Ievads
Zināšanas par tiesību normām ļoti bieži ir paviršs un pat sagrozīts raksturs un atstāj iespaidu gan uz tiesību jaunrades, gan realizācijas procesiem.
Tiesību normu apskatā izmantojamo pamatjēdzienu semantiskais lauks (sinonīmiskā rinda) var būt diezgan plašs: princips, likums, likumsakarība, noteikums, norma u.c.
Šī lauka dominante ir likums, kas atspoguļo kādu objektīvo likumsakarību. Zinātnes likums ir radies pietiekami adekvātas objektīvās likumsakarības izziņas rezultātā. Satura ziņā likuma un likumsakarības kategorijas ir samērā līdzvērtīgas. Atšķirība ir tikai tāda, ka likums ir to zināšanu forma par likumsakarību, ko iegūst cilvēki pārsvarā zinātniskās izziņas rezultātā. Turpretim, likumsakarība ir kategorija, ar kuru apzīmē objekta iekšējās vai ārējās būtiskās, atkārtojošās, nepieciešamās, noturīgās attiecības, sakarus ar citiem objektiem.
Ja likumība piemīt pašiem objektiem, tad normas rada cilvēks. Ir skaidrs, ka tiesību principi, normas, tāpat kā kategorijas, iegūst objektīvāku raksturu tad, kad tās balstās uz zināšanām, kas noformētas zinātniskā likumā vai citos zinātniskās izziņas rezultātos.
Tiesību normas regulē sabiedriskās attiecības, piešķirot to dalībniekiem tiesības, uzliekot pienākumus vai aizliedzot kādu darbību (rīcību). Tiesību normu ievērošanu un izpildi nodrošina valsts ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem.
Atkarībā no tā, kādas sabiedriskās attiecības regulē tiesību normas, tās iedala valststiesību, administratīvo tiesību, civiltiesību, krimināltiesību u.c. nozarēs. Atkarībā no tā, uz ko attiecas tiesību normas, tās ir vispārīgas (attiecas uz visiem) un speciālas (attiecas tikai uz noteiktiem subjektiem). Tiesību normas ietvertas tiesību avotos, piemēram, civillikumā, krimināllikumā u.c.
Tiesību normas definīcija
Ņemot vērā to, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem tiesību sistēmas elementiem, var teikt: tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām. Svarīgi pievērst uzmanību tam, ka šīs parādības ieņem dažādu vietu juridiskās darbībās.
Juridiskie lēmumi un sabiedriskās attiecības, tāpat arī citas tiesiskās parādības ir savstarpēji saistītas. Ņemot vērā šīs attiecības kā pašas par sevi saprotamas, autori, raksturojot tiesību normas, pievērš uzmanību tikai kādam no šo attiecību veidiem. Piemēram, viena no vienkāršākām tiesību normas definīcijām pievērš uzmanību tam, ka tā regulē uzvedību: „Tiesību norma- vispārobligāts uzvedības noteikums, kuru veido vai sankcionē valsts un nodrošina ar tās piespiedu spēku.”
Cita veida tiesību normas izpratnes ir saistītas ar tās orientāciju uz sabiedrisko attiecību regulēšanu. Te ir šāda definīcija: „Tiesību norma –tiesību jaunrades subjektu vispārobligāta, strukturāli organizēta, valstiski valdonīga pavēle, kuru satur tiesību normatīvais akts un kas regulē sabiedriskās attiecības.”
Sastopamas arī definīcijas, kurās ir apvienotas abas iepriekšējās pieejas. Viena no tām ir sekojoša: „Tiesību norma- vispārobligātais, formāli noteiktais priekšraksts, kas nāk no valsts un kuru tā aizsargā, kas ir izteikts uzvedības noteikuma vai pamatnolēmuma veidā un ir sabiedrisko attiecību valstisks regulators.”
Piemēram, V. Lazarevs ar līdzautoriem raksta: „Tiesību norma- vispārobligāts noteikums, ko atzīst un nodrošina valsts un no kura izriet to sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kuru rīcības regulēšanai ir paredzēts noteikums kā uzvedības paraugs, etalons, mērogs.”
Ā. Mickevičs piedāvā šādu definīciju: „Tiesību normas ir visiem obligāts sociālās uzvedības noteikums, ko izveidojusi vai sankcionējusi valsts, kas izteikts publiski formāli noteiktos priekšrakstos, parasti rakstiskā formā un ko aizsargā valsts orgāni, kontrolējot tā ievērošanu un piemērojot likumā paredzētos piespiešanas mērus par tiesībpārkāpumiem.
Tiesību normas pazīmes
Tiesību normu īpašības atklājas arī tad, kad tās aplūko mijiedarbībā ar tādiem tiesību struktūras elementiem kā tiesību vērtības, principi, idejas u. c. Acīmredzot, pateicoties tādām mijiedarbībām, tiesību normas var iegūt tādas īpašības, kuras daži autori formulē sekojoši: „Tās var paust taisnīguma, brīvības idejas, sabiedrības attīstības vajadzības.”
Tiesību normu piederība sociālo normu sistēmai dod iespēju, salīdzinot tiesību normas ar citām sociālajām normām, izdalīt tās īpašības, kas atšķir tiesību normas. Piemēram, raksturojot tiesības to pirmā vēsturiskā formā- paražu tiesībās, parasti runā par to, ka paražu tiesības rodas no tām paražām, kurām valsts piešķīrusi vispārēju un visiem obligātu raksturu. Mūsdienās novērtējot šo tiesību normas īpašību, parasti runā par tās relatīvo raksturu, jo dažādas normas attiecas uz dažādu personu loku. Lai par to pārliecinātos, pietiek, piemēram, salīdzināt konstitucionālās tiesību normas ar vietējo pašvaldību un lokālajām normām.
Ar tiesību normas rakstisko dokumentālo formu ir saistīta vēl viena īpašība- formālā noteiktība. Tā izpaužas ne tikai rakstiskos dokumentos, bet arī satura ziņā- skaidrībā, precizitātē un pat zināmā lapidārumā (lakoniskā, izteiksmīgā stilā).
Tiesu procedūru formālais raksturs dod iespēju noskaidrot visus izskatāmās lietas jautājumus, nostiprināt iegūto informāciju precīzās un skaidrās formās un pieņemt patiesu un taisnīgu lēmumu vai spriedumu.
Tiesību normām piemīt relatīvs raksturs. Tiesību normām ir vispārīgs raksturs un tās ir jāievēro visiem.
Tiesību normas struktūras
Laika gaitā izmainās arī normu struktūra. Daži uzskata, ka sākumā normas veidoja pēc shēmas: „labvēlīgi- nelabvēlīgi”. Vēlāk attiecības veidojās pēc kritērijiem „drīkst- nedrīkst”, „labi- slikti”.
Kad runā par sociālo normu sistēmām. Tad daudzi autori izsaka viedokli, ka katra no tām paredz darbības sabiedriski nozīmīgus stimulus (mērķu, ideālu, vērtību kvalitātes), dotai sistēmai „normālas” uzvedības paraugus, noteikumus vai pieļaujamo variantu robežas un sankcijas par izvairīšanos no sociālo normu ievērošanas.
Juristi īpaši izdala „normatīvo priekšrastu” (vai normu priekšrakstu), ar kuru saprot loģiski pabeigtu noteikumu, kas ir formulēts normatīva akta tekstā un vērsts uz noteikta veida sabiedrisko attiecību regulēšanu.
Neskatoties uz to, ka juridiskā literatūrā ir ļoti bieži sastopams viedoklis, saskaņā ar kuru normatīvos priekšrakstus nosauc par normām- priekšrakstiem, pareizāk būtu runāt par tiem kā par normatīviem priekšrakstiem. Normatīvi tie ir tikai tāpēc, ka ar to palīdzību likumdevējs izsaka tiesību normas. Bet, tā kā šos priekšrakstus tas noformē normatīvo aktu pantos, tad var teikt, ka tiesību normas likumdevējs izsaka pantos. Savukārt pants ir viens no likumdošanas akta struktūras elementiem. Šajā struktūrā elementus parasti izvieto sekojošā secībā: sadaļa, nodaļa, panti, to daļas, to punkti.
Juridisko kategoriju kā juridiskās tehnikas līdzekļu izmantošana paver iespēju saistīt tiesību normas institūtos, līdz ar to sistematizēt tiesības un likumdošanu, veidojot tajās nozaru apakšnozares utt.
Normatīvā priekšraksta definitīvā izpratne sastopama juridiskajā literatūrā. Ir jāatzīst, ka tās vājā vieta ir apgalvojums, ka normatīvais priekšraksts ir loģiski pabeigts noteikums. Vāja tāpēc, ka šāds apgalvojums ir pretrunā ar izplatīto viedokli, ka noteikums būs loģiski pilnīgs un pabeigts tad, kad tas saturēs atbildes uz trim klasiskiem jautājumiem:
Kādu uzvedību noteikums (norma) paredz tiesisko attiecību subjektiem?
Kādos apstākļos tai ir jābūt vai jānotiek?
Kādas būs šī noteikuma neievērošanas vai pārkāpšanas sekas tiesisko attiecību subjektiem, kuri to nav ievērojuši un ir pārkāpuši?
Jebkurš juridiskā akta pantā noformētais priekšraksts nesatur atbildi uz visiem šiem jautājumiem. Tās satur tikai norma, kuru visbiežāk saprot kā tiesību normu ar loģisku struktūru.
Shēma Nr. 1
Tiesību normas kodolu veido tās dispozīcija- tiesību normas struktūras elements, kurā parasti nosaka uzvedības noteikuma saturu, kas izpaužas kā regulējamo attiecību dalībnieku uzvedību priekšraksts un atļautās uzvedības mērs. Mūsdienās attīstītā likumdošana to panāk, nosakot attiecību pušu tiesības un tām atbilstošos pienākumus. Tātad tiesību normas struktūra tās dispozīcijas daļā atspoguļo tiesisko attiecību struktūru.
Uzvedības noteikumu tiesību normas dispozīcijā var izklāstīt dažādi. Atkarībā no tā, kā tas tiek darīts, dispozīcijas reizēm iedala sekojošos veidos-vienkāršās dispozīcijas- ir tādas, kas uzvedības variantu nosauc, bet neizskaidro, aprakstošās dispozīcijas- uzvedības noteikumu izskaidro vai vismaz apraksta, uzrādot reglementējamās uzvedības pazīmes atsauces (norādes) dispozīcijas- uzvedības noteikumu neizklāsta, bet norāda uz normatīvā akta normu, kurā ir dotais noteikums blanketa dispozīcijas- ir atsauces dispozīcijas paveids. Atšķirībā no citām atsauces dispozīcijām, šīs satur norādi uz tiesību normām, kas atrodas citā normatīvā aktā, kurā arī ir attiecīgā noteikuma izklāsts.
Par vienkāršās dispozīcijas piemēru var izmantot Civillikuma 54. pantu: „Dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai garīdznieks nelaulā, ja viņiem zināmi šķēršļi laulības noslēgšanai.” Šajā aizliedzošā rakstura dispozīcijā nav uzrādīts- par kādu garīdznieku ir runa un nav uzrādīti arī iespējamie šķēršļi laulības noslēgšanai.
Toties ir saderināšanās definīciju, ko var izmantot aprakstošā dispozīcijas ilustrācijai. „Saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā. Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu. Līgumsods, kas noteikts gadījumā, ja kāds atteicas iedoties laulībā, nav spēkā”.
Shēma Nr. 2
Vienkāršās dispozīcijas piemērs varētu būt Krimināllikuma 79. pants: „Par tādu vērtību tīšu iznīcināšanu, kas ir kultūras un nacionālā mantojuma sastāvdaļa,”- tālāk seko sankcija. Būtībā šī dispozīcija nosaka tiesību subjektu pienākuma attiecību pret objektiem- „vērtībām”, kas ir kultūras un nacionālā mantojuma sastāvdaļa” – pienākumu tos neiznīcināt.
Kā alternatīvās dispozīcijas piemēru ar minēt Civillikuma 389. pantā esošo: „Mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā.” Šajā pantā likumdevējs ir apvienojis divus noteikumus, kurus var izteikt. Normatīvos priekšrakstos nostiprinātie nosacījumi, kuriem pastāvot, rodas, izmainās vai izbeidzas sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, var kļūt par tiesību normas hipotēzi.
Tiesību normu iztulkošana (interpretācija)
Tiesību normu iztulkošana (interpretācija) ir īpaša procedūra, ar kuras palīdzību cilvēki noskaidro un izskaidro tiesību normu saturu, lai varētu pareizāk (adekvātāk), ātrāk un ekonomiskāk tās realizēt.
Īpaša nozīme tiesību normu precīzai un konkrētai iztulkošanai (interpretācijai) ir tiesībpiemērošanas darbībām.
Shēma Nr. 3
Tiesību normu iztulkošanas (interpretācijas) nepieciešamību nosaka sekojoši faktori- tiesību normai ir vispārējs raksturs, bet tā jāpiemēro konkrētām dzīves situācijām, likumdošanā neadekvāti izmanto juridisko tehniku, normatīvā akta teksts nereti ir neskaidrs, jo daudzie formulējumi nav pietiekami precīzi un reizēm ir pat divdomīgi, rodas neatbilstība starp to normas jēgu, kādu likumdevējs gribēja iestrādāt normā, un to, kas izriet no normas tekstuālā izklāsta, likumdevējs bieži formulē tiesību normas, izmantojot speciālos juridiskos terminus, vērtēšanas kategorijas, citu zinātņu jēdzienus utt., likumdevējs, formulējot normatīvos priekšrakstus, nereti izmanto tādus izteicienus kā „utt.”, „un taml.”…
Tiesību normu iztulkošanas (interpretācijas) nozīme- tā ir svarīga tiesību normu efektīvas realizācijas priekšnosacījums, ja to veic, ievērojot visus iztulkošanas noteikumus, tā nodrošina normas satura noskaidrošanu, kas ir adekvāts tam, ko ir „iestrādājis” normā likumdevējs, ja tā ir kvalificēta, tad tā nodrošina vienveidīgu normas izpratni visā valstī, nepareiza tiesību normas iztulkošana (interpretācija) ir pamats tā lēmuma atcelšanai vai izmaiņai, kas ir pieņemts uz nepareizi izprastās normas pamata, kvalificēta tulkošana (interpretācija) dod iespēju novērst likumdošanas trūkumus, kas ir saistīti ar izlaidumiem un citām nepilnībām, ja to prasmīgi izmanto, tad tā var veicināt cilvēku, īpaši amatpersonu, tiesiskās kultūras līmeņa paaugstināšanu.
Tiesību normu iztulkošanas (interpretācijas) metodes- paņēmienu un līdzekļu kopums, kas dod iespēju noskaidrot tiesību normu saturu, likumdevēja gribu, kura tajās ir izteikta.
Kopsavilkums
Tiesību norma ir tiesību sistēmas pamatelements; valstiski reglamentēts vispār obligāts vispārīgs uzvedības noteikums.
Tiesību normām ir 3 struktūrelementi: hipotēze, dispozīcija un sankcija. Hipotēze noteic tiesību normas realizēšanas noteikumus. Dispozīcijā izteikts pats uzvedības noteikums. Sankcija noteic atbildību par noteikumu neievērošanu vai pārkāpšanu.
Atbilstoši to saturam tiesību normas ir pienākumu uzliekošas, pilnvarojošās un aizliedzošās.
Tiesību normas funkcionē ne tikai savstarpējā mijiedarbībā, bet arī mijiedarbībā ar citām ietekmīgām sociālajām (morāles, sabiedrisko organizāciju) normām. Sociālās tiesību normas ir visas tautas gribu un intereses, regulē sabiedriskās attiecības atbilstoši objektīvajiem sociālās sabiedrības attīstības likumiem.
Tiesību normu iztulkošana (interpretācija) ir īpaša procedūra, ar kuras palīdzību cilvēki noskaidro un izskaidro tiesību normu saturu, lai varētu pareizāk (adekvātāk), ātrāk un ekonomiskāk tās realizēt.
Tiesību normu iztulkošanas (interpretācijas) procesa stadijas ir iztulkošana noskaidrošana un iztulkošana- izskaidrošana.
Tiesību normas var iztulkot (interpretēt) pēc šādām metodēm: 1)Valodnieciskās (tekstuālā gramatiskā, filoloģiskā) metodes; 2) Loģiskās metodes; 3) Sistēmiskās metodes; 4) Vēsturiski politiskās metodes; 5) Teleoloģiskās metodes; 6) Speciāli – juridiskās metodes.
To izmantošanas daudzums:
Diagramma Nr.1
Izmantotā literatūra
1. V Jakubaņecs, Tiesību normas, „P & Ko”, 2002
2. Profesora Edgara Meļķiša zinātniskā redakcija, Juridiskās metodes pamati, 2003
3. Dzintars Melnbārdis, Tiesību pamati 2. daļa, „Rasa ABC”, 2000
8. Politiskā enciklopēdija, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987