Nikolo Paganīni ir itāliešu vijolnieks, komponists.
Viņš ir dzimis 1782.gada 27.oktobrī Dženovā.tēvs pret viņu izturējās nežēlīgi un gribēdams no tā gūt labumu, lika dēlam spēlēt jau agrā bērnībā. Piecu gadu vecumā Paganīni sāka spēlēt mandolīnu, bet drīzumā jau pievērsās vijolei.
Savu pirmo koncertu Paganīni sniedza 9 gadu vecumā. Bet lielo koncertu Nikolo sniedza 31.jūlijā, kad viņam apritēja pilni 13 gadi.
Māte viņu saposa un kopā ar satraukto tēvu devās uz „Santagostino” teātri.
Gotkārībā skubināts Antonio skubināts, jau 12 gadu vecumā Nikolo guva ievērojamus panākumus. Gadu vēlāk pazīstamais vijolnieks A.Rolla teica, ka nav nekā tāda, ko Nikolo vēl vajadzētu iemācīties, taču ieteica viņam studēt kompozīciju pie Ferdinanda Paeras.
Tēvs vadāja Nikolo pa dažādām pilsētām un lika spēlēt uz ielām par naudu, ko pēc tam pats nodzēra. 1801.g. Nikolo aizbēga un 8 gadus spēlēja orķestrī. 1813.g. Nikolo uzsāķa solo karjeru, apceļoja visu Itāliju, apburot klausītājus ar pasakainu vijoļspēles tehniku un izteiksmīgu izpildījumu. Vēlāk Paganīni apceļoja visu Eiropu un kļuva bagāts. Viņa spēlēšanas tehnika bija apbrīnojama, un cilvēki sāka ticēt baumām, ka Nikolo mācījies ir pie paša nelabā.
Nikolo bija arī kaislīgs kāršu spēlmanis un dažkārt viņam pat nācās ieķīlāt savas vijoles, tikai lai atmaksātu savus parādus. Viens bagāts tirgotājs Nikolo iedeva Gvarneri gatavotu vijoli un vēlāk to atdeva pavisam-tas bija vērtīgs ieguvums. Vēlāk Nikolo dabūja savā īpašuma arī Stradivāri taisīto vijoli.
Nikolo bija viens no ievērojamākajiem romantisma stila vijolniekiem. Viņš stipri paplašināja vijoļspēles tehnikas iespējas un ieviesa jaunus faktūras veidus. Viņš var nospēlēt ļoti sarežģītus skaņdarbus tikai uz 4 stīgām. Pastāv nostāts , ka kāds skauģis pirms koncerta iegriezis 3 stīgas. Nikolo spēlējot tās visas pārtrūka, bet viņš neapjuka un savu koncertu pabeidza uz 1 stīgas.
Izcilais vijolnieks mira 1840.g 27.maijā 57 gadu vecumā. Testamentā viņš visas savas 8 vijoles novēlēja tajā laikā pazīstamiem vijolniekiem, turklāt to starpā bija arī viņa ienaidnieki.
Paganīni bija sastrīdējies ar baznīcu un tai nebija nekā novēlējis. Tādēļ viņu neļāva apglabāt ,pieprasot, lai to sadedzina kā ķecera pīšļus. Nelaiķis bija pavadīts pa Eiropas valstīm, bet visur bija aizliegts viņu apglabāt. Viņa dēls bija izurbies cauri viesiem baznīcas likumiem, lai atrastu iespēju Nikolo apglabāt. Bet Nikolo tika apglabāts tikai pēc 56 gadiem. Senjora Paganīni atliekas tika 3 vai 4reizes raktas zemē un tad atkal laukā. Baznīca no Paganīni ģimenes izspied 1,7 miljonus franku.
Trauslumu un jutekliskumu Nikolo mantojis no mātes, savukārt neatlaidību, vētrainu enerģiju no tēva. Neatlaidīgais Antonio Paganīni no ostas krāvēja bija kļuvis par nelielas bodītes īpašnieku. Viņš bija dīvains cilvēks, kurā prāts un tālredzība sadzīvoja ar smagu un valdonīgu raksturu, rupju attieksmi pret mājiniekiem un tieksmi pēc vīna. Vēl ģimenes galvai ļoti patika mūzika. Brīvajā laikā Antonio spēlēja mandolīnu, un tas ļoti kaitināja sievu. Tiklīdz vīrs paņēma rokās mūzikas instrumentu, Terēze devās prom no mājām, lai nedzirdētu stundām ilgo monotono trinkšķināšanu. Arī kaimiņi nebija sajūsmā par šo muzicēšanu.
Leģenda vēsta, ka Nikolo Paganīni māte reiz sapnī redzējusi eņģeli, kurš pareģojis, ka viņas dēlam būs izcila mūziķa karjera. Sapni Terēza izstāstīja vīram, kas to saprata kā zīmi no debesīm.Var teikt, ka Nikolo nebija bērnības — laiks pagāja nogurdinošās vijoļspēles nodarbībās. Atšķirībā no brāļa daba Nikolo bija apveltījusi ar neparastu dāvanu — smalku, līdz augstākajai pakāpei jutīgu dzirdi; pat blakus esošās baznīcas zvanu skaņas viņam griezās ausīs. Puisēns arvien vairāk atklāja skaņu bagāto pasauli un centās atdarināt tās. Viņš izmantoja ģitāru, mandolīnu un mazo vijoli — mīļāko rotaļlietu un vienlaikus arī mocītāju. Instrumentu puikam bija nopircis tēvs, un visai ģimenei tādēļ nācās stingrāk savilkt jostu. Antonio dēlam tik vien pamācīja, kā vijole pareizi jātur un kā ar lociņu jāvelk pa stīgām, pārējo atstādams dabas dotā talanta ziņā. Tēvs diezgan ātri pamanīja Nikolo apdāvinātību un priecājās par dēla neparasto talantu. Antonio bija pārliecināts, ka sievas sapnis piepildīsies un dēls gūs slavu, tātad arī naudu. Daudz naudas.
Nikolo Paganīni skaņdarbi:
• 24 kaprīze, vijolei solo.
• Daudzas sonātes, piem.: sešas sonātes vijolei un ģitārai.
• Vairāki kvarteti…
• Pirmais koncerts Re mažorā.
• Variācijas par dziesmas „Ak, māmiņ, mīļā māmiņ!” tēmu vijolei un orķestrim.
• Sešpadsmit variācijas par dženoviešu dziesmas „Barukaba” tēmu, vijolei un ģitārai.
• „Mīlas adagio” vijolei un klavierēm.
Nikolo Paganīni galvenie dzīves un daiļrades dati:
• 1782.g.27.oktobris-Dženovā dzimis Nikolo Paganīni.
• 1789.g.-Nikolo uzsāk nodarbībasar vijoli.
• 1791.g.- pirmā publiskā uzstāšanās, atskaņo Pleiela koncertu.
• 1795.g.-pirmais patstāvīgais koncerts.
• 1801g.- sāk komponēt 24 kaprīzes vijolei solo.
• 1805.g.-dienests Lukas galmā.
• 1821.g.-Paganīni Romā diriģē Rosīni operas „Matilde di Šabrāna” pirmizrādē. Smagi slims.
• 1825.g.23.jūlijs-piedzimst Paganīni dēls Akille.
• 1828.g.-koncerti Romā. Paganīni smagi saslimst. Dzīve Boloņā.
• 1835.g.-Paganīni vada galma orķestri Parmā.
• 1838.g.- veselības strauja pasliktināšanās.
• 1839.g.-pēc ārstu priekšrakstiem Paganīni apmetas uz dzīvi Marseļā. Noklausās „Svinīgo mesu”. Draugu lokā spēlē Bēthovena pēdējos kvartetus.
• 1840.g.27.maijs-Paganīni nāve NicA.