mūzikas terapija

Mūzikas terapija

SATURS

1. Mūzikas terapijas vēsture…………………………………………………….3-4
2. Mūzikas terapija mūsdienās…………………………………………………4-5
3. Metodes un rezultāti……………………………………………………………5-7
4. Psiho terapeitiskiem nolūkiem mūziku vēl izmanto…………………..7
5. Rekomendācijas…………………………………………………………………7-9
Izmantotā literatūra…………………………………………………………………10

MŪZIKAS TERAPIJAS VĒSTURE
Šobrīd pasaulē speciālisti pierādījuši, ka mūziku un skaņas var izmantot, lai ārstētu visdažādākās slimības. Dziedināšana ar mūziku ir pazīstama daudzus gadsimtus, bet bioenerģētiskās mūzikas terapijas metode ir viena no efektīvākajām un jaunākajām tehnoloģijām cilvēka organisma atveseļošanā. Tā izstrādāta ar ārstu-zinātnieku palīdzību 90.gadu beigās un tai nav analogu Rietumos.
Lai izprastu atšķirības mūzikas terapijas metodēs, kas ir pilnveidojušās dažādos gadsimtos, mazliet ieskatīsimies mūzikas terapijas vēsturē. Tikai zinot mūzikas terapijas vēsturi, mēs izpratīsim bioenerģētiskās mūzikas patieso vērtību.
Mūzikas terapijas vēsture liecina, ka dziedināšanā ar mūziku pielietotas dažādas metodes: rituālu mūzika; skaņu terapija; garīgā dziedāšana; atsevišķu mūzikas instrumentu spēlēšana; klasiskās mūzikas skaņdarbu noklausīšanās un jaunākā mūsdienu tehnoloģija-bioenerģētiskās mūzikas terapijas metode. Kā liecina vēsture mūzika izmantota ne tikai dziedināšanā, bet arī personības pilnveidošanai. Par dziedināšanu ar mūziku senajā Ēģiptē ir rakstīts arī Bībelē.
Antīkās Romas kultūrā mūzika tika plaši pielietota medicīnas praksē un tā neaprobežojās tikai ar cilvēka garīgās dzīves sfēru. Viduslaiku Eiropā mūzikas terapija attīstījās uz sengrieķu domātāju- Pitagora un Platona ideju bāzes par “sfēru harmoniju”. Ārsti savā praksē izmantoja astroloģiju, pacientu ārstēja ar mūzikas terapijas palīdzību, ņemot vērā planētu un zvaigžņu ietekmi uz cilvēka iekšējiem orgāniem (medicīnas astroloģija) un tiem atbilstošu mūzikas instrumentu skaņām.
17.gs.-18.gs.Eiropā mūzikas terapija tika apgūta no fizioloģijas viedokļa. Galvenokārt, tika pētīta organisma reakcija uz mūzikas skaņdarba iedarbību (pulsa izmaiņas; sirds darbība; elpošanas ritma izmaiņas atkarībā no mūzikas skaņas augstuma un stipruma, tembra, toņa).
19.gs. Francijas psihiatriskā slimnīca bija mūzikas terapijas vārti uz akadēmisko medicīnu. Pieaugot ražošanai, straujam pilsētas dzīves tempam, palielinājās nervu un psihisko slimību slimnieku skaits. Pilsētas slimnīcas bija pārpildītas. Neskatoties uz straujo bioloģijas; ķīmijas un farmakoloģijas progresu, medicīnai nebija efektīvu paņēmienu kā cilvēku izārstēt no dvēseles ciešanām. Pacienti, kas atradās psihozes stāvoklī, bija bīstami paši sev, jo viņu rīcība bija neprognozējama. Franču ārsts Eskirols nevarot ar to samierināties, nolēma veikt eksperimentu uzaicinot uz klīniku savus draugus- muzikantus, kuri piekrita bez atlīdzības spēlēt slimnieku palātās. Pēc mēneša, kompetenta ārstu komisija konstatēja apbrīnojamu faktu: slimnieki, kas bija norobežojušies no apkārtējās pasaules, izteica vēlmi kontaktēties ar pārējiem, samazinājās emocionālā spriedze slimniekiem, kuri līdz šim nebija savaldāmi, kā tikai uzvelkot “trako kreklu”.
Pēc Pirmā pasaules kara, stāvoklis izmainījās, kad slimnīcās bija daudz jaunu cilvēku, kam nezināmu iemeslu dēļ ilgi nedzija ievainojumi un neuzlabojās fiziskais stāvoklis. Nopietna ārstēšana nedeva vēlamos rezultātus. Tieši šī iemesla dēļ daudzi Vācijas; Austrijas; Francijas un Itālijas ārsti pievērsās mūzikas terapijai.

Mūzikas terapija mūsdienās

1974. gadā Parīzē notika mūzikas terapijai veltīts kongress. Tā tika definēta kā “terapeitiska tehnika, kas izmanto mūziku visās tās formās ar pacienta aktīvu vai receptīvu piedalīšanos. Pati par sevi tā ir paramedicīniska. Lai panāktu lielāku efektivitāti, vēlams, lai mūzikas terapeits strādātu ciešā kontaktā ar psihiatru.” Beidzot bija pienācis laiks, ka mūzikas terapija vismaz vairs netika noliegta. Vēl vairāk – jaunākie pētījumi liecina, ka pasaulē gandrīz nav tādas saslimšanas vai simptoma, kur mūzikas terapeita palīdzība izrādītos pilnīgi veltīga. Mūzikas terapeitu rīcībā tagad ir speciāls kata¬logs, kurā medikamentu vietā katras konkrētas slimības ārstēšanai ir minēts kāds viens vai vairāki muzikāli skaņdarbi.
Psihoterapeiti savā darbā arvien plašāk sāk izmantot mūziku. ASV mūzikas terapija tiek pārstāvēta galvenokārt kā komplementārās medicīnas metode, bet Eiropā to daudzviet izmanto kā pilnīgi patstāvīgu

terapijas virzienu, kas balstās uz tā saucamo zviedru skolu, kas parādījās 1948. gadā. 1968. gadā arī Eiropā tika nodibināta profesionāla mūzikas terapeitu asociācija.
Vairāki zinātnieki vienlaikus ir atklājuši faktu, ka zīdaiņi, pirmsskolas vecuma bērni un pieaugušie praktiski ļoti līdzīgi uztver nepazīstamas melodijas. Mūzikas uztvere pilnveidojas vienlaikus ar runas attīstību. Pētniece O. Volčeka (1979) ir atklā¬ju¬si, ka dažas toņkārtas mūzikā atspoguļo “apkārtējās vides apstākļus”. Viņa detalizēti izanalizēja 400 dziesmas un ro¬mances. Piemēram, jēdzienu un parādību “plašums” atspo¬gu¬ļo toņkārta mi bemol mažors, “ierobežotu telpu” – do mažors un si bemol mažors, “ūdens vidi” – mi bemol mažors, re, mažors un si minors, “debesis” – sol mažors un mi minors, utt.
Jau 1912. gadā G. Velds izpētīja ”baudu no mūzikas”. Viņaprāt, tās ir sarežģītas jūtas, kas sevī ietver vismaz sešus komponentus. Tā ir bauda, ko rada:
1) instrumentu tembrs un tonālās nianses;
2) ritms;
3) iztēles spēles, kas ietver klausītāja spontānu “pie¬slēgšanos” kora vai orķestra dalībnieka lomā vai muzikālā skaņdarba tālākās attīstības paredzēšanu;
4) patīkamas toņkārtas;
5) patīkamas asociācijas ar indivīda iepriekšējo pieredzi;
6) intelektuālas darbības muzikālo struktūru izveidē.

Metodes un rezultāti

Kā uzskatīja slavenais francūzis Žans Žaks Ruso, mūzika iedarbību uz klausītāju panāk ar melodijas iespējām atdarināt cilvēkam raksturīgās intonācijas, kad viņš pauž kādas no savām jūtām. Spānijas Mūzikas terapijas asociācijas dibinātāja Dr. Poča ir teikusi: “Mūzika ir jūtu valoda, kas nav izsakāma vārdos. Tādēļ, pēc modernās psiho¬terapijas uzskatiem, mūzika spēj ietekmēt cilvēka emocijas daudz spēcīgāk un ātrāk nekā citi mākslas veidi.”
Vairākums speciālistu parasti nosaka 30 minūšu ilgu mūzikas terapijas seansu, bet daži tam atvēl 1 stundu. Seansu daudzums ir atkarīgs no katra konkrēta slimnieka un viņa slimības smaguma pakāpes. Visbiežāk mūzikas tera¬pijas seansu iedala trijās daļās. Aktīvajā daļā pacients mūzikas pavadībā dziedot, dejojot vai vingrojot izdara dinamiskas kustības. Parasti tiek piemeklēts tāds skaņdarbs, lai tas maksimāli atbilstu pacienta psihiskajam stāvoklim. Pasīvajā daļā mūzikas skaņas palīdz pacientam relaksēties. Ir jāizvēlas pēc rakstura harmonisks, nomierinošs skaņdarbs. Klīniskā daļa attiecas uz pacientiem ar pārmaiņām uzvedībā. Kad ir iestājusies stabilizācijas un līdzsvara fāze, mūzikas tera¬peitiskā nozīme nodrošina vai nu tonizējošo, vai atslogojošo uzdevumu risināšanu.
Lūk, komponistu saraksts, kuru daiļradē, pēc ekspertu domām, visspilgtāk pārstāvētas analītiskās vai sintētiskās tendences. Vis optimistiskā daiļrade pieder A. Vivaldi, F. Kuperēnam, S. Prokofjevam, I. Stravinskim, Z. F. Ramo, R. Ščedrinam. Viņu “antipodi” ir A. Bergs, G.Mālers, A. Brukners, M. Musorgskis, S. Rahmaņinovs, A.Šnitke, D. Šostakovičs. Tembrālā amplitūda visbagātāk parādīta J. S. Baha, A. Korelli, G. F. Hendeļa, Z. F. Ramo, D.Čima¬rozas, A. Aļabjeva, A. Varlamova, S. Taņejeva skaņdarbos. Viskoloristiskākie un gleznainākie skaņdarbi pieder H. Berliozam, K. A. Debisī, R. Vāgneram, Dž. Pučīni, A. Šnitkem, M. Musorgskim, S. Rahmaņinovam. Tiek atzīts, ka seno laiku komponistiem spilgtāk dominējusi galvas smadzeņu kreisā puslode, savukārt komponistiem, kas dzīvoja un rakstīja mūziku 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā, izpaužas labās puslodes dominante. Te, ne¬apšaubāmi, svarīga ietekme bijusi vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem

Par visterapeitiskāko mūziku pelnīti tiek uzskatītas Indijas rāgas – visai specifiski instrumentālie skaņdarbi, ko labprāt klausās pat cūkas, kuras, izdzirdot rāgas, izbeidz savstarpējās cīņas. Kad šīs harmoniskās skaņas sadzird delfīni, tie no okeāna dzīlēm tuvojas krastiem un klausās.
Bretaņas pussalā Francijas rietumos klosteru mūki izpilda Mocarta mūziku dzīvniekiem, kurus viņi kopj, jo ir pierādījies, ka govis pēc šādas mūzikas noklausīšanās dod manāmi vairāk piena.
Vairākās Eiropas pilsētās dzelzceļa stacijās bieži uzturējās narkotiku cienītāji. Kopš stacijas telpās sāka atskaņot klasisko mūziku, narkomāni drīz vien no tām pazuda.
Kādā maizes ceptuvē Japānas pilsētā Nagojā 72 stundas pēc kārtas tiek atskaņota Bēthovena 6. simfonija. “Bēthovena maizei” ir unikāla, neatkārtojama garša, un tā uzrūgst daudz ātrāk.
Baltimoras Svētās Agneses hospitālī (ASV) reanimācijas palātās atskaņo klasisko mūziku. “Pusstunda mūzikas nodrošina tikpat lielu efektu kā 10 mg valiuma” stāsta dr.R.Bārs – sirds un asinsvadu slimību nodaļas vadītājs.
Vairākās valstīs imigrācijas biroju darbinieki, mācot ieceļotājiem vietējo valodu, fonā atskaņo Mocarta un barokālo mūziku; viņi apgalvo, ka valoda tā tiek apgūta daudz ātrāk.
Vācijas un citu valstu mūzikas terapeiti piedāvāja lauksaimniecības speciālistiem izmantot klasisko mūziku augkopībā. Rezultāti bija pārliecinoši: augi, kas dzirdēja mūziku, jau pēc pāris nedēļām manāmi apsteidza tos augus, kuriem mūzika netika atskaņota.
Slimnieki ar bronhiālo astmu manāmi uzlabo savu veselības stāvokli vai pat pilnībā izārstējas, ja sāk aktīvi apgūt kāda pūšam instrumenta spēli.

Ārzemju literatūrā ir minēti piemēri par veiksmīgu mūzikas terapijas izmantošanu ne tikai psihisko slimību ārstēšanā (neirozes, arī “vieglās” neirozes, dezadaptācijas “smagās formas” klasiskās psihiatrijas izpratnē), bet arī ķirurģijā, stomatoloģijā, dzemdniecībā un ginekoloģijā u. c. Ļoti labi mūzikas terapijas rezultāti ir iegūti visdažādāko slimīgu stāvokļu ārstēšanā, piemēram, ja ir traumas, zobu sāpes, kaitīgi ieradumi (narkotiku, alkohola, nikotīna u. c. vielu lietošana), šizofrēnija, hipertonija, Pārkinsona slimība, liekais svars, bezmiegs, galvassāpes, sirds un asinsvadu slimības, diabēts, epilepsija, perso¬nības attīstības traucējumi, hroniskā noguruma sindroms, celebrālā trieka, autisms, artrīts, nemiers, alerģija, agresīva un antisociāla uzvedība, kā arī organisma rehabilitācijas gadījumā. Metode tiek plaši pielietota daudzu elpošanas orgānu, sirds un asinsvadu sistēmas, aknu, žultspūšļa, zarnu trakta un kuņģa, urīnceļu un dzimumorgānu slimību profilaksē un dziedniecībā, impotences gadījumā, kā arī citu seksuālas dabas traucējumu novēršanā, centrālās nervu sistēmas sakārtošanai un akūtos mugurkaula saslimšanas gadījumos.

Psiho terapeitiskiem nolūkiem mūziku vēl izmanto:

• lai harmonizētu slimnieka atrašanos slimnīcā un padarītu to estētiskāku;
• lai rosinātu komunikatīvo iespēju attīstību;
• lai attīstītu radošo iztēli un fantāziju;
• psiholoģiskā tonusa relaksācijai;
• emocionālās sfēras paplašināšanai un attīstībai;
• kolektīvisma jūtu attīstībai;
• estētisko prasību attīstībai

Rekomendācijas

Ja ir depresija (ar nomāktību, skumjām, bezcerību un nespēku), ieteicams klausīties:
S. Rahmaņinova 2. klavierkoncertu;
G. F. Hendeļa “Ūdens mūziku”;
L. van Bēthovena 5. klavierkoncertu;
A. Dvoržāka 8. simfoniju;
F. Šūberta “Meža ķēniņu”.

Nervu sistēmas tonizēšanai noder:
R. Vāgnera operas “Nirnbergas meistardziedoņi” fināls;
R. Vāgnera operas “Rienci” uvertīra;
K. Sen-Sansa “Gulbis”;
A. Dvoržāka 5. simfonija (“Jaunā pasaule”);
Dž. Verdi opera “Aīda”.

Ja moka bezmiega problēma, klausieties:
F. Šopena “Noktirni”;
S. Bārbera “Adagio” stīgu instrumentiem;
K. Debisī “Fauna diendusu”;
J. Pahelbela “Kanonu”.

Lai attīrītos no ciešanām:
P. Čaikovska 1. simfonijas otro daļu, kā arī 6. simfonijas 1., 3., un 4. daļu.

Kautrīguma un kauna izjūtas pārvarēšanai palīdz:
J. Brāmsa 4. simfonijas 1. daļa;
J. S. Baha “Brandenburgas koncertu” lēnās daļas;
F. Lista prelūdijas (fināls).

Dzīvības spēku aktivizācijai – M. Ravela “Pavāna” un “Bolero”.

Optimistiskas pasaules uztveres veidošanai jāklausās:
V. A. Mocarta “Mazā nakts serenāde”(fināls);
Ž. Bizē “Jauniešu simfonija” (fināls);
deju mūzika no R. Štrausa, I. Kālmāna, F. Lehāra operetēm;
F. Šopena “Noktirne S dur”, klavierkoncerti ar orķestri (vidējās daļas).

Pret stresu ir noderīgi gregoriāņu mūku dziedājumi.

Lai nomierinātos, jāklausās:
A. Borodina “Noktirne no stīgu kvarteta”;
F. Šopena noktirnes (fa mažorā un re bemol mažorā), “Etīde mi mažorā” (pirmā un pēdējā daļa);
F. Šūberta “Ave Maria”;
K. Sen-Sansa “Gulbis”;
S. Rahmaņinova 2. klavierkoncerts (2. daļas sākums).

Priekam:
D. Šostakoviča “Svētku uvertīra”;
F. Lista “Ungāru rapsodijas” (6., 10., 11., 12. rapsodijas fināls);
V. A. Mocarta “Mazā nakts serenāde” (I un IV daļa);
L. van Bēthovena 5., 6. un 9.simfonijas fināls.

Izmantotā literatūra

www.psihologijaspasaule.lv
www.orions.dtc.lv
www.aiknc.lv
www.woman.delfi.lv
www.dzirkstele.lv