Domraksts.
“Vai dzīvība ar mani joko?”
Pēc R. Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” izlasīšanas.
Neapšaubāmi, ka dzīve nav tik vienkārša. Tā līdzinās šaurajai un līkumainajai kalnu taciņai. Ejot pa to, mēs nekad nevaram droši paredzēt, kas mūs sagaida aiz nākamā pavērsiena. Vai priekšā ir strauja krauja, kuras bezdibenis padara par neiespējamo turpināt dzīves gājumu? Vai mums jāuzmanās no briesmīgajiem nobrukumiem, kas varētu nosviest mūs lejā mutuļojošajā kalnu upītē? Vai mums paveiksies, un mēs sveiki un veseli tiksim līdz pašai virsotnei? Tas ir mūžīgais dzīves un nāves noslēpums, un vēl nevienam neizdevās to apminēt.
Dzīve ir neparedzama, un dažreiz liktenis uzspēlē ar cilvēkiem gluži negaidītus jokus. Bieži vien tie ir visai nepatīkami un šaušalīgi. Tā arī notika R. Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” varoņiem. Nelaimīgie zvejnieki uz milzīgā ledus gabala, kas no krasta sāka virzīties projām, peldēja tālāk un tālāk atklātajā jūrā. Vēl tikai no rīta tie bija brokastojuši savas ģimenes lokā, prātojuši kopā ar sievām par gaidāmo bagātīgo lomu, turējuši klēpī savus mazos bērnus, bet pēc pāris stundām…
Ļaunais liktenis bija atšķīris šos cilvēkus no visa tā, kas tiem bija tik mīļš un dārgs. Viņi lieliski saprata, ka atšķeltais ledus gabals aiznes viņus projām no sauszemes, bet arī no cerības uz izglābšanos un dzīvi.
Lasot R. Blaumaņa noveli, es visvairāk jutu līdzi sešpadsmitgadīgajam Kārlēnam. Ko viņš paspēja iepazīt un izbaudīt šajā dzīvē? Kāpēc pašā dzīves ziedonī tam jānovīst? Tas ir pārāk nežēlīgs likteņa joks. Kārlēns ir vēl ļoti jauns, tāpēc viņš nespēj samierināties ar šo joku. Zvejniekiem bija tikai divas iespējas: glābšanās vai posts. Zēns neapzināti meklē kaut kādu trešo varbūtību, brīnumainu un neapjaušamu, jo “nāve plaukstošai dzīvībai ir kaut kas neticams”.
Kārlēna prātam nav aptverami, ka viņš var nekad vairs neieraudzīt savus tuviniekus, tos, kuri mīl viņu un kuriem viņš ir pieķeries. Zēns negrib ticēt, ka viss ir pagalam. Tā nevar būt! Vai viņš sapņo? Vai tas ir šaušalīgs murgs, no kā viņš varētu pamosties? Kā no tā tikt vaļā? Nē, diemžēl tā ir rūgtā patiesība. Agrāk Kārlēns ticēja, ka tik briesmīgas lietas notiek tikai svešajās zemēs un viņu tāds posts nepiemeklēs. Viņš negaidīja tādu likteņa triecienu, vismaz kamēr viņa dzīve tikai sākas.
Kārlēns bija pirmais, kas pamanīja, ka zvejnieki tika atrauti no sauszemes. Tomēr viņš nemetās ūdenī, lai izglābtu savu dzīvību kā Skaru Juris, kaut gan viņš zināja, ka sasniegt krastu tajā brīdī viņam bija pa spēkiem. Kārlēns atcerējās par saviem biedriem un pasteidzās, lai paziņotu par notikušo. Taču šo pašaizliedzīgo, bet vēl nepietiekami stipro raksturu spēja salauzt jūras nesatricināmība un tuvojušās nāves nojauta. Tādu dzīves zobošanās Kārlēns nevarēja izturēt. Zēns cieta no bada un slāpēm vairāk nekā pārējie pieaugušie zvejnieki. Tieši vienīgā dzeramā – brandvīna – dēļ Kārlēns sakāvās ar Birkenbaumu, kas bija viņam kā brālis. Kārlēns pat, pārvarēdams riebumu, dzēra sava drauga asinis, jo tas ķērās klāt pie jebkuras izdzīvošanas iespējas.
Cerība mirst pēdējā, nevar aprakstīt to zvejnieku prieku, kad tie tālu pie apvāršņa pamanīja garāmbraucošā tvaikoņa dūmus. Tas deva viņiem iespēju paveikt briesmīgu nāvi. Arī Kārlēns laivas veidolā redzēja savu izglābšanos. Tomēr šos nabaga cilvēkus sagaidīja vēl viens likteņa pārbaudījums: tikai daži no viņiem varēja aizbraukt ar laivu līdz krastam, līdz mājai un ģimenei, līdz dzīvei… Kārlēnam arī šoreiz nepaveicās, jo viņam nebija vietas laivā. Sastindzis zēns skatās tai pakaļ un saprot, ka cīņa ar nāvi ir zaudēta – uz glābiņu viņš vairs necer… Tēli laivā kļūst neskaidri, saplūst, pamazām pārvēršas pelēkajā punktā un beidzot izgaist. Līdz ar to izgaist arī zēna dzīvība…