Starptautiskā tirdzniecība.
Nav pasaulē nevienas valsts, kuras iedzīvotāji un firmas lietotu tikai savā savā zemē ražotās preces un pakalpojumus. Liela daļa patērēto preču ir ražotas ārzemēs. Tas nozīmē, ka ikvienas valsts ekonomika ir pasaules ekonomikas sastāvdaļa. Globālajā ēkonomikā preces un pakalpojumi tiek apmainīti pāri nacionālajām robežām. Šo apmaiņu sauc par starptautisko tirdzniecību. No ārzemēm ievestās preces sauc par importu, bet izvestās par exportu.
Starptautiskās tirdzniecības priekšrocības.
Cilvēki un firmas valsts iekšienē tirgojas savā starpā, jo cer gūt labumu no šī darījuma. Līdzīgi rīkojas arī valstis, savstarpēji apmainot preces un pakalpojumus, kas tām nav vajadzīgi, pret tādām lietām, kas tiem ir nepieciešamas. Kartā valstī ir atšķirīgi dabas resursi, darba piedāvājums, transporta iespējas, sociāli ekonomiskie apstākļi, tradīcijas un citi faktori, kas veicinājuši vai kavējuši kādas citas nozares attīstību. Pasaules attīstitākās valstis, kurās ir kvalificēts darba spēks un augsta kapitāla resursu koncentrācija, specializējas galvenokārt sarežģītās mašīnbūves nozarēs, savukārt vāji attīstīto un pārejas ekonomikas valstu exporta lielāko daļu veido izejvielas, derīgie izrakteņi, augļi un dārzeņi, kuru ieguvei un apstrādei nav nepieciešams augstu kvalificēts darbaspēks un lieli finansu resursi. Ja kādā valstī var ražot kādu preci daudz efektīvāk nekā citā, tad šai valstij ir absolūtā priekšrocība.
Latvijā teorētiski iespējams siltumnīcās audzēt tropu augļus, visu gadu nodrošimot nepieciešamo temperatūru un mitrumu, bet augsto ražošanas izmaksu dēļ ši prece būtu konkurētnespējīga. Tieši tādēļ mēs to nedaram un importējam tos uz latviju no citām valstīm.
Laika gaitā priekšrocības mainās, jo mainās dotācijas, resursu cenas vai citu valstu panākumi šajā jomā. Par latvijas relatīvi priekšrocību var uzskatīt ģeogrāfisko stāvokli un kokapstrādi. Valstij ir jāinvestē izglītībā, intelektuālajā kapitālā, indženiercentru un labaratoriju veidošanā, rūpniecisko industriālo zonu radīšanā, lai Latvija kļūtu par ekonomiski attīstītu valsti ES.
No tā visa var secināt ka priekšrocību ir daudz, jo preces ražo un apmaina ar mazākām tiešajām ražošanas izmaksām, valstis tirgojas tikai ar to produkciju, kuru ražo lētāk nekā tirdzniecības partneriun kuras ražošanai iztērē salidzinoši mazāk resursu.
Starptautiskās tirdzniecības ierobežojumi.
Starptautiskā tirdzniecība lielākajai daļai valstu ir izdevīga, jo tiek piedāvātas kvalitatīvas un lētas preces, tomēr arī šai tirdzniecībai ir ierobežojumi. Valsts tirdzniecības politika tiek izstrādāta, balstoties uz nacionālajām interesēm. Lai aizsargātu kādas nozares no pārāk augstas ārvalstu konkurences, veicinātu šo nozaru attīstību, kā arī politiku iemeslu dēļ tiek tiek noteikti tirdzniecības ierobežojumi. Tos var iedalī tarifu un ārpustarifu ierobežojumos.
• Muitas tarifi- ar muitas tarifu palielināšanu var ierobežot kādu preču importu vai exportu, savukārt ar tarifu samazināšanu- exportu un importu stimulēt.
• Ārpustirdzniecības barjeras- Ārpustarifu tirdzniecības barjeras ir pasākumi, kurus formāli vai neformāli veic valdībasm, lai ierobežotu vai novērstu importu, izmantojot piespiedu tarifu barjeras. Vispiežāk lietotie ārpustarifu tipi ir:
• Kvotas- ir noteiktu preču importa vai exporta kvantitatīvs ierobežojums. Valdība uzliek kvotas, lai regulētu preču ieplūšanu no noteiktām valstīm. Eksporta kvotas nepieļauj valstij stratēģiski svarīgu pereču izvešanu.
• Valūtas ierobežojumi- tā ir metode, ko dažreiz lieto lai samazinātu vai apturētu importu
• Muitas iestādes- tās iztulko muitas kvalifikācijas un uzliek muitas nodevas.
• Eksporta un importa licenzēšana- daudzās valstīs potenciālajiem importētājiem un exportētājiem nepieciešams saņemt tirdzniecības atļaujas no valdības iestādēm pirms tirdzniecības darījuma noslēgšanas. Lai iegūtu licenzi. Firmas nosūta uz ārzemēm savu preču paraugus.
• Valūtu maiņas likmes- valūtu maiņas likmju dažādošana ir importa kontroles metode. Valdības uzliek importētājiem augstas maiņas likmes, pērkot preces no ārzemēm, un tā palielina preču cenas, samazinot pieprasījumu ražojumiem, kas nav pirmās nepieciešamības preces. u.c.
Lēta importa preču radītās sekas iekšējā tirgū.
Pozitīvās sekas Negatīvās sekas
1. Iedzīvotāji var nopirkt vairāk preču
2. Pieaug tirdzniecības ienākumi un nodokļu maksājumi no tās,
3. Pieaug nodokļu summa, kuru maksā patērētāji, pērkot preces.
4. Palielinās valsts ienākumi no muitas nodevām.
5. Pieaug iedzīvotāju labklājība. 1. Samazinās vietēko preču pārdošana.
2. Samazinās vietējo firmu ienākumi un nodokļu maksājumi no tām.
3. Sākas strādājošo atlaišana, pieaug bezdarba un bezdarbnieku pabalsta izmaksas.
4. Sanazinās iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksājumi.’
5. Pieaug valsts atkarība no ārzemju preču piegādes un cenas.
***
Tirdzniecība strap valstīm notiek to pašu iemeslu dēļ kā valsts iekšienē: lai iegūtu preces un pakalpojumus, ko kādā apvidū nevar saražot, vai arī lai iegūtu tos lētāk, nekā izmaksā ražošana pašu uzņēmumos. To izskaidro ar salīdzinošās priekšrocības principu, kas nosaka: kamēr cena vienas preces ražošanā atšķiras divās valstīa, abas valstis iegūs, ja specializēsies to preču ražošanā, kuras tām dos lielāku efektu. Neraugoties uz starptautiskās tirdzniecības priekšrocībām, daudzas valstis rada mākslīgas tirdzniecības barjeras tarifu vai kvotu formā.
Par importu ir jāmaksā valūtā, kuru pieņem pārdevājs. Lai realizētu šīs transakcijas, eksistē tirgus visu tirgojošos valstu valūtām. Vienas valsts valūtās pārdošanas cena, kas izteikta citu valstu valūtā, tiek saukta par tās valūtas kursu. Valūtas kurss svārstās atbilstoši piedāvājuma un pieprasījuma lielumam.
Starpvalstu tirdzniecība ir ļoti nepieciešama, lai iegūtu tās preces un paklapojumus kas valstij nav pieejami, vai kurus neatmaksājas ražot pašu valstī un ir lētāk ievest no citām valstī, bet tas viss ir jākontrolē, lai tas neieieti galejibās un valstī nerastos sliktas sekas no tā.
Latvija exportē.
• Zivis, to produkti un konservi.
• Tekstilpreces.
• Trikotāžas izstrādājumi.
• Apaļkoki, zāģmateriāli, finieris.
• Krāsainie metāli un to izstrādājumi.
• Mašīnas un mehānismi.
• Dzelzs un neleģēts tērauds un to izstrādājumi.
• Elektriskās mašīnas un iekārtas.
• Papīrs un kartons
• Stiklšķiedra.
• Mēbeles.
Latvija importē.
• Plastmasas pusfabrikāti un izstrādājumi.
• Krāsasun lakas.
• Medicīniskā aparatūra.
• Transporta līdzekļi.
• Farmācijas produkti
• Krāsainie metāli un to izstrādājumi.
• Parfimērija, kosmētikas līdzekļi
• Mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļi
• Mašīnas un mehānismi.
• Elektroenerģija.
• Elektriskās mašīnas un iekārtas
• Naftas produkti.
• Dabasgāze.
• Mēbeles.
• Apavi,.
Pasaules saimniecība.
Mūsdienu pasaules saimniecības savarīgi elementi ir starpvalstu darbaspēku migrācija un visas pasaules darba tirgus. Visā plašajā pasaulē ir apmēram divdesmit pieci miljoni oficiālo migrantu (tas ir kopā ar ģimenes locekļiem- vairāk kā 100 miljoni). Migrācijas mērķis ir jauna un labāk apmaksāta darba meklējumi, tiekšanās pēc labākas dzīves. Darbaspēka migrācijas ekonomiskais pamats ir atšķirības starp valstīm dzīves līmenī, darba samaksā kā arī nodarbinātības līmenī utt.. darbaspēka migrācijas dažās valstīs izpaužas migrācijas galējās formās.:
• Ir valstis, kurās formējas „melnais” darba tirgus, kas izmanto nelegālo vai puslegālo migrāciju; imigranti strādā par pusvelti, salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem un dažreiz tas pat noved līdz sava veida verdzībai.
• Ir valstis, kurās notikusi savdabīga „darba dalīšana”, kad imigranti veic netīro un mazāk prestžo darbu, viņiem ir grūti ieņemt augsti apmaksātus amatus, tie tiek vietējiem iedzīvotājiem.
• „Smadzeņu medības” – Valstis īpaši piesaista augstu kvalificētus speciālistus. Nekvalificētā darbaspēka migrācija nav izdevīga donorvalstij, jo nav atdeves no iegūldītājiem speciālistusagatavošanā un novājina donorvalsts zinātniski tehnisko potenciālu.