Latvijas neatkarības proklamēšana
Dienu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas – 1918. gada 17. novembrī – tika izveidota Tautas padome, kuras uzdevums bija veikt politiskās konsultācijas un organizēt Satversmes sapulces vēlēšanas. Tautas padome darbojās līdz 1920. gada 1. maijam, kad uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce.
1920. gada 7. februārī «Valdības Vēstnesī» publicēti Centrālās vēlēšanu komisijas un apgabalu vēlēšanu komisiju sastāvi Satversmes Sapulces vēlēšanām. Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā tolaik ir 17 locekļi, no kuriem 16 ievēlēja Tautas Padome, bet vienu – Senāts.
17. februārī «Valdības Vēstnesī» publicēta Centrālās vēlēšanu komisijas pirmā instrukcija «Par Latvijas Satversmes Sapulces vēlēšanām».
1. martā apgabala vēlēšanu komisijas sāk pieņemt deputātu kandidātu sarakstus.
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Vēlēšanās bija ļoti augsta vēlētāju aktivitāte – tajās piedalījās 80% balsstiesīgo valsts iedzīvotāju.
Satversmes sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā, kura par sapulces prezidenta un Valsts prezidenta funkcijas izpildītāju ievēlēja juristu Jāni Čaksti. 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja 26 deputātu komisiju Latvijas konstitūcijas – Satversmes izstrādāšanai.
Satversme tika pieņemta Satversmes sapulces sēdē 1922. gada 22. februārī. Tā noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder Latvijas tautai un kuras valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu – tas ir, pievienošanos kādai citai valstij, atteikšanos no suverenitātes utt. – var izlemt tikai pati Latvijas tauta referendumā.
Vēlēšanu likums tika pieņemts 1922. gada 9. jūnijā. Tas paredzēja Saeimas vēlēšanas ik pēc trim gadiem. Latvijas pilsoņi par Saeimu balsoja tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās.
Sabiedroto valstis, kas uzvarēja Vāciju, nebija ieinteresētas, lai Latvijā nostiprinātos no Vācijas atkarīga valsts. Jau 1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs paziņoja, ka viņš atzīst Latviešu pagaidu nacionālo padomi par organizāciju, ar kuras palīdzību latvieši līdz miera noslēgšanai izveidos neatkarīgu valsti. Okupētajā Latvijā nacionālistu partijas bija izveidojušas Demokrātisko bloku. Blokā darbojās Kārlis Ulmanis, Marģers Skujenieks, Miķelis Valters, Pauls Kalniņš u.c. Demokrātiskais bloks un nacionālā padome 1918. gada 17. novembrī izveidoja jaunu partiju pārstāvju apvienību – Latvijas Tautas padomi. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti. Padome nolēma pārņemt varu Latvijā līdz Satversmes sapulces sasaukšanai. Jaunās valsts svinīgā proklamēšana notika 1918. gada 18. novembrī Rīgā, tagadējā Nacionālajā teātrī.
Latvijas valsts dibināšana un Atbrīvošanas cīņas 1918 -1920
1918.gada 18.novembrī Rīgā, tagadējā Nacionālā teātra telpās, tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts un sastādīta arī Latvijas Pagaidu valdība ar ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Valsts bija pasludināta, bet līdz tās galīgai izveidošanai vēl bija ejams tāls ceļš – bija jāpārvar latviešu tautas vairākuma neticība savai valstij, jācīnās ar ārvalstu naidīgajiem militārajiem un politiskajiem spēkiem. Latvijā joprojām atradās vācu okupācijas armija, no austrumiem draudēja Padomju Krievijas karaspēks. Lai gan vārdos lielinieki atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, darbos viņi ar militārā spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Padomju Krievijas Sarkanās armijas sastāvā, kas1918.gada decembrī iebruka Latvijas teritorijā, Latvijā atgriezās arī leģendārie latviešu strēlnieki. Atrauti no Dzimtenes, viņi nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies pret vāciešiem. Līdzi nāca arī Maskavā noorganizētā latviešu lielinieku valdība, kuras uzdevums bija iedibināt Latvijā proletariāta diktatūru.
Latvijas Pagaidu valdības steigā saformētās, nepilnīgi apbruņotās nacionālā karaspēka vienības atkāpās. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni Latvijas rietumu daļā. Lielinieki ieņemtajā teritorijā izvērsa “sarkano teroru” . Privātīpašums tika aizliegts, sākās pārtikas konfiscēšana, veselas iedzīvotāju grupas pasludināja par “proletariāta ienaidniekiem”, paredzot to fizisku iznīcināšanu. Uz pieaugošo pretošanos lielinieki atbildēja ar masveida arestiem un represijām. Tautas vairākums novērsās no ” sarkanās Latvijas”. Cīņa pret lieliniekiem vienoja tautu un nostiprināja ticību jaunajai Latvijas valstij.
Otrs Latvijai naidīgs spēks bija vācu karaspēks un vietējie vācbaltieši, kas gribēja redzēt Latviju kā sev pakļautu teritoriju. Cīņa starp latviešu un vācu karaspēku savu kulmināciju sasniedza 1919.gada jūnijā pie Cēsīm, kurā latviešu vienības pateicoties Igaunijas armijas atbalstam guva uzvaru.
1919.gada rudenī aktivizējās trešais ienaidnieks – krievu un vācu monarhisti. Tos vadīja Pāvels Bermonts, kura nolūks bija Latvijā organizēt karagājienu uz Krieviju, lai atjaunotu tur monarhiju. Latviju viņš uzskatīja tikai par Krievijas guberņu. Bermontiešu spēki formējās Kurzemē. Izšķirošajās cīņās pie Rīgas Latvijas armija oktobrī – novembrī bermontiešus sakāva. Atbrīvošanas cīņas noslēdzās ar Latgales atbrīvošanu 1920.gada sākumā un miera līguma parakstīšanu ar Padomju Krieviju 1920.gada 11.augustā.
Latvijas valsts veidošanās vēsturiskos notikumus ekspozīcijā atspoguļo oriģināli dokumenti, foto, ieroči, formas tērpi , kā arī tā laika kara tehnikas modeļi un citi priekšmeti. Ekspozīcijas mākslinieciskais risinājums, krāsu un gaismas efekti rada īpašu emocionālu pārdzīvojumu ekspozīcijas uztverē. Muzeja apmeklētājiem ir iespēja pārbaudīt savas zināšanas interesantā datorspēlē.
Padomju vara Latvijā
Padomju vara vērsās arī pret Latvijas kultūras dzīvi. Tieši kultūras darbiniekiem, pēc padomju varasvīru ieceres, bija jātop par padomju ieroci masu pāraudzināšanā. Mākslai vajadzēja slavināt J. Staļina vadonības kultu, šķiru cīņu un darbaļaužu internacionālismu. Latvijā parādījās primitīvas ārišķības – “sarkanie stūrīši”, plakāti ielās, glaimojoši dzejoļi J. Staļinam un komunistiskajai partijai. Lai radošos māksliniekus un inteliģenci pakļautu kontrolei, tika organizētas speciālas radošās savienības, kas apvienoja inteliģenci. To uzdevums bija diktēt māksliniekiem komunistiskās partijas prasības. Jaunā valdība lielu vērību pievērsa arī izglītības reformai. Stingras prasības tika izvirzītas skolotājiem. Skolotājiem izdalīja instrukcijas, kurās bija sīki norādīts, ko skolotājs drīkst un ko nedrīkst mācīt. Sevišķi stingri padomju vara vērsās pret kristīgās ticības mācīšanu. Skolotāji nedrīkstēja apmeklēt baznīcu un pat staigāt ar kaklā iekārtu krustiņu. Skolām bija jānoniecina kristīgā baznīca. Latvijas Universitātes teoloģiskās fakultātes tika slēgtas. Laulāšanu, kristīšanu, kā arī izvadīšanu no baznīcas padomju vara centās apkarot visiem līdzekļiem. 1944. gada jūlijā padomju karaspēks pārrāva fronti un ielauzās dziļi fašistu aizmugurē Jelgavas – Tukuma virzienā. Vācieši, no Jelgavas bēgdami, izpildīja armijas pavēlniecības rīkojumu un uzspridzināja pilsētu. Visa Jelgava – skaistā, vēsturiskā pilsēta – gulēja drupās!
Drīz vien – 1944. gada oktobrī – padomju karaspēks pietuvojās Rīgai. Okupantu varas iestādes deva pavēli par iestāžu un iedzīvotāju evakuāciju uz Vāciju.
Tūlīt pēc Latvijas okupācijas jaunā vara slēdza daudzus grāmatu apgādus un pārējos apvienoja centralizētā un viegli pārraugāmā valsts izdevniecībā. Rakstniekus sadalīja “savējos” un “reakcionāros”, turklāt “reakcionāros” iekļuva arī daudzi kreisi noskaņoti literāti: piemēram, 1941. gadā lēģerī gāja bojā ne tikai Aleksandrs Grīns, bet arī rakstnieks un žurnālists Jūlijs Lācis, kas padomju Latvijā dažus mēnešus sabija izglītības tautas komisāra (t. i., ministra) amatā. Parādījās pirmie aizliegto un iznīcināmo grāmatu saraksti. Šai sakarā jāpiemin vēl viena socreālisma sastāvdaļa: attieksme pret literāro mantojumu, savdabīgs aizmiršanas – vēsturiskās atmiņas iznīcināšanas – mehānisms.
Rīgas ieņemšana
3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai ar mērķi sasniegt Lielupi. Latviešu bataljonam bija jāveic uzbrukums Saldus virzienā. 6. martā negaidītā savstarpējā latviešu un vāciešu apšaudē gāja bojā Atsevišķā latviešu bataljona komandieris Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu puse cieta zaudējumus. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšana tika uzticēta kapteinim Jānim Balodim.
10. martā tika ieņemts Saldus. 16. martā bataljona Studentu rota atguva Jaunpili. 19. martā bija ieņemta Līvbērze. Tā kā Landesvēra spēki nesaskaņoti bija devušies uz Jelgavu, tad ziemeļu virziens palika nenosegts, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem. 20. martā bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par Latviešu atsevišķo brigādi.
Tomēr 16. aprīlī vācieši Liepājā veica pret pagaidu valdību vēstu apvērsumu, nodibinot savu valdību ar Andrievu Niedru priekšgalā. Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz latviešu karakuģa Saratova, ko apsargāja Lielbritānijas kreiseri. Niedras valdību atzina Vācija un tai pakļāvās vācu karaspēka vienības. Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde palika uzticīga Ulmaņa pagaidu valdībai, lai arī bija spiesta turpināt karot kopā ar vāciešiem.
Lai celtu Niedras prestižu, Rīdegers fon der Golcs izdeva pavēli par jaunu uzbrukumu Rīgai. Naktī uz 22. maiju sākās uzbrukums un vācu vienības iesoļoja Rīgā. Dienu vēlāk Rīgā ienāca arī latviešu spēki.
Cēsu kaujas
Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca vācu spēki nevis devās tālāk uz austrumiem, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām 22. jūnijā vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties.
Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvo tomēr apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi. Tika noslēgts Strazdmuižas pamiers un 8. jūlijā Ulmanis ar savu valdību triumfējot atgriezās Rīgā. Visiem Vācijas armijas kareivjiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltvāciešu landesvērs tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders.
Literatūras saraksts
www.karamuzejs.lv
lv.wikipedia.org
www.liis.lv/kultvest/kultura/latvija/kars/citati.htm
Skolēna rokas grāmata LATVIJAS VĒSTURĒ
Vilnis Purēns – Latvijas Vēsture