Eseja
1905. gada revolūcijas cēloņi un sekas Latvijā
1905. gadā Latvijā notika revolūcija tolaik Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā. 1905.g. 9. janvārī algotie strādnieki, kuriem nebija sava nekustamā īpašuma, sapulcējās mierīgā demonstrācijā Pēterburgā , pieprasot labākus dzīves apstākļus. Strādnieki bija neapmierināti ar zemajām algām , trūcīgu dzīvesveidu un aizliegumu piedalīties vēlēšanās. Krievijas karaspēks nežēlīgi apšāva demonstrācijas dalībniekus. Jau nākamajā dienā ziņas par notikumiem sasniedza Rīgu un sociāldemokrātu savienības LSDSP izsludināja ģenerālstreiku. 13. janvārī Latvijā sarīkotās ielu demonstrācijas beidzās tāpat kā Pēterburgā – karaspēks apšāva vairāk nekā 70 demonstrācijas dalībniekus, ievainoja ap 200. Vairāki simti demonstrantu, bēgot no apšaudes, noslīka Daugavā, ielūstot ledum. Daudz cilvēku tika izsūtīti, vai tika saņēmuši cietumsodu, kā arī notiesāti uz nāvi. Tas bija tikai aizsākums ilgajai 1905.g. revolūcijai Latvijā un Krievijas impērijā.
Revolūcijas cēloņi bija ne tikai strādnieku trūcīgie dzīves apstākļi un viņu nevienlīdzīgās tiesības, bet arī rusifikācija Latvijā, reliģijas maiņa Latvijā. Šī revolūcija aizskāra arī politiku. Pēc revolūcijas latvieši beidzot atguva ticības un valodas brīvību. Drukas aizliegums arī tika atcelts. Strādniekiem tika pazeminātas darba stundas. Latvijā sāka pastāvēt likumīgas partijas piemēram LSDSP. Beidzot vācbaltiešu ietekme Latvijas politikā un ekonomikā samazinājās. Zemnieki, kas agrāk nevarēja atpirkt zemi no muižniekiem, beidzot to spēja paveikt. Šī revolūcija attīstījās arī Latgales atmodai. Tika laists klajā pirmais latgaliešu laikraksts „Gaisma”. Attīstījās rūpniecība.
Šai revolūcijai nepārprotami zaudējumi bija lielais bojā gājušo cilvēku skaits. Cilvēki tika sodīti ar nāvi, izsūtīti katorgās vai sodīti ar cietumsodu. Kopā revolūcijas laikā aizgāja bojā apmēram 3000 personas, uz Sibīriju nosūtīti 2600 cilvēku, cietumsodu saņēmuši ap 7-8 tūkstošiem cilvēku. Pēc janvāra demonstrācijām turpinājās cīņas arī citās formās – tika dedzinātas muižas, kurās glabājās mākslas vērtības, pastiprināti risinājās individuālais terors. Neiedomājamus zaudējums guva Krievijas impērija, pateicoties demonstrācijām un streikiem.
Tomēr visi šie lielie upuri un zaudējumi, neraugoties uz revolūcijas apspiešanu, nebija gluži veltīgi. Pēc 1905. gada visā Krievijā arī Latvijas teritorijā iestājās brīvāki dzīves apstākļi. Latvieši ieguva valodas ticību, sapulču un arī preses brīvību. Strādnieki varēja piedalīties vēlēšanās. Pamazām latvieši tika atzīta kā tauta. Tas bija aizsākums latviešu atmodai.
Manuprāt, 1905. gada revolūcija bija sākums Latvijas neatkarības pasludināšanai. Latvieši tika ievirzīti savā vietā, kas veda uz brīvību. Kaut arī revolūcijai bija daudz zaudējumu, ieguvumu bija daudz vairāk. Kaut arī saimniecība toreiz tika atstāta novārtā, dodot priekšroku rūpniecībai, kas bija pašsaprotami, Latvija tik tiešām piedzīvoja apvērsumu. Man šķiet, ka latviešiem 1905. gads bija kā tautas neatkarība pasludināšanas gads.