Mūsdienu pasaules saimniecības organizēšanas pamatprincipi Austrumeiropā.
Pasaules saimniecības internacionalizācija.
Pasaulē 20. gs. otro pusi raksturo ražošanas, pakalpojumu, finanšu kapitāla, tehnoloģiju internacionalizācija. Pieaug starptautisko ekonomisko organizāciju loma, notiek starptautiskās kredītu un finanšu sistēmas liberizācija. Šādi globāli pārvietojumi balstās uz jaunu infrastruktūru attīstību. Infrastruktūru veido iedzīvotājus apkalpojošo sfēru objekti.
Infrastruktūra ir teritorijas attīstības pamats. Uz to balstās tirdzniecība, ekonomika un iedzīvotāju sadzīve. Infrastruktūras uzlabošana tradicionāli ir tikusi uzskatīta par valsts darbības lauku.
Austrumeiropas internacionalizācija.
Visas Austrumeiropas reģiona valstis pārdzīvo saimniecisko lejupslīdi – ražošanas apjoma samazināšanos, bijušo ekonomisko sakaru patrūkšanu, sociālo problēmu saasināšanos. Austrumeiropas reģionā ietilpstošās valstis saskaras ar līdzīgām problēmām, taču to risinājumi atkarībā no katras valsts ekonomiskā potenciāla. Politiskās vadības, ģeopolitiskā stāvokļa utt.
Saimniecības internacionalizācija Ukrainā.
Mūsu dienās Ukrainā ir rosīga saimniecība. Iekšzemes kopprodukts pārsniedz 42 mljrd. Dolāru, 1/3 no tā dod rūpniecība, vairāk nekā pusi – aprūpes sfēra un 1/6 – lauksaimniecība.
Ukrainas ārējo ekonomisko sakaru bilance ir diezgan sabalansēta. Lai gan eksports nedaudz pārsniedz importa vērtību, taču starpība nav liela. Ukraina eksportē metālus, velvējumus, rūpnieciskās iekārtas, pārtikas rūpniecības produkciju; importa lielāko daļu veido mašīnas, iekārtas, elektrotehniskie un elektroniskie izstrādājumi, vieglās rūpniecības ražojumi.
Ukrainas transporta sistēmu veido visu veidu transports. Ārējos sakaros nozīmīgs ir jūras un dzelzceļa, iekšējos – automobiļu, dzelzceļa un cauruļvadu transports. Savulaik caur Ukrainas Melnās jūras ostām tika veikta liela daļa PSRS ārējo sakaru operāciju, arī pašreiz tās izmanto gan Krievijas, gan citu NVS valstu sakaros.
Tradicionāli un spēcīgi attīstīta ir pārtikas rūpniecība. Tās galvenās nozares pārstrādā valstī izaudzēto augkopības produkciju. Ukraina ir pazīstama kā cukura, saulespuķu eļļas, dārzeņu konservu, sviesta ražotāja.
Saimniecības internacionalizācija Krievijā.
Krievijas saimniecības attīstībā nozīmīga ir rūpniecības loma. ¾ Krievijas rūpniecības potenciāla ir valsts rietumu daļā un tikai 28% – austrumu rajonos. Liela daļa kopējās rūpniecības produkcijas ir militāri rūpnieciskā kompleksa produkcija. Rūpniecības nozaru struktūrā galvenā loma ir transporta mašīnbūvei, iekārtu un bruņojuma ražošanai. Krievijas saimniecības attīstību un jaunu, modernu tehnoloģiju ieviešanu bremzē nelielais ārvalstu investīciju apjoms. Mūsu dienās Krievijai ir pasaules nozīmes sasniegumi dažādās medicīnas jomās, it īpaši acu ķirurģijā, kā arī kosmonautikā.
Krievijā pēdējos gados ražošanas apjoms salīdzinājumā ar 1990. gadu sarucis uz pusi. Pašreiz Krievijā ražo tikai 2.4 % pasaules iekšzemes kopprodukta un aizņem 1.3 % pasaules tirdzniecības apjoma. Krievijas iekšzemes kopprodukta struktūrā dominē rūpniecības un celtniecība un pakalpojumu sfēra. Iekšzemes kopprodukta pieaugums 1998. gadā bija 4.6 %.
Pasaules saimniecības globalizācija.
Mūsdienās pieaug globālo ekonomisko un politisko savienību loma, paplašinās starptautiskā kooperācija un darba dalīšana. Pasaules globālā integrācijā vislielākā loma ir starptautiskajām jeb transnacionālajām korporācijām, kas specializējas zinātņietilpīgu nozaru attīstībā.
Globālā ekonomikai ir raksturīga brīva preču un pakalpojumu plūsma, brīva ideju un kapitāla kustība. Finanšu tirgus globalizācija ir sasniegusi līmeni, kurā valūtas kursu, banku procentu un akciju kotējumu kustība ir savstarpēji saistīta visā pasaulē.
Globālā integrācija ir devusi vairākas saimniecības organizācijas priekšrocības – starptautisko darba dalīšanu, dinamiskas attīstības iespējas, strauju jaunievedumu izplatīšanos, izvēles un domas brīvību. Valstis, kuras guvušas vislielākos panākumus, balsts savu attīstību ne vien uz eksporta paplašināšanu, bet arī uz nozīmīgām investīcijām zinātnē, tehnoloģijā un izglītībā. Pilnvērtīgas attīstības stratēģija prasa apvienot globalizāciju ar investīcijām sabiedriskajā sektorā. Valstīm priekšrocības dod arī atrašanās globālās ekonomikas centrā, nevis perifērijā. Centra valstīs valda brīvā tirgus modelis, kas sekmē sabiedrības un ekonomikas modernizāciju.
Globālā integrācija sekmē arī atpalikušo valstu attīstību, jo tajās tiek izvietotas starptautisko firmu ražotnes, kas orientētas gan uz eksportu, gan uz vietējo tirgu. Tirgus pārvērš par preci visu – arī cilvēku un dabas resursus. Globalizācijā valsts loma ekonomiskās un sociālās stabilitātes uzturēšanā kļūst būtiska. Valsts cenšas nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un piedāvā sociālās garantijas, it īpaši rūpnieciski attīstītajās Eiropas un Ziemeļamerikas valstīs. Valsts loma ir radīt kvalitatīvu dzīves vidi, rūpēties par izglītību. Lai mūsdienu globālā saimniecības sistēma izdzīvotu, tai jāatbilst tās dalībnieku vajadzībām.
Integrācijas procesu ietekmē notiek arī būtiska sabiedrības pārbūve un pāraugšana postindustriālajā sabiedrībā, kurā galvenā nozīme nav rūpnieciskajai ražošanai, bet gan zinātnei, tehnikai un izglītībai. Šai sabiedrībai raksturīgs orientēšanās uz pakalpojumu sfēru un informāciju, kā arī vidējo un mazo uzņēmumu lomas palielināšanās un plašas patēriņu preču ražošanas pieaugums.
Ukrainas saimniecības globalizācija.
Joprojām ļoti liela nozīme Ukrainas saimniecībā ir melnajai metalurģijai un smagajai metalurģijai. Plaši pazīstamas ir Ukrainā ražotās metalurģiskās un ieguves rūpniecības iekārtas, dīzeļvilcieni un elektrovilcieni, kravas vagoni un dzelzceļa cisternas, turbīnas un arī automobiļi un lauksaimniecības mašīnas.
Ukrainas ārējo ekonomisko sakaru bilance ir diezgan sabalansēta. Lai gan eksports nedaudz pārsniedz importa vērtību, taču starpība nav liela. Ukraina eksportē metālus, velvējumus, rūpniecības produkciju; importa lielāko daļu veido mašīnas, iekārtas, elektrotehniskie un elektroniskie izstrādājumi, vieglās rūpniecības ražojumi.
Krievijas saimniecības globalizācija.
Krievijas eksportā dominē kurināmais, metāli un izejvielas, bet importā – komplicētas mašīnas un iekārtas, plaša patēriņa preces, pārtika. Krievijas pozitīvā tirdzniecības bilance balstās uz izejvielu eksportu. Tas dod Krievijai katru mēnesi 2 miljardus dolāru.
Galvenie Krievijas ārējās tirdzniecības partneri ir Viduseiropas un NVS valstis. Saimniecības attīstības nolūkos Krievija cenšas aktīvi piesaistīt ārvalstu kapitālu. Lai [iesaistītu ārzemju kapitālu, Krievija ir izveidojusi īpaši ekonomiskās zonas – Sanktpēterburgā, Novgorodā, Kaļiņingradā, Sahalīnā un Nahodkā.
Pasaules tirdzniecības liberalizācija.
Pašreiz visu zemeslodi aptver tirdzniecības liberalizācija. Brīva tirdzniecība veicina ekonomikas augšupeju. Visas tirgus ekonomikai pakļautās mērenās joslas valstis ir samērā bagātas.
Mūsdienās aktīvi darbojas viena no pasaules lielākajā ekonomiskajām organizācijām pasaule’- Pasaules Tirdzniecības organizācija (WTO), kura apvieno 140 valstis, to skaitā arī Latviju. Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalstis apņemas pilnībā atvērt savu banku apdrošināšanas un vērtspapīru tirdzniecības un citu finansiālo sektoru brīvai konkurencei. Darījumu apjomu ziņā šis ir pats lielākais pasaules tirgus, kura vērtība dienā pārsniedz 1.5 triljonus ASV dolāru.
Rietumeiropas tirdzniecības liberalizācija.
Rietumeiropas tirgum raksturīga lielāka ietilpība un pieprasījums nekā Austrumeiropas un NVS valstu tirgum. Galvenais ierobežojošais faktors ekonomisko sakaru padziļināšanā un paplašināšanā un paplašināšanās starp Rietumeiropu un Austrumeiropu ir lielā atšķirība ekonomikas attīstības līmenī un Austrumeiropas valstu nespēja ražot konkurētspējīgu produkciju.
Bijušās sociālistiskās valstis veido īpašu grupu, kurā notiek pāreja no plānveida saimniecības uz tirgus ekonomiku. Šajā grupā ietilpst valstis ar dažādu attīstības pakāpi. Daļa valstu pēc ražošanas struktūras un produkcijas apjoma uz vienu iedzīvotāju pieskaitāmas pie attīstības valstīm. Krievijas integrācija pasaules saimniecībā notiek galvenokārt pēc koloniālā modeļa – eksporta struktūrā dominē kurināmais, izejvielas un matreāli.