Nauda.
Nauda ir līdzeklis, ar ko var izteikt visu citu preču un pakalpojumu vērtību un ko pēc vispārējas vienošanās izmanto parādsaistību nokārtošanai. Parasti to izdod valdība vai kāda finanšu iestāde (banka), taču naudas funkcijas īpašos apstākļos (ekonomiskas stabilitātes trūkums, karš, cietums) var pildīt arī plaša patēriņa preces, piemēram, cigaretes vai alkohols. Naudas vērtība atkarīga no tās kā apmaiņas priekšmeta noderīguma, savukārt tas atkarīgs no naudas tirgus vērtības.
Naudai var būt pašai par sevi piemītoša vērtība (ja naudas funkcijas pilda kāda prece); izplatīta šādas naudas forma ir valūta ar zelta segumu. Nauda, kurai pašai par sevi vērtība nepiemīt, ir salīdzinoši nesens izgudrojums. Šādas naudas vērtību nosaka likums – valdība naudu izdod un ar likumu nosaka, ka šī nauda jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis, turklāt prasa, lai šajā nauda tiktu maksāti nodokļi. Vēsturiski ir bijuši gadījumi, kad nauda, kam pašai vērtība piemīt (piemēram, zelta seguma veidā), to zaudē (ASV dolārs) vai tāda, kurai tās nav bijis, to iegūst (t.s. Šveices dinārs).
Latvijas Republikas nacionālās naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu.
Valūta.
Valūta ir maiņas vienība, lai veicinātu preču un pakalpojumu tirdzniecību. Tā ir naudas paveids, un to saprot tieši kā maiņas līdzekli, nevis kautko vērtīgu pašu par sevi.
Parasti katrai valstij ir monopols uz tās izdotu valūtu, ko kontrolē tās centrālā banka.
Naudas īpašības.
Lai apmaiņas līdzekli varētu uzskatīt par naudu, tam jāpiemīt noteiktām īpašībām:
• tam jābūt standarta maksājumu līdzeklim,
• ar to jāvar noteikt citu preču vai pakalpojumu vērtību (līdz ar to arī cenu),
• tam jābūt vērtību uzkrāšanas līdzeklim,
• tai jābūt atpazīstamai un vienotai.
Mūsdienu ekonomikas ietvaros tiek uzskatīts, ka naudai vēlamas šādas īpašības:
• tās vērtībai jābūt stabilai,
• tai jābūt grūti viltojamai,
• tai jābūt viegli dalāmai un pārvietojamai,
• tai jābūt savstarpēji apmaināmai (vienai naudas vienībai jābūt noteiktai vērtībai attiecībā pret citu naudas vienību),
• tai jābūt daudzumā ierobežotai,
• tai jābūt izturīgai, tā nedrīkst bojāties vai ātri nolietoties.
Naudas funkcijas.
Naudai ir noteiktas funkcijas. Nauda ir:
• apgrozības līdzeklis,
• vērtību salīdzināšanas mērs un uzskaites līdzeklis,
• vērtību uzkrāšanas līdzeklis,
• kredītnauda jeb maksāšanas līdzeklis.
Naudas pamatfunkcija ir atdalīt pirkšanu no pārdošanas, tā atvieglojot maiņu, jo cilvēkam, kurš vēlas iegādāties noteiktu preci vai pakalpojumu, nav nepieciešamības atrast cilvēku, kurš vēlētos šo preci vai pakalpojumu iemainīt pret pircēja piedāvātajiem.
Naudas rašanās.
Gliemežvāku pērlītes no Blombosas alas Dienvidāfrikā (apm. 75 000 g. p.m.ē.)
Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Kultūrās, kurās neprata apstrādāt metālu, naudas funkcijām izmantoja gliemežvāku vai ziloņkaula rotaslietas, jo tās bija viegli sadalāmas un pārvietojamas, bet grūti viltojamas. Iesākumā naudas funkcijas pildīja prece, kas tika samainīta, izdarot tā saucamo barteru jeb naturālo maiņu. Vēlāk, meklējot ērtākus norēķināšanās veidus, ieviesās tā sauktā prečnauda, kad maksāšanas līdzekļa funkcijas pildīja dažādas plaša patēriņa preces.
Tā kā naudai jābūt daudzumā ierobežotai, tad vēsturiski kā nauda tikuši lietoti dažādi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem , gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai. Amerikas indiāņi izmantoja no gliemežvākiem izveidotas pērlītes, indieši – koši krāsotus gliemežvākus, Fidži salas iedzīvotāji – vaļu zobus, Ziemeļamerikas kolonisti – tabaku, Klusā okeāna salas Japas iedzīvotāji – lielus akmens diskus, to vērtība bija atkarīgā no lieluma; lielākie diametrā sasniedza 12 pēdas un svēra vairākas tonnas, viduslaiku Irākas iedzīvotāji – maizi. Ilgstoši kā maksāšanas līdzeklis tika izmantotas garšvielas.
Metāla monētu ieviešana.
Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantots metāls. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, pēc tam – no dzelzs, jo šos divus metālus plaši izmantoja ieroču ražošanā. Ap 700 g. p.m.ē. Argosas karalis Feidons nomainīja dzelzs monētas pret monētām no sudraba, kas bija salīdzinoši nelietderīgs, tikai dekoratīvs metāls. Šīs monētas plaši izmantoja kā starptautisku maiņas līdzekli līdz pat Peloponēsas karam, kad tās aizstāja Atēnu drahma.
Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, tika ieviestas Lidijā, Anatolijā . Tās tika izgatavotas no dabiska zelta un sudraba sakausējuma . Tās bija vienkārši veidotas, pēc formas līdzinājās pupām un uz tām bija primitīvas zīmes, kas liecināja vai nu par monētas svaru, vai metāla kvalitāti, vai abiem.
Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību, taču ar to bija saistītas arī zināmas problēmas – monētas tika apgrieztas (no malām nogriežot nelielu dārgmetāla daudzumu) vai sakratītas (tādējādi no monētām atdalījās dārgmetāla putekļi, kas samazināja monētas patieso vērtību), tāpēc lielos darījumos joprojām izmantoja naudas svēršanu. Šīs problēmas atrisināja, ieviešot nelielus iedobumus ap monētas perimetru.
Sarežģītāka problēma bija valdnieku centieni gūt materiālu labumu no naudas kalšanas monopola. Ieviešot standartmonētas, valdība rūpīgi noteica monētas svaru un tajā lietotā metāla kvalitāti. Uz monētas uzspieda valdnieka emblēmu, norādot tās izcelsmi. Valdniekiem tomēr bija raksturīgi vēlāk monētā izmantot mazāk dārgmetāla, tā samazinot monētas faktisko vērtību. Tā, piemēram, rīkojās Solons, kad 594. gadā p.m.ē. nāca pie varas Atēnās. Pēcāk toties Atēnu drahmai bija gandrīz nemainīgs sudraba sastāvs (67 graudi augstas kvalitātes sudraba līdz Aleksandra laikam, pēc tam – 65), tāpēc tā kļuva par standarta maksas līdzekli gan Grieķijā, gan lielā daļā Āzijas un Eiropas. Atēnu drahmu turpināja izdot un plaši pielietot pat tad, kad Grieķiju jau bija pakļāvuši romieši.
Aptuveni 212. gadā romieši ieviesa savu naudu, kas bija veidota pēc drahmas parauga – sudraba denāriju. Līdz ar to sāka mazināties iepriekšējo – vara monētu – vērtība, tās svars pamazām no vienas mārciņas samazinājās līdz pusuncei. Sudraba denārija un zelta aurēja (to ieviesa aptuveni 87. gadā p.m.ē.) vērtība toties gandrīz nemazinājās līdz pat Nerona nākšanai pie varas. Kad par imperatoru kļuva Nerons, tika samazināts dārgmetālu sastāvs kā denārijam, tā aurejam. Tas noveda pie pasliktinātas ekonomiskās situācijas, jo šī rīcība ir praktiski līdzvērtīga pastiprinātai naudas drukāšanai mūsdienās, tā veicinot inflāciju.
Lai arī naudas kalšanai parasti izmantoja zeltu un sudrabu, dažkārt tika izmantoti arī citi metāli. Piemēram, Spartā monētas ražoja no dzelzs, lai mudinātu iedzīvotājus neņemt dalību starptautiskajā tirdzniecībā. XVII gs. sākumā Zviedrijā trūka dārgmetālu, tāpēc naudu ražoja no vara – nauda bija lielas vara plātnes (50 cm vai vairāk garumā un platumā), uz kurām iespieda zīmes, kas norādīja to vērtību.
Sudraba tālers (1628)
No metāla kaltām monētām bija tā priekšrocība, ka to vērtība piemita jau pašam metālam. Problēma bija dažādo monētu līdzāspastāvēšana dažādās Eiropas nācijās. Piemēram, angļu un spāņu tirgotāji zelta monētas mainīja pret lielāku daudzumu sudraba monētu nekā kaimiņvalstu pārstāvji, tāpēc 1670.-1680. gados angļu zelta ginejas vērtība sāka strauji celties pret angļu sudraba kronas (crown) vērtību un Anglijā ieplūda daudz vairāk zelta nekā jebkurā citā Eiropas nācijā. Starpību jo lielāku vērta tas, ka Āzijas tirgotāji vērtēja sudrabu augstāk nekā zeltu, tāpēc Āzijas zelts strauji plūda uz Eiropu, bet Eiropas sudrabs – uz Āziju.
Sistēmu stabilizēt ļāva valsts banku garantijas iemainīt naudu pret zeltu pēc noteikta kursa. Tas tomēr gandrīz noveda pie nacionālas finanšu katastrofas, kad Anglijas bankai krīzes brīdī nācās iemainīt ļoti daudz naudas pret zeltu (situāciju glāba Londonas tirgotāji, kas deva bankai finanšu garantijas).
Papīrnauda
Senās Ķīnas papīrnauda (Songu dinastija)
Papīrnaudas aizsākumi meklējami rakstiskos solījumos maksāt noteiktu zelta un sudraba daudzumu vai citas vērtības, kā arī zīmēs, kas liecināja par to īpašniekam piederošajām vērtībām (piemēram, uzkrātiem lauksaimniecības produktiem). Šādi papīrnaudas priekšteči bija sastopami jau Senajā Mezopotāmijā, Japānā, Ēģiptē (I gs. m.ē.).
Galvenais cēlonis papīrnaudas ieviešanai būtībā bija izejvielu trūkums metāla monētu izgatavošanai. Pirmoreiz papīrnauda parādījusies, šķiet, VII gadsimtā Songu dinastijas laikā Ķīnā, bet ap 960. gadu Ķīnā pirmoreiz tika izdota vispārējā apritē ieviesta papīrnauda, kas sākotnēji tika segta ar metālu uzkrājumiem un kuru lietojums tika teritoriāli un arī laika ziņā ierobežots, līdz Juaņu dinastijas laikā šie ierobežojumi tika atcelti metālu trūkuma dēļ (tika ieviesta nesegta nauda). Papīrnaudas lietojumu, lai cīnītos pret milzīgo inflāciju, Ķīnā pārtrauca Miņu dinastijas laikā 1455. gadā.
Eiropā pirmās banknotes izdeva Stokholmas Banka, mūsdienu Zviedrijas bankas priekštece, 1660. gadā, taču 1664. gadā bankai pietrūka monētu papīrnaudas segšanai, tāpēc banka pārtrauca darbību. 1690. gadā tika izdota pirmā papīrnauda Ziemeļamerikā Masačūsetsā,
Tas, ka papīrnauda bija ļoti viegli izgatavojama, tās izdevējiem – bankām, valstīm utt. – radīja kārdinājumu dažādās krīzes situācijās (karu vai revolūciju laikos) laist apgrozībā naudu, ko nesedza ne dārgmetāli, ne citas vērtības. Tas izraisīja ne tikai milzīgu inflāciju, bet arī neapmierinātību ar papīrnaudu un neuzticību tai. Šādu naudu izdeva, piemēram, Franču revolūcijas, ASV pilsoņu kara (konfederātu štatos), Pirmā pasaules kara laikā.
Papīrnauda parasti tiek izgatavota no īpaša papīra, kura sastāvā dažreiz ir arī linu, kokvilnas vai citas auduma šķiedras. Lielākoties banknošu papīrs ir elastīgāks par parasto, tas ir arī vairāk vai mazāk izturīgs pret novalkāšanu un mitrumu. 1988. gadā Austrālijā tika emitētas pirmās polimēru banknotes. Mūsdienās polimēru banknotes lieto arī Jaunzēlandē, Rumānijā un Meksikā
Nesegta nauda.
Drīz vien tika ieviesta arī ar zeltu vai sudrabu nesegta nauda. Pirmoreiz lielos mērogos tas notika Francijā XVIII gs. sākumā (lai arī ir ziņas, ka Ķīnā papīrnauda parādījusies jau daudzus gadsimtus iepriekš). Pēcāk nesegtas naudas izdošana bieži bija īslaicīga – piemēram, Napoleona karu laikā (1799-1815) Lielbritānijā naudaszīmju apmaiņa pret zeltu tika pārtraukta, kā rezultātā auga zelta monētu vērtība. Nesegtas naudas vērtību nosaka likums, un vēsturē bijuši periodi, kad par atteikšanos pieņemt šo naudu parādu dzēšanai draudējis nāvessods – piemēram, Romā Diokleciāna laikā vai pēcrevolūcijas periodā Francijā.
1971. gadā ASV pilnībā pārgāja uz nesegtu naudu. Šajā laikā daudzu ekonomiski attīstīto valstu valūtas bija piesaistītas ASV dolāram, un tas nozīmēja, ka liela daļa rietumu pasaules valūtu ar šo soli kļuva par nenodrošinātu naudu.
Pēc pirmā Līča kara toreizējais Irākas prezidents Sadams Huseins atcēla Irākas tā brīža nenodrošināto valūtu un nomainīja to pret jaunu valūtu. Lai arī iepriekšējā valūta nebija nodrošināta, tās lietošanu neprasīja centrālā vara un nekas neaizsargāja šīs valūtas vērtību, tā turpināja būt apgrozībā politiski izolētajos Irākas kurdu reģionos. Šo valūtu pazīst kā Šveices dināru, un tā saglabāja savu stabilitāti un vērtību vairāk kā dekādi. Formāli to nomainīja pēc otrā Līča kara.
Elektroniskā nauda
Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē tā sauktie neskaidras naudas norēķini, kuros tiek izmantotas elektroniskās naudas formas kā, piemēram, kibernauda, kā tiek dēvēti pasaules tīmeklī apgrozītie neskaidras naudas līdzekļi. Kā piemēru šeit var minēt Amerikas Savienotās Valstis, kur jau deviņdesmito gadu beigās neskaidras naudas norēķini sastādīja pusi no visiem norēķiniem par precēm un pakalpojumiem, pie kam šai daļai ir pastāvīga tendence pieaugt. Lielāko daļu neskaidrās naudas norēķinu tirgus sastāda norēķini ar čekiem, kas izrakstāmi konkrētai personai. Tirgus daļa, ko tie aizņem, ir apmēram 70%.