Rainis nekad nebūs mazs, jo viņa devums un domu plašums ir liels. Tas turpina eksistēt pēc viņa vēl šodien. Pats uzskatīja, ka cilvēks var dzīvot arī pēc nāves, ja viņa idejas spēj ietekmēt.
Kā liels retums latviešu dramaturģijā 2000. gada 25. novembrī Stokholmas Orin teātrī notika zviedru valodā (Jura Kronberga tulkojums) lugas “Jāzeps un viņa brāļi” pirmizrāde režisora Larsa Rudolfsona vadībā. Atsauksmes bija radikāli atšķirīgas, bet iestudējums radījis plaša mēroga rezonansi ap lugas interpretāciju un neizbēgami – tās autoru. Domāju, ka šāda mēroga iestudējums pašam Rainim būtu labpaticis, jo zināms, ka Raiņa dzīves laikā luga ārpus Latvijas uzvesta tikai Londonā, kaut arī bija iecerēts vēl Vācijā, Čehijā, ASV u.c. valstīs. Zviedru režisors kategoriski bija atteicies no Raiņa mistiskajām lugas beigām, saglabājot Bībelisko izskaņu, kas pielīdzināma pasakai ar laimīgām beigām. Būtībā tā izjaucot Raiņa dramatismu un filozofisko jēgu. Bet ko tur pārmest dramaturgam.
Lasot šo lugu, skaidri jūtams, ka Jāzeps ir Raiņa prototips. Drāma tapusi trimdas laikā, kad rakstnieku nomāca filozofiskas pārdomas un alkas pēc mājām. Idejas par ideālu sabiedrību un cilvēkiem Rainim ir tuvas jau jaunībā. Tās kļūst par viņa daiļrades “vadmotīvu”. “Jāzeps” simbolizē gan alkas pēc taisnīguma, kas nenodrošina mīlestību, gan cilvēcīgo vājumu, gan arī gara plašumu, kas sniedz iespējas dvēseles pilnveidošanai. Jāzepa pavadītie gadi Ēģiptē ir atbilstīgi gan paša Raiņa trimdai, gan arī cilvēka dzīvei šajā pasaulē, kur katrs mēs esam kā trimdinieks, kas izraidīts no paradīzes ar vēlmi tajā reiz atgriezties. Arī Jāzeps pirms cēlās aiziešanas nespēj atrisināt konfliktu ar brāļiem šajā saulē un piedot pāri darīto. Viņš atvadās ar domu, ka reiz atgriezīsies, kļuvis viedāks un garīgi spēcīgāks, guvis mīlestības pilnību, tas varētu būt citā laikā un citā vietā starp nākotnes cilvēkiem. Jo šobrīd cilvēka sirds nav gana plaša, lai spētu patiesi piedot brāļu noziegumu un viņus mīlēt. Mums vēl daudz jāmācās, lai nesavtīgi mīlētu.
Caur Jāzepu atklājas arī Raiņa idejas par nākotnes cilvēku, kas sasaucas ar Nīčes pārcilvēku. Gan Nīčem, gan Rainim dievam līdzīgais cilvēks pats ir sevis radītājs. Nīče pilnībā noliedz kristietību, savukārt Rainis saglabā žēlsirdību pret vājāko un tuvākā mīlestību, kuru viņš definē arī kā universālo mīlu – “tā ir jaunā reliģija, kura vairs nav reliģija” , noliedzot kristietības dogmas. Nīče, rūpēs par cilvēku sugu apgalvo, ka jāizdzīvo stiprākajam, bet Rainis ir marksisma ideju iedvesmots.
Nīče ir tikai viens no domubiedriem Raiņa nākotnes cilvēka izveides procesā, varētu teikt, ka tās ir variācijas par pārcilvēka tēmu. Idejas sastopamas arī Austrumu kultūrā, kur reinkarnācija ļauj pārmiesoties dvēselei citos ķermeņos, lai veidotu savu garīgo uzkrājumu. Rainim saistošas ir arī Darvina un Marksa evolūcijas teorijas, kuru centrā ir mūžīgā attīstība. Rainis uzskata, ka cilvēka personīgā izaugsme ir kā atsauce pasaules attīstībai, jo katrs indivīds savā dzīvē pārdzīvo visas pasaules attīstības pakāpes. Tātad nākotnes cilvēks simbolizē jau nākamo pasaules attīstības stāvokli, kurš tikai sekos.
Raiņa nākotnes cilvēks tiek veidots bez noteiktas reliģiskas vai filozofiskas piederības, eklektiski sajaucot dažādu reliģiju un kultu iezīmes, no visa paņemot pa mazumiņam. Rainis it kā “pielabo” līdz šim pastāvošās ticības. Nav jau tā, ka viņš kategoriski atteiktos no Dieva, viņš vienkārši tam netic tradicionālajā veidā, taču cenšas savas dzīves laikā viņu meklēt. Tāpat arī Kristus kā starpnieks starp debesīm un zemi Rainim nav nepieciešams, visam dzīvē ir jākļūst personiskākam. Katram ir dota iespēja tikties ar Dievu, kļūt par to, pārvarēt nāvi.
Arī Raiņa Jāzeps tapis zem Nīčes Dieva nāves zīmes. Par to liecina lugas izskaņa, kur Bībeles sižeta beigās kristietiskā piedošana aizstāta ar Jāzepa nespēju piedot brāļiem, jo zudusi ir ticība. Neiespējami atrisināt konfliktu bez Dieva. Cilvēks paļaujas vienīgi uz sevi, ticības trūkumu pārvarot kļūdams par dievu. Rainis meistarīgi pratis iet vidusceļu starp teismu un ateismu, izvēloties nākotnes cilvēka utopisko ideoloģiju, kur pamatos būtu jāpārveido cilvēka daba, saglabājot ticību un jēgu. Nenoliedzami, ka viņš piedāvā ļoti cēlu un augstvērtīgu nākotnes modeli – ideālu, bet diemžēl pats savas dzīves laikā nav atradis ceļu uz šo utopiju.
Raiņa nākotnes cilvēka ideoloģija ir kā turpinājums jau aizsāktam utopiju ciklam: Platona “Valsts”, T. Mora “Utopija”, F. Bēkona “Nova Atlantis”, T. Kampanella “Saules pilsēta” u.c.. Rainis uzskata, ka svarīgi ir mainīt sabiedrību, sociālos apstākļus. Būdams sociāldemokrāts, viņš ar politiskiem līdzekļiem centies panākt, lai katram indivīdam būtu iespēja attīstīties. Diemžēl savas dzīves laikā Rainim nācās atteikties no domas, ka materiālā dzīve ir bāze nākotnes cilvēka tapšanai. Gadu gaitā Rainim rodas atziņa, ka, lai mainītu cilvēci, vispirms ir jāmaina cilvēks.
Raiņa kā politiķa gaitas sākušās ar “Jauno strāvu” vēl laikraksta “Dienas Lapa” laikā. Vēlāk, trimdā pavadīto gadu laikā un pēc atgriešanās Latvijā, pārstāvot sociāldemokrātu kustību, Rainis tic, ka Latvijas politiskā dzīve spēs izvairīties no Eiropas rūgtās pieredzes – “Eiropas tagadējā politika visa dibināta uz rupju varu un militārismu, mums tas nav vajadzīgs, mēs – nākotnes cilvēki un tauta”.
1920.gada pavasarī, atgriežoties dzimtenē, Raini un Aspaziju sagaidīja ļaužu pūļi, Nacionālajā teātrī bija sarīkots vērienīgs pasākums par godu viņiem. Rainis bija sajūsmā par tādu uzņemšanu.
Taču vēlāk viņus gaida vilšanās. Ja saskatām kopsakarības starp Raini un Jāzepu, tad brāļi lugā būtu pielīdzināmi Raiņa domu un partijas biedriem. Rainis bija kļuvis par “izkārtni”, kuru izmantoja politisku mērķu sasniegšanai. Aspazija nekad nepadevās varas kārdinājumam un centās no tā pasargāt arī Raini, bet tomēr viņš gluži kā Jāzeps piedzīvoja savu brāļu nodevību. Aspazija to paredzējusi jau Kastaņolā: “Ak, mīļais, vai tad es tev to neteicu ar visu dvēseli, bet Tu jau gribēji pats piedzīvot… Ak, mīļais, nu tu redzi pats – vai tu nu pats neesi Jāzeps un tavi brāļi tevi nemīl, partija tevi negrib tādēļ, ka tu esi pārāk individuālists, ne komandējams cilvēks” . Arī kā Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktora korupcijas un konkurences apstākļos Raiņa ietekme nav sevišķi liela.
Saprazdams, ka nespēs piepildīt savus filozofiskos mērķus, Rainis pamet politiku un pievēršas sev un radīšanai. Taču arī kā mākslinieks viņš Latvijā piedzīvo vilšanās rūgtumu. Tiek noraidīta pat kandidatūras izvirzīšana Nobela prēmijai. 1921.gada pavasarī Rainis kļūst par Nacionālā teātra direktoru. Šī darbavieta noteikti būtu spējusi dot radošu gandarījumu, bet viņam sāka pārmest par bieži izrādītajām paša lugām. Kā, piemēram, “Jāzeps un viņa brāļi” tika izrādīta 80 reizes. Diemžēl Rainim bija jāpamet teātra direktora postenis.
“Ja būšu tāds kā jūs, vai mīlēsat?” – tā Jāzeps brāļiem vaicā. Rainis savukārt apzinās, ka nespēs sevi upurēt labu attiecību vārdā, pārkāpjot savus filozofiskos un cilvēcīgos principus. Viņš izvēlas smagāko, bet patiesāko ceļu – palikt viens ar savu taisnību, nevis sekot pūlim, kurš propagandē aprobežotu buržuju sabiedrību. Rainis vienmēr ir atsaucies, ka nākotnes cilvēka rašanās augsne ir meklējama strādniekos, vienkāršajā tautā – “Tev, pamatšķira – / Kas izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs,/ Līdz ļauns un sāpes ļaužu dvēslē dzīs” .
Jāzepa mērķis nav rast dzīvē psiholoģisku komfortu, bet gan nonākt harmonijā ar sevi un pasauli apkārt. Šeit atklājas arī Raiņa romantiskās ilūzijas – pārveidot dabu pretēji tās pamatlikumiem, lai pavērtos iespēja izkopt patību līdz dievišķam stāvoklim. Lugā “Jāzeps un viņa brāļi” Rainis caur Jāzepu atklājas kā tipisks rietumu pasaules intelektuālis, kurš alkst pēc taisnības racionāla atrisinājuma. Savukārt Potifers ir kā “alter ego” Rainim, kurš pārstāv biblisko, arī austrumniecisko domāšanu. Būtībā Rainis zina visas atbildes uz jautājumiem, tikai Jāzeps kā nākotnes cilvēks šajā attīstības stadijā nespēj visus ideālus piepildīt. Aizejot Jāzeps atsaucas uz Dinu, kas māca izlīdzināties ar sevi un rast universālo mīlu – “Ak, mīla neprasa, tik dod un dod” .
Lugā Dina ir garīgi pārāka par Jāzepu, tikai pēdējā cēlienā Jāzeps pietuvojas viņai caur savas patības meklējumiem. Dina ir kā nākotnes cilvēka dvesma, kura sludina universālo Raiņa mīlu un spēju ziedot sevi kāda cēla mērķa vārdā.
Dinas dzīvais prototips, protams, ir Aspazija, kura no neveiksmīga dramaturga un jurista Jāņa Pliekšāna radījusi lielo Raini. R. Dobrovenskis savā grāmatā par Raini raksta – “Jāņa Pliekšāna panākumi juridiskajā laukā ir nenozīmīgi. Viņa balss ir klusa, un runas veids nav pārāk izteiksmīgs. Pirmo patstāvīgo lietu viņš zaudē. Otras, kā liekas, nekad arī nav bijis” . Sieviete vīrieti rada divreiz – pirmoreiz, kad to kā māte laiž pasaulē, un otrreiz, kad, upurējot sevi, balsta vīrieti un “izauklē” ģēniju. Tā arī Dina Jāzepam nekad neprasīja atdarīt ar to pašu. Viņa bija ļoti drosmīga un pat vīrišķīga, un spēja iedvesmot vīrieti patības tapšanā.
Raiņa uzskatos nākotnes cilvēku laulību vīzija neaprobežojas ar lētām precībām, “cietumu” mūža garumā vai aprēķina laulībām. Divu cilvēku savienība ir kā posms cilvēka garīgai attīstībai. Nākotnes sabiedrībā sievietes un vīrieša attiecības neaprobežojas tikai ar seksuālu tuvību. Ir nepieciešama pilnīga divu cilvēku sapratne, uzticība, atbalsts, mīlestība, lai abi sevi varētu pilnībā realizēt. Aspazija un Rainis ir kā paraugs nākotnes cilvēku saitēm, bet diemžēl šajā pasaulē viņi paši nespēja līdz galam realizēt divu cilvēku patības savieņu, kas tikai liecina par cilvēka nepārvaramo nepilnību.
“Lai gals top sākums” – šī ideja Raini pavada visu mūžu. Nāvi viņš nekad nav uzskatījis par beigām, bet gan centies tajā saskatīt iespēju pārtapšanai un turpināt eksistēt kādā citā dimensijā. Nāve pārstāv visus negatīvos spēkus, kurus cilvēks nespēj uzvarēt, jo simbolizē pakļautību dabai. Rainis nāvi uztver kā lielāko pazemojumu visam dzīvajam, tā ir kā giljotīna jebkādiem sasniegtajiem mērķiem. Tāpēc svarīgi, lai nākotnes cilvēks spētu eksistēt mūžīgi, tā pietuvojoties dievišķai nemirstībai. Rainis nāvei atrod pavisam citu funkciju. Tā kļūst par posmu, kurš jāpārvar, un to izdarīt spēj tikai nākotnes cilvēks. Pārvarot nāvi, viņš sper nozīmīgu soli savas patības pilnveidošanā, savienojoties ar Visuma ritmiem un, iespējams, veidojot jaunu esību.
Cilvēka dzīve pēc nāves un viņa savieņa Kosmosā Rainim sasaucas ar austrumu ideju par Atmana un Brahmana vienību, kad individuālā dvēsele savienojas ar Kosmosa dvēseli, veidojot kādu jaunu matēriju. Tas savukārt atkal sasaucas ar vielas nezūdamības likumu, kuru savā domāšanā respektē arī Rainis – “Es ritu, ritu,/ Ņemot un dodot topu par citu – / Vēl ritu.” Tā arī Jāzeps beigās aiziet, lai vēlāk atgrieztos un atdotu sauli. Tikai šeit pilnībā zūd laika un telpas nozīme. Ja kristietībā mēs ticam, ka pēc nāves mūsu dvēseles nonāk paradīzē vai ellē, tad austrumu kultūra sludina daudzo dzīvju un dvēseles pārdzimšanas fenomenu. Rainis īsti nepiekrīt ne vienam no šiem variantiem, tāpēc par dzīvi pēc nāves viņš nespēj mums sniegt izsmeļošu atbildi, jo grūti ir spriest par to, ko neesi piedzīvojis.
Pēc nāves seko vientulība. Bet tā ir nepieciešama patības izveidei. Tikai vientulība Rainim ir vēl biedējošāka par pašu nāvi. Arī viņam tik personiskā un filozofiskā dzejoļu krājumā kā “Gals un sākums”, kur, patībai attīstoties caur septiņiem lokiem, vientulība seko pēc nāves. Rainis šādu bezcerīgu pamestību baudījis savas dzīves pēdējās dienās, kad viņu visi bija aizmirsuši, neapsveicot pat pēdējā dzimšanas dienā īsi pirms nāves. Šajās dienās Rainis esot iemantojis garīgu mieru un bieži minējis, ka nu beidzot tik ķersies pie lielā darba. Iespējams, ka šie pēdējie dzīves mirkļi bija kā ievads kādai nākotnes cilvēka patības tapšanai.
Raiņa partijas biedrs Kārkliņš ir teicis: “Raiņa patiesā drāma viņa mūža beigu cēlienā bija tā, ka sadzīvē viņš nokļuva uz Fausta ceļa. Ja vācu racionālās mentalitātes vadītais Fausts savas dzīves piepildījumu atrada praktiskā vispārderīgā darbā, tad Raiņa radītais Jāzeps no darbā iegūtā goda un varas aiziet tuksnesī, lai tur vientulīgā pašiegremdē atrastu savas dvēseles mieru un laimi, ko nest visiem, vienots ar visu. Te sakņojas Raiņa reizēm spontāni uzliesmojošā, bet nepiepildītā vēlēšanās atriezties Kastaņolas klusumā un iet tur savu īsto ceļu pretim savai pilnībai un pārveidei, ko sauc par nāvi. Ar Raini aizgāja, ceļa virzienu pazaudējis, nelaimīgs Jāzeps.”
Rainis savam nākotnes cilvēkam vietu šajā pasaulē neatrada. Izteiktās hipotēzes, ka piemērots laiks patības izveidei nāktu pēc kapitālisma un sociālisma, ir tikai akli minējumi. Cīņa ar dabu joprojām nav vainagojusies panākumiem, un cilvēka ego ļauj plaukt gan sociālismam, gan kapitālismam mūsu dvēselēs. Aizvien cilvēka godprātībai ir mīnusa koeficients. Ja Rainis vēl spēja noticēt, ka cilvēkā mīt kaut kas augstāks – patība, kas ir kā alūzija dvēselei, tad liekas, ka šodien jebkura svētuma pazīme no mūsdienu cilvēces ir izplēnējusi kopā ar nesavtīgu mīlestību.
Postmodernajā pasaulē mīlestība un tās kodols, dvēsele, ir transformējušās neskaitāmās identitātēs, kas ir kā ērti nomaināmas maskas. No rīta tu esi mīlošs ģimenes apgādnieks, pēcpusdienā – kašķīgs birokrāts, bet vakarā – psihiski slims terorists, kurš apšauj bērnus vietējā pamatskolā. Un visas šīs identitātes spēj savstarpēji ļoti labi sadzīvot, viena otrai netraucējot. Izveidojusies tāda kā identitāšu šizofrēnija, tikai par to tevi neietērpj trako kreklā.
Cilvēki veic neskaitāmas plastiskās operācijas, pārveidojot savu ārieni līdz nepazīšanai – šodien vīrietis, rīt jau sieviete. Paši sev esam kļuvuši par dieviem – veidojam pasauli, kādu vien vēlamies. Bet vai to var pielīdzināt Raiņa nākotnes cilvēkam, kurš savu garīgo varenību guvis caur patības pilnveidi?
Pēc Nīčes Dieva nāves pakāpeniski zūd jēga. Viss šajā pasaulē kļuvis bezjēdzīgs. Nevienam nav nepieciešams nākotnes cilvēka prototips. Katrs kļuvis pats sava labuma un laimes meklētājs. Kultūras dzīve ir kā aizsegs garīguma trūkumam, ģimenes modelis tapis par sabiedrības albīnu. Katrs ir iestidzis savas plašās identitātes kanjonu meklējumos, kuri ne vienmēr sevi attaisno un izrādās veiksmīgi. Cilvēka radošā matērija tiek pakļauta neskaitāmiem stereotipiem, kas burtiski “apēd” visu dabisko.
Īsta patības tapšanas gaisotne varbūt vēl ir kaut kur augstu Tibetas kalnos, kur askētiskie mūki piepilda savas dzīves dienas. Bet šāda askēze norāda uz sevis apspiešanu, kas arī Rainim nav pieņemama. Mēs esam saindēti ar kapitālistiskās pasaules labumiem, nespējot no tiem atteikties paši sev par labu. Bet vecā Dieva vietā nācis mantu kults un patērētāju sabiedrības ideāli.
Ir jāsper radikāls solis, lai spētu pārveidot mūsdienu slimo sepkultūru. Jo, iespējams, tikai caur milzīgu katastrofu var mainīt domāšanu un attieksmi. Tā nu tas ir, ka par Dievu mēs atceramies tikai tad, kad ir grūti, meklējot kādu, ko vainot. Retais viņam pasaka “paldies” par sauli, kura ik dienas spīd pie debesīm, lai mums nebūtu jāiznīkst bez gaismas.
Senās civilizācijas prata novērtēt šo mistisko zelta ripas fenomenu, to godājot un bijājot. Tāpat arī Rainis savā daiļradē saulei atvēlējis dievišķu vietu un mūžīgu varu, kur nākotnes cilvēkam rast patvērumu. Iespējams, mums vienkārši jākļūst tuvākiem saulei, kā to pauž arī Rainis: “Es savu spozmu vienošu ar sauli./ Es nākšu saskaņā ar Visumu,/ Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,/ Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru,/ Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,/ Starp – taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt.. – Un tad es atnākšu jums atdot sauli.” Jāatgriežas pie pamatvērtībām, varbūt tad mēs spēsim saprast, ko Rainis mums ir centies pavēstīt caur šo Jāzepa monologu lugas beigās. “Atdot sauli” – to var interpretēt dažādi, kā katrs saprot, bet, protams, visvieglāk ir no šī mistiskā noslēguma vispār atteikties. Kamēr nespēsim novērtēt cilvēka sūtību zemes virsū, tikmēr turpināsim grimt savās no mīlas tukšajās un bezdvēseliskajās identitātēs. Tik jāpiemin, ka tajā saulē visas maskas kritīs un cilvēks paliks kails saules vai Dieva, vai savā priekšā.
Un varbūt kaut kur pie saules dārza vārtiem būs Rainis, un, pilnveidojot savu patību, taps par saules tēvu. Viņš netiesās vairs dzīvos un mirušos, bet mīlēs.
„Tik liels ir naids kā kalns, tik dziļš kā bedre –
Un tik ir mīla lielāka par naidu,
Kā saule kalnu sedz un bedri pilda.”