Francija-Parīze

Francija-Parīze.
Katrs akmens izelpo vēsturi

Šajā pilsētā katrs akmens, katrs stūrītis ir vēstures elpas apdvests. Staigājot pa Parīzi, tā vien šķiet, ka cilvēki, kuri te kādreiz dzīvojuši – gan slaveni, gan neviena nepazīti – vēlas izstāstīt savu dzīvi, tātad arī šīs brīnišķīgās pilsētas vēsturi.
Uz Rivolī ielas pievērsām uzmanību skaistajam apzeltītajam bronzas piemineklim – Žannai d ‘Arkai zirgā. Nāk prātā stāsts par Orleānas jaunavu, viņas lomu karā pret Anglijas karali Henriju V. Nav viegli izskaidrot, ka uz cēlo varoņdarbu Žannu skubināja nevis ar mātes pienu uzņemtie karavadones gēni, bet … debesu balsis. Dziļi ticīgā meitene nekad neslēpa, ka tieši balsis norādījušas viņai iespēju glābt badā nonākušo Orleānu no aplenkuma, padzīt no valsts angļus un pareģojušas, ka par Francijas karali tiks kronēts Kārlis VII. Kad Žannas vārdi piepildījās, Kārlis VII, neņemot vērā savu karavadoņu protestu, atļāva viņai iesaistīties cīņā par Orleānas atbrīvošanu. Kauja beidzās ar pārliecinošu franču uzvaru – gluži kā pēc Žannas scenārija. Kārli VII, kas noticēja viņas pareģojumiem, pēc kāda laika Reimsā iesvētīja par vienīgo likumīgo Francijas karali.
Kad apbrīnojām majestātisko Parīzes Dievmātes katedrāli Sitē salā, pamanījām pieticīgu misiņa zvaigzni ietvē fasādes priekšā. Šī zvaigzne ir nulles punkts – orientieris, no kura Francijā tiek mērīti visi attālumi. Laikā no 1852. līdz 1870.gadam, kad no jauna plānoja un paplašināja pilsētas kvartālus, Sēnas departamenta prefekts barons Žoržs Osmans katedrāli par nulles punktu neizraudzījās nejauši. Vēsturiski tā vienmēr izrādījusies politisko notikumu centrā: 1437.gadā te tika kronēts Anglijas karalis Henrijs VI, 1804.gadā – Napoleons Bonaparts. 1437.gadā te notika pateicības dievkalpojumi par uzvaru pār angļiem, bet 1944.gadā – pār vāciešiem. Pat komunāri, kuri grāva visu, kas neatbilda viņu ideoloģijai, neuzdrīkstējās ķerties klāt lieliskajam arhitektūras šedevram, tikai pārdēvēja to par Saprāta templi.
Napoleons apglabāts septiņos zārkos.
Apskatot vienu no slavenākajiem Parīzes monumentiem – Triumfa arku, uzzinām, ka lēmumu par tās celtniecību 1806.gadā pieņēma Napoleons. Imperators nomira, nesagaidījis 1836.gadu, kad viņa krustdēls – karalis Luijs Filips atklāja Triumfa arku. Tomēr Napoleonam bija gods pirmajam (kaut arī mirušam) iziet caur šo arku, uz kuras sienām lasāmi 660 ģenerāļu vārdi un 128 kauju nosaukumi, kurās franči guva uzvaras.
1840.gadā imperatora pīšļi no Svētās Helēnas salas tika atvesti uz Franciju un svinīgi nesti cauri Elizejas laukiem.
Milzīga, 1720.gadā izveidota esplanāde savieno Aleksandra III tiltu ar Invalīdu namu, kuru pēc Ludviķa XVI rīkojuma no 1670. līdz 1676.gadam uzcēla kā hospitāli veterāniem un kurš kļuva par Napoleona pēdējo patvērumu. Viņu te apglabāja 1840.gadā, 19 gadus pēc nāves Svētās Helēnas salā.
Imperatora pīšļus ievietoja septiņos zārkos – dzelzs, sarkankoka, divos svina, melnkoka, ozolkoka un sarkana porfīra (magmatisks iezis) ārējā sarkofāgā, kurā iegravēti viņa dižāko uzvaru vietu nosaukumi un laiks. Imperatora kapu varējām aplūkot no balkona. Tas iecerēts, lai visi būtu spiesti noliekt viņa priekšā galvu.
Parīzieši bija pieraduši pie karaļu neprātībām un alkatības, taču monarhu despotisms nobālēja asiņainā terora priekšā, kuru 1793.gada septembrī uzsāka republikāņi Marats un Robespjērs. Vienības laukumā doktora Giljota ultramodernā mašīna – giljotīna – bez apstājas darbojās 18 mēnešus, atstājot bez galvām apmēram 2600 cilvēku, kurus vainoja tautas interešu un Lielās franču revolūcijas nodevībā (arī karali Ludviķi XVI un karalieni Mariju Antuaneti). Taču ne velti mēdz teikt “Neroc bedri citam…” 1794.gadā tika giljotinēti arī paši karaļpāra tiesātāji –

Kāpēc pie Luvras ir stikla piramīda?

Luvras vēsture sākas 13.gadsimtā, kad Filips Augusts aizsardzības nolūkos uzcēla spēcīgu cietoksni gar Sēnas upi. Tā vēl nebija karaļu rezidence, bet aiz neieņemamajām sienām glabājās arhīvs un nauda.
1682.gadā, kad karaliskais galms pārcēlās uz Versaļu, visi darbi Luvrā apstājās. 1750.gadā to gribēja nojaukt, bet Parīzes sievietes – tirgus pārdevējas, glāba celtni no sagraušanas. Viņas maršā devās uz Versaļu, lai karalisko ģimeni piespiestu atgriezties Parīzē. Pēc vētrainajiem revolūcijas gadiem celtniecība tika atjaunota un 1852.gadā – Napoleona III laikā – pabeigta.
1793.gadā Luvra kļuva par muzeju, jo karaļu ģimeņu dārgakmeņu, gleznu un skulptūru kolekcija bija paplašinājusies, sevišķi Napoleona I laikā, jo viņš pieprasīja visām uzvarētājām nācijām meslus – mākslas darbus. 1989.gadā Luvras pagalmā uzbūvēja stikla piramīdu. Kā tad tā? Karaļa pils, pasaulslavena celtne, kurā glabājas seno kultūru liecības, vēsturiskas mākslas vērtības… Un pēkšņi – stikla piramīdas! Tradicionālās ieejas Luvrā nespēja pieņemt milzīgo cilvēku pieplūdumu. Problēmu atrisināja projektu konkursā, kurā uzvarēja korejiešu izcelsmes arhitekts Pei. Viņš piedāvāja vēsturiskās celtnes ieeju uzcelt stikla piramīdas veidā. Jaunais un modernais sapludināts ar vēsturisko tā, lai papildinātu viens otru, kaut arī daļa sabiedrības ilgi nespēja to pieņemt.
Pašreiz muzeja katalogā ierakstīti 400 000 eksponātu. No senēģiptiešu, grieķu, un romiešu līdz seno austrumu; no viduslaiku skulptūrām līdz mūsdienu daiļamatnieku darbiem, karaļu dārgakmeņi un milzīgas mākslas darbu kolekcijas.

Monmantra ir mākslinieku rajons

Īpaša atmosfēra valda Monmartrā. Šis rajons izvietojies augstā pakalnā. Turp ved kāpnes ar 250 pakāpieniem. Virsotnē ir balta marmora Svētās Sirds katedrāle un paveras plašs skats uz visu Parīzi. Katedrāle tika uzcelta 1876.gadā romāņu – bizantiešu stilā. Par tās austrumniecisko izcelsmi liecina četri nelieli un viens liels kupols. Aizmugurē ir 84 metru augsts kvadrātveida zvanu tornis ar 19 tonnu smagu zvanu.
Monmartra pazīstama kā mākslinieku pulcēšanās vieta. Tur gleznojuši slaveni impresionisti, ģeniālais savādnieks Vincents van Gogs un citi. Arī tagad tur pulcējas mākslinieki, kas glezno uz ielas un pārdod savus darbus. Uz plašajām kāpnēm par prieku tūristiem spēlē muzikanti.
Versaļas pils bija Francijas galma pastāvīgā rezidence no 1682. līdz 1789.gadam Karaļa Ludviķa XIV un viņa pēcnācēju valdīšanas laikā franču mākslinieki un amatnieki bija vieni no izcilākajiem Eiropā. Ludviķis XIV uzcēla skaistu baroka pili 20 kilometrus no Parīzes Versaļā.
Pati lielākā pilī ir Spoguļu galerija. Tās garums 75, platums – 10 metri. Plafonā attēlotas Francijas uzvaras. 17 logi atainojas pretējās sienas spoguļos, zāle ir gaismas pielieta. Versaļas parks aizņem 100 hektārus. Sajūsmina parka gleznainās ainavas, puķu dobes, skulptūru grupas, strūklakas un kaskādes. Pils un dārza kompleksa arhitektūru centās atdarināt lielākie Eiropas galmi.

Senmišela – grūti iekarojamā klints

Normandijā jāredz 100 torņu pilsēta – Ruāna. Šeit, pilsētas laukumā, 1431.gada 30.maijā uz sārta sadedzināja “dumpinieci” Žannu d’Arku. Šeit uzcelta Svētās Žannas d’Arkas baznīca, kuru uzskata par interesantu modernās reliģiskās arhitektūras paraugu. Katedrāle varenībā un krāšņumā neatpaliek no Parīzes Dievmātes katedrāles.
Svētā Maklona baznīca, kas būvēta 1437. – 1517.gadā, ir gotiskā stila paraugs. Baznīcas ieeju uzsver piecas sarkanas un skaisti izstrādātas akmens grebuma skulptūras, kas rāda tā laika akmeņkaļu brālības augsto meistarību.
Ruānā ir arī daudz grandiozu celtņu, bet labi saglabājušās arī senās ieliņas ar šaurām, zemām mājiņām.
Nepacietīgi gaidām, Senmišela kalnu, jo par to daudz stāsta gide, pat nosaucot par pasaules brīnumu. Kalnu ieraugām iztālēm, tas burtiski iznirst, paceļas pāri zemei. Uzbraucam uz dambja un ejam to apskatīt tuvāk, izstaigāt visu kalnu, abatijas celtnes un pilsētiņu.
Jau 709.gadā paisuma vilnis aprijis mežu un izveidojis salu, 11.gadsimtā tā kļuva par pastāvīgu dzīvesvietu cilvēkiem. Senmišela klosteris, kalns un pilsētiņa uz tā ir Francijā visvairāk apmeklētie pēc Parīzes un Versaļas. Jau 18.gadsimtā ticīgie svētceļotāji apmeklēja šīs vietas. Klints atrodas smilšainā jūras līcī. Paisuma laikā tā ir uz plūstošām smiltīm, bet bēguma laikā – jūras ūdeņu ielenkta, tagad tā ir savienota ar dambi.
Leģenda stāsta, ka 8.gadsimta sākumā bīskapam Ābramam Oberī parādījies erceņģelis Miķelis un iedvesmojis viņu dievnama celtniecībai uz Temba kalna – tā to sauca toreiz. Drīz baznīca tika uzcelta un kļuva par abatijas svētāko vietu, te notika daži brīnumi un pārvērtības.
Jau 911. gadā tā kļuva par pirmo hercogisti un aizsargātu klosteri. Iekarot klinti nebija iespējams, jo kuģi paisuma viļņu un seklo bēguma ūdeņu dēļ nevarēja tai piekļūt.
Traģiskākais laiks sākās, kad Normandiju iekaroja. Klosteri 1204.gadā nodedzināja līdz pamatiem. Karalis Ričards III ieradās abatijā un, lai dzēstu zaudējumus, izsniedza kompensāciju klostera atjaunošanai.
13.gadsimtā divos gados klosteris tika uzcelts. Pilsētai apkārt uzcēla pamatīgu sienu, kuru 1425.gadā angļu karaspēks nespēja ieņemt, tāpēc atkāpās. Aiz cieņas pret klosteri 1462.gadā karalis Ludviķis XI nodibināja Svētā Miķeļa bruņinieku ordeni. Tā biedri uz apkakles atloka nēsāja zelta medaļu, līdzīgu lauru vainagam ar erceņģeļa Miķeļa portretu ar uzrakstu “Drebi, milzīgais okeān!”.
Napoleona III laikā Senmišelā bija ierīkots cietums un cietoksnis nepakļāvīgajiem. 1874.gadā klosterī atgriezās mūki. Baznīca ar apzeltīto Svētā Miķeļa skulptūru torņa smailē, kas cīnās ar pūķi, ir atzīta par arhitektūras meistardarbu. To apskatīt ierodas apmēram divi miljoni apmeklētāju gadā. Kristieši ierodas, lai lūgtu erceņģeli un kopā ar benediktiešu mūkiem piedalītos liturģiskajos dievkalpojumos.
Daudz prieka tūristiem sagādā Sanmalo – īsta pirātu (korsāru) pilsēta Bretaņā, Atlantijas okeāna krastā. Sanmalo pilsētai Atlantijas okeāna krastā pamati tika likti 6.gadsimtā pēc mūka Maklova ierosmes.
12.gadsimtā bīskaps Žans Hatlons pārcēla savu bīskapijas galvaspilsētu uz klinti, kura mūsdienās ir vecpilsētas galvenais apskates objekts.
16.gadsimtā šeit labi bija iekārtojušies pirāti, kuri sagaidīja kuģus ar maldugunīm uz klintīm, tā pazudinot daudzus kuģus un gūstot laupījumu – bagātības.

Luāras ielejā viss ir vislabākais

Luāras upes ieleja ir svarīgs vīnrūpniecības rajons. Samūras šampanieša rūpnīcā bija vīnu degustācija.
Jā, Luāras ielejā viss ir vislabākais: vīns un greznas pilis ar rūpīgi koptiem dārziem. Kad vara Francijā piederēja karaļiem, kā varenības apliecinājums tika celtas pilis – cita par citu krāšņākas: Šinona, Samūra un daudzas citas.
Brauciens bija skaists un iespaidiem bagāts. Atmiņā paliek krāšņās ainavas un neaizmirstamā Parīze, pilis un lavandas lauki gar ceļiem.