Eseja
“Bīskaps Alberts kā bīskaps un politiķis.”
Liene Kļaveniece 11.b
Alberts bija trešais Livonijas bīskaps(no 1199. – 1201.g.- Ikšķiles, no 1201. – 1229.g. – Rīgas bīskaps). Pēc vecīgā Meinharda(1186. – 1196.g.) un neveiksmīgi izvēlētā Bertolda(1196.1198.g.).
1199.g. 28.martā Albertu iesvēta par Ikšķiles bīskapu. Izvēli acīmredzot noteica divi apstākļi: pirmkārt, tuvā radniecība ar Brēmenes arhibīskapu un ,otrkārt, labas politiķa spējas.
Alberts ap sevi pulcināja sev uzticīgus cilvēkus, vispirms savus brāļus(Engelbertu, Hermani, Teodorihu, Rotmanu). Engelberts, ieradās Rīgā 1202.g., vēlāk viņu ievēlēja par Sv. Marijas konventa prāvestu. 1203.g. Alberts atved Teodorihu, Idumejas priesteri. Rotmars atbrauca 1205.g., tiek ievēlēts par prāvestu Tērbatā. Tikai 1219.g. uz Livoniju atceļo Hermanis, kurš vēlāk kļūs par Igaunijas bīskapu.
Visu mūžu Alberts darbojās ārkārtīgi sarežģītos vietējos un starptautiskajos apstākļos. Latvijas, bet jo īpaši Igaunijas pakļaušanā ar vāciešiem konkurēja Dānija. Laicīgi nodomi ar šo reģionu saistījās gan pāvestam, gan Brēmenes un Lundas arhibīskapiem, gan arī Zviedrijai. Vācijā par varu cīnījās Filips no Štaufenu dinastijas un Oto no Velfu dinastijas.
Alberta rīcība tūliņ pēc iesvētīšanas par bīskapu rāda, ka viņš smalki izpratis sarežģīto jautājumu, bijis labi informēts un teicami orientējies situācijā. Pirms došanās uz savu jauno bīskapiju Alberts veicaplašu politisku, diplomātisku un militāru sagatavošanos. Proti, jau vasarā viņš aizbrauca un Gotlandi, kur sastapa tirgotājus, kuri regulāri kuģoja uz Daugavu un varēja sniegt izsmeļošāku informāciju par Līvzemi. Tā kā 12.gs. beigās Dānija kontrolēja Baltijas jūras D daļu, tad jādomā, ka Alberts centās panākt, lai karalis Knuts VI neiejauktos viņa Līvzemes misijā.
Vervējot krustnešu karotājus, Alberts vienlaikus domāja arī par šo karavīru privilēģijām, tādēļ apmeklēja Romu un 1199.g.5.oktobrī saņēma Innocenta III bullu, kas aicināja krustnešus cīņā pret pagāniem Līvzemē. Alberts panāca, lai krusta karus Baltijā pāvests pielīdzinātu svētceļojumam uz Jeruzalemi un krustnešu īpašumus ņem īpašā uzraudzībā.
Alberta veikums ir apbrīnas cienīgs: gada laikā viņš apbraukāja visu Eiropu un panāca labvēlību saviem nodomiem Baltijā, kā arī savervēja krustnešus.
1200.g. Alberts atstāj ostu Lībekā, bet interesanti, ka bīskaps līdz pat 1205.g. neuzsāka nekādu aktīvu karadarbību, bet gan veica plašu gūto panākumu nostiprināšanu.
Neticami kādā veidā Alberts vienojās ar līviem par kristietības pieņemšanu. Gluži tā kā agrākos laikos barters: dots pret dotu. Šādi tas tika uzskatīts arī par savdabīgu miera līgumu.
Otrs Alberta veikums bija vācu tipa pilsētas Rīgas kā jaunas, ērtākas atbalsta bāzes dibināšanu 1201.g. Nākamais solis nodrošināja mierīgas attiecības ar kaimiņiem, kas pagaidām neietilpa iekarošanas plānos. Albertam raksturīgais politikas stils bija:” saskaldīt, uzrīdīt vienu otram un tad pakļaut”.
1202.g. pie Dugavas ietekas dibināja Daugavgrīvas kalna klosteri cisteriešu mūkiem.
Ļoti svarīgi bija izveidot stipru karaspēku. Vervējot karaspēku Alberts, pirmkārt, izmantoja krusta karotāju 30 gadu laikā(1199. – 1229.). Otrkārt, lēņoja zemes, tādējādi veidojot vasaļu karaspēku. Treškārt, 1202.g. dibina Zobenbrāļu ordeni. Tomēr šis ordenis sagādāja daudz rūpju bīskapam, lai gan bija pakļauti tieši Albertam. Šķiet, ka viņš ātri nojauta iespējamās ordeņa politiskās un teritoriālās pretenzijas. Pret to viņš centās nodrošināties, panākot, ka 1207.g. Vācijas Filips viņam piešķīra Līvzemi un Alberts kļūst par Vācijas firstu. Drīz ordenis uzsāka stipri patstāvīgu rīcību, kuru atbalstīja pāvesta apstiprinātās ordeņa tiesības uz vienu trešdaļu lībiešu un pakļauto latgaļu zemju.
Pēc 1214.g. odenis tuvinājās Dānijai un saasināja savas attiecības ar bīskapu. Albertam draudēja katastrofa, bet 1223.g. Dānijas vara Igaunijā sabruka, un zuda arī ordeņa cerības sadarbībai pret Albertu.
Bīskaps meklēja iespējas dot ordenim iznīcinošu triecienu, lūdzot atsūtīt pāvesta legātu. 1225.g. legāts ieradās, kurš teritoriālo strīdu izšķīra šādi: iekarotās zemes jāsadala līdzīgi starp bīskapu, ordeni un Rīgas pilsētu. Šoreiz bīskaps kļūdījās: ordenis ieguva trešdaļu no iekarotajām zemēm, lika pamatus ordeņa valstij un ordeņa vara pieauga.
Alberta sapnis bija pakļautajās Latvijas un Igaunijas zemēs izveidot Rīgas arhibīskapiju, atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapa virsvaras, radīt baznīcas firsta valsti. Mērķis palika nesasniegts. Pāvests piešķīra Albertam dažādas privilēģijas: 1214.g. pasludina Rīgas bīskapijas neatkarību no Brēmenes arhibīskapjas, 1217.g. deva tiesības Livonijā celt katedrāles baznīcas u.c., bet Alberta vēlēšanos tikt iesvētītam par arhibīskapu pāvests noraidīja.
Pāvests centās mazināt Alberta varu un īpašumus, Dānijai piesķīra igauņu zemes , bieži nesaksaņās atbalstīja Zobenbrāļu ordeni.
Alberts nomira 1229.g. 17. janvārī.
Kā tad novērtēt darbības rezultātus?
Nenoliedzami ir bīskapa Alberta nopelni vācu krustnešu ekspansijas organizēšanā un vadīšanā Baltijā, kristīgās ticības, kaut arī vardarbīgā, izplatīšanā. Viņš bija pirmais nozīmīgākais vācu ekspansijas vadītājs Baltijā , un lika pamatus vācu kundzībai reģionā. Kaut arī bīskapam neveiksmes nebija svešas, tomēr vāciešu vispārējo mērķi viņš īstenoja spoži. To gan visā pilnībā nevarētu teikt par Alberta personīgajiem mērķiem: par nenoliedzamo ieguldījumu kristietības izplatīšanā viņš nesaņēma arhibīskapa varu un godu.