Esejas un domraksti

Nāve, bēres, atvadas Senajā Grieķijā un Senajā Romā.

Senajā Romā un Senajā Grieķijā atvadas no aizsaulē aizgājušiem cilvēkiem bija ļoti līdzīgas.Gan Romā,gan Grieķijā mirušos vai nu guldīja zemē,vai sadedzināja ugunskurā.Tāpat mirušajam līdzi uz aizsauli deva priekšmetus,rotaslietas,ieročus.

Senajā Romā atvadas ilga 3-7 dienas.Bēres varēja būt klusas,vienkāršas,kā arī greznas, dārgas, bagātas. Par nāvi un bēru dienu paziņoja publiski.Cilvēkus,kuriem nebija naudas,nabagos bērēja bez jebkādas ceremonijas pirmajā naktī pēc nāves iestāšanās.Līdz III gs.p.m.ē. līķis bija jāiznes no mājām vēl pirms saules lēkta.Ja ģimenei nebija līdzekļu,lai nopirktu kapa vi

i
ietu,līķi vienkārši iemeta kopējā bedrē un sadedzināja ugunskurā kopā ar citiem.Kaut arī Senajā Romā aizliedza glabāt mirušos ar rotaslietām šis likums bija neefektīvs,īpaši impērijas laikā,kad bēres pārvērtās par greznām ceremonijām.Bēru procesijas priekšgalā gāja flautisti un vergi ar degošām lāpām,nolīgtās raudātājas,dziedātāji.Tad gāja klienti vai maskās tērpti cilvēki,kuri tēloja mirušā senčus,īpašu uzmanību pievēršot konsuliem,valstsvīriem u.c.Aiz tiem nesa karā gūto laupījumu,varas insignācijas(ja dzīves laikā tas bija ieņēmis kādu amatu),aizgājējam dārgākos priekšmetus.Nestuves ar līķi nesa brīvlaistie vergi,aiz kuriem gāja radinieki,draugi,kā arī amatpersonas,senatori.Procesiju noslēdza parastie ci
i
ilvēki.Bēru simbols-melnas vai tumši pelēkas drānas.Jau” XII tabulu likumi”aizliedza dedzināt vai aprakt mirušos pilsētas teritorijā.Ja ķermeni vēlējās sadedzināt,tad iekūra lielu ugunskuru,uz kura uzlika nestuves,bet blakus novietoja iazgājējam dārgas lietas-ieročus,apģērbu u.c.Pēc upurēšanas pazemes dieviem kāds no radiniekiem aizdedzināja ugunskuru,novērsis no tā sa
a
avu vaigu,kā to prasīja paraža.Vēlāk kaulus un pelnus savāca,ietina lakatā un kopā ar smaržīgām zālēm un medu ievietoja urnā,kuru vēlāk apraka zemē.Sēras bija neilgas,tikai 9 dienas.

Senajā Grieķijā mirušajam aiztaisīja acis un muti,apsedza seju,to apmazgāja ar siltu ūdeni,iezieda ar eļļu un ietērpa baltās drānās.Grieķiem,tāpat kā Romiešiem bija divas bērēšanas formas: guldīšana zemē un sadedzināšana ugunskurā.Otrajā gadījumā pīšļus ielika urnā,kuru vai nu apraka,vai ievietoja kapenē ārpus pilsētas.Vīriešiem kapā līdzi deva ieročus,sievietēm-rotaslietas,nogalināja arī dzīvniekus-zirgus,suņus,jērus,teļus(arhaikā-arī cilvēkus);upurēja arī asinis,vīnu,pienu.Tad sekoja maltīte.Mirušā guļvietu aplika ar mirtēm un vīnogām,un pie mirušā drīkstēja pieiet visi,kas gribēja atvadīties.Apstāvēšanā piedalījās flautisti,dziedātāji,tika skaitītas sēru elēģijas.Pēc saskaršanās ar mirušo cilvēkam bija jāatīrās,un tāpēc mājas priekšā novietoja trauku ar ūdeni.Bērēja parasti nākamajā dienā.Līķi vajadzēja iznest no mājas līdz saules lēktam,lai sēras neaizvainotu Apollonu-saules dievu.Bēru gā
ā
ājienā aiz katafalka gāja tuvākie radinieki,lai dvēsele būtu savējo vidū.Ķermeni nesa uz rokām vai arī veda ratos.Zārks bija pagatavots no cipreses-sēru koka vai arī no māliem,akmens.Tur ielika vīna,olīveļļas kannas,ieročus,rotaslietas,jo baidījās,ka pretējā gadījumā mirušais var atnākt atpakaļ un pieprasīt savu mantu.Mazus bērnus glabāja amforās vai mazās vanniņās.Pēc tam visi devās projām,no mirušā atvadoties,trīs reizes izrunādami viņa vārdu.Atvadu maltītē visi ieradās rotājušies ar vainagiem.Mirušajam par godu teica runas,cenšoties runāt tikai patiesību,jo melus šai gadījumā uzskatīja par nepiedienīgiem.Sēras,piemēram,Atēnās ilga 30 dienas,Spartā-12.Trešajā vai devītajā dienā up
p
purēja.Sēru drēbes bija melnas vai tumšas(Argosā-baltas).Mirušā miršanas un dzimšanas dienās uz kapa lika pīrāgus,vīnu,medu,pienu,augļus.

Manuprāt,bēru procedūra Senajā Grieķijā un Romā ir līdzīga saglabājusies arī līdz mūsdienām.Arī mūsdienās mirušajam līdzi zārkā tiek likti dažādi priekšmeti,kas saistīti ar viņa dzīvi un,kas varētu noderēt aizsaulē.Tāpat, mūsdienās, mirušais tiek glīti saģērbts,kā Senajā Grieķijā un Romā.Arī sēras ir ļoti līdzīgas.Zīmīgi,ka līdz pat mūsdienām ir saglabājies uzskats,ka melnas drēbes ir piemērotas bērēm.

Reliģiju nozīme mūsu dzīvē.

Reliģija, ticība kādam augstākam spēkam, cilvēkiem vienmēr ir bijusi svarīga dzīves sastāvdaļa. Kādas reliģijas ir ietekmējušas vēsturi, kā tās ir mainījušās un kāda nozīme reliģijai ir mūsdienās?

Senatnē cilvēki ticēja ļoti daudziem dieviem, jo katrs cilvēks, katra kopiena savu dievu uzskatīja par galveno. Laikam ritot, cilvēki neizbēgami kļuva vairāk, tā padarot savu kopienu arvien lielāku un lielāku, kā arī saplūstot ar citām kopienām. Tā rezultātā cilvēka ticība kādam dievam kļuva konkrētāka un noteiktāka. Cilvēki sāka izvirzīt savu dievu par galveno. Neizbēgami radot konfliktus. Piemēram, krusta kari viduslaikos, kurus izraisīja kristietības piekritēji. Šie kari ietekmēja turpmāko dzīvi visā Eiropā. Kristiešu baznīcai tolaik bija neiedomājami lielas pilnvaras. Visas tiesas tolaik notika ar baznīcas ziņu. Baznīca pieņēma svarīgākos likumus.

Mūsdienās reliģijai arī ir liela nozīme. ASV un Irākas karā piedalās pilnīgi dažādu tīcību pārstāvji, lai arī karš varbūt sākumā nebija tieši starp šīm reliģijām, šobrīd karš pāraug karā starp kristiešu reliģiju un islama reliģiju. Kristiešu reliģija laikam ritot ir mainījusies tādā ziņā, ka reliģija nepiedalās vairs politikā, kaut arī viņu tur cenšas iepīt. To varētu atiecināt arī uz to, ka kristietība pāsvarā ir attīstītajās valstīs, kā rezultātā var secināt to, ka kristietība ir demokrātiska reliģija. Runājot par islama reliģiju, nākas secināt to, ka valstīs, kurās ir šī ticība, nav demokrātijas un nebūs tik ilgi kamēr nemainīsies tik lielā reliģijas ietekme uz cilvēkiem.

Kaut arī zinātnieki bībeles rakstīto cenšas izskaidrot ar loģiku un dažreiz viņiem arī tas izdodas, cilvēki nesāk masveidā atteikties no kristietības. Daudziem cilvēkiem kristietība aizņem vēl joprojām lielu daļu viņu dzīves. Kristiešu baznīcas ir katrā pilsētā, kur ir kristietība. Es uzskatu, ka mūsdienu lielākās reliģijas pastāvēs vēl ļoti ilgi.

Amerikas seno kultūru devums mūsdienām.

Maiji, Acteki un Inki bija Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinenta nozīmīgākās civilizācijas pirms eiropieši atklāja Ameriku. Katrai kultūrai bija savas vērtības un paražas. Mūsdienās mēs par šīm civilizācijām lielākoties zinām tikai pēc to iespaidīgajām būvēm un greznām rotaslietām. Bet mūsu pasaulē ir lietas, kuru izcelsme nav meklējama Eiropā, kā mēs bieži domājam, bet gan pieminētajās civilizācijās.

Nu kurš gan nezin mūsdienās, kas ir šokolāde! Šo saldumu ir ēdis gandrīz vai katrs cilvēks. Bet, lūk, līdz 1502. gadam Eiropā par šokolādi neviens neko nezināja līdz Kolumbs savā ceturtajā ekspedīcijā, tagadējā Nikaragvas teritorijā ieraudzīja kakao pupiņas un dažas aizsūtīja uz Spāniju. Sākumā neviens gan īsti nezināja, ko ar tām iesākt, jo tās garšoja trakoti rūgti. Bet par laimi, atradās vēl kāds gudrinieks, kurš, ceļodams līdzi Kolumbam, pamanījās savākt no actekiem gan receptes, gan ieteikumus un mudināja rīkoties tāpat kā acteki: nevis grauzt zaļas pupiņas, bet maķenīt apstrādāt un pagatavot dzērienu, kurš papildinājumā ar vaniļu garšoja vienkārši burvīgi.

Nedomāju, ka tabaku varētu uzskatīt par mums noderīgu, bet derētu atcerēties, ka tabakas izcelšanās vieta ir tieši Amerika. Lai gan uz senajām Ķīnas vāzēm gadās ieraudzīt zīmējumus, kuros attēloti smēķētāji, tomēr līdz pat Kolumba atklājumiem Vecajā pasaulē par tabaku nekas nebija zināms. Tāpēc ir pieņemts uzskatīt Ameriku par tabakas dzimteni.

Cik labi mēs latvieši pazīstam šokolādi, tik labi mēs arī pazīstam tomātu un kartupeli. Šie dārzeņi ir dziļi iesakņojušies mūsu ēdienkartē, bet tomātu un kartupeļu vēsture ir meklējama pavisam citā kontinentā – Dienvidamerikā. Vairākums zinātnieku, kas pētījuši kultūras tomātu izcelšanos, uzskata, ka to dzimtene ir Dienvidamerikas piekraste – Galapagu salas, Ekvadora, Peru un Čīle. Uzskata, ka kultūras tomātu vecāku forma ievesta Dienvidamerikā, kur vietējie iedzīvotāji tos audzēja un uzlaboja jau sen, pirms eiropieši atklāja Ameriku. Nosaukumu „tomāti” lietojuši senie acteki, kas apdzīvoja tagadējās Meksikas teritoriju. Eiropā tomāti tika ievesti drīz pēc Amerikas atklāšanas un spāņu kolonizācijas sākuma – 16. gadsimta vidū. Vispirms tos sāka audzēt Spānijā, Portugālē, bet pēc tam Itālijā. Bet par kartupeļu dzimteni uzskata tagadējās Ekvadoras un Peru kalnu teritoriju. Pat tagad tur brīvā dabā var atrast augam kartupeļus. 16. gadsimtā spāņi kartupeļus aizveda uz Eiropu, kur tie izplatījās pa visu kontinentu.

Lai arī Amerikas senās civilizācijas jau sen ir izzudušas, tās vēl joprojām par sevi atgādina mūsdienu pasaulei. Gan ar pieminētajiem kultūraugiem, gan ar vēl joprojām neatminamām lietām viņu dzīvē – fantastiski lieliskām zināšanām astronomijā. Mani piesaistīja aplūkot šīs kultūras tieši precīzie dati astronomijā, kas liek aizdomāties, vai tik tiešām mēs esam cilvēces gudrākais un varenākais posms visā evolūcijas gaitā?

Japāna manā skatījumā

Uz pasaules ir mazliet vairāk kā 200 valstu un katrā no tām ir kas kopīgs un atšķirīgs. Katrs jau mēģina savu zemi vairāk celt un slavēt, bet katram ir arī savs skatījums uz citām valstīm. Tā kā pēdējā laikā esmu iepazinis Japānu kā valsti mazliet tuvāk, tad centīšos pastāstīt, kas man Japānā simpatizē un kas mazāk piesaista.

Pirmais, kas mani piesaista pētot Japānu ir augstais dzīves līmenis. Pēdējā pusgadsimta laikā šī valsts ir attīstījusies mežonīgos tempos, gan ekonomiskajos, gan sadzīviskajos. Šo izaugsmi Japāna ir iespējusi pateicoties attīstībai tehnoloģiju jomā. Mēs sadzīvē lietojam daudzas tehnoloģijas – mobilos telefonus, televizorus, radio, videokameras, fotokameras un daudzas citas, bet bieži nemaz neapzināmies, ka daudzas no šīm lietām ir radītas tieši Japānā. Kā zināms, Japānu veido daudzu salu kopums, tāpēc, lai pārvietotos pa šīm salām japāņi ir izveidojuši ātrvilcienu satiksmi, kas jau ir „izaugusi” līdz tādam līmenim, ka Japāna bez šiem vilcieniem vairs nav iedomājama. Japānas kultūra sāka veidoties 5. – 4. gs.p.m.ē., kad Jajoji ciltis ienāca Honsju un Kjusju salās. Japānas arhitektūra būtiski atšķiras no mums ierastās Eiropas arhitektūras. Ļoti liela nozīme japāņiem ir vārtiem, kuri tiek īpaši izcelti. Būves tiek būvētas ļoti precīzas, kam raksturīgas ir iedaļu celtnes. Man personīgi šī arhitektūra nesaista, pat dažreiz liekas pretīga. Manuprāt, pārāk saspiesta arhitektūra. Runājot par reliģijām jāsaka, ka man jau vispār nesaista pilnīgi neviena reliģija uz zemes, jo reliģija, manuprāt, ir kaut kas no cilvēka primitīvās dabas, kad viss nezināmais tika skaidrots ar dieva vārdu. Japānā lielākās reliģijas ir budisms un konfūcisms. Reliģijas ietekmi uz Japānas kultūru var redzēt tās arhitektūrā, kur var pamanīt tempļus, klosterus, kas Japānā nav mazums. Templis nav iedomājams bez Budas tēla.

Interesants man likās japāņu ļoti iecienīts sporta veids – sumo. Tas ir visai netradicionāls sporta veids salīdzinot ar citiem sporta veidiem pasaulē – spēcīgi vīri cenšas izgrūst pretinieku no iezīmēt apļa. Sumo ir raksturīgs tikai Japānā. Aplūkojot mūsdienu populārākos sporta viedus, jāsecina, ka Japāna nav vadošo valstu vidū ne basketbolā, hokejā, futbolā, kur ir vajadzīga komanda. Jā, ir daži sportisti, kuri ir sasnieguši augstus sasniegumus, bet tie ir īslaicīgi nevis ilglaicīgi. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Japāna ir uz vairāk kā 3000 salām, no kurām ap 600 ir tikai apdzīvotas, kā rezultātā sporta infrastruktūra nav spēcīgi attīstīta.

Šobrīd Japāna uz pasaules kartes ieņem būtisku lomu. Gan politikā, gan jau pieminētajā ekonomikā. Valsts ir slavenajā pasaules valstu astoņniekā. Un tieši šis astoņnieks arī lielā mērā nosaka toni pasaulē. Tāpēc droši var teikt: par Japānu mēs vēl dzirdēsim daudz un daudzus gadus.

Svētās Sofijas baznīca – nozīmīgākais Bizantijas arhitektūras piemineklis.

Svētās Sofijas baznīca, Bizantijas kultūrā, starp visiem mākslas pieminekļiem, ieņem visredzamāko un nozīmīgāko vietu. Kaut arī no ārpuses baznīca tik ļoti nepiesaista ārzemju tūristus, iekšpusē tā slēpj tās vērtības un to skaistumu, kā dēļ ir vērts apskatīt Svētās Sofijas baznīcu klātienē.

Svētā Sofijas baznīca netika celta par godu kādai reālai personai, bet gan ar mērķi cilvēkam izjust savu iekšējo pasauli un radīt simbolu kristīgai ticībai. Ieejot baznīcā cilvēkam rodas sajūta, ka viņš atrodas Dieva valstībā. Dievnama projekta autori – Milētas Isidors un Trallu Antēmijs, spēja radīt baznīcā īpašu auru, kā dēļ arī tā iemantojusi cilvēku mīlestību. Drūmajā laikā, kad tika celta Svētās Sofija Baznīca, tautai, manuprāt, bija vajadzīga vieta uz pasaules malas, kur redzētu to laimes maliņu, kas ikdienas dzīvē bija grūti atrodama. Nav noslēpums, ka reliģija pasaulē vienmēr ieņēmusi svarīgu lomu cilvēku dzīvē, tāpēc, manuprāt, veiksmīgi ir uzcelta Svētās Sofijas Baznīca, jo kā lai cilvēki nepievēršas ticībai(ar kuru gan brīvi varēja variēt pārvaldes formas), ja tik grezna un dvēselei patīkama ir Dieva pielūksnes vieta. Bizantijas kultūrā bija raksturīgs dievnamus celt ar kupola jumtu, arī Sofijas baznīcai jumts ir kupolviedīgs. Aplūkojot Sofija baznīcas iekšpusi, var redzēt, ka daudz tiek izmantotas ikonas, mozaīkas, kas spilgtāk papildina radītos tēlus. Pēc „ikonu grautiņiem” Bizantijā, daudzas senās ikonas tika iznīcinātas, tāpēc ļoti nozīmīgas ir saglabājušās ikonas, mozaīkas. Mūsdienu pasaule, dēļ šīm vēsturiskajām liecībām, spēj precīzāk raksturot tā laika mākslu, arī dzīvi. Vēsturniekiem, Sofijas baznīca ir sava veida dārgums, kuru attīrot spējam redzēt to skaistumu arvien vairāk un vairāk. Mozaīkas laika gaitā ir bijušas aizkrāsotas, tāpēc restaurētājiem ir jāveic smags un sarežģīts darba process, lai tās attīrītu un atklātu vēl kādu neparastu mākslas darbu no Bizantijas kultūras. Manuprāt, jebkuras kultūras paliekas ir kaut kas aizraujošs. Mums tās liek sevi atšifrēt un liek mums saprast tā laika notikumus, dzīves filozofiju, skaistumu, arī postu. Tāpēc arī Svētās Sofijas baznīca ir nozīmīgs arhitektūras piemineklis, jo sevī baznīca atspoguļo visus Bizantijas lielākos notikumus un vēsturiskās interpretācijas no valdnieku puses, protams, arī dievišķo pusi. Svēto Sofijas baznīcu var uzskatīt par sava veida vēstures grāmatu.

Katra reiz bijusi kultūra, asociējas ar kādu īpaši slavenu kultūras palieku. Ēģiptei tās ir piramīdas, Babilonijai fantastiski veidotie dārzi, Amerikas kultūrām neticamās zināšanas un Bizantijai tā noteikti varētu būt Svētās Sofijas baznīca, jeb katedrāle. Daudzie tūristi no visas pasaules to tikai apliecina. Es uzskatu, ka Svētās Sofijas katedrāle ir visas Bizantijas mākslas, kultūras un kristietības centrs.

Es ļoti augstu vērtēju cilvēka inteliģenci.

Dzīvē man ir nācies saskarties ar daudziem cilvēkiem. Tie ir bijuši gan labi pazīstami, gan pilnīgi sveši man. Cilvēkos, kurus es redzu pirmo reizi, es kā pirmo novērtēju izskatu un izturēšanās stilu, manā klātbūtnē. Pēc tā man rodas zināms priekšstats par cilvēku. Taču, tiekoties ar viņu vairākkārt es jau novērtēju cilvēka personību un kultūras stilu. Pēc tam es jau varu spriest, cik šis cilvēks ir inteliģents. Tieši inteliģenti cilvēki mani piesaista vairāk un tam ir savi iemesli.

Samērā daudz interesējos par politiku, tāpēc man ir nācies skatīties un lasīt intervijas ar mūsu valsts un citu zemju politiķiem. Saeimā ievēlētie politiķi tiek dēvēti tautā par 100 gudrajām galvām, bet nākas bieži piedzīvot, ka tā nemaz nav. Ļoti augstu vērtēju kā inteliģentu personību mūsu valsts prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu. Manuprāt, viņa ar savu izturēšanos, māku saprasties ar cilvēkiem un gudrību ir ideāls piemērs, kas ir inteliģents cilvēks. Es uzskatu, ja cilvēks izsaka savu viedokli par kādu jautājumu, tad tam ir jābūt spēcīgi argumentētam. Kaitina man tie cilvēki, kuri mētājas ar vārdiem, kuriem nav nekāda seguma. Latīņu rakstnieks reiz teica:” Labāk ir gudri klusēt, nekā tukšu runāt,” kura teiktajam es pilnībā piekrītu. Inteliģents cilvēks spēj uzklausīt arī citu viedokli par kādu jautājumu, nevis kā tas ir bieži pieredzēts trešdienas vakaros, kad raidījumā „Kas notiek Latvijā?”, politiķi ļoti nepieklājīgi pārtrauc viens otru, tā arī nedodot mums uzklausīt pilnu cilvēka viedokli. Ļoti nepatīk, kā izturas krievu tautības partiju pārstāvji(iespējams tas saistīts ar citādāko mentalitāti, nekā tā ir mums), it sevišķi T. Ždanoka un J. Pliners. Bet tad jājautā, kas tad viņus ievēl Saeimā? Protams, ka mēs paši latvieši. Var redzēt, ka daudziem mūsu valsts cilvēkiem nav izpratne, ko viņi ievēl Saeimā. Manuprāt, smieklīgi ir uzklausīt cilvēkus, kas vienmēr ir neapmierināti ar valdības darbu, kaut gan paši neko nesajēdz no darba valdībā. Kā teica Juris Griņevičs (Latvijas Mūzikas akadēmijas fonotēkas vadītājs.):”Paskatīsimies uz sevi – vai esam tik ideāli, lai citus varētu tiesāt?”

Lai cik tas varbūt būtu dīvaini, bet es uzskatu , ka daži mani skolotāji arī ir tālu no inteliģenta cilvēka. Zināšanas skolotājam ir daudz, bet pašu kā cilvēku es viņu vērtēju zemu. Nu nav viņiem tā īpašā aura, kas piemīt inteliģentam cilvēkam. To var manīt pēc viņu runas veida, runas kultūras, ģērbšanās kultūras. Skolēni jau to uzreiz jūt, vai skolotājs ir spēcīga personība, vai viņš izsakās pareizi un pamato savu atbildi. Mums nepārtraukti atgādina, ka esam jau lieli cilvēki, tāpēc mums ir jāuzvedas, kā pienākas. Bet vai skolotāji un citi, kas mums to saka, neaizmirst, ka tādā gadījumā viņi sarunājas ar līdzīgu personību?

Cilvēks inteliģents nepiedzimst, par tādu viņš kļūst savā ģimenē. Tieši ģimene ir pirmā skola cilvēkam, kurā viņš sāk apgūt pirmās zinības. Tu esi kā atspulgs savieno vecākiem, kuri ieņem nozīmīgāko lomu bērna attīstībā. Tāpēc varbūt pārāk nekritizēsim bērnus, ja zinām, kādi ir viņa vecāki. Gan labā, gan sliktā nozīmē.

Radošs skolotājs

Es, kā jau katrs kaut cik apzinīgs skolēns, katru darba dienu eju uz skolu. Šajās dienās es sastopu daudzus skolotājus, kuri man pasniedz mācību vielu, tāpēc man ir iespēja salīdzināt viņu stundu pasniegšanas veidus un manieres. Augot lielākam es sāku pievērst uzmanību skolotāja personībai un viņa spējām pasniegt savu stundu interesanti. Mūsu skolā nav daudz skolotāju, kuri spēj strādāt radoši – tā, lai pašiem prieks par savu darbu un audzēkņiem arī. Tāpēc man ir izveidojies savs subjektīvs viedoklis, kas ir radošs skolotājs.

Pirmkārt, skolotājs nav tikai cilvēks, kas nolasa, nostāsta savu vielu skolēniem. Skolotājam jābūt psihologa spējām uzklausīt savu skolēnu, jebkurā stundas laikā. Skolotājam jāsaprot, ka no viņa ir atkarīgs cik cītīgi skolēns gatavosies uz viņa stundām. Protams, šim apgalvojumam nepiekristu lielākā daļa skolotāju. Bet tāda ir skolēnu psiholoģija. Ja skolotājs nespēj izskaidrot kādēļ viņa mācītais ir svarīgs un kam tālāk dzīvē noderīgs, skolēns nespēs ar iedvesmu strādāt klasē un veikt mājasdarbus. Tā ir dzīves realitāte, tāpēc skolotāji, kuri spēj kaut vai piesaistīt uzmanību no skolēnu puses savā stundā un pēc tās, ir apsveicami. Radoša skolotāja īpašība izpaužas tajā momentā, kā viņš vada stundu. Var novadīt stundu kā lielākā daļa: savs sakāmais ir jānostāsta, pāris krīta vilciena uz tāfeles, daži standarta jautājumi un visbeidzot mājasdarbs. Teiksiet – citādāk jau nevar. Muļķības. Es uzskatu, ka jebkuru stundu var vismaz mēģināt pasniegt interesantāk nekā ir pierasts vai pieņemts. Nesen biju aculiecinieks, kad skolotājs tā arī pasaka: citādāk jau šo stundu nevar pasniegt. Man vienalga, kas tā par mācību stundu, bet es simtprocentīgi uzskatu, ka jebkuru stundu var pasniegt netradicionāli. Esmu tādās stundās mācījies un droši varu apgalvot, ka laiks paiet nemanot un vismaz prātā nav ienākušas domas, ka laiks ir veltīgi izmantots. Jā, tas ir grūti, tas prasa daudz enerģijas no skolotāja, bet tāpēc jau arī šos skolotājus atceras pat vairākus gadus pēc skolas beigšanas. Dēļ savas spējas strādāt ar sirdi un dvēseli viņus droši var saukt par radošiem skolotājiem. Tāpat domāju, ka skolotājam nav vienmēr jānolasa vai jāizmanto mācību grāmata. Skolēniem vairāk paliek atmiņā reālas lietas, nevis mūžīgās definīciju frāzes no grāmatas.

Es zinu, skolotāja darbs ir grūts un sarežģīts, tāpēc par skolotāju nevēlos kļūt.

Bet ir cilvēki, kuri ir radīti šādam darbam. Viņi spēj strādāt pēc līdzīga stila kādu es iedomājos radošu skolotāju. Tieši tādi pasniedzēji spēj pacelt tautas intelektuālo līmeni, nevis pasniedzēji, kuri nemaz neaptver, ka nav radīti skolotāja darbam. Lai kļūtu par labu skolotāju ar zināšanām vien nepietiek, diemžēl . .

SIA „Daugava” SIA „Daugava”

Reģ. Nr. 008831975

Lielā iela 15, Rīgā, LV-1955

Tālrunis 7081081, fakss 7081020

Maija Bērziņa

Kurpnieku iela 7

Rīga, Latvija

LV-2100

Rīgā

2005. gada 25. februārī

Paziņojums

Par SIA „Daugava” izsludinātā konkursa rezultātiem

SIA „Daugava” informē, ka izvērtējot jūsu pieteikuma anketu, SIA „Daugava” nolēma jūs pieņemt darbā par grāmatvedi. Lūdzam ierasties SIA „Daugava” darba vietā – Lielā iela 15, līdz 3. martam, lai varētu noslēgt darba līgumu un nokārtot citas formalitātes.

Ar cieņu,

Šeit paraksts

Arturs Kalniņš,

SIA „Daugava” direktors

Ģimenes locekļu attiecību tēlojums R. Blaumaņa novelēs.

Rūdolfs Blaumanis tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem reālistiem latviešu literatūrā. Viņa meistarīgās noveles mums, latviešiem, ir labi zināmas un iemīļotas. Savos darbos viņš apskatīja cilvēku attiecības un cilvēciskās vērtības un, lai arī viņš pārsvarā attēloja sava laika latviešu zemnieku dzīvi, problēmas, kas risinājās tolaik, var saskatīt arī mūsdienās. Tieši novelēs var redzēt viņa meistarību atklāt cilvēka jūtas, raksturu, un problēmas.

Gandrīz vai katrā novelē var sastapt tēva-dēla, mātes-meitas, attiecības. Spilgti tas ir vērojams novelē „Indrāni”, kur galvenā problēma ir starp vecākiem un dēlu. Šī drāma pieskaitāma pie izcilākajiem darbiem ne tikai Blaumaņa daiļradē, bet arī visā latviešu literatūrā, kuras tematisko saturu veido divu paaudžu konflikts, ko izraisa kapitālisma nostiprināšanās laiku dzīvē. Katrs no šiem tēliem ir ar saviem ideāliem un redzējumu uz nākotni, kas nesaskan savā starpā. Blaumanis spilgti ataino tēva un dēla attiecības, kurās var saskatīt pilnīgi atšķirīgas vērtības. Dēls Edvarts ir tipisks jaunais saimnieks. No vienas puses viņu raksturo prasme un stipra griba attīstīt saimniecību, kāpināt ražošanu. Viņš pamatoti var teikt: ”Ja man neviens liegdams un kliegdams nestāsies ceļā, tad tu Indrānus pēc desmit gadiem nepazīsi. Tagad te strādā pieci cilvēki, tad te pelnīs maizi divdesmit. Uz paugura, kur tas sīkstais māls, kūpēs podnieka krāsnij skurstens, noras malā būs mazmājiņa un pirtiņas gravā dambis ar zivīm.” Neilgajā darbības laikā, kāds lugā notēlots, redzam, ka Edvarts prot ne tikai mērķi nospraust, bet spēj to arī sasniegt. No otras puses Edvartu raksturo nežēlība. Ar blēdību viņš izkrāpj tēvam mājas un, ticis par saimnieku, cietsirdīgi nomoka savus vecākus pārmērīgā darbā. Viņš nemaz nemēģina ar tēvu sirsnīgāk izrunāties, lai pārliecinātu veco vīru, ka saimniekot pēc jauniem principiem ir nepieciešams. Tēvs pamatoti rūgtuma pilns pārmet: ”Vai viņš ar mani nevarēja aprunāties! Bet viņš tiem kokiem uzbruka kā laupītājs!” Edvarts nav tik necilvēcīgs pēc sava rakstura, bet kā mantas vergam viņam nav laika un viņš nejūt arī nepieciešamību padomāt par citiem, viņam jādomā, kā iegūt vairāk naudas. Blaumanis parādījis arī vecā saimnieka pašapziņu, stūrgalvību un lepnumu, kura dēļ tēvs iespītējas un negrib ievērot reālos apstākļus, kādos jādzīvo. Šīs Blaumaņa atainotās problēmas noteikti var sastapt arī mūsdienās, kad naudas kāre bieži aizmālē mums acis, kā rezultātā neredzam savu tuvāko sāpes.

Novelē „Purva bridējs”, Blaumanis ataino arī meitas un mātes attiecības. Māte, kura visu savu dzīvi ir smagi strādājusi un nav daudz laba piedzīvojusi, vēl savai meitai tikai to labāko, tāpēc viņa ir izdomājusi izprecināt meitu Kristīni bagātajam Akmentiņam. Taču meita nevēlas klausīt mātei, jo ļoti mīl zirgu puisi Edgaru. Blaumanis šajās attiecībās ataino mums jau sen zināmu patiesību, ka mātes pieredze ne vienmēr saskan ar meitas jūtām. Lai arī novelē „Purva bridējs” mātes un meitas attiecības neieņem galveno domu, tās tomēr iespaido Kristīnes tēla izjūtas un turpmāko rīcību.

Šī ir tikai maza daļa no Blaumaņa meistardarbiem. Viennozīmīgi Blaumanis ir devis neatsveramu bagāžu latviešu literatūrā. Viņš spējis atspoguļot cilvēkus savos darbos tik dabiskus un reālus, ka liekas Blaumanis ir vēl joprojām dzīvs un turpina rakstīt.

Savādie ciematiņi

Reiz sensenos laikos, kad pūķi vēl šaudīja savas degošās liesmas un karaļi pārvaldīja savas zemes, kādā karaļvalstī bija divi ciemi, kuri atradās viens otram līdzās. Tie nebija parasti ciematiņi ar parastiem cilvēkiem, bet gan ļoti īpaši un neparasti. Katrā ciematiņā dzīvoja cilvēki ar atsevišķām īpašībām. Vienā, visi kam bija labās īpašības, bet otrā visi kam sliktās. Šīs īpašības viņi mantoja no saviem vecākiem, kuri tās atkal bija mantojuši no saviem vecākiem utt. Abu ciematu ļaudis savā starpā īpaši labi nesapratās, kā nu ne, ja vienā ciemā visu laiku priecājas, bet otrā dusmojas, vienā čakli strādāja, bet otrā slinkoja uz nebēdu. Tādēļ, iespējams, lai nebūtu lielās ķildas, Dievs bija radījis upīti, kas jau no neatminamiem laikiem bija tecējusi starp ciemiem. Lai arī šie ciematiņi bija neparasti, to ikdiena atgādināja parastu ciemu tā laika pasaulē. Katram ciematiņam bija savs, kā saka šefs, kurš rūpējās par visa ciematiņa labklājību. Labo īpašību ciemā rūpējās par labklājību Čaklītis, kurš savu posteni ieguva balsojuma ceļā, vārdu sakot godīgā ceļā. Bet otrajā ciemā, kur cilvēki dzīvoja ar sliktajām īpašībām, par labklājību rūpējās Blēdītis, kurš savukārt savu posteni ieguva ne tā kā otrajā ciematiņā. Kā jau slikto īpašību ciematiņā pieklājas, balsojuma gaitā notika mahinācijas, balsu uzpirkšana, krāpšanās un daudz kas cits. Tā nu Blēdītis izrādījās veiklākais un uzvarēja vēlēšanās.

Katrā ciematiņā bija savi veikali, kur varēja nopirkt ko sirds vēlas. Tikai maza atšķirība, ka vienā ciematiņā, veikalā pastāvēja dubultā grāmatvedība, bet otrs veikals tika apbalvots ar ordeni par godīgu nodokļu nomaksu. Bet neviens par to nebēdājās, jo savu ciematiņu viņi mīlēja un uzskatīja par labāko, tāpēc arī savas īpašības mīlēja un cienīja.

Kādu vasaras rītu, kad saule jau vēlās pāri koku galotnēm, abu ciematiņu ļaudis devās pie upītes, lai atmodinātu sevi ar dzidro un patīkami vēso upes ūdeni. Protams, viens ciematiņš bija pilnā sastāvā, bet no otra labi ja trešā daļa, bet ne par to ir stāsts. Nonākuši pie upītes ciemu ļaudis izdzirdēja kādu mazu bērnu raudam uz tiltiņa, kas vienīgais savienoja abus ciematiņus. Abu ciematiņu ļaužu skubināti gan Čaklītis, gan Blēdītis gāja apraudzīt trokšņa taisītāju. Bērniņš bija satīts mazā sedziņā un ielikts grozā, kas atradās paša tilta vidū. Tā nu Čaklītim un Blēdītim bija jāsāk domāt, kuram ciematiņam groziņš ir tuvāk, un kuram būtu jāparūpējas par mazo bārenīti. Domāja un gudroja līdz izdomāja, ka bērns dzīvos pamīšus te pie viena ciematiņa, te pie otra ciematiņa līdz viņš spēs pats izlemt, kur viņam patīk labāk un kur viņš vēlētos tālāk dzīvot. Bērna vārds tika izlemts vairāku stundu debatēs starp abiem ciematiņiem, līdz nosauca jauno ciemiņu par Vārdiņu, jo par vārdu viņi nespēja vienoties, vieniem patīk Dusmītis , otriem Prieciņš, vieniem Gudrītis, otriem Muļķītis. Tāpēc arī bērniņu nosauca par Vārdiņu, jo tas apmierināja abas puses. Pirmais bērna gads tika pavadīts ciematiņā, kur dzīvoja cilvēki ar labām īpašībām. Vārdiņš ātri auga, tāpēc jau pēc gada viņš bija izaudzis piecgadīga puišeļa apmēros. Vārdiņam patika palīdzēt lauku darbos, jo viņš spēja nest to ko nesa spēcīgi vīri. Vārdiņš mācījās sarunu kultūru, labi uzvesties un daudz ko citu labu. Ciematiņa ļaudis ļoti mīlēja Vārdiņu, tāpēc viņiem bija grūti šķirties no viņa, jo bija pienācis laiks audzināmā tiesības nodot Slikto īpašību ciematiņam. Arī tur viņu ātri iemīlēja, jo Vārdiņš daudz palīdzēja ciematiņa ļaudīm lauku darbos, jo viņam bija mācīts, ja tas ir viņa spēkos, tad jācenšas palīdzēt, un šim ciematiņam tas patika. Vārdiņam tika mācīts daudzas lietas no ciematiņa ikdienas, kā izdzīvot meļu starpā, saprasties ar īgnajiem un kaitinošiem cilvēkiem tā, lai šīs īpašības tik spilgti nemanītu savstarpējā tikšanās reizē. Vārdiņam mācīja izmantot melošanu savā labā, mācīja rāties, lai spētu pastāvēt pār sevi.

Vārdiņš tā dzīvojās un krāja zinības, ko nu katrs ciematiņš viņam deva, vairākus gadus, līdz pienāca lēmuma pieņemšanas laiks, par kuru Čaklītis un Blēdītis bija vienojušies Vārdiņa pirmajā dienā abu ciematiņu dzīvē. Tā nu atkal abu ciematiņu ļaudis sapulcējās vietā, kur viņi atrada Vārdiņu – pie upītes. Vārdiņš nu jau bija kļuvis liels un spēcīgs jaunietis, kuru bija iemīlējušas jaunās meičas gan no viena, gan no otra ciema. Bet viņš nespēja izšķirties par labu kādam ciematiņam, jo viņam bija mīļš gan Labo īpašību ciematiņš, gan Slikto īpašību ciematiņš. Katrā ciematiņā Vārdiņš bija iemācījies ko jaunu un noderīgu savai dzīvei, arī sliktās īpašības viņš bija mantojis un spēja tās pielietot savā dzīvē. Vārdiņš saprata, ka viņš nespēj dzīvot ne bez labām īpašībām, ne bez sliktām īpašībām, jo tās visas Vārdiņam bija nākušas līdzi no mazotnes un katra no tām bija viņam pielipusi cieši klāt. Vārdiņš izlēma dzīvot tā kā agrāk, te pie viena , te pie otra ciematiņa ļaudīm. Un abi ciematiņi bija apmierināti, jo Vārdiņu mīlēja kā savu dēlu.

Par paražām nestrīdas

Cilvēki uz pasaules ir ļoti dažādi un viens no otra atšķirīgi. Reizēm šis atšķirības mums kaitē un izraisa asas domstarpības, kas nereti pāraug asinsizliešanā. Vēsturiskās liecības mums ir atstājušas neskaitāmus pierādījumus, ka kari starp tautām daudzējādā ziņā ir saitīti ar nezināmo un citādo, tautu starpā.

Mūsdienās ir izplatīts viedoklis, ka pasaule ir maza un, ka tagad ir iespējams ielūkoties ikvienā zemes nostūrī. Daļēji tam var piekrist, jo šobrīd ir iespējams izmantot interneta un televizora dotās iespējas aplūkot dabu un cilvēkus citur pasaulē neizejot no savas mājas. Senatnē šādas iespējas nebija un tāpēc cilvēkos izplatījās dažnedažādie mīti par citu zemju cilvēkiem un viņu zemi. Spilgts piemērs par to, ka vieni uzskata sevi pa pareiziem, bet otrus par sliktiem, kuri jāpārmāca, manuprāt, ir Krusta kari viduslaikos. Kā zināms, kristietību viduslaikos uzskatīja Eiropā par galveno ticību uz zemes un katrs, kas pielūdz citus dievus bija pagāns, jeb neticīgais, kas būtu jākristī, ar vai bez viņa piekrišanas. Man vienmēr šis laika posms, kad risinājās Krusta kari, saistās ar kaut ko tik zemisku un nesaprotamu, ka vēl joprojām netieku skaidrs kam tas bija vajadzīgs. Lai arī esmu kristīts Luterāņu baznīcā, esmu ateists. Neticu nekādam dievam, lielā mērā dēļ Krusta kariem. Manuprāt, jebkura ticība ir pagāniska, kā domāja Kristietības pārstāvji par citām ticībām uz zemes. Ar ko gan atšķiras Kristietība no ticības, ko uzskatīja par pagānisku? Pilnīgi ar neko. Dievs ir katrai ticībai, pielūdz dievu arī katra ticība, utt.

Latvija skaitās demokrātiska, vidēji attīstīta un eiropeiska valsts. Nereti redzot, kā dzīvo cilvēki citās zemēs mēs, tai skaitā arī es, šausmināmies par viņu paražām. Atceros spilgtu piemēru, kas lika demokrātiskām valstīm aiz šausmām saķert galvu. Āfrikas valstī, kādai sievietei tika piespriests nāvessods, nomētājot to publiski ar akmeņiem, jo tā bija lēmis cilšu vadonis. Sieviete bija pārkāpusi mums tik nesaprotamu likumu, ka viņas atbrīvošanā iesaistījās lielākās pasaules cilvēktiesību organizācijas. Skandāls liels, bet tik viegli atbrīvot viņu no soda nav iespējams. Atceros, ka sarunas ritēja ilgi, jo cilšu vadonis negribēja atkāpties no senču likumiem. Beigās jau sievieti atbrīvoja no soda, bet viņa tika izraidīta no ciema. It kā jau muļķīgi, ka tādi sodi, bet tad es padomāju, kā gan mēs rīkotos, ja kāda valsts vai visa pasaule apstrīdētu mūsu likumus un paražas. Nevaram prasīt citiem atteikties no sava dzīves rituma, ja paši nespējam atteikties no saviem likumiem. Ja cilvēks ir dzīvojis tādu dzīvi jau no mazotnes, viņš vienkārši nevar mainīt savas dzīves ieradumus pilnīgi pretēji. Tas vienkārši nav iespējams.

Lai arī cilvēki vēl joprojām viens otru nesaprot tikai dēļ cita dzīves veida, manuprāt, tagad cilvēce mēģina izprast arī citas kultūras un to dzīves veidu. Neskaitāmie raidījumi, kuros tiek izstāstīts citas tautas paražas, dot mums iespēju salīdzināt tās ar savām paražām. Nereti mēs domājam, ka mums ir labāka, mierīgāka un laimīgāka dzīve, bet vai tāpēc citas tautas ir nelaimīgākas un sliktākas? Domāju, ka šādu jautājumu viņas var uzdot arī mums.

Jūgendstils

Jūgendstils ir dzimis 19. un 20. gadsimtu robežā kā virziens, kas vēlējās radīt sava laika arhitektūras stilu. Tas kļuva par pirmo 20. gadsimta stilu un aptvēra gan arhitektūru, gan citas mākslas jomas. Jūgendstils radies kā reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem stiliem. Savukārt jūgendstilā tiek uzsvērta pilnīga radoša brīvība, ekspresīva, atraisīta fantāzija ar tieksmi visus utilitāros būves elementus radīt kā māksliniecisku vērtību. Tā radītāji telpu interjera dizainā izmantoja visus iepriekšējo stilu sasniegumus un sava laika visizsmalcinātākās un visizmeklētākās idejas. Šajā laikā atteikšanās no vecā stila formām, jaunu materiālu meklējumi un izmantošana, noveda pie metāla, stikla un dzelzsbetona izmantošanas. Jūgendstilu raksturo:

• bagātīgi pielietotas no augu valsts aizgūtas plūstošas, iztieptas formas

• izplatītākie motīvi ir sieviešu figūras ar plīvojošiem matiem un apģērbu, liektas līnijas, stilizētu ziedu, putnu un kukaiņu motīvi

• asimetriska kompozīcija, neregulāru viļņveida līniju un formu ritms

• no materiāliem tiek izmantoti eksotisko cieto koku šķirņu materiāli, varavīksnes stikls, sudrabs un pusdārgakmeņi

• interjeros bieži sastopams brīvais plānojums, dažāds grīdu augstums, paplašinātas logu ailes

• viens no interjera radīšanas principiem ir improvizācija par doto tēmu. Telpu sienas tiek pārklātas ar dīvainām, sarežģītām, asimetriskām, kaprīzi izvijušām līnijām, ir krāsainas, dekorētas ar dekoratīvajiem elementiem. Stilizētais augu valsts ornaments dominē mēbeļu dekoratīvajās līnijās, kam paralēli attīstās mēbeļu konstruktīvā līnija, dekoratīvais elements ir novests līdz minimumam,

• krāsu gamma: izsmalcināta krāsu kombinācija, pieklusinātie toņi, krāsojums bez ēnojumiem un niansēm.

Jūgendstila darinājumi domāti mākslas sapratējiem un ekskluzīvu interjera priekšmetu mīļotājiem. Tie ir ļaudis, kas tiecas radīt ap sevi atmosfēru, kura harmonē ar viņu iekšējo pasauli. Viņi augstu vērtē klasisku stilu, tiecas vairāk uzzināt par to un iegūt savā īpašumā vērtīgas lietas.

Jūgendstils

Jūgendstils bieži vien tiek uzskatīts par pirmo patiesi “moderno” stilu, kaut arī to spēcīgi ir ietekmējuši dažādi vēsturiskie priekšteči. Raksturīgākā stila pazīme ir specifiski izlocīts ornaments un formas, kas aizgūtas no dabas. Jūgendstils savu uzplaukumu sasniedza 1900. gadā. Jūgendstils jeb Art Nouveau savu nosaukumu ir guvis no 1895. gadā Parīzē atvērtās galerijas “Maisson de l’Art Nouveau”. Pasaulē jūgendstils bija pazīstams ar dažādiem nosaukumiem: Jugendstil Vācijā un Austrijā, līdzīgi arī Latvijā, Stile Liberty Itālijā, Modernismo Spānijā, Tiffany Style ASV, Modern Krievijā. Kā spilgtākie Jūgendstila pārstāvji , ir jāmin Luiss Komforts Tiffanijs, Pjērs Bonnārs, Obri Bērdslijs, Henrijs van de Velde, Pols Gogēns, Emils Galē, Eižens Valēns, un daudzi citi. Šā stila lozungs „atpakaļ pie dabas”. Jūgendstila pamatā ir dabas ornamenti un dabisko līniju daiļums. Mākslinieki un arhitekti iedvesmu smēlās gliemežvāku, matu cirtu, viļņu, liesmu un mākoņu motīvos. Tie iekļāva savos darbos kukaiņu, koku zaru un jo sevišķi ziedu formas. Tātad, jūgendstila pamata motīvi ir ziedu, augu un gulbju līniju stilizācija. Arhitektu un amatnieku radošie meklējumi lika rasties daudzveidīgām un izsmalcinātām formu variācijām – no lokanām un plūstošām līdz majestātiski monumentālām. Apdarē liela uzmanība tika veltīta vijīgām līnijām un formām, priekam par liekto līniju dinamiku.

Jūgendstila raksturojums:

• Bagātīgi pielietotas no augu valsts aizgūtas plūstošas, iztieptas formas.

• Izplatītākie motīvi ir sieviešu figūras ar plīvojošiem matiem un apģērbu, liektas līnijas, stilizētu ziedu, putnu un kukaiņu motīvi.

• No materiāliem tiek izmantoti eksotisko cieto koku šķirņu materiāli, varavīksnes stikls, sudrabs un pusdārgakmeņi.

• Pretējais motīvs – askētisms, ko pārstāv Č. R. Makintoša Glāzgovas skolas darbi.

• Krāsu gamma: izsmalcināta krāsu kombinācija, pieklusinātie toņi, krāsojums bez ēnojumiem un niansēm.

Īpaša uzmanība būtu veltāma grezno jūgendstilā veidoto mēbeļu arhitektūrai, kam piemīt ne tikai individuāla izsmalcinātība, bet arī sevišķa mākslas vērtība, kas piešķir šiem priekšmetiem mākslas priekšmetu statusu. Šīs mēbeles tiek gatavotas no dižciltīgām koka šķirnēm, tās bagātīgi rotā kokgriezumi, īpaši izlietas dārgmetālu detaļas, krāsains stikls un mākslinieciska intarsija. Šo mēbeļu vērtība ar gadiem tikai pieaug.

1. Izejas punkts – grieķu un romiešu māksla, pārsvarā bez radošās domas;

2. Stingra prasība ievērot kanonus, kas stipri ierobežo mākslinieka individuālo pieeju, tādēļ grūti atšķirt darba autoru;

3. Tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas, kādēļ tas kļūst līdzīgs viduslaiku kultūrai un mākslai;

4. Viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības; eksistē vai nu vēsturiskā, vai mitoloģiskā glezniecība, kā arī portreti.

5. Galvenie motīvi – pīnes, joniska ornamenta joslas, ciļņu rotājumi, sausserža ziedi, groteskas un lapu vītnes.

6. Krāsas ir gaišas un neuzkrītošas, izņemot etrusku stila dekorējuma sarkano, melno un balto krāsu.

Klasicisma galvenās īpašības

1. Formu plastiskums un dekoratīva greznība

2. Krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti

3. Formu brīvība, kustība un monumentalitāte.

4. Tēlniecībā no bronzas, marmora, stikla un koka veidoja atsevišķas statujas vai statuju grupas, ciļņus plastiskam arhitektūras objektu dekoram, monumentus, krūšu tēlus, kapa pieminekļus. Ierasta bija robota virsma, gaismas un ēnas efekti.

5. Dominējošie motīvi – akants, frontoni, vītnes, maskas lauvas ķetnas atdarinošas kājiņas, ķīniešiem raksturīgi priekšmeti un smalki veidotas figūras.

6. Skulpturālas un smagnējas formas, bieži izliektas vai sīpolveida, ar simetrisku rotājumu.

7. Izsmalcinātu un dārgu materiālu pielietojums: pusdārgakmeņi, inkrustācijas un samts. Baroka galvenās īpašības

Klods Monē – „Ūdensrozes”

Impresionisms ir mākslas virziens 19. gs.70.g., kas attīstījās zemē ar īpaši augstu kultūras līmeni un aktīvu mākslas dzīvi Francijā. Šis mākslas virziens krasi izmainīja glezniecību, taču tas bija pēdējais virziens, kas vēl daļēji balstījās uz klasiskās mākslas sasniegumiem. Mākslinieki, kas pārstāvēja šo jauno mākslas virzienu, savos darbos attaisnoja dabas elementus(ņirboņu ūdenī, saules gaismas rotaļas, miglu, vējā viļņojošos kokus un laukus), risināja sadzīves tēmas, pievērsās pilsētnieku pastaigām, izbraukumiem ar laivām. Viņi savās gleznās izcēla visu parasto un necilo. Darbi tika radīti plenērā- brīvā dabā. Viens no šī mākslas virziena līderim bija Kods Monē, tāpēc izvēlējos raksturot vienu no viņa daudzajām gleznām – „Ūdensrozes”.

Klodam Monē savos darbos bieži patika attēlot ūdeni un visu kas ap to ir saistīts: Sēnas upe, tās krasti, Normandijas lauki un piekraste ar klintīm. Glezna „Ūdensrozes”, ir veidota īstā impresionisma garā. Daba, jūra, vējš, ūdensrozes un tas viss sapludināts kopā mākslinieka Monē skatījumā. Gleznā, ūdensrozes veidotie apveidi, ir nekonkrēti, izplūduši, bet gleznas radītā noskaņa, ūdensrozes izceļ uz tumši zilganpelēkā un zaļi brūnā ūdens. Pašu ūdens virsmu Klods Monē attēlo ar zilo krāsu, pievienojot arī balto, zilgano un zaļo krāsu. K. Monē patika attēlot gaismas un gaisa ietekmi uz ūdens, ko varam ieraudzīt arī šajā gleznā. Vēja rezultātā tiek attēlots vilnis, kas gleznā ieņem vienu no redzamākajām lomām. Ūdens virsmā pastiprināti mijās zilā un zaļā krāsa. Ar mainīgiem gaismas efektiem un dinamisko krāsu sajaukumu tiek panākta satraucoša un nemierīga atmosfēras noskaņa. K. Monē, manuprāt, vēlējies attēlot dzīvības spēku un tās skaistumu. Šis bangojošais nemiers ūdenī netraucē skaistajām, mitruma pārpilnajām ūdensrozēm, pielāgoties tam un izturēt nemieru.

K. Monē ļoti mīlēja ūdensrozes, vecumdienās viņš tās gleznoja vai katru dienu. Iespējams tāpēc mēs varam redzēt viņa meistarību šajā gleznā, kas bija viena no K. Monē pēdējām gleznām viņa mūžā.

Klods Monē – „Impresija. Saules lēkts” (1872)

No viesiem impresionistu darbiem es izvēlējos apskatīt tieši Kloda Monē darbu – „Impresija. Saules lēkts”. Pirmo reizi aplūkojot šo darbu, man tas likās izcils, savam nosaukumam un impresionisma stilam atbilstošs. Ņemot vērā to, ka Klods Monē bija viens no impresionisma stila aizsācējiem(E. Manē sekotājs), viņa gleznas ir pārņemtas ar impresionisma burvību.

Šī glezna visticamāk ir tikusi gleznota brīvā dabā, jo tas atbilda jaunajai impresionisma glezniecības manierei. Gleznā “Impresija. Saules lēkts” attēlota Havras ostas ainava agrā rīta stundā, kad cauri dusošajiem miglas vāliem tik tikko cauri sāk spraukties tāla, sarkana ripa – saule. Tas ir saullēkta mirklis, kad vēl pa īstam nav uzaususi gaisma; kaut kur ūdenī kā tumšs siluets vīd laiva ar zvejniekiem. Nav redzami ne upes krasti, ne mājas, ne kuģi. Pēc mirkļa viss jau būs savādāk – augstāk pie debesīm pacelsies saule, gaisma izkliedēs miglas vālus, iezīmēsies ostas ierastās aprises, strādnieki sāks savu darbu un viss būs kā parasti. Bet šis mirklis ir īpašs. Cītīgāk aplūkojot gleznu, var spriest par to, ka tā ir gleznota diezgan haotiski, nejaucot krāsu toņus un neattēlojot sīkas, nenozīmīgas detaļas. Tieši šī gleznošanas manieri ir raksturīga impresionismam. Šajā gleznā, galvenokārt, ir izmantoti zilganie un viegli iedzelteni toņi, uz kuriem ļoti acīmredzami izceļas sarkanīgā saule un tās atspīdums ūdenī. Tik pat izteikti kā saule, gleznā ir attēlota tumša laiva ar diviem cilvēkiem tajā. Šis objekts atrodas gandrīz pašā gleznas centrā, tas attiecīgi liecina par to, ka mākslinieks ir vēlējies akcentēt tieši šos divus laivotājus. Vēl ainavā ir nedaudz samanāmi rūpnīcu torņi un ostas ceļamkrāni, kuri ir ietīti diezgan dziļā miglā, gluži tāpat, kā pārējās divas laivas ūdenstilpnē. Neraugoties uz interesanto manieri, kādā šī glezna ir veidota, skatītājiem tā nav patikusi un arī kritiķi ir krietni pasmējušies par šo un citiem impresionistu radītajiem darbiem – „Pie Dirāna-Riēla nupat kā atklāja izstādi, par kuru sacīts, ka tur aplūkojamas gleznas. Es ieeju, un manām izbiedētajām acīm paveras kaut kas šausminošs. Pieci vai seši prātā jukušie, kuru vidū ir arī dāma, te savākušies un izstādījuši savus darbus. Es redzēju, kā ļaudis raustījās smieklos šo bilžu priekšā, un mana sirds asiņoja, tās uzlūkojot. Šie tā saucamie mākslinieki sevi dēvē par revolucionāriem- “impresionistiem”. Viņi ņem audekla gabalu, krāsu un otu, pa roku galam kaut ko uztriepj un apakšā paraksta savu vārdu. Tas ir tāds pats neprāts, kā kad Bedlemas trakie salasītu ceļmalas akmeņus un iedomātos, ka tie ir dimanti. ” Neraugoties uz kritiķu un parasto iedzīvotāju bargajiem spriedumiem, manuprāt, impresionisms ir daudz devis turpmākajā mākslas attīstībā.

Slavodars Dalī

(Sirreālisma pārstāvis)

• Salvadors Dalī (1904-1989), spāņu gleznotājs – izpelnījies slavenākā un skandalozākā sirreālista slavu.

• Dalī savos emocionāli ekspresīvajos un asociatīvajos darbos tiecās atspoguļot procesus cilvēka zemapziņā, absurdās un neloģiskās kombinācijās un situācijās apvienojot reālistiski un pilnīgi naturālistiski gleznotus motīvus.

• Dalī apgalvoja, ka savās gleznās viņš neko neizdomājot, tikai ataino savus sapņus un vīzijas, pār kurām viņa racionālajai domāšanai nav kontroles.

• Dalī dēvēja savas gleznas par sava veida fotogrāfijām, kas darinātas ar rokām, kā arī par zīmētiem sapņu fotoattēliem.

• Salvadors Dalī ļoti enerģiski un ar pilnu atdevi ne tikai gleznoja sirreālistiskas gleznas – viņš arī zīmēja, gatavoja dažādas dekorācijas, radīja arī literārus darbus: romānus, dzeju (sarakstījis arī vairākas savas dienasgrāmatas: “Salvadora Dalī slepenā dzīve”, “Ģēnija dienasgrāmata”), rakstīja kinoscenārijus un uzņēma filmas.

“VOLTĒRA NEREDZAMĀ BISTE”

Viens no S. Dalī slavenākajiem darbiem. Mākslinieks parāda, ka telpa var būt arī citādāka nekā mēs spējam iztēloties. Viņa var saplūst vienā veselumā, bet spēj arī atšķirt konkrētus ķermeniskus apveidus. Gleznas galvenā uzmanība tiek veltīta franču filozofa Voltēra bistei. Tās spēja pārvērsties un izskatīties daudz citādāk nekā iepriekš, piešķir gleznai savu burvību. Salvadors Dalī savā gleznā nav centies ieturēties sen zināmos rāmjos par telpas izskatu un uzbūvi. Krāsu kontrasts palīdz veidoties noteiktiem ķermeņiem, veidojumiem tā, kā to iztēlojas gleznas vērotājs. Lai arī neesmu šā mākslas stila liels piekritējs, šī glezna man lika mazliet mainīt savu viedokli. Ir jābūt iztēlei un pacietībai, lai spētu novērtēt šāda mākslas stila gleznas. Tāpēc ne velti Salvadors Dalī ir viens no slavenākajiem, ja ne pats slavenākais sirreālisma pārstāvis.

Ziemeļu un Itāļu renesanses salīdzinājums.

Renesansi, šaurākā nozīmē, varētu dēvēt par vērtību sistēmas maiņu ap 14.gs, iesākumā Itālijā, pēc tam arī pārējā Eiropā. Kā jau minēju, renesanses dzimtene ir Itālija, bet vēlāk arī citās Eiropas zemēs, kā Vācijā, Francijā, Nīderlandē un Anglijā renesanse guva lielu atzinību. Ziemeļu(Vācija, Francija, Nīderlande un Anglija) renesansi un Itāļu renesansi saista daudz kopīgu lietu, tomēr ir vērojamas iezīmes, kas vienu no otras atšķir.

Nīderlande, kas tiek uzskatīta par Ziemeļu renesanses pirms sācēju un galveno aktīvisti, XV gs. bija viena no ekonomiski visvairāk attīstītajām Eiropas zemēm, bet māksliniekiem nebija antīkās (grieķu, romiešu) mākslas ierosinošo paraugu, tāpēc arī tā izveidojās citādāk nekā Itālijā. Lai arī arhitektūrā vēl ilgi turpinājās iesāktās gotiskās tradīcijas, tomēr jauno domāšanu visspilgtāk demonstrēja glezniecība. Itālijas mākslā galvenais bija ideāli tipizēts tēls, bet Nīderlandes glezniecības reālisma tendences dominēja raksturīgais un īpatnējais. Nīderlandes māksliniekus īpaši nesaistīja perspektīvas teorijas, nav arī saglabājušies zinātniski traktāti par cilvēka ķermeņa proporcijām. Savus atklājumus viņi veica, strādājot praktiski un arvien cītīgi ieviešot visu jauno.

Salīdzinot Ziemeļu renesanses mākslinieka Lukasa Krānaha Vecākā gleznojumu „Ādams un Ieva” ar Itāļu renesanses mākslinieka Botičelli gleznojumu „Venēras piedzimšana”, varam novērot stila atšķirības. Gleznā „Ādams un Ieva” cilvēka ķermeņi ir attēloti dabiski sārti rozā krāsā, bet gleznā „Venēras piedzimšana” – nedabiski bāli. Botičelli savā darbā ir ietvēris mitoloģisku tematu ar cilvēku galvenajā lomā, bet Lukass Krānahs Vecākais vairāk akcentējis dabas skaistumu ar cilvēku, kā galveno personu. Abos mākslas darbos cilvēka ķermeņi nav attēloti nedabiski skaisti, bet gan reāli, lai arī krāsu palete gleznojumos atšķiras. „Ādams un Ieva” gleznas autors centies ar krāsu palīdzību izcelt un uzskatāmi parādīt mākslas darba galvenos varoņus, tomēr netiek aizmirsts arī par apkārtējo fonu. Botičelli savā darbā, manuprāt, nav tik izteiksmīgi izcēlis vienu gleznas vietu. Lai arī gleznas vidū tiek centrēta sieviete, tajā ir grūti atrast galveno personu, jo gleznā tiek attēlots sava veida sižets.

Kad notika strauja humānisma ideju izplatīšanās, iepazīšanās ar antīko mantojumu(ap 16.gs), ziemeļu renesanses māksla sāka līdzināties renesansei Itālijā. 16.gs. par patstāvīgiem žanriem kļuva sadzīves ainu glezniecība, ainava, klusā daba, mitoloģiskā un alegoriskā glezniecība.

Edvards Munks

1. Edvards Munks – viens no ekspresionisma virziena aizsācējiem

2. Viņa mākslā redzama apzināta tieksme pievērsties tikai neparastu, dažreiz mistisku pārdzīvojumu tēlojumam un pesimistisko, traģisko noskaņu paušanai.

3. Galvenie viņa darbu motīvi bija nāve, vājprāts, slimības, instinkti un mīlestības ciešanas.

4. E. Munks, kaut arī viņa personālizstāde 1892. gadā Berlīnē neguva panākumus plašā sabiedrībā, kļuva par jaunu ceļu meklētāju mākslinieku iedvesmotāju.

5. Viens no Munka nozīmīgākajiem sniegumiem mākslā ir gleznu cikls “Dzīve” (1893–1900), kas ietver četras tēmas: mīlestības pamošanās, mīlestības uzliesmojums un izdegšana, bailes no dzīves, nāve.

6. Mūža nogalē viņš rada mierīgākus darbus – rāmus pašportretus un krāsainas ainavas – tos viņa biogrāfijas pētnieki uzskata par apzināti profilaktiskiem.

Es tuvāk apskatīju Edvarda Munka slavenāko gleznu „Kliedziens”.

Gleznā jūtams ļoti liels satraukums, ko atspoguļo arī cilvēka sejā. Pati seja man atgādināja karikatūru, jo tā bija pastiepta un izplūdusi. Ainava un galvenais varonis it kā gribētu kaut ko pateikt, kaut ko šausmīgu. Interesanti ko? Iespējams tāpēc glezna ir tik slavena un arī dārga – nekad nav iespējams beigt fantazēt, kas tik draudīgs ir noticis. Un arī šī seja, kas ir visai atbaidoša, liecina par kaut ko briesmīgu.

17. – 18. gs. Nozīmīgākās vērtības un idejas zinātnes attīstībā.

17. – 18.gadsimts – apgaismības, zinātnes un kultūras laikmets, kad tika izdarīti daudzi nopietni atklājumi. Šajā gadsimtā kļūst moderni zināt, saprast un apzināties savu vietu pasaulē. 17. – 18.gadsimts ir arī zinātnes attīstības laikmets, kurš pavēra daudz plašākas iespējas un skatu uz dzīvi no gaišākas puses.

Cilvēks visu mūžu ir tiecies uz attīstību: meklējis jaunas iespējas kā attīstīt tehnoloģijas, meklējis jaunas sakarības un atklājumus. Tieši 17. – 18. gs strauji attīstījās zinātne, kā rezultātā tika izgudrotas jaunas tehnoloģijas. Šajā laikmetā ir dzīvojuši un strādājuši tādi zinātnieki kā I.Ņūtons, M.Lomonosovs, A.Lēvenhuks, G.Leibnics un vēl daudzi citi, kuru atklājumi ir pamatu pamats visai mūsdienu zinātnei. Praktiskajā mehānikā 17. gs. dominēja dzirnavas, mašīnas, kuras izmantoja kalnrūpniecībā un celtniecībā smagumu un ūdens celšanai, kara inženieru mākslā – ceļot tiltus, ostas, kanālus, hidrotehniskās būves. Galvenais tehnoloģisko mašīnu uzdevums bija aizvietot cilvēku fizisko spēku. Galvenais enerģijas avots bija vējš, plūstošs ūdens, dzīvnieku un cilvēku muskuļu spēks, kā arī malka, kokogles un akmeņogles. Arī pulveri sāka izmantot enerģijas nolūkos, taču tas nedeva panākumus.

Ūdens dzirnavas kustināja āmurus, veserus, plēšas, darbināja sūkņus, mala, zāģēja utt. Dzirnavas bija pirmsindustriālās Eiropas enerģētiskais mērs. Viens no svarīgākajiem dzinēju tipiem bija buras. Svarīgs ikdienas enerģijas avots bija koks; no tā darināja detaļas pat mehāniskajiem pulksteņiem. Tika izcirsti milzīgi mežu masīvi, jo koku vajadzēja visur, īpaši flotei 18. gs. 30. – 40. gados sāka parādīties pirmie automāti, sākās pat audēju darba automatizācija. Lielas inovācijas deva granulētā pulvera izgudrošana ap 1420. g., kas nodrošināja momentānu sadegšanu. Tas padarīja artilēriju mobilāku un efektīvāku. Arkebūza kā šaujamierocis praktiski ieviesās 16. gs. sākumā. Vēlāk to nomainīja musketes, kuras uzlabošana noveda pie šautenes izgudrošanas 1630. g. Modernos karus finansiālajā ziņā varēja vest tikai bagātas valstis. Visām tām bija milzīgi ieroču arsenāli, taču to ražošana līdz pat rūpnieciskajai revolūcijai palika amatnieciska. Izveidojās metalurģiskā rūpniecība, kas strādāja tikai kara vajadzībām. Artilērija izmaksāja ļoti dārgi, arī munīcijas un pārvietošanas ziņā.

Cilvēks 17. – 18. gs., manuprāt, spēja būtiski saprast, ka viņš spēj paveikt milzīgas lietas. Ja nespējam pacelt kaut ko smagāku par sevi, tad spējam izdomāt kā to izdarīt ar tehnikas palīdzību. Protams, attīstība un modernizācija prasa savus upurus, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, tomēr jāsaka, ka cilvēcei šis laika posms bija pirmais nopietnais „grūdiens” dzīves uzlabošanai un sevis apzināšanai, ka cilvēks spēj paveikt ļoti daudz.

Erika Ādamsona noveļu psiholoģiskais dziļums.

Erika Ādamsona veikumu rakstniecībā es iepazinu tikai pirms mēneša, bet varu jau šobrīd pateikt, ka rakstniecības stils viņam ir īpatnējs, interesants un ironisks. Lai arī E. Ādamsona darbos viscaur virmo ironija par cilvēku un viņa dabu, zem visa tā slēpjas arī liela psiholoģiska atziņa par cilvēku, dzīvi.

Uzskatu, ka E. Ādamsona noveles ir viegli saprotamas, bet nākas arī padomāt ko esam izlasījuši. Salīdzinot ar Jāņa Ezeriņa novelēm, kuras mēs paralēli iepazīstam, jāsaka, ka E. Ādamsona stils man pašam liekas tuvāks un baudāmāks. Noveļu sižeta gaita saprotama un reāla, kā arī ar savu ironijas devu. Novelē „Lielās spodrības gaismā” rakstnieks centies akcentēt domu: ko cilvēks saprot ar vārdu tīrība, vai tā ir tikai mazgāšanās? Interesants temats, par kuru varētu runāt ilgi un gari, bet Ādamsons mums to pasniedz ar neparastu sižetu. Ādamsons mums liek noprast, ka tīrība nozīmē garīgo atbrīvotību, sirdsapziņas baltumu un vieglumu. E. Ādamsons novelē „Lielās spodrības gaismā” raksta: „., viņa ārējais izskats gan atgādināja mēslu vedēju, kad tas dara savu darbu, bet viņš beidzot jutās gluži gaišs, viegls un tīrs – kā cilvēks, kuru apņem lielas spodrības maigā gaisma.” Tieši garīgā tīrība bija tas, pēc kā tiecās noveles galvenais varonis Rihards Beitāns.

E. Ādamsons bieži savās novelēs akcentē cilvēku „smalkās kaites”, kā tās ietekmē galveno varoni, viņa darbību. Visdažādākie psihiskie kompleksi nomoka E.Ādamsona novelistikas personāžus, un, šo, kompleksu pārmākts, varonis apkārtējo pasauli un cilvēkus skata savu subjektīvo izjūtu greizajā spogulī. Varētu teikt, ka E.Ādamsons ir visdažādāko cilvēka dīvainību atklājējs. Ļoti iepatikās novele „Sarkanās asaras”, kurā slēpjas, manuprāt, ikdienas realitāte attiecībā pret cilvēka cerībām, domām un iztēli. Šī novele man likās tik reāla un „dzīva”. Novele sižets lika padomāt, kāpēc tāda situācija ir izveidojusies, kad dzejnieks Avots netiek, kā allaž, aicināts uz kaimiņu svētku dienu. Ādamsons lieliski parāda Avota domāšanas gaitu, kas dažreiz ir amizanta un jokaina, bet tai pat reizē saprotama. Var just, ka Ādamsona psiholoģiskā novele kļūst faktiem un notikumiem nabagāka, tajā trūkst situāciju, kas mainītu visu notikumu gaitu, tāpēc rodas it kā darbības attīstības palēninājums.

E.Ādamsons lielā mērā ir noraidījis tikumiski harmonisku personību, tāpēc centies veidot noveles varoņus neparastus un īpatnējus, kas viņam, manuprāt, ir arī izdevies. Un rakstnieka nespēja šķirt labo no ļaunā un vēlme noraidīt jebkuras problēmas kategorisku risinājums, paver lasītājam iespēju visnegaidītākajam noveles gaitas atrisinājumam.

Es šajā sabiedrībā.

Tā nu liktenis ir lēmis, ka esmu piedzimis Latvijā un tieši Priekulē. Katrā pilsētā ir sava sabiedrība, kas sastāv no atšķirīgiem cilvēkiem, kuri veido pilsētas un arī valsts tēlu. Arī Priekulē ir viens no otra atšķirīgi un vienreizēji cilvēki, bet kurus kā vienotu veselumu kaut kas saista – tā ir mana sabiedrība, kurā es dzīvoju.

Jā, arī es ieņemu savu vietu šajā sabiedrībā. Jau no mazotnes es cenšos kaut ko pierādīt sev un apkārtējiem cilvēkiem. Sākot ar savu ģimeni un beidzot ar skolu, kur tagad mācos. Šobrīd esmu 12. klases skolnieks. It kā jau esmu liels, pilngadīgs cilvēks, ar savu domu gājienu. Bet vai es pats jūtos, ka esmu pieaudzis cilvēks un vai sabiedrība tā domā par mani? Grūti atbildēt, jo, piekritīsiet, grūti novilkt svītru, kad cilvēks ir pieaudzis, kad vēl nē. Es vēl taustos šajā sabiedrībā, īsti nezinu savu vietu, bet, manuprāt, tas ir loģiski un saprotami. Šobrīd mans dzīves ritējums ir saistīts ar skolas gaitām. Bet pavisam drīz mana dzīve mainīsies ar „kājām gaisā”. Mazliet baidos, bet neslēpjos no tās pagultē, kā no kaut kāda briesmoņa. Katru rītu, ejot uz skolu, varu novērot manas pilsētas dzīvi. Augot man lielākam, mainās arī apkārtējo cilvēku attieksme pret mani. Mani sāk respektēt jau kā lielu, pieaugušu vīrieti, kas man ceļ pašapziņu. Taču ar katru gadu, lai cik tas izklausītos savādi, man ir grūtāk sevi motivēt mērot ceļu uz skolu. Vēlos sevi apliecināt sabiedrībai ar reāliem darbiem, nevis rakstot kontroldarbus un ieskaites. Sevi es varētu raksturot, kā cilvēku, kurš zina, kā dzīvē viss iekārtots un kā tajā mēģināt izdzīvot, bet bez savas, tik svarīgās, dzīves pieredzes. Domāju, ka savus 18 dzīves gadus, esmu nodzīvojis labi un bez kauna. Neesmu bijis bērnībā nekāds „sīkais rakaris”, kurš izved no pacietības kaimiņu vecās tantītes. Domāju, ka neesmu apkaunojis savus vecākus, jo tad es to noteikti zinātu. Esmu centies ievērot tās pieklājības normas, kuras man vecāki mācīja. Jau no bērnības man ir bijušas citādākas vērtības, nekā maniem draugiem un arī sabiedrībai. Mani ir grūti ieraut avantūrās, jo jau kopš bērnības man ir gandrīz kā „iepotēta” nopietnība. Sabiedrībai tas citreiz nepatīk, bet visumā ņemot, man, tas daudz nekaitē. Neesmu bijis bara cilvēks, jo patīk visu kārtīgi pašam apdomāt un tikai tad rīkoties. Anšlavs Eglītis vienā no savā atziņām teica: „Nekad nevajag līst barā. Bari ir tikai muļķiem, kam nav pašiem savas galvas.” Piekrītu, jo šos „muļķus” var labi saredzēt mūsu pašu sabiedrībā. Kaitina, ka ļoti bieži mūsu sabiedrība spēj labi kritizēt visu sev apkārt, bet lietas labā neko labāku nezin, vai vēl ļaunāk, nedara neko, kas spētu uzlabot doto situāciju. To var redzēt visai bieži, kas man ļauj kārtējo reizi secināt cik mūsu sabiedrība ir nezinoša. Tā nav tikai katra indivīda problēma, bet arī visas valsts problēma. Taču ticu, ka nākotnē Latvija un mūsu sabiedrība sasniegs tādu līmeni, par kādu nebūs jākaunas no Rietumeiropas un visas pasaules.

Nebūt neuzskatu sevi par lielu ģēniju, bet jūtu, ka spēju sabiedrībai kaut ko dot, tikai vēl nezinu kas tas būtu un kādā veidā. Tas man tuvāko gadu laikā ir jānoskaidro, jo vēlos arī kādreiz „lidot”, nevis mūžīgi klausīties cik tas ir labi . .

Pasaule ienāk Latvijā.

Ar 1991. gada 21. augusta Latvijas Republikas pieņemto konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” formāli tika pilnībā atjaunota Latvijas valstiskā suverenitāte. Latvijas tautai tas nozīmēja brīvību un pamatotas cerības labākai dzīvei nākotnē, toties lielākai daļai pasaules – jaunas, pavisam nepazīstamas valsts iepazīšana.

Nepilnajos 15 gados, kopš Latvijas Republikas atjaunošanas, valsts, manuprāt, attīstījusies ļoti strauji un veiksmīgi. Mūsu ikdiena vairs nav iedomājama bez lielveikaliem, lielo preču klāstu, laba apkalpošanas servisa, vārda brīvības un daudz kā cita. Savā ziņā Latvija sāk līdzināties Rietumeiropas valstīm, kas nebūt nav jāuzskata kā kaut kas slikts. Visā pasaulē notiek strauja globalizācija, kas nes sevī gan labu, gan sliktu. Arī Latvija ir globalizācijas tīmeklī. Ar to es domāju, ka šobrīd pasaulē ir grūti nošķirt valstiskās problēmas tā, lai tās attiektos tikai uz vienu, konkrētu valsti. To daudzas valstis ir sapratušas laicīgi, tāpēc tika izveidotas valstu savienības, piemēram , Eiropas Savienība, NATO, NVS, Arābu līga un daudzas citas. Protams, lielākā daļa savienību ir balstītas uz ekonomiska tīkla izveidi starp tuvākajām kaimiņu valstīm vai reģioniem. Nebūt nenocienu Latvijas paveikto, par iestāšanos ES, tomēr atzīsim, ka neesam vēl atbilstīgi izvirzītajiem ES standartiem ļoti daudzās jomās. Tomēr ES ir izdevīgāk attīstīt Austrumeiropu, nekā gaidīt neskaitāmus gadus līdz tā spēs sasniegt kaut cik līdzvērtīgu ekonomisko izaugsmi visās jomās. Ne jau aiz lielās valstu draudzības mēs tikām uzņemti ES, varenākās Rietumeiropas valstis, kā Lielbritānija, Francija, Vācija, vēlējās nosegt tirgus zonu Austrumeiropā un Balkānos, lai mazinātu Krievijas ietekmi Austrumeiropas reģionā. Šobrīd iznāk, ka esam spēles laukums starp Krieviju un Rietumeiropu, ja spējam to izmantot, tad labi, bet tik mazai valstij, tas nav viegli. Latvijā kļūst arvien vairāk uzņēmumi, kuru faktiskie īpašnieki ir no ārzemēm. Tās ir globalizācijas izraisītās sekas, lai konkurētu pasaules tirgū ir jāattīsta savs bizness arī ārpus savas valsts robežām. Kā Latvijas pilsonim šāda ziņa, protams, neiepriecina, bet tāda ir reālā situācija, kas izveidojusies šobrīd. Nākotne pasaulei būs, manuprāt, ļoti smaga, jo globalizācija būs tik tālu attīstījusies, ka valstu robežas pastāvēs tikai uz papīra. Rases sajauksies viena ar otru, izraisot neizbēgamus konfliktus. Šobrīd jau ir vērojama tendence, kad notiek nemieri dēļ tautības un tās izraisītām problēmām. Islāma ticības pārstāvji cīnās ar kristietības pārstāvjiem, Francijā notika nesen plaši nemieri, kad imigranti no tuvākajām Āfrikas valstīm protestēja pret pieaugošo rasismu un ierobežojumiem darba tirgū. Arī latviešiem nākas ciest, visspilgtākie piemēri – Zviedrijā bloķē latviešu celtnieku darbu, Īrijā arī protestē pret latviešu darbinieku ienākšanu valsts tirgū. Cilvēki cenšas nosargāt savas darbavietas, jo mēs latvieši skaitāmies „lētais darbaspēks” Eiropā. Daudz tiek diskutēts par problēmu Latvijā, kad „aizplūst” cilvēki uz ārzemēm, zaudējam labi klasificētus darbiniekus ar augstu izglītību, jo nespējam piedāvāt atbilstīgu darba samaksu. Daudzi uzņēmumu vadītāji jau sāk izteikt prognozes, ka drīz Latvijā vajadzēs darbaspēku no citām zemēm, piemēram, no Ukrainas, Baltkrievijas. Manuprāt, Latvijā izveidosies līdzīga situācija, kā Īrijā un Zviedrijā – cilvēki sāks protestēt pret iebraucējiem. Latvijai, kā ir mazai valstij, būs grūti noturēt savu identitāti, tautas paražas, arī valodu. Drūma, bet ļoti reāla nākotne Latvijai. Globalizācijas kritiķi Ričards Barnets un Džons Kavanejs apgalvo, ka, kaut arī pasaule ātri sarūk, tā nesanāk visa kopā vienuviet: “Globalizācija nerada globālu ciemu, bet sadala to globāla tīkla tvērienos .”.

Tomēr globalizācijai ir savas labās puses, kā, piemēram, ideju, kultūru un preču apmaiņa. Imports no ārvalstīm, Latvijas iedzīvotājiem dod, izvēles iespēju un arī iepriekš nepieredzētu komfortu. Vēl pāris gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas, cilvēki veda no ārvalstīm pārtiku, tehnikas izstrādājumus kā sava veida suvenīrus, bet tagad ir grūti atrast interesantu un neredzētu lietu ārvalstīs, jo lielākā daļa ir redzētas un nobaudītas Latvijas tirgū. Būdams ārzemēs pats esmu to novērojis. Nākas secināt, ka Latvijai ir spēcīgi jādomā par savu reklāmas preci, kas ārvalstu tūristiem liktu uzreiz atpazīt mūsu valsti, jo šobrīd tādu simbolu neredzu. Redzot, Latvijas izaugsmi, ārvalstu mākslinieki vairs nebaidās savās uzstāšanās tūrēs pa Eiropu, iegriezties arī Baltijā, Latvijā. Tas, ka pie mums ierodas populāri un atzīti pasaules mūziķi, kā Eltons Džons, grupa „Depeche Mode”, Džo Kokers un daudzi citi slaveni mākslinieki, liecina par Latvijas ekonomikas izaugsmi un stabilitāti.

Mēs, latvieši, esam aptvēruši patieso ainu, ka vieni nespēsim izdzīvot šodienas pasaulē. Jāsaka paldies, ka saprāts uzvarēja pār jūtām, un latviešu tauta, 2003. gada 20. septembrī referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā, nobalsoja pozitīvi. Par savām tiesībām ir jācīnās kopējiem spēkiem un sadarbībā ar citām valstīm. Ne velti pēdējo trīsdesmit gadu laikā bagātāko valstu atšķirība no nabadzīgākajām ir dubultojusies.

Vai viegli būt jaunam?

Šobrīd man ir 18 gadu. Nešaubīgi tieku uzskatīts par jaunu cilvēku mūsu sabiedrībā. Bieži esmu dzirdējis vecākus cilvēkus sākam: kad es biju jauns, tad bija labi. Bet vai tā tiešām ir? Vai viegli būt jaunam?

Mana atbilde skan šādi: „Nav viegli būt jaunam un nekad nebūs.” Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka esmu to pieredzējis uz „savas ādas”. Daudzreiz nākas man pierādīt, ka esmu šīs sabiedrības sastāvdaļa, ka man ir arī savas tiesības, ne tikai pienākumi. Problēma, manuprāt, ir tur, ka mēs (sabiedrība) nespējam uzticēties jauniešiem, nespējam ticēt viņu domām un darbiem. Bet tieši uzticību un sarunu kā ar pieaugušu cilvēku, mēs, jaunieši, vēlamies. Mums ir apnicis uzklausīt pamācošās frāzes, ja dzīvē redzam pretējo. Jaunietis ir tāds pats cilvēks, kā visi pārējie, tikai atšķirība tāda, ka viņš ir bez savas dzīves pieredzes, tāpēc savā jaunības maksimālismā izdara daudzas kļūdas, kuras vēlāk nākas atzīt. Šīs kļūdas var iespaidot visu viņa turpmāko dzīvi, bet vai tāpēc vajag viņu aizvainot un pazemot? Mums jauniešiem nākas ciest samērā bieži no pieaugušo nesapratnes, tāpēc, kad mēs nespējam sevi pierādīt starp pieaugušajiem, tad nākas sevi kaut kādā veidā apliecināt starp saviem draugiem. Ne vienmēr tas izdodas, bet mēs esam starp „savējiem” un tas jau ir daudz.

Lai arī ko es šobrīd teiktu, zinu vienu, vecākam kļūstot es savas domas par šo tematu mainīšu. Interesanti, vai ne! Bet tā tas būs, par to es nešaubos. Uzskatīšu jauniešus par sliņķiem un tādiem, kas neciena vecākus cilvēkus, kas nezin savus pienākumus pret sabiedrību. Bet tā tam ir jābūt un tā būs vienmēr, tāpēc zinu skaidri: jaunam viegli nav un nekad nebūs.

Rūpniecības attīstība 20. – 30. gados Latvijas Republikā.

Latvijas valdība savos pirmsākumos bija noteikusi stabilas produkcijas cenas un iepirka no zemniekiem izaudzēto, tāpēc Latvija nepiedzīvoja masveidīgo zemnieku izputēšanu un strauju ražošanas samazināšanos, tāpēc Latvijā 20. – 30 gados rūpniecībā nebija krīzes. Vispirms tāpēc, ka Latvijā rūpniecības bija nodarbināti tikai 15% strādājošo, kopumā 30. gadu beigās bija gandrīz 100 000 strādnieku (tikpat cik 1913. gadā). Krīzes gados bezdarbnieku skaits nepārsniedza 12000 – 14000. Otrs iemesls, kāpēc krīze mazāk skāra Latvijas rūpniecības, bija tas, ka 3/4 nepieciešamo izejvielu ieguva Latvijā, tāpat 2/3 produkcijas patērēja uz vietas. Rūpniecības ražoja to, kas bija nepieciešams Latvijas iedzīvotajam. (1913. g. 80% Latvijas rūpniecības produkcijas izveda uz Krieviju.) Svarīgākas rūpniecības nozare bija mežrūpniecība, metālrūpniecība, pārtikas rūpniecība, ķīmiska rūpniecība, tekstilrūpniecība, un celtniecības materiālu ražošana. Ar zviedru palīdzību tika uzcelta Ķeguma HES. Lieli uzņēmumi bija Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF),“ Vairogs ”, Liepājas drāšu fabrika. Viens veiksmīgs piemērs par rūpniecību Latvijā – velosipēdi. Trīs lielas rūpnīcas – Erenpreis, Latvello un Omega .Velosipēdu bija tik daudz, ka pārdeva par pašizmaksu. Tai pašā laikā Lietuvā bija Šauļos maza velosipēdu rūpnīca un velosipēdi bija daudz dārgāki nekā Latvijā. Tāpat tika uzlabota strādnieku sociāla nodrošināšana. 1922. gadā izveidoja slimokases un strādnieku slimību gadījumā par brīvu saņēma zāles un 2/3 algas. Īpaši tika domāts arī par strādnieku aizsardzību un nodrošināšanu – jau brīvvalsts sākumā strādniekiem tika noteikta astoņu stundu ilga darbadiena. 1922. gadā tika izdoti noteikumi par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Tika nodrošināts arī divu nedēļu atalgots atvaļinājums gadā. Īpaša nozīme rūpniecības attīstība bija tiem ekonomiskās politikas virziens, kas risināja kapitāla deficīta problēmu. 20. gados valsts īpašā loma rūpniecības attīstība izpaudās gan valsts budžeta saimniecība, gan kredītu saimniecība. No 1922. gadā kredītus sāka izsniegt Latvijas Banka – Valsts emisijas banka, reizē arī valsts kredītiestāde. Izsniegtie kredīti īstermiņa – parasti uz 3 mēnešiem. 1924. gadā tika nodibināta Latvijas Hipotēku banka; tās uzdevums bija ilgtermiņa kredītu (uz 12 gadiem) izsniegšana gan rūpniecībai, gan kuģniecībai, gan namu saimniecībai. Abas minētas bankas bija valsts autonomi uzņēmumi, ar kuru palīdzību valsts spēja ietekmēt visu ekonomisko dzīvi.

Demokrātija un autoritārisms Latvijā 20. – 30. gados.

Demokrātija būtība: vara pieder tautai. Autoritārisms: vara pieder vienam cilvēkam. Latvijā 20. – 30. gados pabija abas šīs politiskās iekārtas. Laika posmā no 1918. – 1934. gadam Latvijā valdīja demokrātija ar viesiem izrietošiem plusiem un mīnusiem. Iegūstot neatkarību tauta bija ļoti noilgojusies pēc pašnoteikšanās tiesībā, tāpēc tika iets attīstības ceļš demokrātijas virzienā. Nebija vairs aizliegumi vārda un preses brīvības ziņā. Vēlēt jau 20. gadu vidū drīkstēja arī sievietes. Iedzīvotāji jutās droši savā zemē. Bet šī iemesla dēļ, ka katrs spēja izteikt savu viedokli un pat veidot politiskās partijas, vēlāk 30. gadu beigās izraisīja demokrātijas sabrukšanu. Demokrātijas periodā Latvijas valsts prezidenta amatā pabija trīs politiķi: Jānis Čakste, Gustavs Zemgals u Alberts Kviesis. Šie prezidenti neizcēlās ar lielu politisko varu pār Saeimu, Ministru kabinetu, jo likums to neatļāva, bet paši likumus negrozīja sev par labu. Iespējams to vajadzēja darīt, jo laikam ejot politiskā situācija kļuva valstī arvien nestabilāka tieši nekonkrētās varas dēļ. Partiju skaits, kas iekļuva Saeimā bija ļoti sadrumstalots tādējādi izveidot stabilu valdību bija praktiski neiespējami. Iespējams Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums bija neizbēgams, bet varbūt tomēr bija iespēja iet demokrātijas ceļu, pieņemot stingrākus likumus par varas pārdali starp Valsts prezidentu un Saeimu. Ulmanis varu pārņēma valstī ļoti viegli, teikšu pat pārāk viegli, bet iemesls tam ir, manuprāt, lielā ticība Ulmanim, jo kā politiķis viņš bija ļoti pazīstams un arī uzticams. Viennozīmīgi, Ulmanis sava režīma ietvaros veica tik daudz lietu cik, iespējams, visi iepriekšējie prezidenti kopā. Tomēr tas bija autoritārs režīms, kur vara piederēja tikai Kārlim Ulmanim. Tas ir viens liels neglaimojošs ieraksts Ulmaņa veiksmīgajā CV. Tomēr Ulmaņa režīma laikā tika gūti nebijuši panākumi lauksaimniecībā, ekonomikā, enerģētikā(Tika uzbūvēts HES, Baltijā lielākais), rūpniecībā, zinātnes attīstībā un, protams, izglītībā. Pie nepatīkamā, šajā laika posmā(1934. – 1940..), jāmin preses un vārda cenzūra, politisko pretinieku apcietināšana, Ulmaņa vājā darbība ārlietās, ko liecina kaut vai fakts, ka savas prezidentūras laikā, viņš ne reizi neizbrauca ārpus Latvijas valsts robežām. Kā arī vājā darbība armijas attīstībā, kas tika veiksmīgi iesākta Jāņa Čakstes prezidentūras laikā. Daudzi uztver autoritāro Ulmaņa režīmu par Latvijai veiksmīgu posmu, bet jāatceras, ka Ulmanis vēlējās tiešām Latvijas attīstību un viņš tajā ielika visu no sevis. Bet ja Ulmaņa vietā būtu cilvēks kam nerūp tautas nākotne, bet tikai sava vara! Tāpēc valsts apvērsums un pēc tam izveidotais autoritārais režīms ir tomēr jāuzskata par nepieņemamu, kā faktu.

Latvijas prezidenti

Latvija, lai arī ar mazu pastāvēšanas vēsturi, tomēr var salīdzināt bijušos prezidentus. Pirmajā Latvijas Republikas neatkarības divdesmitgadē tādu mums bija četri: Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis. Lai arī amats visiem bija viens, saimniekošanas veids prezidenta krēslā katram bija atšķirīgs. Un arī rezultāti bija citādāki.

Jānis Čakste, pirmais Latvijas Republikas prezidents, amatā pabija no 1922. gada novembra līdz 1927. gada aprīlim. Pirmskara Latvijā viņš bija vienīgais kurš tika ievēlēts divas reizes pēc kārtas prezidenta amatā. Čakste savas prezidentūras laikā pievērsa lielu uzmanību ārlietām. Tika dibināti jauni kontakti ar Eiropu, kas jaunai valstij vienmēr ir bijis grūti. Latviju tās pirmsākumos neviens Eiropā nepazina, tāpēc Čakstem nācās veikt visai sarežģītu uzdevumu – veiksmīgi reprezentēt savu valsti tā, lai Latviju uzskatītu par demokrātiski noskaņotu valsti, kura vēlas iegūt jaunus ekonomiskus kontaktus starp kaimiņiem. Laikabiedri Čaksti raksturoja kā izcilu diplomātu, patriotisku, ārkārtīgi darbīgu politiķi. Jāpiekrīt, jo ne velti viņš tika ievēlēts otrreiz par valsts prezidentu. Vienkārši tad Jānim Čakstem nebija neviens līdzvērtīgs politiķis ar tik abām zināšanām.

Par otro Latvijas Republikas prezidentu kļuva Gustavs Zemgals. Pabijis prezidenta amatā tieši trīs gadus, viņš nolēma vairs nekandidēt otrreiz. Domāju, ka Zemgals saprata, ka darbs nenes viņa gandarījumu un iedvesmu. Salīdzinot ar Čaksti, Zemgals gandrīz neiejaucās likumdevēja darbībā. Arī tik pārliecinošs kā Jānis Čakste, Zemgals nejutās un nelika tā domāt par sevi. Pēc dabas vienkāršs, kautrīgs cilvēks, kas noteiktajā etiķetē nejutās diez ko atbrīvots. Tomēr kā vienu no viņa veiksmīgākajiem sasniegumiem jāmin abpusējās Latvijas prezidenta un Zviedrijas karaļa Gustava V vizītes. Šīs vizītes simboliski nozīmēja Latvijas atzīšanu un apstiprinājumu Zviedrijā.

Trešo Latvijas prezidentu Albertu Kviesi es varētu nostādīt līdzās Gustavam Zemgalam. Alberts Kviesis, tāpat kā Zemgals, nevēlējās iesaistīties likumdošanas darbā, atstājot visu darbu Saeimai un Ministru Kabinetam. Kviesis cienījami reprezentēja Latviju un daudz palīdzēja kultūras dzīvei, it sevišķi veicinot Latvijas Vispārējo Dziesmu svētku attīstību. Tomēr viņa politisko vājumu, manuprāt, raksturo nespēja apturēt Kārļa Ulmaņa veikto apvērsumu valstī. Protams, tai dienā kaut ko glābt vairs praktiski nebija iespējams un ja arī bija, tad ciestu tikai nevainīgi cilvēki. Bet neļaut visam tik tālu attīstīties bija Kvieša pilnvarās un arī sava veida uzdevums.

Kārlis Ulmanis viennozīmīgi ir pats skandalozākais prezidents pirmskara Latvijā. Pārņemot varu vienpersoniski un demokrātiju nomainot uz autoritāro režīmu, Ulmani droši var nodēvēt par vispārliecinātāko prezidentu kāds tad Latvijai ir bijis. Viņa veikums Latvijas labā ir ļoti plašs, bet ar autoritāra režīma iezīmēm, kas tā kritizētājiem un citreiz arī vienkāršiem iedzīvotājiem radīja problēmas.

Lai kāds ir bijis katrs no šiem cilvēkiem kā prezidents, viņi mūžam paliks vēstures lappusēs un domājams vēl ilgi liks par sevi atcerēties Latvijas iedzīvotājiem.

Rūpniecības attīstība 20. – 30. gados Latvijas Republikā.

Latvijai, pēc neatkarības iegūšanas, klājās smagi, jo karš bija izpostījis lielāko daļu stratēģiski svarīgos valsts objektus. Valsts bija jāceļ no jauna, bet tomēr labāk pašu rokām un sev, nekā citu zemju ļaudīm. Latvieši spēja veiksmīgi attīstīt gan lauksaimniecību, gan rūpniecību, spēdami iekarot vēlāk arī Eiropas tirgu. Manuprāt, tolaik Latvijas valdības pārstāvji spēja gudri vadīt valsti, jo Latvijas attīstības tempi bija samērā augsti.

Sākumā Latvijas rūpniecībā bija nodarbināti tikai 15% strādājošo, bet 30. gadu beigās kopumā jau bija gandrīz 100 000 strādnieku (tikpat cik 1913. gadā). Krīzes gados bezdarbnieku skaits nepārsniedza 12000 – 14000. Latvijā rūpniecība attīstījās veiksmīgi tāpēc, ka 3/4 nepieciešamo izejvielu ieguva Latvijā, tāpat 2/3 produkcijas patērēja uz vietas. Rūpniecības ražoja to, kas bija nepieciešams Latvijas iedzīvotajam. (1913. g. 80% Latvijas rūpniecības produkcijas izveda uz Krieviju.) Svarīgākas rūpniecības nozare bija mežrūpniecība, metālrūpniecība, pārtikas rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība, un celtniecības materiālu ražošana. Ar zviedru palīdzību tika uzcelta Ķeguma HES. Lieli uzņēmumi bija Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF),“ Vairogs ”, Liepājas drāšu fabrika. Viens veiksmīgs piemērs par rūpniecību Latvijā – velosipēdi. Trīs lielas rūpnīcas – Erenpreis, Latvello un Omega .Velosipēdu bija tik daudz, ka pārdeva par pašizmaksu. Tai pašā laikā Lietuvā bija Šauļos maza velosipēdu rūpnīca un velosipēdi bija daudz dārgāki nekā Latvijā. Tāpat tika uzlabota strādnieku sociāla nodrošināšana. 1922. gadā izveidoja slimokases un strādnieku slimību gadījumā par brīvu saņēma zāles un 2/3 algas. Īpaši tika domāts arī par strādnieku aizsardzību un nodrošināšanu – jau brīvvalsts sākumā strādniekiem tika noteikta astoņu stundu ilga darbadiena. 1922. gadā tika izdoti noteikumi par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Tika nodrošināts arī divu nedēļu atalgots atvaļinājums gadā. Īpaša nozīme rūpniecības attīstība bija tiem ekonomiskās politikas virziens, kas risināja kapitāla deficīta problēmu. 20. gados valsts īpašā loma rūpniecības attīstība izpaudās gan valsts budžeta saimniecība, gan kredītu saimniecība. No 1922. gadā kredītus sāka izsniegt Latvijas Banka – Valsts emisijas banka, reizē arī valsts kredītiestāde. Izsniegtie kredīti īstermiņa – parasti uz 3 mēnešiem. 1924. gadā tika nodibināta Latvijas Hipotēku banka; tās uzdevums bija ilgtermiņa kredītu (uz 12 gadiem) izsniegšana gan rūpniecībai, gan kuģniecībai, gan namu saimniecībai. Abas minētas bankas bija valsts autonomi uzņēmumi, ar kuru palīdzību valsts spēja ietekmēt visu ekonomisko dzīvi.

Vienmēr mani interesējis jautājums, diez kāda izskatītos Latvija, ja nebūtu mūs skārusi Padomju Savienības okupācija? Spriežot pēc izaugsmes tempiem pirmskara Latvijā, mēs būtu samērā attīstīta valsts ar spēcīgu ekonomiku, apmēram Šveices, Beļģijas un Nīderlandes līmenī. Kas būtu, ja būtu..

Latvijas valsts suverenitātes nostiprināšana (1918. – 1921.)

Tēzes

• Latvieši sāka organizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radīt tiem latvisku pārvaldi. 1917. g. martā Valmierā sapulcējās Vidzemes Zemes sapulce un ievēlēja Vidzemes pagaidu zemes padomi ar A. Priedkalnu un K. Ulmani priekšgalā.

• 1917. gada vasarā vācu neokupētajā Latvijas daļā savu darbību aktivizēja boļševistiski noskaņotie spēki. Daudzās vietās tika dibinātas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes.

• Aktivizēties sāka arī provāciski noskaņotie spēki, viņi aktivizējās vācu okupētajā teritorijā. Īpaši sāka aktivizēties baltvācu muižnieki, kuri cerēja izveidot Baltijas hercogisti kā Vācijas valsts sastāvdaļu.

• 1918. gada 11. novembrī Anglija atzina Latvijas neatkarību de facto, 17.novembrī tika izveidota Tautas padome.

• 1918.gada 18.novembrī Rīgas pilsētas 2.teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī) proklamēja Latvijas Republiku un apstiprināja jaunās valsts Pagaidu valdību.

• Latvijas valsts tika proklamēta laikā, kad tās teritorijā atradās vācu okupācijas karaspēks.

• Nacionālpatrioti uzvarēja – Latvija kļuva par neatkarīgu un demokrātisku valsti, vara nokļuva latviešu rokās, par ko jau ilgi cīnījās LPNP un Demokrātiskais bloks, bet vēl Latvijā atradās vācieši un krievi, no kuriem Latvijas valdība baidījās, tāpēc izveidoja uzreiz savu armiju.

• 1918.gada 22.novembrī izveidoja Apsardzības ministriju. Par tās pārvaldnieku iecēla apakšpulkvedi (pulkvedi-leitnantu) Robertu Dambīti.

• Kamēr organizējās Latvijas aizsardzības vienības, Padomju Krievija pēc Vācijas kapitulācijas anulēja Brestas miera līgumu un sāka uzbrukumu rietumu virzienā. Uzbrūkošās armijas kodolu veidoja latviešu karavīri, kuri lielinieku aģitācijas ietekmēti, devās kaujā ar pārliecību, ka jāatbrīvo dzimtene no sen jau ienīstā ienaidnieka – vāciešiem.

• 1918. gada 4.decembrī Maskavā tika izveidota Latvijas pagaidu valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā, un 5.decembrī sarkanie strēlnieki pārgāja Latvijas robežu.

• Ulmaņa valdībai nebija reālas varas, lai aizsargātu iedzīvotājus pret vācu patvaļu, savukārt padomju propaganda Ulmani iztēloja un “padarīja” par vācu ielikteni.

• Sākumā Stučkas valdību atbalstīja plaši iedzīvotāju slāņi, un tās karaspēks ātri virzījās uz priekšu un jau 1919.gada 3.janvārī iegāja Rīgā.

• K. Ulmanis un citi Pagaidu valdības ministri atstāja Rīgu un devās uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. Kopā ar valdību atkāpās arī jaunizveidotās Latvijas (nepadomju) armijas daļas – kopskaitā aptuveni 400 karavīru.

• 1919. gada februārī Pagaidu valdību sāka aktīvi atbalstīt lielākā daļa bezzemnieku, kas bija vīlušies Stučkas Padomju valdībā.

• 1919. gada 3. martā apvienotie vācu un latviešu spēki, kuros ietilpa Golca Dzelzs divīzija un Kalpaka brigāde, kopskaitā aptuveni 7800 vīru, sāka uzbrukumu visā frontē. Šajā laikā Stučkas Padomju valdības rīcībā bija palikuši tikai aptuveni 7500 karavīru.

• Pagaidu valdības autoritātes pieaugums pamatoti satrauca vāciešus, jo tas apdraudēja Baltijas hercogistes izveidošanas plānus

• Izmantojot militāro pārsvaru Liepājā, vācu vienības uzbruka Pagaidu valdības iestādēm un mēģināja apcietināt Pagaidu valdību. Pasākums pilnībā neizdevās, jo Ulmaņa valdība (izņemot divus ministrus – M.Valteru un J. Blumbergu) paglābās angļu sūtniecībā un vēlāk uz kuģa “Saratov”, kuru apsargāja anļu eskadra.

• Liepājā tika sastādīta provāciska valdība ar mācītāju un rakstnieku Andrievu Niedru priekšgalā. Šo valdību atzina tikai Golcs un baltvācu muižnieki, bet Baloža brigāde palika uzticīga Latvijas Pagaidu valdībai.

• 1919. gada maijā Latvijā pastāvēja trīs dažādas valdības: K.Ulmaņa Pagaidu valdība, kura cīnījās par neatkarīgu un demokrātisku republiku, P. Stučkas Padomju valdība, kura cents saglabāt padomju varu, un A.Niedras valdība, kura atbalstīja vācu intereses Latvijā.

• Lai palielinātu Niedras valdības autoritāti, Golcs 22.maijā izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai. Jāņa Baloža brigādei nācās cīnīties kopā ar vācu vienībām un vācu vadībā.

• Jau 22.maijā vācu vienības ieņēma Rīgu un sāka nežēlīgu izrēķināšanos ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kurus uzskatīja par boļševiku atbalstītājiem. Sākās “baltais terors”. Tikai pēc tam, kad 23. maijā Rīgā ienāca Baloža brigāde un iejaucās sabiedroto pārstāvji, “baltais terors” tika pārtraukts.

• Marta beigās Igaunijā izveidotā Ziemeļlatvijas brigāde, kuru komandēja Jorģa Zemitāns, kopā ar igauņu karaspēku (ģenerāļa J. Laidonera vadībā) sāka uzbrukumu un atbrīvoja no boļševikiem lielu daļu Ziemeļvidzemes. Provāciskā Niedras valdība pasludināja, ka igauņi ir iebrucēji, bet Zemitāna brigāde – boļševiki, kuri nekavējoties jāpadzen no Latvijas

• Golca Dzelzs divīzija pēc Rīgas ieņemšanas neturpināja uzbrukumu lielinieku frontē, bet virzījās pretī igauņu un latviešu apvienotajiem spēkiem Vidzemē. Baloža brigāde šajā laikā turpināja cīņas pret Padomju Latvijas armiju Latgales virzienā. Latviešu karavīriem nācās vienlaikus cīnīties gan pret lieliniekiem, gan pret vāciešiem.

• Pēc trīs dienu sīvām cīņām apvienotie latviešu un igauņu spēki ieguva pārsvaru un 22. jūnijā Golca divīzija sāka atkāpties. Uzbrukums tika turpināts Rīgas virzienā, taču sabiedrotie (no rietumiem) pieprasīja, lai abas karojošās puses noslēgtu pamieru.

• Ģenerālis fon der Golcs nesteidzās pildīt Strazdmuižas pamiera noteikumus un izvākt vācu karaspēku no Kurzemes, bet slepeni noslēdza līgumu ar bijušās Krievijas virsnieku Pāvilu Bermontu-Avalovu, kurš no krievu karagūstekņiem bija sācis organizēt armiju, lai cīnītos pret boļševikiem Krievijā

• 8. oktobrī Bermonta-Golca armija sāka uzbrukumu nevis plānotajai Daugavpilij, bet gan Rīgai, paziņojot, ka tās mērķis ir “nodibināt kārtību boļševikiem draudzīgas Latvijas valdības vietā”. Golca rīcībā bija apmēram 45 000 vīru (no tiem tikai 6-8 tūkstoši krievu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju un 120 lidmašīnu. Viņiem pretī Rīgas fronte varēja staties tikai 12 tūkstoši vīru ar 9 lielgabaliem un 68 ložmetējiem, jo pārejā Latvijas armija cīnījās Latgales frontē pret boļševikiem.

• 10. oktobrī Bermonta armija ieņēma Pārdaugavu, un Daugava kļuva par frontes līniju, kurā bija jāizšķiras Latvijas liktenim.

• Sīvas cīņas Pārdaugavā ritēja septiņas dienas, un tikai 10. novembrī Bermonta karaspēks sāka atkāpties no Rīgas. 11.novembrī Rīga bija atbrīvota. Šai uzvarai par godu 11.novembris tika pasludināts par Latvijas armijas svētku dienu – Lāčplēša dienu, un tika nodibināts Lāčplēša kara ordenis ar devīzi “Par Latviju” (to piešķīra par izciliem varoņdarbiem kaujas laukā).

• 21. novembrī tika atbrīvota Jelgava, bet 28. novembrī Bermonta karaspēks vispār tika padzīts no Latvijas. 1919. gada decembrī Latvijas nacionālajā armijā jau bija 65000 karavīru.

• Lai to paātrinātu Latgales atbrīvošanu, valdība noslēdza līgumu ar Poliju par militāro palīdzību. Polija piešķīra 20 tūkstošus karavīru ģenerāļa E. Ridza-Smiglija vadībā, kuri palīdzētu atbrīvot Latgali no boļševikiem. 1920. gada 3. janvārī sākās apvienotā latviešu un poļu karaspēka uzbrukums Latgales frontē, un jau tajā pašā dienā tika atbrīvota Daugavpils. 14. janvārī tika atbrīvota Latgales sirds – Rēzekne.

• 1.februārī tika sasniegta Latvijas etnogrāfiskā robeža – Zilupe un tika noslēgts pamiers ar Padomju Krieviju.

• Pēc pamiera noslēgšanas ar Padomju Krieviju vēl turpinājās atsevišķas militāras sadursmes pierobežas rajonos, tādēļ steidzami bija jāsāk miera sarunas, lai atrisinātu visus strīdīgos jautājumus. Sarunas sākās 1920. gada 12. aprīlī Maskavā un vēlāk tika turpinātas Rīgā.

• Visai saspringtās sarunās galvenos strīdīgos jautājumus izdevās noregulēt, un 11. augustā Rīgā abu valstu delegācijas parakstīja miera līgumu. Padomju Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību, apņēmās izmaksāt Latvijai 4.milj. zelta rubļu atlīdzību par kara laikā evakuētajām materiālajām vērtībām un garantēja tiesības latviešu bēgļiem atgriezties dzimtenē.

• Padomju Krievija bija pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarību de iure, jo bija spiesta to darīt. Ne velti Ļeņins 1920. gadā kādā runā atzina: “Ja visas šis mazās valstis būtu maršējušas pret mums, mēs, bez šaubām, būtu sakauti. Tas ir katram skaidrs. Bet tās nemaršēja pret mums.”

Leave a comment