrādā vietējiem apstākļiem un valodas politikas vajadzībām atbilstoša valodas situācijas apraksta shēma. Iedala 4 sabiedrības un valodas attiecību modeļus:
1) Vērā tiek ņemta, galvenokārt, sociālo faktoru mijiedarbība. Lingvistisko faktoru loma netiek novērtēta, lingvistisko informāciju izmanto, galvenokārt, valodas kolektīvu izdalīšanai,
2) Sociālie faktori tiek uzskatīti par primāro, neatkarīgo elementu, bet lingvistiskie faktori – par atkarīgajiem elementiem, ko nosaka valodas lietotāja sociālās pazīmes,
3) Lingvistiskie faktori tiek uzskatīti par noteicošajiem, sociālie – par atkarīgajiem,
4) Vērā tiek ņemti, galvenokārt, lingvistiski faktori, sociālo faktoru loma netiek uzskatīta par nozīmīgu valodas attīstībā.
Jebkuras valodas situācijas raksturošanai izmantojama shēma, kurā vienotā kompleksā skatītas divas pamatkategorijas: vide un sabiedrība, kas tiek saistītas ar dažādiem politiskiem, sociāliem, etniskiem, ģeogrāfiskiem, vēsturiskiem parametriem. Par nozīmīgiem atzīstami šādi valodas situācijas komponenti:
Valsts tips, tās politiskais, sociālais un ekonomiskais raksturojums,
Teritorijas ģeopolitiskais raksturojums,
Iedzīvotāju etnodemogrāfiskā un lingvistiskā struktūra,
Valodu juridiskais statuss valstī,
Valodu sociolingvistiskās funkcijas,
Valsts valodas juridiskais un institucionālais nodrošinājums,
Individuālā bilingvisma un multilingvisma izplatība,
Valodu sociolingvistiskā kvalitāte.
Šie pamatkomponenti analīzē jāsaista ar fona parādībām, kas var ietekmēt valodas situāciju ikvienā valstī:
Globālie sociolingvistiskie procesi,
Starptaustiski saistošas normas valodas politikā,
Valsts attīstības koncepcija un iekšpolitikas pamatvirzieni,
Valodas situācijas psiholoģiskā uztvere dažādu sociālo grupu vidē un lingvistiskās attieksmes.
Valodas politikai un tās instrumentārijam – valodas likumu, saskarīgo likumu un normatīvo aktu kopumam – piemīt dubultatkarība. No vienas puses, to uzdevums ir iezīmēt valodas situācijas attīstības perspektīvas, no otras puses, tiem stingri jāpamatojas pašreizējās valodas situācijas zinātniskā analīzē un it īpaši – izpratnē par objektīvām likumsakarībām, respektīvi, sociolingvistiskajiem procesiem sabiedrībā. Kaut arī sabiedrības spēja apzināti iedarboties uz lingvistisko vidi ir vispāratzīta, valodu funkcionēšanu nosaka politiskiem risinājumiem nepakļaujamas universālas norises. Lai izvairītos no voluntārisma valodas politikā, valodu konkurences sociolingvistiskajiem aspektiem pievēršama daudz lielāka uzmanība. Tāpēc nepieciešams neliels ieskats makrosociolingvistiskā[zinātne par lielu valodas kolektīvu funkcionēšanu un savstarpējo mijiedarbību]
Sociolingvistiskie procesi sabiedrībā
Pēdējo gadu desmitos visā pasaulē pieaugusi interese par valodu funkcionēšanu sabiedrībā un par valodas un konkrētās sabiedrības savstarpējo ietekmi. Arī valodniecības attīstības loģika nosaka tieksmi dziļi un vispusīgi analizēt valodu saistībā ar konkrētā etnosa vēsturi un tā eksistences politiskajiem, sociālekonomiskajiem un psiholoģiskajiem apstākļiem. Civilizētā sabiedrībā valoda tiek apzināti veidota , kopta un normēta, lai tā sabiedrības attīstībai atbilstošā līmenī spētu veikt gan komunikatīvo, gan kognitīvo, gan ekspresīvo funkciju; tiek regulētas arī valodu attiecības multilingvālās valstīs. Aizvien nepopulārāks kļūst uzskats par valodu kā par slēgtu sistēmu, kuras attīstību nosaka, galvenokārt, pirmvalodas tipoloģija, bet ne ārēji faktori. Savukārt, sabiedrībā, īpaši daudznacionālā sabiedrībā notiekošo procesu pilnīgai izpratnei ļoti nozīmīga ir lingvistisko procesu analīze. Tāpēc 20. Gadsimta 60. Gados izveidojas jauna starpzinātņu nozare – sociolingvistika[zinātne par valodas un sabiedrības savstarpējo saistību].
Eiropas Savienības lingvistiskās vides dažādība radījusi gan teorētiskās, gan praktiskas problēmas, kas risināmas sociolingvistikas ietvaros. To risinājuma pamats ir gadsimtu gaitā nemainīgi un universāli sociolingvistiski procesi, kas, kaut modificēti atbilstoši 20. Gadsimta beigu civilizācijas attīstības līmenim, liecina par valodu funkcionēšanas likumsakarībām un sabiedrības iespējām tās ietekmēt.
Visā civilizācijas attīstības gaitā sabiedrībai raksturīga vairāku valodu vienlaicīga funkcionēšana vienā teritorijā un vienā valstiskā veidojumā. Šāda situācija jau vairākus gadsimtus pastāv arī Latvijas teritorijā. Lai raksturotu valodas situāciju Latvijā saistībā ar globālajiem sociolingvistiskajiem procesiem – valodu noturību, lingvistisko asimilāciju, valodu atdzimšanu -, šķiet lietderīgi aplūkot valodu pastāvēšanas vispārīgās likumsakarības.
Valodu kontaktu un to radītā kolektīvā bilingvisma izpēte nozīmīga gan valodu vēstures, gan to attīstības ekstralingvistisko apstākļu izpētē. Agrāk bilingvisms un it īpaši multilingvisms bija tikai atsevišķu reģionu īpatnība. Tur vai nu dzīvoja daudzas tautas, kas runāja ģenētiski atšķirīgās valodās, vai arī šie etnosi dzīvoja lielāku etnosu ielenkumā. Mūsu dienās faktisks vai oficiāls bilinvisms vai multilingvisms raksturīgs lielākajai daļai valstisko veidojumu.
Gan valodu kontakti, gan bilingvisms ir ļoti sena un plaši izplatīta parādība. Ilgstošā pastāvīgā saskarsmē vienā ģeogrāfiskā areālā runātāsvalodas ietekmē cita citu. Valodas visbiežāk nonāk kontaktā tad, ja lingvistiski homogēnā teritorijā ierodas liela citas valodas runātāju grupa un migrācijas vai intervences rezultātā divi vai vairāki valodas kolektīvi nonāk saskarē arī darījumu, kultūras un ģimenes sfērā. Valodu attiecību veidošanās parasti ir atkarīga no ekstralingvistiskiem faktoriem – no valodas kolektīvu lieluma, no to materiālās un garīgās kultūras līmeņa, no militārā spēka, kā arī no kontektvalodu struktūras īpatnībām un no to ģenealoģiskās radniecības pakāpes. Valodu kontakti var radīt pārmaiņas gan makrosociolingvistiskajā, gan mikrosociolingvistiskajā līmenī.
Galvenais sociolingvistisko procesu dzinējspēks multilingvālā sabiedrībā ir valodu kontakti, precīzāk, kontakti starp dažādu valodu runātājiem. Ja viena un tā paša valodas kolektīva ietvaros sistemātiski tiak lietotas divas vai vairākas valodas, rodas parādība, ko sauc par bilingvismu[divvalodība]vai multilingvismu[daudzvalodība]. Bilingvisms indivīda vai sabiedrības līmenī ir valodu kontaktu praktiskā izpausme, kā arī iedalās divos veidos:
1) Individuālais bilingvisms vai multilingvisms – uzskatāms par sociālā bilingvisma konkrētu realizāciju.
Tā izpēte ir, galvenokārt, psiholingvistikas kompetencē; galvenās izpētes jomas:
Psihofizioloģiskie koda pārslēgšanas mehānismi,
Valodu savstarpējā ietekme,
Smadzeņu lingvistiskās organizācijas izpēte,
Bilingvisma ietekme uz indivīda garīgo attīstību.
Valodas situācija uzskatāma par nozīmīgu parametru, jo ļauj izdarīt secinājumus par kolektīvo bilingvismu un par valodas prasmes ietekmi uz valodas situācijas uztveri.
Individuālā bilingvisma raksturošanā parasti tiek izmantoti šādi galvenie kritēriji:
Individuālā bilingvisma izplatība populācijā,
Bilingvisma aktivitāte,
Otras valodas prasmes līmenis.
Ne zinātnē, ne praksē nav vienota viedokļa par termina individuālais bilingvisms saturu. Šī termina traktējuma spektrs ir ļoti plašs. Par bilingvālu indivīdu tiek atzīts tikai tāds, kas divas valodas prot dzimtās valodas līmenī, gan arī tāds, kas palaikam pasīvi saskaras ar otru valodu. Sabiedrības vairuma reālajā uztverē bilingvālu tiek atzīts indivīds, kas spēj sazināties jeb “aktīvi veidot gramatiskas struktūras” vairāk nekā vienā valodā.
Individuālā bilingvisma izpratne ir atkarīga arī no indivīda dzimtās valodas kritērijiem. Pēdējos gadu desmitos vērojamas lingvistiskās asimilācijas dēļ Latvijas valodas situācijas aprakstā šai ziņā nepieciešama terminoloģiska precizitāte. Pastāv atšķirīga termina dzimtā valoda izpratne:
Tautībai atbilstošā valoda,
Pirmā apgūtā valoda, respektīvi, vecāku valoda,
Valoda, ko prot vislabāk,
Valoda, ko lieto visbiežāk,
Tās nācijas valoda, ar kuru indivīds identificējas.
Pašlaik ir vispāratzīts, ka indivīdam var būt arī divas dzimtās valodas un ka tikai tādā gadījumā varam runāt par absolūtu bilingvismu[tikai 2 – 4% pasaules iedzīvotāju ir absolūti bilingvili].
Individuālais bilingvisms ir mikrosociolingvistiska līmeņa parādība un tā eksistence nespēj jūtami ietekmēt valodu noturības, nomaiņas un atdzimšanas procesus visā valodas kolektīvā.
2) Ja individuālā bilingvisma izplatība populācijā ir sasniegusi pietiekami augstu izplatības līmeni, starp abu valodu kolektīviem ir tieši kontakti un viena un tā paša valodas kolektīva ietvaros sistemātiski tiek lietotas divas valodas, varam runāt par kolektīvo bilingvismu.
Tā eksistence ir cēloņfaktors iespējamām pārmaiņām valodu hierarhijā un lingvistiskās asimilācijas procesiem.
Kopš 80. Gadu beigām valodas politikā par aksiomātisku tiek atzīta P.Neldes formulētā tēze ”Valodu kontakti nozīmē valodu konfliktus”. Ar to tiek pilnībā noraidīts ideālistiskais pieņēmums par ilgstoša kolektīvā bilingvisma iespējamību. Starp valodām vienmēr ir valdījušas un valda konkurentu attiecības, un divu valodu paralēlā pastāvēšana visā valodas kolektīvā ir īslaicīga parādība. Valodu kontaktu lingvistiskās izpausmes forma ir interference – novirze no dzimtās valodas normām kontaktvalodas ietekmē.
Valodas politiskas aspektā nozīmīgākie koncepti ir valodas nomaiņa jeb lingvistiskā asmilācija, valodas noturība jeb saglabāšanās, valodas nāve, valodas atdzimšana un valodas padžinācija jeb kreolizācija.
Valodas nomaiņa notiek tad, ja sabiedrība izvēlas citu valodu lietošanai kaut vai dažādās sociolingvistiskajās funkcijās. Šāda izvēle var novest pie lingvistiskās asimilācijas vismaz vienā tās runātāju kolektīva daļā. Pilnīga valodas nomaiņa, etnosa lielākajai daļai fiziski saglabājoties ilgstošs un pakāpenisks sociolingvistisks process. Tomēr pat spēcīga kontaktvalodas ietekme un nevēlamas interferences visos valodas līmeņos nenoved pie valodas atmiršanas. Valoda atmirst tikai divos gadījumos: ja zūd valodas sociolingvistiskās funkcijas vai fiziski tiek iznīcināta lielākā valodas kolektīva daļa. Valodas izstumšana no sociāli nozīmīgām dzīves sfērām iespējama tad, ja lielākā daļa valodas kolektīva ir bilingvāli. Ilgstošs sabiedrības bilingvisms nelabvēlīgu politisko un etnodemogrāfisko faktoru ietekmē var būt prelūdija valodas atmiršanai.
Starp faktoriem, kas veicina valodas nomaiņu, pirmām kārtām minami:
Sabiedrības bilingvisms,
Migrācija,
Industrializācija,
Urbanizācija,
Valodas lietojums skolu sistēmā un valsts varas institūcijās, u.c.
Sabiedrības bilingvisms ir nepieciešams nosacījums valodas nomaiņā. Monolingvāla sabiedrība paliks monolingvāla tik ilgi, līdz tajā sāks izplatīties cita valoda, kas ietekmēs ekonomisko un varas resursu sadalījumu. Valodas nomaiņas procesu vairumā multilingvālu valstu labi raksturo tautskaišu dati, kuros novērojama pirmās valodas prasmes samazināšanās subordinētā valodas kolektīva jaunākās paaudzes vidū.
Kaut arī sabiedrības bilingvisms un otrās valodas runātāju skaits ir faktori, kas ietekmē valodas maiņu, tie bieži vien ir citu apstākļu rezultāts. Viens no nozīmīgākajiem faktoriem šai ziņā ir industrializācija.
Valodas noturība ir termins, ar ko raksturo noteikta valodas kolektīva spēju vismaz dažās sociolingvistiskās funkcijās saglabāt savu valodu nelabvēlīgos ekonomiskos un politiskos apstākļos.
Lingvistiskā asimilācija, etnosam fiziski saglabājoties un vairākās paaudzēs saglabājot arī etnosa apziņu, ir ilgstošs un sarežģīts process, kas ir atšķirīgs katrā konkrētā situācijā. Lingvistiskā asimilācija parasti ir saistīta ar ilgstošu kolektīvā bilngvisma periodu.