psiholoģijas zinātnes galvenie virzieni

Psiholoģījas zinātnes galvenie virzieni

Mūsu gadsimta 10 – 20 gados pasaules psiholoģijā iestājās krīze, ko izveidoja ( krievijas vācijas ASV ) atšķirīgie viedokļi par psiholoģijas priekšmetu. Šo krīzi nosacīja, šajās valstīs valdošie filozofiskie uzskati, kā arī dabaszinātņu attīstības līmenis un atšķirīgie sociālie apstākļi , sabiedrības prasības psiholoģijas zinātnei.

Psiholoģijas priekšmeta izpratnes atšķirību būtība bija tā , ka Asv uzskatīja, ka psiholoģijai ir jāpēta cilvēka vai dzīvnieka uzvedība. Apziņu pēc viņu domām nevajag pētīt . vācijā atkal pētī tikai apziņu, bez saiknes ar ārējo pasauli .

Krievu zinātnieki atkal mēģināja pētīt ga

a
an apziņu, gan uzvedību.

Austrijā atkal uzskatīja, ka psiholoģija nevar būt neviens no šiem posmiem. Šī virziena pārstāvji par pētīšanas priwekšmetu atzina bezapziņu.

Mūsdienu psiholoģijā nav vienota viedokļa par tās priekšmetu, bet psiholoģijas konkrētajā izpratnē pastāv cētri virzieni.

1. radies ASV un saucas “biheiviorisms “

2. veidojies Vācijā un saucas “geštaltpsiholoģija”

3. virziens radies Austrijā un saucas “dziļumpsiholoģija”

4. radies Krievijā saucas par “darbības pieeju”

Biheiviorisms

Šis virziens radās ASV kā dzūivnieku novērošanas rezultāts ( angļu val, behavior nozīmē uzvedība). Šī virziena pamatlicējs bija dž. Votsons ( 1878 – 1958 ). E. L. Torndaiks ( 1874 – 1949) u.c.

Biheiviorisms ne

e
eatzīst psihi, apziņu kā psiholoģijas pētīšanas priekšmetu tas uzskata uzvedību.

Psihologiem tiek piedāvāts pētīt uzvedības un vides attiecību likumsakarības. Pēc biheivioristu domām, psihologu uzdevums ir, zinot stimula kairinātāja ( replika šāvienus u. c. ), iedarbību uz maņu orgāniem paredzēt reakciju R . Vai otrādi ,
zinot reakciju noteikt, kāds stimuls to izsauc. Tādēļ klasiskā biheivionisma formula ir

S R

Biheiviorisma virziena rašanos lilā mērā krievu zinātnieka I. Pavlova atziņas par nosacījuma refleksiem .

Mūsdienu amerikānu psiholoģijas zinātnē nozīmīgu vietu ieņem neobiheiviorisma teorijas . Piemēram, K. Halla ( 1884 – 1952) teorija,

D Millera, J. Galantera, K Pribrama subjektībvais biheiviorisms u. c. Šīs teorijas starp stimulu un reakciju iekļauj informācijas pārstrādes starpposmu, tāpēc formula ir šāda

S – P – R

T

Subjektīvais biheiviorisms apgalvo , ka starp S un R atrodas iepriekšējā stimula plāns (P) un tēls (T).

Spilgta personība mūsdienu amerikānu psiholoģijā ir B. Skiners, kas izstrādāja operantā biheiviorisma teoriju . Tās formula ir :

S Operantā uzvedība R

Operantā biheiviorisma pamatideja ir pozitīvās nozīmes apstiprināšana, izvēloties otro reakciju . Citiem vārdiem sakot , cilvēks citādi reaģēs uz stimulu gadījumā , jā ie

e
epriekš tas viņam ir izsaucis pozitīvas vai negatīvas emocijas. Var atzīmēt, ka šo metodi atklāja pazīstamais krievu dresētājs V. Durovs ( 1863 – 1934 ).

Ievērojamu vietu biheiviorisma psiholoģijā ieņem personības “ īpašību teorija “. Šī virziena pamatlicējs ir Lielbritānijas zinātnieki H. Aizenks un R. Ketels . Starp stimulu un reakciju darbojas personību īpašību individuālais kopums. Formula ir šāda.

S īpašību kopums R

Vēl viens svrīgs virziens, kas atšķiras no klasiskā biheiviorisma, ir kognitīvais biheiviorisms . Kognitīvā biheiviorisma formula ir šāda .

S kognetīvie pprocesi R

Kognitīvā biheiviorisma pamatuzdevums ir stuimulu un reakcijas lo

o
omu izpēte izziņas procesā.

Kognetīvo biheiviorismu izveidoja vācu – amerikānu psihologs K. Levins .

Izcilākie kognetīvo biheiviorismu pārstāvji ir U. Naisers, R. Atkinsons, D. Normans.

Mūsdienu amerikānu kognetīvo biheiviorismu pastāv dažādi apakšvirzieni, Šajā gadījumā starp S un R var būt IQ – personības integratīvā intelekta koeficents. Šo koeficentu izstrādāja un pamatoja vācu – amerikāņu psihologs V. Šterns .

Tās saturs atspoguļo visu psihisko izzinošo procesu – uzmanības , atmiņas, iztēles – vienoto darbību . te spēkā var būt formula :

S IQ R

Par mūsdienīgāko apakšvirzienu kognetīvajā biheiviorismā ir pasludinātas teorijas , kas attiecas uz kreativitātes pētijumim. Kreativitāte ietver cilvēka intelektuālās darbības sistemātisko sākotni, kas izpaužas intyelektuālo un dzīves pieredzes uzdevumu risināšanā. Sociāli kognetīvā biheiviorisma izstādē piedalās daudzi Amerikas vadošie psihologi, viņu vidū A. Bandura, Dž. Rotērs, Dž. Kelli un citi. Formula ir šāda :

S kreativitāte R

Zzūimīgu vietu biheiviorisma psiholoģijā ieņem sociālā biheiviorisma pētījumi. Par sociālā biheiviorisma pamat licēju var uzskatīt filozofu Džordžu herbertu Mīdu .

Par soceālo objektu kļūst grupa, kurā cilvēks dzīvo, nozīmīga referentā gruupa un nozīmīgs atsevišķš cilvēks. Referentās grupas vai referents cilvēks izcelsies kā paraugs reaģējošam cilvēkam . Šo virzienu var raksturot ar teicienu “ arādi man savus draugus un es pateikšu kas esi tu pats “. Šā virziena formula būs:

S sociālais objekts R

Liela nozīme amerikāņu psiholoģijā ir humānistiskajam virzienam. Par tā pamatlicēju var uzskatīt psihologus Ā. Maslovu K. Rodžēru. Šā virziena galvenais princips – hum;anistiskais uzskats par personību. Humānisms ir ideju un uzskatu kopums, kas apliecina cilvēku vērtību neatkarībā no viņa sabiedriskā stāvokļa. Par personības bāzes saturu, pēc Ā. Maslova domām uzskatāma tās vajadzību hierarhija. Cilvēku augstākā vajadzība pēc pašaktivizēšanās vai pēc personiskās pilnveidošanās pamat formula ir šāda :

S vajadzību hierarhija R

Geštaltpsiholoģija.

Šis virziens radās Vācijā. Tā pamatlicējs ir M. Vērtheimers , K. Kēlers , K. Kofka. Šis virziens radās kā pretstats biheiviorismam un izplata apziņu, kā veselu struktūru (geštaltu ) kopumu. Ja biheivioristi uzskata, ka apziņa ir jāsvītro no psiholoģijas priekšmeta un jāpētī ir tikai uzvedība, tad geštaltisti uzskatīja , ka apziņai ir jādod hjauna interpretācija, un raksturoja to. Kā vienīgo reālo psihisko realitāti, kas psiholoģijai ir jāpēta.

Geštaltpsihologu pētijumu pamatshēma bija sekojoša: caur divām spraugām – vertikālo un no tās par 20 – 30 grādu atvirzīto – ar dažādu intervālu raidija gaismu. Pie 200 milisekunžu intervāliem divi kairinātāji tika uztverti atsevišķi, kā sekojoši viens aiz otra. Pie 60 milisekunžu intervāla radās kustības uztvere. Šādu uztveri nosauca par Fj – fenomenu ( uz tā pamata vēlāk tika izveidots kinoprojektors).

M. Vērtheimers, analizējot Fj – fenomenu , nonāca pie secinājuma, ka, lai gan acs uztver atsevišķas gaismas svītras, noteiktā brīdī tās apziņā atspoguļojas kā vienots tēls – kustību tēls. Turpmākie pētijumi tika vērsi uz uztveres likumsakarību – konstantuma veseluma pētīšanu. Piemēram, papīra lapa tiek uztverta kā balta jebkādā apgaismojumā: krēslā un spožā saules gaismā. Stimula apstākļi mainās, bet atspiguļojamais attēls paliek nemainīgs. To pierāda arī fenomens “ figūra un fons “.

Psiholoģija tēzes Vertheimers traktē šādi :

“Tikai retos gadījumos, kad ir noteikti raksturīgi apstākļi, ļoti šaurās robežās, un tad var būt tikai aptuveni, īstenībā veidojas apvienošanas tips ir neadekvāti apskatīt šo robežojumu kā tipisku notiekošā pamatu. “

“Visa dotā parādība pati par sevi, tā vai citādi noformēta, lilākā vai mazākā mērā strukturēta, vairāk vai mazāk noteikti ar ļoti konkrāti noteiktības tendencēm, ar veselām noteiktām daļām “

Priekšstats par psihi kā vienotu fenomenu, neviens ar asociāciju palīdzību apvienotu neapstrīdami ir geštaltteorijas stiprā puse.

Svarīgākā problēma, kura bija jāattīsta geštaltteorijai, bija atzinums par to, ka bvisi atspoguļojamie priekšmeti un parādības apvienojas, un tajā pašā laikā – kādi ir šā “ mozaikas” psihes satura apvienojošie principi, mehānismi un faktori.

Sākotnēji Vertheimers izvirzīja četrus šādus faktorus .

1. Tuvības faktors – Elementu apvienošanās notiek to lilākas tuvināšanās virzienā. Piemēram, tiek uztvertas apvienotās

grupas ab, cd, ef.

]

A b c d e f

2. Līdzības faktors – To nosaka vairāku kairinātāju vienlaicīga uztvere. Līdzīgi elementi tiek uztverti, kā apvienoti ab un ef, bet pēc tam cd.

A b c d e f

3. Labas formas faktors – Šajā gadījumā uztveramo objektu apvienošana notiek, balstoties uz vienkāršākām un pareizākām attiecībām tajos.

C

A B

4. Formas noslēgtības faktors – kuru nosaka savienoto , nevis atsevišķo elementu uztveres viengabalainība. Piemēram zīmējums tiek uztverts kā epilepse un četrstūris.

Liela nozīme atsevišķu objektu viengabalinā uztverē, pēc Vertheimera domām ir pieradumu un iepriekšējai pieredzei. “Pietiekoši trenējoties, ar jebkuru materiālu var sasniegt gandrīz jebkuras uztveres veidus”.

Šīs psiholoģiskās likumsakarības vēlāk kļuva par geštaltpsiholoģisko treniņu pamatu.

20 – 30. gados tika veikti nopietni eksperimentāli pētījumi tieši geštaltpsiholoģijā . 1920. gadā nāk klajā Kofkas grāmata “ Psihiskās attīstības pamati “, 1920. 1920. gada beigās iznāk Kēlera grāmata “Fiziskie geštalti miera un stacionārā stāvoklī”. 1923. gadā sāk iznākt žurnāls “ Psiholoģiskais Pētijums “. Visi šie izdevumi galvenokārt apskatīja redzes uztveres procesa pētījumus. Tajos atklāja vienotas uztveres principus un faktorus, kuri ieguva “geštalt likuma “ nosaukumu .

Tika izdalīti vairāk kā 114 šādi likumi. Tiem pieskaitāmi iepriekš aprakstītie “labas formas”, “tuvības “, “konstantes”, “figūras un fona”, u.c.

Otrs svarīgākais virziens geštaltpsiholoģijas pētijumos ir ar domāšanas psiholoģiju saistūitie jautājumi, Šo pētījumu sākums meklējams ļoti interesantajos Vērtheimera darbos par skaitļa jēdzienu un skaitļa tēlim, primitīvu tautu uztverē. Viņš pierādīja, kas primitīvo tautu matemātisko domāšanu nosaka “bioloģiskie faktori”. Ar piemēriem viņš pierādīja ka cilvēki, kuri skaita baļķus un naudu nevar skaitīt ciematus. Vai piemēra vienam indiānim kurš pārzināja valodu vajadzēja iztulkot šādu frāzi “ baltais cilvēks šodien nošāva sešus lāčus”.

Viņš atteicās tulkot, jo nevar vienā dienā baltais cilvēks nomedīt tik daudz lāču. Vēl kāds iezemietis nevarēja pielietot skaitlui 100 cūku uzskaitei. Viņš paskaidroja, ka tik daudz cūku nemēdz būt. Vertheimers pierādīja, ka šīm tautām nepastāv abstraktā izpratne.

Tāpat saskaitīšanas darbības 3+3=6 jaunais iznākums ir 6, indiānim tas liekas bezjēdzīgs; 3+3 ir 3+3.

Otrs svarīgs solis vērtheimera domāšanas pētijumos bija viņa centieni uzzināt, “Kā tad būtībā domāšana darbojās, kas notiek tad, kad tā tiešām virzās uz priekšu, kas šajos procesos ir noteicošais moments, izšķirošais solis”. Konsekventi pētot šo slēdzienu veidošanos procesu Vertheimers secina:

1. produktīvā domāšana lielāko ties balstās uz “mazāku “spriedumu, tas ir sākumpunkts slēdzienu cveiodošanā.

2.slēdziens rodas, nevis kombinējot sākumspriedumus nemainīgā veidā, bet atklājot ar vien jaunu saturu šajos spriedumo, to izmaiņas, tādejādi tuvinot tā atklāšana, kas nepieciešams faktam.

Šie secinājumi noteica uztveres un domāšanas procesa norises identitāti. Rezumējot šī virziena analīzi, jāatzīmē, ka geštaltpsiholoģija savu pētijumu metodoloģiju veidoja uz fizikā esošajām tradīcijām.

Vertheimers pietiekami labi zināja tā laika fizikas problēmas, jo bija draudzīgās attiecībās ar Albertu Einšteinu, kurš bija eksperimentājamais daudzos viņa mēģinājumos .

Ja biheiviorisma radīja jaunu psiholoģiju pēc fizioloģiskās zinātnes, tad geštaltpsiholoģija – pēc fizikas zinātnes principa. Geštaltpsiholoģijas skola kā patstāvīgs virziens pastāvēja īsu laiku.hitlera nākšanai pie varas daudzi geštaltpsiholoģijas piekritēji emigrāja uz ASV.

Neapstrīdams ir fakts, ka šīs skolas psihiskās sistēmanalīzes metodiskie pamati, eksperimentu precizitāt, “insaita”atklāšanas uztveres satura un mehānismu dziļa izstrāde deva lilu ieguldījumu mūsdienu psiholoģijas teorijas izstrādē .

Psihoanalīze.

Atkarīga no tradicionālajām pieejām psiholoģijas zinātnes veidošanās bija Zigmunda Freida mācība – psihoanalīze.

Tikko parādījusies, psihoanalīze guva daydz piekritēju A. Adlers, K.G.Jungs, O. Ranko . Pretinieku arī netrūka J. Krepelīns, K. Jaspērss u.c.

Nav iespējams pārvērtēt psihoanalīzes ietekmi uz sabiedrību un kultūru kopumā. Psihoanalīze stimulēja jaunu formuun satura meklējumu literatūrā, dramaturģijā, dzejā tēlotājmākslā.

Freids ir dzimis 1856. gada 6.maijā Freiburgā, pabeidzis ir Vīnes universitātes medicīnas fakultāti, 1881. gadā freids ieduva zinātnisko grādumedicīnā un līdz 1885. gadam strādāja ievērojama Teodora Meinerta psihiatriskajā klīnikā.

Savas dzīves laikā Frīds uzrakstīja daudzas jo daudzas grāmatas, kas tagat ir psiholoģijas mantojums. Visos darbos lielāko ties centrālo vietu ieņem personības satura problēmas. Personības būtību saturu analīze ļāva Z. Freidam personības struktūru klasificēt šādi : apzinātais, pirmsapzinātais, neapsinātais, virs – ES vai ES – ideāls.

Kas notiek iekšējās uztveres procesā?

Priekštati, kas rodas pamatojoties uz iekšējo uztveri, parasti pakļauti pretējo spēku iedarbībai, kas traucē to ievadīšanu apziņā. “ Stāvokli, kurā tie atrodas līdz apzināšasnai, mēs saucam par izstumšanu, bet spēku, kas rada un uztur izstumšanu par – pretestību. Tāds ir Z. Freida neapzinātā definējums.

Z.. Freids saskata divus neapzinātā veidus : latento, un izstumto.

Latentais neapzinātis var jebkurā brīdī kļūt par apzināto. Tādēļ viņš to dēvē par pirmsapzināto.

Sakarā ar to, ka katrā atsevišķā personībā visa psihiskā darbība parādās kopumā, šo kopumu Z. Freids dēvē par šīs personības ES. Šis ES saistīts ar apziņu, kas pārvalda darbības ierosmi, izlādē spriedzi ārpasaulē.

Pēc Z. Freida domām, ES neapzinātā daļa nav pirmsapzinātais, jo tās satur apzināšana ir saistīta ar lielām grūtībām. Z. Freids personības teorijā lieto jēdzienu ID. Pēc zinātnieku domām, ID ir divas sastāvdaļas: izstumtais ES un apzinātais ES.

Z. Freids definē kā “”.. būtību, kas iziet no uztveres sistēmas un atrodas pirmsapzinātā sākumā”., kas iespiežas “..tajās psihes sfērās.., kuras ir neapzinātas “.

Darbības psiholoģhija.

Darbības psiholoģija radās un visplašāko izplatību guva Krievijā. Tās pamatatšķirība – šī pozīcija balstījās uz materialistiskām pozīcijām, kuru pirmsākumi meklējami M. Lomonosova, A. Radiščeva, A.Hercena,

V. Beļinska, I. Dobroļubova, N. Černiševska u.c krievu zinātnieku psiholoģiskajos uzskatos.

Darbības psiholoģija Krievijā attīstījās cīņā ar spekulatīvo filozofisko psiholoģiju, kura bija vadošā pirmsrevolūcijas Krievijas mācību iestādēs. Izcilākais šī virziena pārstāvis bija L.Lopatins, A. Vedenskis. Viņu psiholoģisko uzskatu , metodoloģiskais pamats bija G. Leibnica,

I.Herbarta, I. Kanta un citu filozofistu ideālistu mācība.

Vienīgā metode ar kuru vispilnīgāk var izzināt dvēseli , ir introsekcija. “Mēs visu uztveram caur mūsu psihiskajiem stāvokļiem , taču tieši tādēļ mums pašiem šie stāvokļi ir jāuztver tieši, jo citādi mēs nevarēsim uztvert tajos visu.”, tāRaksta savā grāmatā lopatins.

Savukārt Lopatins skaidri redzēja to, ka pašnovērošanas metode ļauj izzināt tikai paša apziņu. Turpretīm cita cilvēka apziņa paliek slēpta izziņai. Lopatins rakstīja: “Iekšējie procesi, kuri notiek mūsu smadzenēs atbilstoši pārdzīvojumiem psihiskiem stāvokļiem, ir ļoti tumša, necaurredzama sfēra”.

Psiholoģijas priekšmets nav zinātnes, bet gan ticības priekšmets A. Vedenskis risinot psiholoģisko uzdevumu, viņš atzīst, ka dvēseles parādības rodas paralēli galvas smadzeņu procesam. Vedenskis atzīst, kas pašnovērošana var kļūt par apziņas pētīšanas pamatmetodi.

Rezumējot , jāatzīmē , ka laikā no 1900 – 1917. gadam krievu teorētiskajā psiholoģijā dominēja ideālistiskais uzskats par psihiskā darbu.Pieeja Krievijas psiholoģijā bija nesistemazēta un nenoteikta.

Lielu ieguldījumu dabaszinātniskāspsiholoģijas attīstībā deva fiziologa I.Pavlovka klasiskie darbi. Viņa mācība par augstāko nervu darbību veidojās tiešā Sečenova ideju ietekmē un balstījās uz priekšstatiem par cilvēka organismu darbības reflektoro pašregulāciju, ko noteica evolucionāri bioloģiskā jēga. Pašregulācijas pamats ir cilvēku nervu sistēma, to viengabalību nodrošina cilvēku smadzeņu polu centri.

Tādēļ visuspsihiskos procesus determinēgalvas smadzeņu darbība.

Šādi uzskati deva Pavlovam pierādīt, ka uzvedības pamat akts ir nosacījuma reflekss, kurš ir organisma pamatā pielāgojoties mainīgajiem vides apstākļiem, jaunu uzvedības formu izstrādei. Pavlovs eksperimentāli pētija atkarību un saistību sistēmu, kas eksistē starp nosacijuma un beznosacījuma refleksiem.

Pētot starp cilvēka un dzīvnieka augstāko nervu darbību, Pavlovs izvirzīja teoriju par divu signālsistēmu esamību cilvēkā. Viņš pierādīja ka pasaules pasaules atspoguļošana cilvēkā notiek, balstoties uz sensoriem un valodas signāliem. Pasaules atspoguļošana ar vārda palīdzību, ļauj veikt atspoguļošanu vispārināti un detalizēti. Savukārt šis atspoguļojums kvalitatīvi paplašina un padziļina cilvēka apziņu.

Pavlova veiktā nervu darbības sīka analīze, kas ir stabiku uzvedības reakciju komplekss kā atbilde uz kairinātāju kompleksu – mehānismu izstrāde, deva viņam iespēju radikāli mainīt par temperimenta fizioloģisko būtību un cilvēka raksturu.

Pavlova atstātis eksperimentāli teorētiskais mantojums deva lielu pasaules fizioloģijas, medicīnas un psiholoģijas zinātnē.

Izmantotā literatūra.

Psiholoģijas vēsture . – A. Vorobjovs, R., Mācību apgāds, – 1998.g, – 143lpp

Psiholoģijas pamati. – A Vorobjovs, R., Mācību apgāds, – 1996.g, –

323 lpp

Psiholoģijas vārdnīca. – R., Mācību apgāds, – 1999.g, – 157 lpp

Ievads psiholoģijā. – I. Kreišmane, R. Valgere, K.Gulbe, R., Pētergailis, – 2000.g, 153 lpp

Leave a Comment