Jau kopš aizvēsturiskiem laikiem cilvēks, kā jau homo sapiens, ir tiecies izzināt pasauli un procesus, kas norit tam apkārt. Cilvēkam radās jautājumi uz kuriem viņš mēģināja rast atbildes. Laikam ritot, cilvēka zināšanu bagāža ir neizmērojami augusi, taču vēl šodien mēs katrs tiecamies pēc jaunām zināšanām, kas arī ir tas dzinulis, kas ir licis cilvēkam attīstīties tiktāl – „slāpes” izzināt. Izziņa vistiešākajā mērā ir saistīta ar filosofiju, jo filosofam ir dota nevis pati gudrība, bet ceļš uz to. Šis ceļš ir gudrības mīlestība – filosofija. Filozofija ir “zināšanu māte” no tās cēlušās daudz jaunas zinātnes (ģeogrāfija,matemātika, medicīna, hronoloģija u.c) Izziņas sākums nav atrodams tur, kur to meklē tīrā veidā, jo zināšanas jau pastāv pirms ziņašanām, izziņa – pirms izziņas. Izziņa cenšas atbrīvoties no visa emocionālā un subjektīvā. Zināšanas ir izziņas galaprodukts.
Ja par objektu ir iegūtas neapšaubāmas zināšanas, otrreizējai tā izzināšanai vairs nav jēgas. Kad viena veida atziņas nomaina citas – jaunākas un precīzākas, tad vecās zināšanas tiek atmestas.
Cilvēka izzināšanas (domāšanas) paņēmienus varētu iedalīt – analītiskus un sintētiskus spriedumus radošos. Analītiskie spriedumi ir tādi, kuros apgalvojums ir ietverts teikuma priekšmetā, kā spriedumā „Gājputni ir putni.” Šādus spriedumus sauc par analītiskiem, jo patiesība atklājas analizējot pašu jēdzienu. Sintētiski spriedumi ir tādi, kuros patiesību nevar atklāt tikai tīras analīzes ceļā, piemēram, spriedumā „Mājas ir melnas.” Visi spriedumi, kas ir pasaules uztveršanas rezultāts, ir sintētiski.
Antīkais zinātnieks un filozofs, kurš bija arī viens no ietekmīgākajiem rietumu domāšanā bija Aristotelis, kurš filosofiju uzskatīja par iegūstamu zināšanu kopumu. Aristotelis veidoja universālu zināšanu klasifikāciju, kurā nav ne mazāko šaubu, par to, ka zināšanas varētu arī neatklāt patiesību.
Viens no atpazīstamākajiem viņa darbiem bija metafizika, kurā viņš apgalvo: „Visi ļaudis tiecas pēc zināšanām, viņi sāk filozofēt, lai izbēgtu no nezināšanas, un izziņa un zināšanas ir augstākā balva, ko iegūt.” Viņš skubināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu, jo zināšanas varēja iegūt visapkārt (daba, cilvēki u.c.). Aristotelis savu viedokli pauž, teikdams: „Nomaļus stāvošam varētu likties, ka zināšanu apguve ir smags darbs, taču tam, kurš kaut vienreiz ir apjēdzis, cik zinātne ir skaista, top skaidrs, ka tā ir neizsakāms prieks.” Tāpat viņš apgalvo, ka zināšanas ir skaistas pašas par sevi, pat tad, ja tām nav praktiska pielietojuma, bez saistības ar noteiktu vietu un laiku. Process, kas saistīts ar tīrās izziņas nošķiršanu no pārējām dzīves sfērām, Aristoteļa filozofijā sasniedz kulmināciju, līdz ar to filosofija iegūst savādāku, jaunu veidolu.
Viens no izcilākajiem eiropiešu domātājiem un filozofiem, kas dziļāk apskata izziņas raksturu bija Imanuels Kants. Kanta filozofijas, sauktas arī par kritisko filozofiju, stūrakmens ir viņa darbs “Tīrā prāta kritika”, kurā viņš pētīja cilvēka zināšanu pamatus un izveidoja individuālu epistemoloģiju (izziņas teorija, loģika un valodas analīze). Kantu interesē prāta spējas un iespējas, nevis to vēsturiskā izcelsme.Zināšanas ir kaut kas vairāk, nekā vienkārši patiess uzskats. Piemēram, veiksmīgi uzminēta atbilde vai uz iepriekšējas pieredzes balstīta prognoze nav zināšanas līdz ar to ir uzskats, ka izšķirošais epistemoloģiskais jautājums ir tas, kā mūsu prāts sasniedz un „aptver” pasauli, kas pastāv it kā ārpus mums, Imanuela Kanta izpratnē, jautājums nebija par mūsu spējām sasniegt pasauli, bet gan par pasaules „piemērošanos” mūsu prāta prasībām un noteikumiem. Kants saka, ka zināšanām vienmēr ir sintētisks raksturs, mēs dodam savām zināšanām laika un telpas izpratni, mēs nosakām arī kvantitāti un kvalitāti. Kants uzskata, ka zināšanas ir mūsu prāta radītās sintēzes sapratnes rezultāts, līdz ar to izziņa ir jāsakārto un jāorganizē, lai rezultāts būtu drošticams. Taču drošticamās un vispārīgās zināšanas ir iespējamas, bet tām ir sava noteikta robeža. Kants salīdzina cilvēka prātu ar putnu, kas, sācis lidot, ceļas arvien augstāk, bet neapzinās, ka var lidot tikai līdz zināmai robežai. Šī robeža ir jāapjēdz cilvēka prātam. Kants ievieš tādu jēdzienu kā „lieta par sevi”, kas , vienkāršiem vārdiem runājot, būtu – tā robeža, kurai pāri mūsu prāts nesniedzas, kas ir ārpus mūsu jutekliskās uztveres un spējas izzināt.
Kantam teorētiskais prāts izzina un praktiskais prāts caur gribu realizē sevi morālos aktos.
Tāpat Kants apgalvo, ka cilvēka prātā pastāv aprioras jeb pirms pieredzes dotas formas. Cilvēka prāts izzina pasauli, parādības sakārtojot atbilstoši juteklības un sapratnes apriorajām formām jeb atbilstoši cilvēciskajam skatījumam uz pasauli. Viņaprāt, izziņa sakārtojas pēc shēmas – X Maņu orgānu sniegtie materiāli (nesakārtoti) Intuīciju izveidošana, pievienojot apriorus elementus (sakārtojums laikā un telpā) Kategorizācija (kvantitāte, kvalitāte, attiecības, modalitāte) Jēdzieni.
Izziņa, kā noteikts prāta sapringuma stāvoklis ir saistīta ar piepūli, risku, neziņu. Izziņā cilvēks uzņemas pilnīgu atbildību uz sevi, jo viņš ir tā vienreizējā būtne mūsu pasaulē, kas pēc zināšanām tiecas saskaņā ar savu gribu. Zināšanu ieguve prasa spēku un gribu, tās nav dotas, bet ir jāizcīna. Izziņa ir raksturīga ar to, ka tiecas saskatīt vispārīgo atsevišķajā. Taču varam secināt, ka mums pieejamas ir tās zināšanas, kuras ir mums apkārt, kurām mēs esam klāt. Mēs nevaram īsti zināt, kas ir tur, kur mēs ar savu juteklību, uztveri, sapratni un prātu neesam klāt. Cilvēks var zināt tikai cilvēciskoto pasauli.