NAUDA UN LATVIJAS BANKA, NAUDAS ATTĪSTĪBA

Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, kurā iemiesots sabiedriskais darbs un ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību.

Naudai ir sena vēsture. Senajos laikos, kad sāka attīstīties amatniecība un cilvēku sabiedrībā radās nepieciešamība savstarpēji apmainīt kādas mantas. Preču maiņas attīstības sākumos mainīja tikai vienu preci pret citu. Reizē ar amatniecību sāka attīstīties arī tirdzniecība. Pirmsākumā pastāvēja vienkārša maiņas tirdzniecība. Cilvēkiem, piemēram, bija nepieciešams krams, bet viņu apmetnes apkaimē tas nebija atrodams, toties tur varēja savākt krāšņus gliemežvākus rotas li

i
ietu darināšanai. Senais tirgotāju priekštecis devās ar saviem gliemežvākiem pie cilvēkiem, kuru rīcībā bija krams, un iemainīja sev vajadzīgo materiālu.

Attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai, sāka izdalīties atsevišķas preces un vēlāk kāda viena prece, pret kuru katrā laikā varēja iegūt jebkuru citu, šī prece kļuva par naudu.

Naudas lomu ir izpildījušas dažādas preces. Preču saimniecības sākumā ganu ciltīm šāda nauda bija lopi, zvejniekiem zivis un gliemežvāki, medniekiem zvērādas. Amatniecībai atdaloties no zemkopības un sabiedrībai kļūstot bagātākai, naudas nozīmi ieguva metāli.

Aizvien vairāk, attīstoties ze
e
emkopībai, lopkopībai un amatniecībai, pieauga arī maiņas tirdzniecības apjoms. Sāka rasties tirgotāji-cilvēki, kuru galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība. Tirgotāji darbojās kā starpnieki starp

Dažādu preču-labības, lopkopības produktu un citu izstrādājumu ražotājiem gūdami sev zināmu peļņu.Neērtā maiņas tirdzniecība spieda cilvēkus meklēt kādu citu ti
i
irgošanās veidu, meklēt tādu preci, par kuru varētu iemainīt jebkādu mantu. Tirgotāji atzina,ka šāda prece varētu būt dārgmetāli – zelts un sudrabs.Šos dārgmetālus sāka lietot tirdzniecībā,sudraba stienīti varēja apmainīt pret govi vai desmit aitām,pret divdesmit mēriem labības. Šādu preci, kurai atbilst zināms daudzums citu precu, sauc par naudu. Tomēr arī mūsdienās sastopamas tautas, kuras kā naudu izmanto gliemežvākus, pat akmeņus.

Ar laiku dārgmetālu vidū monopolstāvokli ieguva zelts. Līdz ar to preču pasaule sadalījās divos polos – visas preces un nauda. Vēlākos cilvēces attīstības posmos paplašinājās zelta izstrādājumu veids.

Sākumā dārgmetāli naudas apgrozībā funkcionēja lējumu veidā, bet pakāpeniski tos aizstāja monētas – metālu lējumi un kalumi ar noteiktu formu. Monētu kalšanas tiesības pamazām pārņēma valsts, kas ar laiku samazināja monētas kaluma daudzumu, atstājot uz monētām agrāk ap
p
pzīmēto nominālo vērtību.

Grieķu kolonijas saka kalt monētas jau 6.g.s.p.m.ē. visas D-Itālijas un Sīrijas pilsētas kala sudraba monētas. 4 – 3 g.s. grieķu monetariji sasniedza augstu meistarību monētu kalšanā. Pirmās etrusku monētas paradījās 5.g.s. beigās p.m.ē. Tās kala no zelta, elektrona,sudraba un bronzas.Romā monētas atlēja formās, uz kurām parādījās dzīvnieku attēli – vērsis, cūka, ērglis.Šie smagie un masīvie stieņi bija maz piemēroti tirdzniecības darījumos. Galvenie monētu nomināli Romā bija bronzas ass, sudraba sestercijs,denārijs.

Vienveidība, dalāmība, portativitāte, saglabājamība, augsta sabiedriskā vērtība un relatīva vērtību stabilitāte bija tās īp
p
pašības, kas dārgmetālus izvirzīja pirmajā vietā.

Dārgmetāli par naudu kļuva savu labo, noderīgo īpašību dēļ. Zeltam un sudrabam kā precēm pašām par sevi ir liela vērtība, tāpēc samērā neliels daudzums šo dārgmetālu gabalu ir ērts apgrozības līdzeklis. Minētajiem dārgmetāliem piemīt viendabīgums, jo divi metāla gabali ne ar ko neatšķiras viens no otra. Zelts kā arī citi metāli ir viegli dalāmi mazākos gabalos. Šajā procesā dārgmetālu kopējā vērtība nesamazinās. Izcilu dārgmetālu īpašība ir saglabājamība, tie neoksidējas un nerūsē. Zelta un sudraba monētas apgrozībā bija gadu tūkstošiem, kā naudas veids kalpoja arī mazāk vērtīgu metālu monētas kā varš un bronza.

Papīra naudas vēsture aizsākās Ķīnā apmēram 650g.m.ē.. tomēr tās pastāvēšana bija īslaicīga jo tās daudzums neatbilda preču apgrozības nepieciešamībai. Vēlāk papīra nauda parādās Eiropā 18.gs. Francijā, sākuma to labprāt pieņem, bet tad tā noved pie inflācijas un papīra naudas ražošana uz laiku tiek pārtraukta. 19.gs. finansisti izanalizēja papīra naudas priekšrocības un nonākdami pie secinājuma, ka tai daudz pozitīvu īpašību, sāka strauju tās ieviešanu Eiropā. Šis process attīstījās balstoties uz ražošanas straujo paplašināšanos kas prasīja arvien lielāku zelta un sudraba monētu apgrozījumu līdz ar to nepieciešamību pāriet uz citu naudas sistēmu. Visa pamatā ir ekonomiska iespēja zeltu un sudrabu apmainīt pret papīra naudas zīmēm. Nauda pilda apgrozības līdzekļa, maiņas līdzekļa un maksāšanas līdzekļa funkcijas. Kad papīra nauda aizstāj dārgmetāla monētas, pierādās fakts ka tā var būt arī nepilnvērtīga pati par sevi, tā var būt no papīra. Papīra naudas lietošanas vērtību nosaka valsts juridiskie likumi, ka šo naudas zīmi katram jāpieņem veicot maksājumus.

NAUDAS VEIDI GADSIMTU GAITĀ LATVIJĀ.

Senākā nauda Latvijā pirms mūsu ēras bijuši mājlopi. Vēsturnieki ir mēģinājuši vārda naudas izcelšanos atvasināt no sena skandināvu vārda “natur” – mājlopi, kā arī izskaidrot teicienu “piedzīt parādu” ar parādnieka mājlopu piedzīšanu kreditora ganāmpulkam. Vēl naudas lietās noderēja dzintars, vaski un zvērādas.

2.gs. Latvijā nokļuvušas romiešu bronzas un sudraba monētas. 9.-11.gs. arheoloģijas pieminekļos ir atrasti arābu sudraba dirhemi, bet ar 10.gs. R – Eiropas sudraba monētas. Monētas tāpat kā sudraba stienīšus no 10.gs. svēra uz īpašiem naudas svariņiem. Galvenā sudraba nauda Latvijā bija krievu grivnas 100 – 200g. smagi sudraba stieņi.

Pēc vācu iebrukuma Baltijā galvenā naudas vienība kļuva Rīgas sudraba stieņu mārka. No tās kala sudraba sīknaudu, ar laiku tai piekausējot arvien lielākā daudzumā mazvērtīgus metālus. Līdz 16.gs. kalpo arī zvērādas, vaski, sāls un arī garšvielas. 17.gs. nozīmīgs kļūst Alberta dālderis. 1815.g. – Krievijas sudraba rubļi. Līdz 1.pasaules karam apgrozībā bija zelta rublis.

Kad 1. pasaules karā lielu daļu Latvijas okupēja Vācija, tā noteica īpašu papīra naudu – ostmarkas. Līdz 1922.g. naudas pamatvienība bija rublis, pēc tam lats. Viens lats – 0,2903226 grami zelta. Padomju varas gados dominējošā, pamata valsts nauda – rubļi. Pašlaik – neatkarīgās Latvijas republikas nauda ir lats. Latvijā līdz 1936.g. naudas sistēma balstījās uz saskaņā ar 19.gada 16.jūlija likumu un Latvijas bankas statūtiem, kas apstiprināti 23.g. Lats ir vienīgā nacionālā nauda Latvijā kopš 1993.g. 18.oktobra. Mainoties varām un valsts iekārtām Latvijā – mainījusies arī nauda.

Lats – Latvijas nacionālā valūta.

Neatkarīgās Latvijas Republikas valūta – Latvijas rublis bija konvertējams un ar zeltu nodrošināta valūta. Latvijas rubļa kā nacionālās pagaidu un pārejas valūtas mūžs bija īss. 1993.g. 5.martā paralēli LVR apgrozībā sāka parādīties pirmās lata naudas zīmes. Vienu Ls pielīdzināja 200 LVR. Pirmā lata naudas zīme bija pieci lati. Arī pašlaik lats ir Latvijas nacionālā valūta. Pēc kāda laika, pakāpeniski, Latvijas Banka apgrozība ielaida 10 Ls un 20 Ls zīmes, paradījās arī metāla 1 Ls un 2 Ls, kā arī santīmi – 1, 2, 5, 10, 20 un 50. Visi Latvijas rubļi tika apmainīti pret latiem un santīmiem. Lats ir vienīga nacionālā nauda Latvijā kopš 1993.g. 18.oktobra.

LATVIJAS BANKAS NOZĪME LATA NODROŠINĀŠANĀ.

Lats pēc ekonomiskā rakstura ir papīra nauda, kas nav apmaināma pret zeltu un pakļaujas papīra apgrozības likumam, no tā izriet, ka lats nav brīvs no inflācijas. Viens no Lavijas bankas pienākumiem ir kontrolēt latu, lai tā apgrozība būtu pozitīva, proti, nekļūtu inflantoriska. Latvijas Bankai jāgādā par latu segumu, noteiktā daudzumā jāglabā un jāsargā brīvi konvertējamās valūtas un zelta rezerves, ja rastos ārkārtēja situācija, jāveic lata nodrošināšana.

1991.g. augustā Latvija notiek Banku reorganizācija. Visas banku filiāles tika likvidētas iekļaujot tas Latvijas Bankā. Lats nav brīvs no inflācijas draudiem.

Attiecībā pret ASV dolāru lats īpašus kritienus nav parādījis. Latvijas bankas prezidents Einārs Repše atzīst, ka naudas reforma bijusi pareiza, jo šajos gados pēc reformas veikšanas Latvija ir sasniegusi ekonomiskās attīstības rādītājus, kas ir vieni no augstākajiem postsociālisma zemēs. Gada inflācijas līmenis ir zems. Latvijā ir aktuāla naudas ieguldīšana uzņēmumu obligācijās. Latvijas Banka nosaka lata kursu attiecībā pret to valstu valūtām, ar kurām pastāv ekonomiska sadarbība.

Lats pēc sava sociāli ekonomiskā rakstura ir papīra nauda, kas nav apmaināma pret zeltu un pakļaujas papīra naudas apgrozības likumam. No tā izriet būtiski secinājumi:

1. Lats nav brīvs no inflācijas.

2. Latvijas Bankas pirmais uzdevums ir antinflatorisku regulēšanu.

3. Latvijas Bankai jāgādā par latu segumu, noteikta daudzumā jāglabā un jāsargā brīvi konvertējamās valūtas un zelta rezerves kā glābšanas riņķi ārkārtējā situācijā.

Naudas funkcijas un īpašības.

Nauda cilvēcei kalpo kā maiņas līdzeklis. Senākā maiņas posma – barters, kas bija tieša vienas preces apmaiņa pret otru, bija ilglaicīga un neparocīga. Nauda kā maiņas līdzeklis novērš apmaiņas grūtības.

Ja visam precēm un pakalpojumiem ir cenas naudas izteiksmē, tad ir viegli noteikt vienas preces vērtību attiecība pret citu, proti salīdzinot to cenas.

Sabiedrībā, kura nelieto naudu, var sastādīt grūtības ieņēmumus uzkrāt patēriņam nākotnē, piemēram, tad fermeriem vajadzētu uzkrāt daļu savas ražas. Šāda lietu uzkrāšana izmaksātu dārgi, kā arī pastāv lietu bojāšanās risks. Citi savus piedāvātos pakalpojumus uzkrāt nevar. Tomēr naudai ir arī savas nepilnības, lai gan tā atrisina iepriekš minētas problēmas. Nauda nav labs bagātības uzkrāšanas līdzeklis tad, ja cenas paaugstinās, tas vērtības mērs pazemināsies.

Nauda ir ērts veids, lai izmērītu parada lielumu un to atmaksātu. Naudai ir noderīgas īpašības, kā izturība, jo netiks lietota tāda nauda, kas ātri bojājas un paliek nederīga kā apmaiņas līdzeklis. Nauda tiek akceptēta tad, ja tā ir viegli pārnēsājama, ka arī jāpastāv iespējai to dalīt mazākās vienībās bez zudumiem, veicot dažāda veida maksājumus. Viena no īpašībām, kas piemīt naudai ir tās ierobežotais piedāvājums, jo visam, kam ir neierobežots piedāvājums nav ekonomiskas vērtības. Nauda pilda savu svarīgo funkciju, proti, preces un pakalpojumi tiek apmainīti pret naudu, kas tad var tikt apmainīta pret citām precēm un pakalpojumiem.

Nauda kā vērtības mērs izsaka preču vērtību. Lai noteiktu dažādu preču vērtību, vienai naudas vienībai pielīdzina zināmu daudzumu zelta – cenu mērogu, ko likumdošanas kārtībā nosaka valsts. Nauda pilda maksāšanas līdzekļa funkciju, kad preces pāriet pircēja rokās pēc tūlītējas samaksas (uz kredīta). Ar naudu kārto arī citus maksājumus (nodevas, nodokļus, darba algas). Šādā veidā ievērojami samazinās vajadzība pēc skaidras naudas apgrozības, tas vietā stājas vekseļi – īpaša veida parādu raksti, uz kuru pamata radās banknote – baņķiera vekselis

Pasaules naudas funkcija saistīta ar starptautiska rakstura ekonomiskiem sakariem (sākumā starptautiskā tirdzniecības, vēlāk starptautiskajos kredīta darījumos, kā arī kārtojot kontribūcijas, operācijas u.c. maksājumus. Pasaules naudas funkciju var pildīt tikai dārgmetāli (zels lējumos.)

Bankas – uzņēmumi, kas realizē starpniecību starp kreditoriem un aizņēmējiem, tirgojas ar naudas kapitālu. Bankas peļņa rodas galvenokārt no starpniecības starp procentu, ko banka ņem par izsniegto kredītu un procentu, ko tā maksā par noguldījumiem, tā ir daļa no virsvērtības, kas radīta ražošanā. Banka centralizē brīvo naudas kapitālu.

Latvijas banku sistēma sāka veidoties 19.gs. 60.gados. 1914.g. Latvijā līdztekus Valsts Bankas 4 nodaļām ir Pēterburgas 12 nodaļas.

NAUDAS VĒRTĪBA

Naudu pēc pirmās vēlmes var pārvērst ražojumos un pakalpojumos. Jebkuras preces un pakalpojuma vērtība mainās, naudas vērtība nav nemainīga. Naudas vērtību nosaka tāpat kā jebkuras citas preces vērtību salīdzinot ar citu preču un pakalpjumu vērtību. Jebkuras preces vērtība attiecībā pret cenu var gan pazemināties gan pieaugt. Naudas vērtība ir naudas pirktspēja.

Latvijas Bankas uzdevumi.

Latvijas Banka veic uzdevumus saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par Latvijas Banku”, Latvijas Banka noteica un īstenoja monentāro politiku, lai sakara ar to panāktu cenu stabilitāti kā arī noteica valūtas maiņas politiku. Viens no galvenajiem bankas uzdevumiem, ko tā veic, ir norēķinu un maksājumu sistēmas darbība valstī. Banka veic kredītiestāžu uzraudzību un darbojas kā valdības finansu aģents kā arī izsniedz kredītiestādēm licenzesbanku operāciju veikšanai.

Latvijas Bankas ārējās rezerves ietver zelta krājumus, ārvalstu konvertējamās valūtas. Ārvalstu valūtu rezerves Latvijas banka iegulda drošos pasākumos pasaules finansu institūcijās. Starptautisko institūciju, valsts aģentūru un banku finansu instrumentos ne vairāk kā 20% no pārvaldāmās ārvalstu valūtas rezervju apjoma. Latvijas banka izstrādājusi dažādas prasības, kuru mērķis ir panākt, lai bankas spētu kontrolēt risku, tiek veiktas pārbaudes bankās. Tiek veikti pasākumi ar mērķi palīdzēt nostiprināties labākajām bankām.

Latvijas banku valde 1997.g. 21. augustā apstiprināja “Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīru uzskaites noteikumus”, sakarā ar valsts vērtspapīru tirgus paplašināšanos.

Ja iedzīvotaji savus ietaupījumus turēs mājās un neuzticēsies bankām valstī būs liels brīvās naudas līmenis. Iedzīvotājiem var rasties vēlēšanās turēt naudu mājās ja tie neuzticēsies bankām, ka tās viņu naudu neizmaksās pēc viņu vēlēšanās un varbūt neizmaksās vispār.

NAUDAS CIRKULĀCIJA

Naudas cirkulācija valsts saimniecībā atkarīga no bruto nacionālā ienākuma. Ja bruto nacionālais ienākums pieaug pieaugs arī naudas cirkulācijas līmenis. Procentu līknēm bankās jābūt samēra augstam lai iedzīvotāji vēlētos noguldīt savu naudu naudas līmeni un līdz ar to procentu likmes valstī īsa laikā var iespaidot arī naudas krājumus kas pieejams patērētājam.

Apritē atrodas tā iedzīvotāju ienākuma daļa, kuru izdod patēriņam. Jo lielāks ir iedzīvotāju kopējais brīvais ienākums, jo lielāks ir cirkulējošās naudas daudzums. Ar zemāku naudas cirkulācijas līmeni un augstāku procentu likmi saimnieciskā rosība samazināsies. Pieaugs uzņēmumu skaits kuriem jālikvidējas, šādos apstākļos valsts banka mēģinās iepludināt vairāk naudas ekonomikā, samazinot procentu likmes naudas aizdevumiem. Sakarā ar naudas svarīgo nozīmi ekonomikā valsts izstrādā naudas pārvaldes politiku, pēc kuras tā vadās ekonomiskās aktivitātes regulēšanā.

NAUDAS MAIŅA

Katrai valstij ir sava nauda (valūta). Valsts naudas vērtība tiek salīdzināta gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Iekšējā tirgū naudas vērtība ir tās pirktspēja, ārējā tirgū naudas vērtību nosaka salīdzinot to ar citām valūtām. Naudas kursu valstī nosaka valsts centrālā banka, kura izlaiž naudu. Visi valūtas kursi ir mainīgi. Stabilas valūtas kursam svārstības ir nelielas. Šādas valūtas labprāt pieņem apmaiņai lielākā daļa valstu. Lai saglabātu savas valsts naudas kursu , centrālā banka seko naudas vērtībai ārējā tirgū. Devalvācija ir naudas kursa krišanās attiecībā pret ārvalstu valūtām, savukārt devalvācija ir naudas vērtības celšanās attiecībā pret ārvalstu valūtām. Pasaulē ir daudz valstu un tāpēc arī daudz valūtu. Latvijas Banka nosaka lata kursu attiecībā pret to valstu valūtām, ar kurām pastāv regulāras ekonomiskās saites Latvijā nav pieejama iespēja iegādāties visu valstu valūtas. Valūtas kuras var samainīt lielā daļā pasaules valstu sauc par brīvi konvertējamām. Visizplatītākā konvertējamā valūta ir ASV dolārs (USD), jo to var samainīt visā pasaulē.

Starpbanku norēķinus var veikt izmantojot principiāli atšķirīgas norēķinu sistēmas – neto jeb klīringa norēķinu sistēmu un bruto norēķinu sistēmu. Klīringa sistēmas dalībnieki savstarpējos maksājumus ar klīringa centra (Latvijā klīringa centrs ir Latvijas Banka) starpniecību. Klīringa sistēmas priekšrocības ir zemās prasības pret sistēmas likviditāti līdz norēķinu brīdim. Reālā laika bruto norēķinu sistēmas ietvaros norēķins notiek uzreiz pēc tam, kad sistēmas operators ir saņēmis maksājumu uzdevuma ziņojumu. Ja maksātāja nepietiekama konta atlikuma dēļ maksājumu nevar veikt tad to ievieto neapstrādāto maksājumu rindā. Latvijas Banku sistēmā atrodamas vairākas tendences, kas izraisījuša starpbanku starpbanku norēķinu sistēmas modernizācijas nepieciešamību un radījušas tās priekšnoteikumus. Novērojams , ka pieaug bezskaidras naudas maksājumu apjoms, kā arī palielinās elektronisko maksājumu īpatsvars. Bankas sāk ieviest progresīvas informācijas tehnoloģijas un strauji attīstās skaitļošanas tehnika.

Latvijas starpbanku maksājumu sistēmas padomē darbojas Latvijas bankas un vienpadsmit lielāko banku speciālisti.

BANKAS

Vairums cilvēku iegulda savu naudu bankās. Bankas viņu naudu uzglabā drošos seifos vai arī aizdod to citiem klientiem. Bankai ir rēķini vai arī reģistri, kas rāda, cik daudz naudas katrs klients ir noguldījis. Kad klientiem ir vajadzīga nauda iepirkumiem, banka viņiem izsniedz banknotes un monētas. Cilvēki, kam ir rēķins bankā, var iepirkties, izrakstot čekus – zīmes, kurās pārdevēja norādīto summu banka apsola veikalam izmaksāt skaidrā naudā.

BANKU PAKALPOJUMI

Banku depozīti ir drošs un ērts veids, kā uzglabāt naudu, bankas kā depozītus pieņem arī vērtslietas. Banku depozīti sastāda lielāko daļu no naudas piedāvājuma, gandrīz visi lielākie naudas maksājumi notiek banku depozītu pārvedumu formā, tie notiek ar čeku starpniecību jeb rīkojumu baņķieriem pārvest naudu no viena bankas depozīta uz citu. Čeks kas ir izrakstīts uz bankas depozītu, kurā nav naudas, ir nevērtīgs. Banku depozītus var uzskatīt par prasību pēc skaidras naudas jo tos var pārvērst skaidrā naudā pēc pieprasījuma. Banku depozitāri nelielu daļu no saviem banku depozītiem pieprasa skaidras naudas veidā, lietojot čeku grāmatiņas. Banka, izdarot aizdevumu, to ieskaita kā aktīvu jo ir prasība pret aizņēmēju, pasīvs ir parāds, kurš būs jāatmaksā. Banku pasīvu sastāda to depozīti, jo šo bankas depozīti ir prasības pret banku. Banka nevar radīt depozītus neierobežotā apjomā, jo tiem jābūt gataviem apmierināt depozitāru prasības pēc banknotēm. Tekošie depozīti ir tad, kad persona kura naudu tur norēķinu kontā var izņemt to uz pieprasījuma. Norēķinu konta turētājiem ir izsniegtas čeku grāmatiņas, un viņi var veikt maksājumus ar čekiem no saviem banku depozītiem. Par tekošajiem rēķiniem parasti nemaksā procentu likmi šos kontus sauc par pieprasījuma depozītiem. Nauda, kas noguldīta termiņdepozītā, pelna procentus. Aizdevumu izsniegšana ir banku visienesīgākā darbība – procentu likmes, ko tās prasa par aizdevumiem ir to vissvarīgākais ieņēmumu avots. Bankas var aizdot noteiktu naudas summu uz noteikti laika periodu. Aizņēmēja rēķinā bankas ieskaita aizņēmumu summu no kuras arī iekasē kredītu procentu likmes. Ārpus banku telpām tiek uzstādīti naudas automāti, lai nodrošinātu banku klientiem banknošu piedāvājumu visu diennakti. Bankas klientam ir slepens personālais kods un karte, kuru, ievietojot automātā, var saņemt naudu noteiktas summas ietvaros.

Latvijas Banka piedāvā palīdzību un konsultācijas naudas investēšanā, piemēram, valdības vērtspapīru un kompāniju akciju iegādē. Caur savām filiālēm Latvijas Banka piedāvā arī apdrošināšanas pakalpojumus un veido investīciju fondus. Banka savāc ietaupījumus no firmām un šie uzkrājumi tik aizdoti aizņēmējiem.

Kredītnaudu ir parāda zīmes, kas rodas tad, kad prece pārdota uz kredītu t.i. maksājuma atlikšana uz vēlāku laiku. Parāda zīmē fiksē to, kas, kam cik parādā un kad parāds atmaksājams šis parāds jāatmaksā kredīta devējam ar procentiem.

Viens no parāda zīmes paveidiem ir vekselis. Tas obligāti tiek apmaksāts ar zīmogmarkām. Ja vekselis noteiktajā termiņā netiek izpirkts, tad tas ar notāra starpniecību tiek protestēts un piespiedu kārtā iekasēta paredzētā naudas summa saskaņā ar notāra sastādīto izpildrakstu. Tas atšķiras no parastās naudas parādu zīmes ar to, ka parāds tiek piedzīts pamatojoties uz tiesas lēmumu. Vekselim ir neapstrīdamas īpašības.

Vienkāršais vekselis – debitora parādu zīme savam kreditoram, kur ievērotas visas vekseļu formālās prasības.

Pārvedu vekselis – kreditora rakstiska pavēle debitoram vekselī norādīto parāda summu paredzētā laikā un vieta samaksāt kādai tiešai personai. Vekseļu izrakstīšanu un apgrozību regulē starptautiskā vekseļu konvencija, kurai Latvija pievienojās 1938.g., tomēr praktiski nedarbojas.

Čeki visbiežāk apkalpo juridisko personu rēķinus. Naudas čeks ir konta īpašnieka rakstiska pavēle bankai izmaksāt no viņa konta čekā uzrādītai juridiskai vai fiziskai personai norādīto naudas summu norēķinu kartes – debetkartes. Latvijā latkarte ar iekodēto čipu. Latvijā banku kartes (Rīgas komercbankas, Pareks Bankas, Venspils VBB, Rīgas VBB, Latvijas Krājbankas, Unibankas u.c.). kartes aizstāj skaidru naudu automātiski sakārtojot naudas summas par pirkumiem vienā kopējā kontā. Pateicoties čipam, katrs īpašnieks vienmēr zina, cik naudas ir viņa rīcība kas neļauj ieslīgt parādos. Visizplatītākās debetkartes ir degvielas kartes, Latvijā 14050, 70% pieder juridiskām personām. 1995.g. izdotas Neste, Zemes Bankas, Statoil, Unitrade, Viada degvielas kartes.

Kredītkartes ir ar plastikāta magnētisku strīpu, jo kartē fiksēts īpašnieka vārds uzvārds, ciparu kods. Kredītkartes ir iespējams izmantot iepērkoties kā arī izņemot bankomātā ierobežotu daudzumu skaidras naudas. Latvijā esošās kredītkartes ir VISA, EUROCARD, MASTERCARD, DINNERS CLUB, AMERICAN EXPRESS, GLOBUS CARD u.c..

Atlaižu kartes ir plastikāta, bez magnētiskas strīpas vai čipa. Parādot šo karti var iegūt zināmas atlaides. Latvijā šādas kartes ir Ex Voto, VISA INTERNATIONAL un citas.

BANKNOTES

Banknotes izlaiž valdība, garantējot segumu to vērtībai. Ja kāds cits nokopē un iespiež banknotes, tas ir liels noziegums, kuru sauc par naudas viltošanu. Banknotēm ir sarežģīti zīmējumi, lai tās būtu grūti kādam atdarināt. Thomas De La Rue and Company ir viena no pasaules vislabākajām banknošu iespiedējām. Katras banknotes šablonā tā iestrādā dažādas aizsargzīmes, kuru dēļ banknoti viltot praktiski nav iespējams.

KREDĪTKARTES

Kredītkarte ir plastmasas gabals, kuru lieto naudas vietā. Veicot pirkumu, ar šo karti tu it kā paraksti kvīti. Kredītkartes izsniedzēja firma preces apmaksā. Kredītkartes tiek izgatavotas ļoti rūpīgi, lai izslēgtu vai mazinātu to viltošanas vai nelikumīgas izmantošanas iespējas.

Uz kredītkartes jābūt tās lietotāja parakstam, un lietot to drīkst viņš viens pats. Daudzās kredītkartes ir iestrādātas hologrammas kuras ir grūti nokopēt.

Latvijā bankas bija pirmās, kas saviem drošiem klientiem pārdeva starptautiski atzītas kredītkartes. Tā Rīgas Komercbanka sāka izplatīt VISA kredītkarti. Raksturojot šīs kredītkartes darbības sfēru, jāatzīmē ka to pieņem 200 valstīs 10.5 miljonos punktu – veikalos, restorānos, lidostās, ostās, dzelzsceļa stacijās un daudzos citos pakalpojumu sniegšanas punktos. 350 tūkstotis punktu uzrādot VISA kredītkarti, tiek izsniegta skaidra nauda.

Juridiskas personas var iegādāties Biznesa VISA karti, ko var lietot kādas firmas pārstāvji, braucot ārzemju komandējumos. Biznesa VISA kartes cena ir 70 USD.

Starptautisko VISA kredītkarti izsniedz arī Parex banka. 28% ir gada likme par kredītu. Skaidrās naudas izsniegšanas jomā Parex banka prasa mazāk par pakalpojumiem nekā Rīgas Komercbanka – tā ietur no klientiem tikai 1.5%.

VISA Electron norēķinu karti ar magnētisku strīpu izlaiž Latvijas Krājbanka. Tā ir paredzēta nelieliem pirkumiem, kad bankas risks ir minimāls.

VISA sīvākie konkurenti ir EUROCARD/MASTERCARD. Šīs kredītkartes izplatītāja vispirms bija Latvijas Depozītu banka. Galīgais norēķins ar šo karti notiek ASV dolāros.

Pastāv trīs dažāda veida EUROCARD/MASTERCARD kartes:

• Pirmkārt, klasiskā karte, kas ir paredzēta klientiem – fiziskām personām – personisko maksājumu kārtošanai.

• Otrkārt, zelta karte, kas ir pieejama tikai tiem klientiem, kuri ir iekarojuši bankas uzticību lielam kredīta limitam.

• Treškārt, sudraba karte, kas ir paredzēta firmām, kompānijām, lai samaksātu savu darbinieku komandējumu izdevumus.

Ar starptautisko EUROCARD/MASTERCARD var norēķināties aptuveni 120 valstīs vairāk nekā 10 miljonu vietās. Karti var lietot tikai tā persona, kuras vārds un paraksts ir fiksēts kartē.

ATLAIŽU KARTES

Atlaižu karte ir plastikāta karte ar visiem nepieciešamajiem rekvizītiem, bet bez magnētiskās svītras. Šo karti ir grūti viltot. Lai saņemtu atlaidi, šī karte vienkārši jāuzrāda tajās vietās, kur šīs atlaižu kartes atzīst.

Latvijā ir nopērkamas vairākas starptautiski atzītas atlaižu kartes. Piemēram ETN – uzrādot šo karti, 170 valstīs var saņemt līdz 50% atlaidi no cenas, gan veikalos, gan restorānos, gan viesnīcās, gan arī mašīnu nomāšanā. Ir arī pieejama atlaižu karte JAPA kas galvenokārt ir paredzēta aviobiļešu iegādei.

Atlaižu karšu tirgū ir parādījušās arī kartes – BALTIKA, PĒRKONS un DĒLI u.c. Visu šo karšu pozitīvā nozīme ir tāda, ka tās paplašina iekšējo tirgu, jo pazemina cenas.

VALŪTA

Nacionālā valūta – valsts naudas vienība (piemēram, ASV valūta – dolārs) un tās tips (zelta, sudraba nauda, papīrnauda).

Ārvalstu valūta – ārvalstu naudas zīmes, kā arī apgrozījuma un maksājumu kredītlīdzekļi (vekseļi, čeki, akreditīvi), kas izteikti ārvalstu naudas vienībās un tiek izmantoti starptautiskos norēķinos.

Mūsdienu valstīs pastāv papīra valūtas sistēma, kam raksturīga pret zeltu nemaināmas kredītnaudas apgrozība, naudas pirktspējas krišanās.

Valūtu iedala brīvi apmaināmajā, ierobežoti apmaināmajā un slēgtajā valūtā. Par brīvi apmaināmu (konvertējamu) valūtu sauc tās valsts valūtu, ko var brīvi, bez ierobežojumiem apmainīt pret citu valūtu. Ierobežoti apmaināmas valūtas ir valstīs, kuru valūtu ierobežojumi ir atcelti daļai valūtas operāciju. Ierobežoti apmaināmas ir vairāk kā 53 valstu valūtas. Slēgtas valūtas apgrozība notiek tikai attiecīgās valsts teritorijā – valūtas ierobežojumi ir obligāti rezidentiem un nerezidentiem visu veidu valūtas operācijās.

VALŪTAS INTERVENCIJA

Tā ir valsts iejaukšanās valūtas tirgus operācijās – ārzemju valūtas pirkšana un pārdošana, lai mainītu valūtas pieprasījuma un piedāvājuma attiecību un nacionālās valūtas kursu. Valūtas intervenciju realizē valsts centrālā banka vai valsts kase, lai panāktu līdzsvaru maksājumu bilancē.

VALŪTAS SPEKULACIJA

Valūtas spekulācija ir darījumi ar ārzemju valūtu, lai iegūtu peļņu no valūtas kursu maiņas. Spekulanti valūtu pārdod uz noteiktu termiņu ,apņemoties zināmā laikā pircējiem atdot valūtas summu pēc iepriekš nolīgtā kursa. Termiņam beidzoties, zaudētājs izmaksā kursu starpību. Ja šajā laikā kurss ir pazeminājies, tad peļņu gūst spekulants pārdevējs, ja kurss paaugstinājies, – peļņu gūst spekulants pircējs.

Izmantotās literatūras saraksts :

1. G. Libermanis. Nauda , inflācija, valūtas kurss. Rīga, 1995.

2. G. Libermanis. Makroekonomikas teorija un latvijas attīstības problēmas II.daļa . Rīga, 1998.

3. V.Bikse. Makroekonomikas pamati. Rīga , 1998.

4. A, Rubanovskis. Makroekonomika. Rīga, 1998.

Leave a comment