18.gs.- Apgaismības laikmetā visi cilvēki tiek pakļauti prāta apgaismībai. Cilvēki uzskatīja, ka izmantojot saprātu var atrisināt visas dzīves problēmas un iespējams visas cilvēces progress tikumiskās izaugsmes ziņā, kā arī saimnieciskajā attīstībā. Prāta apgaismošanas galvenais mērķis bija tikumiska izglītība.
Apgaismības pamatidejas:
• Audzināšana ir cilvēka rokās,
• Audzināšana ievirza reālajā dzīvē, kurā tā ir ārkārtīgi nepieciešama,
• Pastāv pareizās audzināšanas metodes,
• Audzināšana redz bērnu kā bērnu,
• Audzināšanas nepieciešamība pamato prasību obligāti apmeklēt skolu,
• Skola atbrīvojas no baznīcas aizbildniecības.
•
Apgaismības idejas stipri ietekmēja 18.gs.beigu un 19.gs.1.p. kā filozofisko, tā arī pedagoģisko domu. Veidojās vesela filozofu plejāde, kas nopietni ietekmēja arī pedagoģisko domu.
Vācu filozofi:
Imaniela Kanta pedagoģiskie uzskati (1724- 1804)
Viņš pauda apgaismības idejas. Cilvēks viņam ir visaugstākā vērtība. Augstākais audzināšanas mērķis ir apzināta tikumība, bet pienākums- svarīgākais princips dzīvē un arī motīvs darbībai. Prātam jāvalda pār tieksmēm. Kantam cilvēks ir kultūras radītājs un tās priekšmets. Nozīmīgu lomu viņš ierādīja cilvēka fiziskajai audzināšanai. Audzināšana sākas ar bērna dzimšanu, un tā jāsaskaņo ar bērna vecumu, bērns jāmāca darbam kā nopietnai darbībai. Kants aicināja skolu vadību nodot izglītotiem pedagogiem, nevis atstāt ierēdņu rokās.
Kā pamudinājumu audzināšanā viņš ieteica morālā rakstura pamācības, nepatikas radīšanu pret visu slikto, nevis materiālo balvu vai fizisko sodu. Kants uzskatīja, ka skolas audzināšanas uzdevums nav veidot paklausīgus, uzticamus padotos, bet attīstīt cilvēkā spējas, palīdzēt apzināties morālo pienākumu pret citiem cilvēkiem.
Georgs Hēgelis (1770- 1831)
Viņa izstrādātā izziņas dialektiskā metode nav zaudējusi savu nozīmi domāšanas attīstībā arī mūsdienās. Viņš uzskatīja, ka svarīgākais pedagoģijas uzdevums ir audzināt domājošu cilvēku ar tikumisku uzvedību. Pakļaušanās likumam, ko cilvēks uzskata par taisnīgu, ir tikumības augstākā forma un indivīda iekšējās brīvības būtība. Cilvēka gribas patiesā brīvība izpaužas savu mērķu paļaušanā sabiedrības mērķiem. Audzināšanā jāstiprina cilvēka pašapziņa, mazāk jācenšas viņu ierobežot. Jābūt pakāpenībai audzināšanā. Tā, piem., ģimenē attīstās bērna spējas, īpatnības. Skolā- viņš pakļaujas vispārpieņemtai kārtībai, bet dzīvē cilvēks jāpilda vispārējie noteikumi, principi.
Valstij jārūpējas par audzināšanu skolās. Skola savu uzdevumu veic, ja skolēns to uzskata par autoritatīvu, mācības tajā notiek augstā zinātniskā līmenī un skolēnu apgūst nopietnas, dziļas zināšanas. Skolai jāsagatavo skolēns dzīvei sabiedrībā, jāattīsta katra skolēna dotības. Skolas pamatuzdevums ir iemācīt bērnam dzīvot saskaņā ar valsts likumiem, ar savas tautas tikumiem, tradīcijām. Viņš lielu lomu audzināšanā piešķir kultūratbildības principiem.
Izmantojamā literatūra:
• H. Gudjons „Pedagoģijas pamatatziņas”,
• Jurgena „Vispārīgā pedagoģija”,
• L. Žukovs „Pedagoģijas vēsture”