Satura rādītājs:
Ievads………………………………………………………….
1. Nepilngadīgo noziegumu profilakse kā kriminoloģiskās
izpētes priekšmets ………………………………………………
2. Nepilngadīgo noziegumu profilakses objekti un to
raksturojums…………………………………………………….
3. Nepilngadīgo noziegumu profilakses subjekti………………..
4. Nepilngadīgo noziegumu profilakses problemātika…………..
Nobeigums………………………………………………………
Izmantotās literatūras saraksts…………………………………..
Pielikumā statistikas dati.
Ievads.
Vadoties pēc pēdējo desmit gadu statistikas datiem nepilngadīgie ik gadu Latvijā izdara vidēji 3000 noziegumu, kas ir vidēji 20% no visiem noziegumiem, kas izdarīti Latvijas teritorijā (skatīt pielikumā).
Šie skaitļi atklāj visai draudīgu ainu, tāpēc nepieciešams noskaidrot šīs situācijas cēloņus un problēmas, kas to izraisa.
Nepilngadīgie pieder pie kategorijas, kuru uzvedība, nostāja un psihe vēl atrodas veidošanas stadijā, tā pilnveidojas un attīstās, tāpēc savlaicīgi un pareizi pielietoti profilaktiskie pasākumi var dot labumu un tiem ir liela nozīme noziegumu profilaksē.
Šie aspekti galvenokārt arī noteica manu referāta temata izvēli.
1. Nepilngadīgo noziegumu profilakse kā kriminoloģiskās izpētes priekšmets.
Sākot izskatīt doto tematu nepieciešams noskaidrot, kas ir nepilngadīgo noziedzība vispār. Nepilngadīgo noziedzība kā viens no noziedzības elementiem ir relatīvi masveidīga, vēsturiski mainīga, sociāla, krimināltiesiska rakstura parādība, kuras pamatā ir to noziegumu kopums, ko izdarījuši nepilngadīgie konkrētā teritorijā, noteiktā laika posmā.
Savukārt nepilngadīgo noziegumu profilakse ir to sabiedriska un individuāla rakstura pasākumu kopums, kas vērsti uz to, lai izskaustu noziegumu izdarīšanu no nepilngadīgo puses kā arī novērstu nepilngadīgo noziegumus to sākumstadijā un sekmētu negatīvas attieksmes ieaudzināšanu pret noziedzīgumu izdarīšanu, rodot izpratni par prettiesisko darbību bīstamību un iespējamo atbildību par to izdarīšanu.
“Nepilngadīgo noziegumu profilaksei piemīt savas specifiskas īpašības:
tā darbojas saskaņā ar valsts, ģimenes, jaunatnes un kriminālo politiku, kas realizējama ar kompleksu pasākumu palīdzību starptautisko un reģionālo programmu līmenī, lai sniegtu sociālu, ekonomisku u.c. nepieciešamo palīdzību ģimenei un nepilngadīgajiem;
izveidota tiesību aktu sistēma, kas regulē jautājumu par optimālu dzīves apstākļu radīšanu, nepilngadīgo audzināšanu, viņu tiesību un interešu aizsardzību, negatīvas ietekmes novēršanu;
nepilngadīgo noziegumu novēršanu nodrošina valsts mācību, audzināšanas, ārstniecības, tiesībsargājošo u.c. institūciju un iestāžu darbība. Šī darbība pastāvīgi tiek koordinēta, tā balstās uz nepieciešamo informatīvi analītisko bāzi un tiek finansēta no valsts puses.
Nepilngadīgo noziegumu profilakses īpatnības ir saistītas arī ar specifisko tiesisko un faktisko nepilngadīgā stāvokli sabiedrībā, kā augošā iedzīvotāju grupa tā spēcīgāk izjūt apkārtējās vides negatīvo faktoru ietekmi.”
2. Nepilngadīgo noziegumu profilakses objekti un to raksturojums.
Nepilngadīgo noziegumu profilakses objekti ir nepilngadīgās personas, kuras izdarījušas Krimināllikumā paredzētu sabiedriski bīstamu nodarījumu, kā arī tie nepilngadīgie, kuri gan vēl šādu rīcību nav veikuši, bet kuros izveidojusies nosliece uz prettiesisku rīcību.
Lai labāk izprastu nepilngadīgo noziegumu profilakses problemātiku nepieciešams nedaudz pieskarties arī paša nepilngadīgā raksturojumam.
“Nepilngadīgo likumpārkāpēju personības izpēte atklāj daudz šķautnes ne tikai viņu noziedzības, bet arī vispārējās noziedzības ģenēzē, jo līdz pilngadībai persona aktīvi socializējas, veidojas tās tikumības izpratne un uzvedības stereotips, kas nosaka pieauguša cilvēka uzvedību.
Personas uzvedība ir individuāla, tās veidošanās ir saistīta ar indivīda organisma īpatnībām, ar ģenētiskā koda plūsmveidīgās izvēršanās īpatnībām laikā un atbilstoši indivīda un vides mijiedarbības vajadzībām.
Indivīda organisma īpatnības nosaka viņa darbības iespējas un robežas. Savukārt personu savstarpējās mijiedarbības formas un saturs izriet no indivīdu socializācijas pakāpes, personības īpatnībām, mērķiem un tāpēc var iegūt dažādu nokrāsu, arī sabiedrībai nepieņemamu.”
“J.Gipenreitere, analizējot bērnu uzvedības novirzes, izsecinājusi, ka to pamatā galvenokārt ir četri cēloņi. Pirmais – bērnu cenšanās pievērst sev apkārtējo uzmanību. Bērni ļoti cieš, ja viņiem trūkst vecāku uzmanības. Otrais – vēlēšanās būt pirmajam. Cīņa (arī neapzināta) par savu vietu sākas ģimenē un ir saistīta ar bērna vajadzību būt patstāvīgam, neatkarīgam un iegūt pašnoteikšanos. Trešais – atriebības jūtas, un ceturtais – neveiksmju radīto reakciju pārvirze no vienas sfēras citā. Piemēram, īgnumu, ko rada sliktas attiecības ar vienaudžiem, bērns izpauž mājās”.
Nepilngadīgie likumpārkāpēji komplektējas no grūti audzināmajiem pusaudžiem. Visi grūti audzināmie gan nav likumpārkāpēji, bet visi likumpārkāpēji atzīstami par grūti audzināmiem, kuriem nepieciešama palīdzība.”
Literatūrā sastopamas vairākas grūti audzināmo definīcijas .
“L.Žuhovickis grūti audzināmos raksturo kā tos, kam ir grūti. Viņiem ir grūti saprasties ar vecākiem, skolotājiem un kaimiņiem grūti ar klasesbiedriem un pagalma paziņām, kā arī ar sevi pašu.”
“Dz.Seps uzskata, ka grūti audzināmais ir tāds pusaudzis, kurš netiek galā ar savam vecumam atbilstošām sociālajām lomām un pienākumiem. Viņa neveiksmes parasti izriet no nepilnvērtīgas vai deformētas socializācijas, infantilisma, attīstības aiztures vai citām attīstības novirzēm. Par grūti audzināmo var kļūt arī pusaudzis, kurš nonāk savai attīstībai neatbilstošās situācijās lomās vai saņem neizpildāmu uzdevumu. Šādas situācijas var rasties ģimenē un skolā, kā arī vienaudžu grupās, komandās.”
3. Nepilngadīgo noziedzības profilakses subjekti.
Nepilngadīgo noziegumu profilakses subjekti ir sabiedriski veidojumi, kuru darbības pamatā ir nepilngadīgo audzināšana ar mērķi, lai nepilngadīgie iekļautos sabiedrībā un nepieļautu noviržu veidošanos nepilngadīgo uzvedībā un psihē.
Par vienu no svarīgākajiem nepilngadīgo noziegumu profilakses subjektiem uzskatāma ģimene.
Ģimene veido sabiedrības pamatstruktūru. Tā piedalās personības socializācijas procesā. Jau no dzimšanas cilvēka uzvedība lielā mērā veidojas ģimenē.
“Ģimenes locekļu mijiedarbība ir ļoti spēcīga un atstāj paliekošu iespaidu uz bērniem. To nosaka vairāki faktori: emocionālais kontakts, tā ilgums (no bērna piedzimšanas līdz savas ģimenes nodibināšanai vai kādas citam patstāvīgās dzīves sākumam); vecāku autoritāte, kas rodas kopējā ģimenes darbībā; kopējā saimniecība, kas balstās uz vecāku ienākumiem un kopējo īpašumu.”
Kā nākamo nepilngadīgo noziegumu profilakses subjektu var minēt skolu. Skola parasti labo ģimenes kļūdas bērnu audzināšanā. Mācību iestāžu pedagogu kolektīvi ir vienīgie profesionālie audzinātāji, kas, sadarbojoties ar skolēnu vecākiem, papildina un koriģē viņu audzināšanu, paaugstina ģimenes pedagoģisko zināšanu līmeni. Izglītības sistēmas iestādes var dot metodiskus norādījumus pedagoģijā, arī likumpārkāpumu profilaksē visām iestādēm un organizācijām, kam ir sakars ar nepilngadīgo audzināšanu, mācīšanu un nodarbinātību.
Bez augstākminētajiem pie nepilngadīgo noziegumu profilakses subjektiem pieskaitāmas arī nepilngadīgo speciālās mācību un audzināšanas darba iestādes.
Latvijā darbojas viens cietums nepilngadīgajiem (Cēsīs); atsevišķa nodaļa sieviešu dzimuma likumpārkāpējām (Iļģuciema cietumā); kā arī specskolas.
Pirmās divas iestādes ietilpst Iekšlietu ministrijas sistēmā, savukārt specskolas ir pakļautas Izglītības ministrijai.
Minētajos cietumos nepilngadīgajiem tiek ievietotas nepilngadīgās personas, kuras tiesa atzinusi par vainīgām nozieguma izdarīšanā un piemērojusi reālu cietumsodu. Šeit ar dažām specifiskām īpatnībām valda cietumnieciska kārtība.
Mācību un pāraudzināšanas iestādē ievieto nepilngadīgās personas, kas izdarījušas krimināllikumā paredzētus nodarījumus, bet ņemot vērā to samērā nelielo sabiedriskās bīstamības pakāpi un nepilngadīgā personību tiesa, saskaņā ar Kriminālkodeksa 58.pantu piemērojusi audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – nepilngadīgo ievietot mācību un pāraudzināšanas iestādē.
4. Nepilngadīgo noziegumu profilakses problemātika.
“Par nepilngadīgo noziedzības veidošanās galvenajiem faktoriem uzskatāmi:
bērna atstāšana bez uzraudzības ģimenē;
vecāku nepietiekamā pedagoģiskā sagatavotība;
ģimenes locekļu žūpība, netiklība, likumpārkāpumi, mantu kults;
skolas neprasme vai nevēlēšanās nodarboties ar grūti audzināmajiem un viņu vecākiem;
sabiedrības mikrokolektīva, organizāciju, valsts un pašvaldību iestāžu nepārdomātā attieksme un darbība nepilngadīgo tiesību aizsardzībā, grūti audzināmo pusaudžu problēmu risināšanā;
vecāku un skolas nepietiekamā atbildība par bērnu un skolēnu uzvedību.”
Kā redzams daļa no augstākminētajiem faktoriem attiecas uz nepilngadīgā ģimeni. Dz.Seps ir devis uzvedības noviržu cēloņu uzskaitījumu, kas meklējami ģimenē:
vecāku attieksmē pret bērniem (ļaunprātīga izvairīšanās no bērnu audzināšanas, kā arī viņu mācīšana vai mudināšana uz nelietībām, bezrūpība un pasivitāte bērnu audzināšanā, arī audzināšanas funkciju nodošana citām personām, u.tml.);
vecāku pedagoģiskajā prasmē;
pašu vecāku uzvedībā (žūpošana, netiklība, noziedzīga rīcība u.tml.) ko atdarina bērni;
vecāku savstarpējās attiecībās un ģimenes atmosfērā (ķildas, kaušanās, meli, divkosība, izlikšanās, netaisnība u.tml.);
vecāku attieksmē pret garīgajām un mantiskajām vērtībām (garīgo bagātību ignorēšana, mantu kults, modes preču pielūgsme, u.t.t.);
ģimenes materiālajā stāvoklī (nabadzība, līdzekļu trūkums u.t.t.);
vecāku veselības stāvoklī (slimība, invaliditāte).”
Starp minētajiem ir grūti norādīt izšķirošo nelabvēlības cēloni. Katrā ģimenē tas var būt savs. Piemēram, attieksme pret bērnu audzināšanu var mainīties slimības, līdzekļu trūkuma un citu apstākļu iespaidā. Tomēr jāuzsver šīs attieksmes, tāpat vecāku pedagoģiskās prasmes un uzmanības sevišķā loma bērnu audzināšanā.
Ģimenes nelabvēlības cēloņsakarību noskaidrošana konkrētās ģimenēs ir sarežģīts darbs, kas prasa profesionālu pieeju. Tas nav pa spēkam policistiem, kaut arī tiem būtu pedagoģiskā izglītība. To var veikt tikai sagatavots pedagogu kolektīvs, kāds darbojas skolās vai citās izglītības sistēmas iestādēs.
Savlaicīga nelabvēlīgo potenču atklāšana ģimenē, to neitralizēšana ir viens no nepilngadīgo pārkāpumu profilakses pamatuzdevumiem. Tā realizācija dod iespēju adekvātai reakcijai uz ģimenes nelabvēlības elementiem. Vienā gadījumā tas būs pedagoģisks padoms, otrā – materiāla vai cita veida palīdzība, trešajā – juridiskas sankcijas, bet ceturtajā – pedagoģisko un tiesisko pasākumu komplekss.
Nozīmīgi ir arī tas, ka tiesiskās normas, manuprāt, nepietiekami vēršas pret vecākiem, kuri pasīvi vai vieglprātīgi pilda savus bērnu audzināšanas pienākumus. Svarīgi būtu ieviest likumdošanā tādu atbildību, kāda bija paredzēta LR Sodu likumos, kur viens no pantiem noteica sodus tam, “kam pienākas turēt atbildīgā uzraudzībā mazgadīgo vai citu viņam noteiktā kārtībā nodotu personu un kas atstājis tādu personu bez pienācīgas uzraudzības, ja tamdēļ uzraugāmais izdarījis smagu noziegumu.” Līdzīgi noteikumi iekļauti Policijas Pārkāpumu kodeksā un citu valstu likumos.
Šāda veida normas, manuprāt, ir paraugs iespējamām izmaiņām likumdošanā, jo ir nepieciešams paaugstināt vecāku atbildību par savu bērnu audzināšanu. Tā ir viena no juridiskajām iespējām samazināt nelabvēlīgo ģimeņu skaitu valstī.
Liela loma nepilngadīgo noziedzības veidošanā ir arī skolām, kas izpaužas mācību iestāžu darbības nepilnībās. Nav pietiekamas skolotāju mijiedarbības ar saviem skolēniem un viņu vecākiem. Attieksmē ar skolēniem prevelē prasības, bet saskarsme ar viņu vecākiem bieži vien ir formāla. Abas puses paliek savās sākotnējās pozīcijās un necenšas izprast bērnu, nemeklē piemērotākos pedagoģiskos risinājumus.
Nozīmīgs solis būtu valsts un pašvaldību struktūru izveidošana nepilngadīgo audzināšanai un viņu interešu aizstāvībai, nozīmīgāku vietu atvēlot skolai.
Praktiska saskarsme ar tiesību pārkāpējiem notiek skolās. Tāpēc mācību iestāžu tīklā jārod diferencētas skolnieku audzināšanas iespējas, kas atbilstu viņu uzvedības novirzēm, attīstības īpatnībām un veselības stāvoklim. Tam var kalpot atsevišķas klases, ar samazinātu skolēnu skaitu, skolas ar palielinātiem audzinātāju un mediķu štatiem, arī internātskolas.
Galvenais, lai pienācīgā audzināšana un medicīniskā aprūpe tiktu veikta savlaicīgi, pēc iespējas neizolējot bērnu no ģimenes un ierastās vides.
Skolēnu iedalīšana diferencētās audzināšanas struktūrās iespējama ar skolas pedagoģiskās padomes lēmumu.
Skolām un citām izglītības iestādēm jānodrošina nepilngadīgā ieiešana patstāvīgā darba dzīvē, viņa interešu aizstāvība pedagoģisko prasību ietvaros.
Saistībā ar nepilngadīgo izglītošanos liela problēma ir ar tiem nepilngadīgajiem, kuri nestrādā un nemācās. Spriežot pēc statistikas datiem (skatīt pielikumā) pēdējos gados ap 70% no noziegumiem, ko izdarījuši nepilngadīgie ir vainojami nepilngadīgie, kuri nestrādā un nemācās.
Problēmas ir arī speciālo mācību un audzināšanas darba iestāžu darbībā.
Sevišķi grūti audzināmo, arī likumpārkāpēju audzināšana jāatstāj speciālajām mācību iestādēm. Nepilngadīgo nosūtīšana uz turieni jāuztic profesionālai tiesai vai komisijai. Tiesas vai komisijas sastāvā līdz ar juristiem jābūt arī pedagogiem, psihologiem un mediķiem, kas pārzina grūti audzināmo problemātiku. Slēgtās mācību iestādes pakļaujamas Izglītības ministrijas kontrolei, jo galvenais akcents tajās liekams uz likumpārkāpēju audzināšanu un vienīgie profesionālie šāda darba veicēji ir pedagogi.
Galvenais trūkums šo iestāžu darbībā ir tas, ka netiek meklētas diferencētas pedagoģiskās metodes un pieejas atsevišķiem grūti audzināmiem pusaudžiem un to grupām. Personālsastāvs daudz uzmanības velta režīma un apsardzības jautājumiem. Dažkārt režīma risinājumos galvenais nebija kārtības, sadzīves organizācijas un sistēmas ievērošana, bet gan ierobežojumu noteikšana audzēkņiem.
Audzināšanas darbs ir nepietiekams, par to liecina arī pārkāpumu skaits, kas konstatēts iestādēs. Paviršs un formāls audzinātāju darbs veicina to, ka ar laiku izveidojas negatīvas tradīcijas un nerakstīti likumi. Iestādēs izveidojas negatīva gaisotne. Iekšējās hierarhijas priekšgalā izvirzās negatīvi ievirzītas personas, kas negatīvi ietekmē arī pārējos.
Ievietošana speciālajās mācību iestādēs atrauj skolēnu no ģimenes un vienaudžu vides, kas atbilst nomai. Ilgas pēc vecākiem, kaut arī sliktiem, palielinās tieši proporcionāli šķirtības attālumam un ilgumam. Vairumā gadījumu bēgšana no šādām iestādēm notiek tikai tādēļ, lai pabūtu mājās. Specskolās vienuviet koncentrējās dažāds kontingents – stundu kavētāji, nedisciplinētie, krimināllikuma pārkāpēji, tas sarežģī mācību un audzināšanas darbu.
Negatīvo faktoru ietekme jāsamazina, panākot savlaicīgu un adekvātu pedagoģisko metožu lietošanu, pēc iespējas neatraujot pusaudzi no ierastās vides. Jābūt starpposmam starp skolu un slēgtajām mācību iestādēm, par tiem varētu būt kases ar samazinātu skolēnu skaitu.
Pārskatot profilakses sistēmu un nepilngadīgo jurisdikciju, jāprecizē audzināšanas un labošanas iestāžu funkcijas un to vieta sistēmā. Cisas specskolas būtu lietderīgi iekļaut izglītības sistēmā. Ar to būtu panākta audzināšanas un pāraudzināšanas sistēmas vienotība, kā arī pedagogu atbildība par sava darba rezultātiem.
Vēl viena tendence, kas skar nepilngadīgo noziegumu profilakses problemātiku ir alkohols. Pēc statistikas datiem (skatīt pielikumā) aptuveni ceturto daļu no noziegumiem nepilngadīgie izdara alkohola reibumā. Šī savā būtībā ir visas sabiedrības problēma, tāpēc šeit nepieciešams veikt vispārēja rakstura pasākumus.
Nobeigums.
Izskatot dotā referāta tematu vispirms es pamatoju savu izvēli un temata nozīmīgumu.
Temata iztirzājumā es izklāstīju nepilngadīgo noziegumu profilakses jēdzienu un galvenās īpatnības.
Pēc tam es pievērsos paša nepilngadīgā noziedznieka raksturojumam, uzskatot, ka tas ir nepieciešams, lai labāk izprastu nepilngadīgo noziegumu profilakses problemātiku.
Turpinājumā izklāstīju temata subjektu: ģimenes, skolas un speciālo mācību un audzināšanas darbu iestāžu būtību un lomu nepilngadīgo noziegumu profilaksē.
Visbeidzot es darbā ietvēru nepilngadīgo noziegumu profilakses galvenās problēmas un to risināšanas iespējamos ceļus.
Darbā izmantoju arī pieejamos statistikas datus, lai labāk ilustrētu temata būtību.
Izmantotās literatūras saraksts.
1. Dz.Seps “Nepilngadīgo likumdošanas kriminoloģiskās problēmas”, Rīga, 1995.g.
2.А.И.Долгова “Криминология”, Инфра М-Норма Москва,1997.г.
3. Гиппенрейтер ”Почему с ними так трудно” Семя и школа, 1990.г.,Но.7
4. Л.Жуковитский “Счастливыми не раждаются”, М., 1983.г.